STĀSTĪJUMS BAGĀTĀ TAUTAS VALODĀ

Aleksandrs Pelēcis. Alūksnes grāmata. Tēlojumi un leģendas. Rīgā: Liesma. 1984. g. 219 lp.

 

Dzejniekam Aleksandram Pelēcim iznākusi pirmā prozas grāmata. Tajā sakopoti agrās bērnības tēlojumi, jaunības atmiņas, kā arī nostāsti par seniem laikiem un tāliem senčiem.

A. Pelēcim ir talants maz vārdos pateikt daudz. Stāstos dominē darbība, dabas aprakstus tajos velti meklēt. Viņš dzīvi attēlo savdabīgos Malienas cilvēkus, kuŗu vidū augot, veidojies viņa raksturs.

Mazais Alis - kā rakstnieks bērnībā saukts - ar visu sirdi pieķēries klusajam, pazemīgajam vectēvam Andrim, kas savu mūžu nav uzdrošinājies pacelt balsi pret valdonīgo vecomāti Jūli. Taču Jūle, lai arī viscaur tēlota ar labsirdīgu ironisku smaidu, ir bijusi īstā dzimtas dvēsele, kas saturējusi kopā savus dēlus un meitas, un, cik rocība atļāvusi, gādājusi par savu vienīgo mazdēlu.

No otras vecāsmātes - Lotes - Alis piedzīvojis tikai rūgtus un sāpīgus brīžus. Taču viņš no savas bērnības ir tiktāl atkāpies, ka spēj skumīgu smaidiņu veltīt arī viņai.

Alis jau agri saskata, ka nav ļaunuma bez labuma. Tēva viņam nav, toties ir trīs mātesbrāļi un vectēvs, kas māca darbarīkus noturēt rokās. Niknais zirgs viņu gandrīz nokož, taču, no tā bēgdams, zēns iemācās kokā kāpt, plašo pasauli vērot, tāluma ilgoties. Un vēlāk, kad dzīve viņu aiznesusi tālumā, kur "visādi gājis", bērnībā iemācītais darba tikums viņu pavadījis. Licies, ka vectēvs vēl arvien sēž viņam blakus un palīdz ar padomu. Un Aleksandrs Pelēcis atzīst: "Nav nemaz tik traki, ja veselas kājas un stipras rokas, redzīgas acis un no senčiem mantota bezbēdība."

Lasītājs, kas meklēs Alūksnes grāmatā vēsturisko patiesību, dažkārt pievilsies. Aleksandrs Pelēcis nav protokolētājs. Viņš zīmē savus tēlus košās, sabiezinātās krāsās un prot apvīt visvienkāršāko notikumu ar burvības migliņu. Tā ir šī rakstnieka īpatnība, jo galu galā viņš taču nāk no tiem pašiem Pelēčiem, kas "vilku no meža izmelot protot, ar dzērvju kāsi auklas vijot un uz mēness raga pastalas pakaŗot".

Lauku cilvēki, kam maz skolas izglītības un gandrīz vienīgā lasāmgrāmata bībele, toreiz runāja gleznainos bībeles salīdzinājumos. To ietekmē mazajam Alim rodas savdabīgi priekšstati. Vērojot istabā ienesto jaunpiedzimušo jēriņu, viņam liekas - tas ir Dieva jērs ... kūtī dzimis... tik maigs un sprogains. Vai brīnums, ka tas vēlāk varētu pārvērsties par cilvēku!

Kad mātes brālis Ote līž līdumu, lai veidotu jaunu tīrumu, zēns priecājas, cik labi Otem veicas ar zemes radīšanu. Ja Ote būtu dzīvojis tanī laikā, kad Dievs taisīja pasauli, Dievs būtu ņēmis viņu palīgos: "Es to debesi, tu to zemi, Ote! Lai cilvēkiem tiek kur labību sēt!"

Stāstījums rit veiklā, bagātā tautas valodā, kuŗā iepīti reti dzirdēti sakāmvārdi, tautas izteicieni, sencīgi novadvārdi un pat pa teikumam malēniešu izloksnē. Svešādi skanošie vārdi tekstā paši sevi izskaidro. Ja kāds palicis nesaprotams, to izskaidro rakstnieks. Vairāk traucē bagātīgi lietotie barbarismi. Ir tiesa - tie savā laikā no muižas ievazāti un latviešu valodā iesakņojušies. Taču mūsdienās, kad latviešu valodnieki šīs nezāles gadu desmitiem skauduši un ravējuši, tie duŗas acīs kā dadži.

Grāmatā iekļuvušas nedaudzas iespiedumkļūdas un daži valodas grumbuļi, kā saikļa "jebšu" lietošana aplamā nozīmē un teikums "Maisiņu atgriezīšu mātei," kur jāsaprot: "Maisiņu atdošu mātei atpakaļ." Taču uz septiņdesmit diviem stāstiem šādu negludumu ir ļoti maz.

Grāmatas grafiskais iekārtojums trūcīgs. Tikai pāris vietās bez redzama iemesla iemesta pa nevarīgai ozollapu viņetei. Stāsti sablīvēti cits pie cita. Ja viens stāsts beidzas gandrīz lappuses apakšā, kur vēl tikai pāris rindiņām atlicis vietas, tad nākošais sākas turpat.

Šādiem bērnu pasaules tēlojumiem labāk piederētos zīmētas illustrācijas nekā pavājās, pelēkās foto reprodukcijas no autora archīva. Izbrīnu rada paša autora jaunības dienu ģīmetne, kuŗu pārāk centīgi apstrādājis retušētājs. Stāstos vairākkārt minētais izbalējušais matu cekuls izskatās kā ar piķi pārliets un uzacis kā ar ogli iezīmētas, biezas un melnas.

Grāmata iznākusi tikai 15000 eksemplāros. Tā būtu pelnījusi lielāku metienu vai vismaz otru izdevumu.

 

Marianna Ieviņa