VARAVĪKSNE 1986. Literārā mantojuma gadagrāmata. Rīgā: Liesma 1986.

 

Varavīksnes 7 krāsas nestaro ilgi pāri debess jumam. Apžilbina un iepriecina, bet nekā neiedzīvina. Atgādina un it kā saka: negaiss ir pāri, būs skaidra diena.

Kāda līdzība ir dabas varavīksnei ar Latvijas literārā mantojuma gadagrāmatas Varavīksne 1986. g. laidienu?

Grāmatai ir visas 7 krāsas, un ja to mirdzums un stiprums arī nav vienmērīgs, tad tas tā mēdz būt arī dabā.

Spožākā krāsa ir Kr. Barona jubilejas gada atskaņu rakstiem, kur vispirms goda krēslos sēdināti jaunlatvieši Andrejs Spāģis un Ansis Lerchis-Puškaitis. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados publicista A. Spāģa apcerējumiem par latviešu zemnieku apstākļiem un viņa grāmatas Die Zustand des freien Bauerstandes im Kurland abām daļām ir neapšaubāmi nopelni, uzlabojot toreizējo latviešu stāvokli. Silvija Brice 30 lappusēs dod šā A. Spāģa darba kommentētu atstāstījumu, parādot, kā pirms 130 gadiem latvieši paši, rakstot par savām grūtībām ārzemēs, šoreiz Vācijā, panāca savu tiesību maiņu.

Tā pati krāsu skāla un tāds pat spilgtums, manuprāt, ir arī G. Pakalna rakstam par Anša Lercha-Puškaiša darbību. Jaunais literāts pievērš uzmanību A. Lercha-Puškaiša mazāk pazīstamajiem teorētiskajiem uzskatiem folklorā, tā paplašinot pasaku krājēja izvērtējumu. Iepriecina Arī G. Pakalna veiklais un skaidrais stils, kas patīkami atšķiŗas no svešvārdiem piekrautā, teikumu mezglos sažņaugtā smagnējā veida, kas raksturīgs tagadējai literātūras zinātnei Latvijā.

Ritas Drīzules apcerējums ietiecas senajā mītoloģijā, un Varavīksnē tam gluži cita krāsa, bet tas turpina iepriekšējā gadagrāmatā aizsākto tematu. Autore izsekojusi latviešu un padomju mītologu literātūrai. Jānožēlo, ka viņai nav izdevies iepazīties ar rietumnieku darbiem šai nozarē. Nav pieminēti, protams, arī trimdas latviešu pētījumi - ne Haralda Biezā, ne Alfrēda Gātera, ne Andreja Johansona.

Aizvadītajos pāris gados Latvijā ir pamodusies sevišķa interese par mītoloģiju. Ne tikai filologi, pat eksakto zinātņu lietpratēji, piem., ģeodēzijas un astronomijas docents J. Klētnieks u.c. publicējuši savus īpatnējus ierosinājumus. 1986. g. Karoga 6. nr. Arturs Goba, polemizējot ar J. Klētnieku, piemēram, izteic pārdrošu pieņēmumu par Dieva dēliem - "tie bijuši elktēli vai paši krīvi...". Rita Drīzule savā apcerējumā par Dieva un velna mītoloģiskajiem personificējumiem apstrādājusi apjomīgu materiālu, izvirzīdama vienu otru īpatnēju atzinumu, piem.: "Visi daudzveidīgie dieviņi (sētas, lauku, mežu) radīti Zemes dieva sadalīšanās ceļā." Rezumējot, Drīzules raksts vērtējams kā plašāks problēmas izgaismojums ar nopietnu pieeju un vietumis ar jaunām vēl pierādāmām hipotezēm.

Gluži cits krāsu spektrs Varavīksnē saistās ar drāmas žanru. Interesants redzes leņķis ir Ievas Kalniņas pētījumam par darbības vietu 19. gadsimta latviešu drāmaturģijā. Te izmantotas bez 90. gadu klasiķu drāmām vēl pāri par 30 citu autoru piemirstas lugas, tā dodot pārskatāmu drāmaturģijas attīstības kopumu. Latviešu lugu rašanās sākumā darbība uz skatuves varēja notikt tikai laukos - istabā, sētā, krogū. Vēlāk parādījās muižas un mazpilsētas vietas, bet tautiskā romantisma lugās, kā A. Alunāna Mūsu senči, T. Hāna Salacgrīvas zieds, Aspazijas Vaidelote u.c. darbība pārsviedās uz virsaišu pilīm, svētajām birzīm un svētnīcām. Īsti tikai 90. gados var runāt par telpas jēdzienu lugās.

Šai pašai krāsu gammai piesaistīti arī simtgadnieki Ed. Vulfs un Arveds Michelsons - Rutku Tēvs. Gunārs Bībers mēģina meklēt Ed. Vulfa "cilvēcības pamatu" viņa drāmatiskajos darbos. Ja mazāk ievēro Bībera ideoloģiskās tendences, paliek prātā viņa amata prasme, apskatot Ed. Vulfa dažādos drāmatisko darbu žanrus salīdzinājumā ar citu tā laikmeta lugu autoru darbiem. Par mūsu teātra vēsturē nozīmīgu parādību G. Bībers uzskata Ed. Vulfa lugas Pasaka par nāvi skatuvisku interpretāciju, kuŗā sakausēti psīcholoģiskais un ekspresīvais stils. Vērā liekams arī šī raksta autora nobeigums, ka tieši teātris Latvijā šobrīd varētu "...palīdzēt padziļināta kultūras mantojuma izvērtējumā", uzvedot t.s. priekšpadomju lugas.

Otra simtgadnieka Ar. Michelsona - Rutku Tēva, portreta krāsa aktiera Harija Liepiņa traktējumā radusies gauži bāla. Un to nepastiprina arī pievienotie Rutku Tēva 22 teātŗa anekdoti. Bet trešais simtgadnieks, Pēteris Ozoliņš-Ramizars, ir tik nespodrs, ka izslīdējis pat Varavīksnes sastādītājai L. Volkovai priekšvārdos, kaut arī V. Ancītis runā par viņa raženo mūžu. Šī tik tikko samanāmā tad arī būtu Varavīksnes septītā krāsa.

Bet gadagrāmatā vēl atrodami citi lasāmgabali. Atmodas laikmeta mantojumam piekomponētas L. Volkovas atlasītās Fr. Brīvzemnieka astoņas vēstules. Līdzīga drumstala ir 1831. g. Londonā izdotā raksta "Lettisch Popular Poetry" fragmentu tulkojums, ko veikusi Maija Andersone.

Varavīksnes loks līdz šim nav īsti savienojis vienu debess pusi - pagātni ar vēlamo otru pusi - nākotni. Varavīksne nav atmirdzējusi pāri visam debess jumam, bet daļēji pavīdējusi, šoreiz iemirdzēdamās gan visās 7 krāsās, bet maz ko iedzīvinādama. Pēc sparīgajām literātūrzinātniskajām pārrunām pērn Latvijā ir pieaugusi cerība to reiz piedzīvot.

 

Valentine Lasmane