LUGAS PAR MĀJĀM
Harijs Gulbis. Cīrulīši, Kamīnā klusu dzied vējš, Alberts, Olivers. Rīgā: Liesma, 1986.
Ārpusē dzīvojošam recenzentam, rakstot par Latvijā publicētām lugām, der paturēt prātā pāris labi zināmas lietas un apstākļus. Pirmkārt, luga nav tikai literārs darbs, tā pilnveidojas izrādē, un, otrkārt, drāma un teātris ir ar sabiedrību, tās normām, uzskatiem un kopējiem pārdzīvojumiem visciešāk saistītā mākslas forma. Lugas autoram, režisoram, aktieŗiem un skatītājiem jābūt kaut kādiem kopīgiem uzskatiem par to, kādas drāmas konvencijas un kāda veida illūzionisms ir vai nav pieņemami. Lasītājam, kas tādā sabiedrībā diendienā nedzīvo, var viegli palikt nepamanītas autora iztēles smalkākās nianses, kā arī režisora, aktieŗu un skatītāju bezvārdu saprašanās, balstīta uz kopīgiem pārdzīvojumiem, cerībām vai vilšanos.
Parasti tomēr publicētajā, aktieŗiem runājamā tekstā un autora dotajos skatuves norādījumos pietiekoši atklājas temas, tā saucamie vispārcilvēcīgie elementi, lugas drāmatiskā uzbūve, raksturu un valodas iezīmes, lai par lugu varētu rasties zināms māksliniecisks priekšstats. Ja tas tā nebūtu, tad ne sengrieķu, ne Šekspīra, nedz kādā citā kultūrā rakstītas lugas mums nebūtu saprotamas un baudāmas.
Sējumā ietilpinātās četras lugas, kā virsraksts norāda, ir tematiski saistītas. Mājas, par kuŗām lugās runā, ir gan gluži fiziska vieta (lugā Cīrulīši), gan garīga situācija kā Oliverā un Kamīnā klusi dzied vējš..., gan simbolizē mūža mājas kā Albertā, kur luga nobeidzas saulaini padevīgā priekā, kad pēdējā skatā"...gaisma kļūst arvien maigāka..." Pārējās lugas apcer mājas, kas izgaisušas un nav vairs atgūstamas vai arī ir tikai sapņos sasniedzamas, bet īstenībā atgriežoties, - pazūd. Cīrulīšos Zelma, 57 gadus veca, nespēj atrauties no vecās mājas un pārcelties uz istabu modernā kolchoza celtnē; Armīns, 39 gadus vecs, (Kamīnā klusi dzied vējš...) skaistu māju uzbūvējis un starp divām sievietēm izšķirties nespēdams, mājas sasniedz tikai nomirstot nelaimes gadījumā; Inese (Oliverā) savu sapņu māju Oliverā neatrod (kaut gan lasītājam/skatītājam un arī Inesei cerības vajadzētu atjaunot ar otra vīrieša, Mārtiņa, atgriešanos un viņa piedāvājumu sapņus aizstāt ar apbūves gabalu, ābelēm un bišu stropiem); vienīgi Alberts nonāk pie optimistiskas atziņas, ka otra labākā vieta pēc mūža mājas ir turpat Rīgā.
Autora pieeja temām jāapzīmē par reālistisku. Apstrādātās problēmas kā cilvēku savstarpējās attiecības, tā viņu attiecības pret materiālām lietām, ir ikdienišķas parādības, un par to esmi nevarētu būt ne mazāko šaubu. Rādītie tēli tāpat ir ikdienā sastopami un lasītāja/skatītāja fantazijai un iztēles spējām netiek uzlikta nekāda slodze, lai tos pieņemtu kā noderīgas drāmatiska darba sastāvdaļas. Lugā nav ideālizētu varoņu, nedz antivaroņu, nedz naturālās krāsās sabiezinātu labo un slikto tēlu; ir tikai cilvēki, varētu pat teikt - ikdienišķi cilvēciņi ar ikdienišķām problēmām.
Tāpat drāmatiskās darbības risināšanai paredzētie notikumi: patmīlīgo bērnu strīdēšanās par palīdzību mātei (Cīrulīšos), otras sievietes ienākšana jau tā saspīlētajās vīra un sievas attiecībās (Kamīnā klusi dzied vējš...), istabas piedāvāšana studentei (Albertā), neīsts bildinājums, kas it kā pārvēršas īstā mīlestībā (Oliverā) - visi ietilpst reālās dzīves sfairā un ir ikdienišķu cilvēku reālās aktīvitātes. Izņēmumi sastopami lugā Alberts ielas, milicijas un puķu tirdziņa skatos un ieskaņas, izskanas dzejoļos, kā arī dzejolī lugas sākumā. Tie rada nereālāku gaisotni, līdzīgi kā Olivera prologs/monologs, ko galvenajam varonim paredzēts norunāt "nekonkrētā vidē".
Ja apgalvo, ka drāma no citiem literātūras veidiem atšķiŗas ar to, ka tas, ko autors grib teikt, atklājas tēlu DARBĪBĀ nevis STĀSTĪJUMĀ, tad jākonstatē, ka šinīs lugās darbības ir maz. Fiziskā darbība izpaužas atbraukšanā, aizbraukšanā, ienākšanā, iziešanā, mantu pārkravāšanā, televīzora ieslēgšanā, izslēgšanā. Lasītājam/skatītājam atklāsmi vai ieskatus nerada traģiska vai komiska, vai arī līdzcietību raisītāja fiziska situācija. Kad sarunās, debatēs vai argumentēšanas rezultātā drāmatiskie tēli kaut ko noskaidro, atklāj, panāk, sasniedz, nolemj, maina savas jūtas vai uzskatus, to autors, liekas, plānojis kā galveno darbības veidu, līdzīgi kā to (no labāk pazīstamiem moderniem rakstniekiem) darījuši francūzis Anuijs, amerikānis Albijs vai visekstrēmākā gadījumā zviedrs/ vācietis Veiss, kas kādas savas lugas varoņiem liek visu laiku pavadīt krēslos sēžot un runājoties, t.i., lugas darbībai liek risināties tikai garīgā plāksnē.
Ja drāmatiķis līdzīgi Harijam Gulbim uzsvaru liek uz garīgo darbību, tad viņa lugas izdošanās atkarājas no autora erudīcijas, argumentu dziļuma un raksturiem dotās valodas slīpējuma. Līdzībās runājot, lasītājs/skatītājs būs ar mieru "nosēdēt krēslā" kopā ar lugas varoņiem tikai tad, ja viņiem būs kaut kas vērtīgs - uzjautrinošs vai traģisks - ko teikt un ja viņi to pateiks tādā valodā, kuŗu pašu par sevi ir bauda klausīties. Vispārcilvēcīgajam momentam šeit izšķiŗoša loma, citādi luga pieejama un īsti saprotama tikai tiem skatītājiem, kam lugā sniegtās problēmas, ieskati vai argumenti paši par sevi zināmi un saprotami un kuŗi drāmatiskās konvencijas izprot tāpat kā autors. Pretējā gadījumā rodas daudz jautājumu.
Vismazāk šādu jautājumu būs par temām: ierastās mājas atstāšana, vecumam nākot (Cīrulīšos), vīrieša svārstīšanās starp divām sievietēm (Kamīnā klusu dzied vējš...), nespēja saistīties ar otru cilvēku (Oliverā) un senas mīlestības vara pār vīrieti visu mūžu (Albertā). Tāpat raksturi, sākot ar māti, kuŗa nekad nav iemācījusies patstāvību, bērniem ar parastajām patmīlīgu cilvēku īpašībām, sievietēm, kas virtuvē strīdas par sīkumiem vai skaistā mājā nav apmierinātas ar savu vīru un beidzot ar donžuānisko sapņotāju, kārtīgo puisi un sapratēju pensionāru, visi parādās kā ticams un pateicīgs drāmatisks materiāls.
Vairāk būs jautājumu par lugu uzbūvi. Kā, piemēram, drāmatiskā darbā iederas gaŗie stāstījumi: Brigitas atmiņas (Kamīnā klusu dzied vējš..., šinī izdevumā 92 - 93 lp.); Armīna sevis raksturojums, 105 - 107; Olivera izskaidrojumi (Oliverā) 229 - 230 un 253 - 255 un Stefānijas "parunāšanās", 244 - 245? Ko ar šīm runām dara režisors? Īsina? Izmet ārā? Pārveido par skatiem ar darbību? Publika klausās kā stāstījumu? Bet ja stāstījumiem būtu monologa vai iekšējā monologa loma, tad tiem vajadzētu atklāt kādu dziļāku, plašāku ieskatu cilvēku attiecībās, nevis tikai pavēstīt par to, kas noticis pagātnē vai informēt par tikšanos, šķiršanos vai mājsaimnieciskiem strīdiem. Vai atstāstītie piedzīvojumi, kā Gundegas apraksts Cīrulīšos par viesošanos Beļģijā, Lauras tēlojums Kamīnā klusu dzied vējš... par suņu (varbūt vilku) nokosto stirniņu vai Stefānijas stāsts (Oliverā) par kucēna Alfa priekšteci, karalisko pūdeli, kas nobeidzās ar plaušu karsoni, vai tie domāti raksturu aspektu illustrēšanai, kuŗi neparādās darbībā?
Vēl vairāk jautājumu par valodu. Tā kā lielākā daļa rādīto cilvēku ir stipri līdzīgi savā izglītībā, intelliģencē un dzīves uztverē, viņu vienveidīgā valoda būtu, ja ne drāmatiski nepieciešama, tad pieņemama. Bet kādēļ viņi visi runā vienādi un bieži pavirši, un kļūdaini, tā kā varbūt runātu Antonija Albertā, kuŗa lieto teicienus kā "prasta bāba" un "pa muti tu negribi, ko?" Vai daudzus no viņiem labāk neraksturotu pareizāka, koptāka valoda? Piemēram, būtu jāievēro pareizā īstenības izteiksmes daudzskaitļa 2. personas nākotnes forma ar izskanu -sit ("piedosiet"/ "piedosit", "neņemsiet"/"neņemsit"). Vai personu vietniekvārdu "viņa" var piedēvēt "istabai" un "mandolīnai" - nedzīviem priekšmetiem? Vai "nav laiks" jāaizstāj ar "nav laika" u.c.? Šāds runas veids pamazina attiecīgo raksturu ticamību, tāpat kā puķu sievas, Antonijas, raksturu tas bagātina.
Visiem minētajiem jautājumiem atbildes būtu atrodamas drāmatiķa, režisora un skatītāju kopējā drāmatisko konvenciju izpratnē un lugu redaktora un korrektora prasībās. Šīs lietas nepārzinot, lugas teksts pats par sevi parāda interesantus raksturus, personiskas un sadzīves problēmas, pastāsta par šo problēmu risināšanu un sabiedrības uzskatiem, bet drāmatiskās uzbūves, iztēles un valodas plāksnēs nerada mākslinieciski pietiekamu iespaidu.
Aina Vāvere
