JG167 ATBALSIS

KAD VADZIS PILNS...

Laikrakstā Latvija Amerikā 1988. gada 6. februārī publicēta kāda A.E. sacerējums „Tautas svētuma apgānītāji”. Tajā rakstītājs smagi apsūdz Latvijas kultūras darbiniekus, saucot vārdā Vizmu Belševicu, Ojāru Vācieti, Jāni Peteru:

„... Ne tikai kapu apgānītāji mūsu tēvu zemītē radījuši šo tumšo iznīcības gaisotni, ne tikai Maskavas, mūsu tautas iznīcināšanas polītika, arī mūsu pašu latviešu dzejnieču, dzejnieku mutes, apzināti vai neapzināti, mēģinājušas sagraut morālos ticības spēkus, kaut piemēram, − Vizma Belševica dzejolī Būka (cūku plūme).

„Tu neesi ņēmējos, neesi lēmējos?
Jo labāk – tad plikatu brālības vārdā
Ēd būkas un, debesu zilumā tēmējot,
Spļauj kauliņus dievam un ķeizaram bārdā.”

(Pēdējais pants.) Ne jau V. Belševica vien, arī Ojārs Vācietis (nelaiķis), pamatīgi spļaudījies, cūkodams kristiešu dziesmas gaŗākos pantos. To darījusi arī V. Belševica. Garīgs pundurisms. Kas uz to spiež? Vai tā var vairot tautas morālos spēkus? Kapu apgānītājus gan un Latvijas kultūras vērtību iznīcinātājus.

J. Peters vēl nesen padomju avīzēs gribējis iestāstīt, ka Latvija tagad esot suverēna, jo tai pašai savs boļševistiskais karogs, ģērbonis un himna. Ja nav neatkarības, brīvības, tad nelīdz arī ģērbonis un himna.

Kāds izskatās neatkarīgās Latvijas karogs, to 18. novembrī būs redzējis arī LPSR Rakstnieku savienības priekšnieks. J. Peters, arī dzejnieks, šad tad sadūšojas, tāpat kā Vizma Belševica, un tīri trāpīgi spļaudās uz padomju varas pusi − (ne jau sejā, tā kā Dievam), bet pēc tam briesmīgi samelojas. Meli rada tumsību un drupina tautas morālos pamatus. No meliem rodas Latviešu tautas svētumu apgānītāji un nekam neticētāji.

Par latviešu tautas dzīvības nerva saglabāšanu, latviešu valodu, izraut to no krievu giļotinas, mēģinājuši arī šeit pieminētie dzejoņi un daudzi citi. Tas ir slavējams darbs, un tas ir bez meliem un bez kristiešu miljonu Dieva izsmiešanas. Bet tā Kunga taisnības rīkste, sodības rīkste, vai tā jau nav skārusi arī abus balamutes? Varbūt. Un citus arī. A.E.”

Es publiski atvainojos šai sacerējumā skartajiem cilvēkiem. Es atvainojos visiem latviešiem Latvijā, kas strādā savas tautas kultūrai un labākai nākotnei. Es esmu dziļi nokaunējies.

Man personīgi A.E. sacerējums kļuva par vadzi, kas beidzot bija pilns un pārlūza. Tas savā izteiksmē un saturā ir izaicinājums cilvēka goda prātam, inteliģencei un loģikai.

A.E. aplinkus norāda, ka Ojāra Vācieša pāragrā nāve un Vizmas Belševicas dēla, jaunā dzejnieka Klāva Elsberga traģiskā bojā eja ir „Tā Kunga taisnības rīkste”, „sodības rīkste”. Tik primitīvs naida, ļaunuma un alu cilvēka mentalitātes izpaudums nav nekāda glaimojoša liecība par kristiešiem, kuŗu tikumiskās vērtības A.E. sakās aizstāvam.

Es atzīstos, ka visu laiku emigrācijā neesmu rīkojies pareizi, bez protesta uzklausīdams pļāpas, tenkas un nepatiesības, kas izteiktas kā apvainojumi un apsūdzības pret citiem cilvēkiem. Esmu palīdzējis mūsu sabiedrībai grimt arvien dziļāk melu, puspatiesību un nepamatotu, neķītru apvainojumu zaņķī.

Kas ir šī sacerējuma autors? Vaimanājošā leksika, dažas stila īpatnības, piemēram, iemīļota vārda „dzejonis” lietošana, liek domāt, ka A.E. varētu būt Zviedrijā mītošais Andrejs Eglītis. Bet, no otras puses, dzejoļa Būka vulgarizētais iztulkojums un nespēja analizēt, saprast, novērtēt Belševicas, Vācieša un Petera dzejas raksturības, dēvējot tos par dzejoņiem, balamutēm un garīga pundurisma pārstāvjiem, liecina par tādu pieeju dzejas mākslai, kas minējumu, ka rakstītājs varētu būt Andrejs Eglītis, noraida kā gandrīz neiespējamu.

Kas tad varētu būt šīs smagās apsūdzības autors, kas paslēpies aiz burtiem A.E.? Vai svešumā audzis, vai pat svešumā dzimis latvietis? Arī tam grūti ticēt, ka tā spētu rakstīt brīvībā dzīvojis un dvēselē neiedragāts cilvēks. Vai rakstītājs ir jau Latvijā publicējies autors? No kaut kurienes jau nāk šis naidā un ļaunumā apmulsušais cilvēks.

Visticamāk, ka tas ir kāds no tiem publicistiem vai „rakstoņiem”, kas vācu okupācijas laikā kopēja nacionālsociālistu cīņas paroles un atdarināja viņu rakstības veidu. Tie nebija tikai vācieši, vācu iestādes un vācu varas vīri, kas radīja arī vācu okupācijas laika „tumšo iznīcības gaisotni”. Dažs labs latviešu rakstonis toreiz nevis klusēja vai protestēja pret naciķu izdarībām, bet izklaigāja vācu ideoloģiju, vācu rīkojumus, pavēles un cīņas paroles pret „boļševiku un cionistu sazvērestību”, un vēl lepojās, ka var identificēties par sekotāju naciķu paraugam. Neviena grupa nav par savu pagātni vācu okupācijas laikā klusējusi tik pamatīgi, kā darījuši tā laika acīgie rakstoņi.

Es atzīstos vainā, ka vairāk nekā 40 gadus klusēju un neprasīju skaļi, vai apsūdzības ir pamatotas, ko par latviešu publicistiem un citiem kollaborantiem vācu okupācijas laikā, minot tos vārdā, publicēja pēc kaŗa kā Latvijā, tā pasaulē. Aizrādījumiem un apsūdzībām, kas nāca no Padomju Savienības un Latvijas, nepievērsām vērību tāpēc, ka šo apsūdzību izcelšanās vieta mums bija galvenais pierādījums to nepareizībai... Izveidojās pavisam dīvaina loģika. Čekists, kas no Padomju Savienības pārbēga uz Ameriku, gan vairs nebija čekists. Viņš ir „mūsējais” un sabiedrotais − pretkomūnisma cīnītājs. Gestapo vai SD vīrs, kas turēts aizdomās par kaŗa noziegumiem, gan nevarēja būt kaŗa noziedznieks, ja apsūdzībai nāca pierādījumi arī no Padomju Savienības (un čekas!). Viņš bija „mūsējais” un sabiedrotais − pretkomūnisma cīnītājs.

Es atzīstos, ka vairāk nekā 40 gadus esmu klusējis un neesmu nevienam no vārdā sauktajiem piegājis klāt un noprasījis: Ko jūs toreiz darījāt? Kur jūs bijāt, kad notika neģēlības, par ko latviešus tagad apsūdz visās pasaules malās kā kaŗa noziedzniekus visas pasaules priekšā? Kāpēc jūs toreiz nekā nedarījāt, ja notika noziegumi? Kāpēc jūs tad neaizstāvējāt cilvēkus un cilvēcību un ļāvāt apgānīt tautas godu un svētumu?

Ir pienācis laiks izbeigt klusēšanu. A.E. raksts izaicina to darīt. Kāpēc tik maz atceramies no toreiz notikušā? Kāpēc tagad piepeši esam it kā redzi un dzirdi atguvuši pret tautai izdarītām pārestībām, kļūdami noziedzību cenzori, tiesneši, vērtētāji, tikumības uzraugi?

Bravūrīga pretkomūnisma vārdā cilvēkiem ar nodarījumiem pagātnē it kā nebija pagātnes un pārkāpumu. Noziedzības pret cilvēcību neeksistēja. Nevienam nebija iekšējas nepieciešamības atkratīties no šīs nastas, no meļiem un ļaundariem mūsu vidū. Cilvēku pazinējs Andrejs Eglītis ir teicis: „Un, manus vārdus pieminiet, Bez vainas nebūs itneviens.”

Manuprāt, Belševicas, Vācieša, Petera un citu Latvijas autoru daiļdarbi uztveŗami un vērtējami pavisam citādās mākslinieciskās kategorijās un sabiedriskā svarīgumā, nozīmē, nekā mēģinājis A.E. Šo autoru „balamutība” un „pundurisms” tālu atpaliek aiz emigrācijas darboņu vaimanām!

Es izaicinu A.E. nākt atklātībā un pierādīt, ka viņa sacerējuma stils nav vācu okupācijas laikā un Staļina valdīšanas gados piekopto rakstīšanas veidu turpinājums.

A.E. vēstule kā pārlūzis vadzis izaicināja mani protestēt.

Aivars Ruņģis. ASV.

IMANTS KALNIŅŠ BOSTONA

Bostonas Metropolitēna simfoniskais orķestris 1988. g. 8. maijā pārsteidza ar visai sensacionālu programmu, jo tanī bez Klāras Vikas (Šūmaņa sievas) klavieŗu koncerta bija paredzēts arī Latvijas komponista Imanta Kalniņa 5. simfonijas Rietumpasaules pirmatskaņojums. Ieradies bija arī pats simfonijas autors, kuŗš līdz šim ārzemēs vēl nebija pamanīts. Kalniņa simfonijā 4 daļas. Pirmā daļa Allegro tumša, agresīva, ar īpatno ritmisko ostinato pieaugšanas techniku, beigās liels forte, t.s. baltais troksnis − masveidīgi elektrisko skaņu efekti. Otrā daļa Andante samērā gaŗa ar ļoti īsām mūzikas frāzēm, te paspīd tautas dziesmas (Caur sidraba birzi gāju) motīvs. Trešā daļā Allegretto dzirdam fūgas attīstību, kam seko ļoti skaists un lēns kontrabasa un fagota solo. Pēdējā daļā Finale pēc tremolo daļas skaists vijoles solo ar flažoletiem, simfonija beidzas ļoti klusu, tāpat kā ceturtā.

Simfonija uzskatāma kā meditācija par latviešu tautas likteni. Visumā mūzikas valoda diezgan konservatīva, kaut netrūkst atsevišķu ļoti modernu skaņu. Komponists visai brīvi rīkojas ar stiliem. Orķestrācija un krāsu izjūta pirmklasīga. Pats orķestris visumā ļoti labs, un diriģents iejutās Kalniņa skaņu pasaulē ļoti atdevīgi. Simfonija ilgst veselas 50 minūtes. Diriģents Kristofers Blērs (Christopher Blair) bija meistars savā vietā. Arī klausītāji atsaucās ar lielu sajūsmu, izsauca komponistu, pasniedza ziedus. Vai varam cerēt, ka turpmāko latviešu svētku simfoniskā orķestra koncertos sagaidīsim līdzīgus muzikālus pārsteigumus?

Pēteris Aldiņš