38

Ja tā nomēroti akmeni dīķa vidū iemet, tad vilnīši rāmi izšūpojas krastos un izskalo malā vienu otru interesantu pa virsas peldētāju. Ja viļņi padodas spēcīgāki, tad arī izskalo samazgas − un vasaras tveicē krastmalā kalstošas samazgas smird.

Varētu teikt, ka „Ave Sol” un „Gaujas” turnejas bija mazliet kā trāpīgi ielidināti akmeņi mūsu sastāvējušā kultūras dīķī − bet ne jau par to runa. Atzīmēsim vienīgi, ka izrādes pulcināja labu skaitu „pazudušos”. Kuriozi, ne? „Ilgi neredzēti” tautieši atkal ieradās latviskā sarīkojumā, kaut kāda savāda spēka vilkti; mēs pabrīnījāmies, varbūt papriecājāmies; šie − uz īsu brīdi padzīvoja ilūzijā, ka vēl „latvieši”. Terrific show, wasn’t it? Forša heritage, ko?

Ej nu stāsti − no bombongām vien pārtikt nevar. Ej nu atkal par aktīvo un pasīvo, par „personīgo” un „publisko” latviskumu − un projām sociotragiskās pārrunās.

Bet ar samazgām vēl dīvaināk. Proti − sākušās runas, ka „Ave Sol, Inc.”, abu turneju rīkotājs, ļoti slīpētā veidā tēmē uz trimdas kultūras „noslāpēšanu”. Tātad skaidrs, ka darbojās kā čekas filiāle. Ja tādējādi skaidrs − un vajag tikai palaist valodas, lai „iespēja” pastāvētu − tad Latvija Amerikā metas cīņā ar parasto jēlumu. Un tagad viss uzbangotais sāk mazliet ost.

Teorija − ja vispār vēlamies to normālo aizspriedumu blīvē sataustīt − saka tā: re, šie „kvalitatīvie” ciemiņi no turienes nokaus atsaucību mūsu pašu kulturāliem pasākumiem. Tas notikšot divējādi: publika atbalstīs tikai lielos sarīkojumus, bet uz vietējiem neko daudz vairs neies; vietējie savukārt vairs nevarēs sacensties ar „turienes profesionāļiem” kvalitātes ziņā − un viena dala rosmes tiks uzdota. Rezultātā: šejienes dzīvā spēka vārguļošana un eventuāla iznīkšana.

Interesanti pavedieni! Bet ja tiem kaut cik nopietni paseko − izrādās, ka tos grūti savilkt kopā, izaust noteiktu musturu.

Vispirms − cik bieži pie mums ciemiņi brauc? Pabīdot „glastjnostj” trauksmi mazliet sānus, redzam, ka turienes birokrātija vēl gluži aizdomīgi un bailīgi skatās uz tādiem ceļojumiem. Reizi, varbūt divas gadā pie mums ierodas kāds ansamblis, rakstnieks, mūziķis. „Atklātības” laikmetā varētu biežāk. Ja patiešām pastāvētu kāds plāns ar kultūras ekspertiem sistemātiski iedragāt trimdu, tad arī biežāk būtu. Netiekam vēl tik programmatiski apkalpoti. Mazliet arī sevi glaimojam ar domu, ka esam pietiekami nozīmīgi, lai izsauktu koncentrētu tādas programmas izstrādāšanu − pace Imant.

Vai pāris tādu sarīkojumu gadā var nopietni atvilkt publiku no vietējiem priekšnesumiem? Neliekas. Aktīvos centros, piemēram Toronto, nekāds sarīkojumu apsīkums nav manīts pēc „Ave Sol” un „Gaujas”. To tur ir arvien tik pat daudz un dažādu, kā katru gadu. Citur − tāpat atpakaļ parastā gultnē, rosmju līmenī.

Varbūt sūdzamies par to, ka ciemiņu „stimulētie” ļaudis uz vietējiem sarīkojumiem tomēr vēlāk neatnāk? Bet tā jau nav ne ciemiņu, ne vietējo organizāciju vaina! Problēma, kā vienmēr, ir „svētku kultūra” un tautieši, kuŗiem ar peldēšanu pa virsu pietiek. Reiz zudis, zudis − un ne jau „Ave Sol” zudināts. Varētu, no otras puses, pastāvēt iespēja, ka šie sniegumi dažu labu mudinātu pameklēt atbalsis un dejas soli pašu mājās. Kāpēc ne? Ja runa par ko vairāk, kā biļeti...

Turklāt, ja rūpējamies par publikas samazināšanos importu dēļ, tad konsekventi vajadzētu pieprasīt izslēgt arī „mūsu pašu” ansambļu un specu turnejas. Nost ar „Saules Jostu” − tā atrauj vietējiem dejotājiem piekrišanu. Nost ar Uldi Ģērmani un Austri Grasi − mums pašiem lektoru diezgan. Nost ar Stokholmas teātri − vai tad te trūkst? (Tad vēl − nesūtīsim bērnus uz Minsteri, nebrauksim uz 2x2, 3x3...) Protams − absurds.

Absurds tādēļ, ka dabīgi vienmēr meklējam jauno, svaigo, interesanto. Šis ir saziņu, satiksmes laikmets. Rīkotāji un sabiedriski darbinieki katrā pilsētā cenšas publikai izkārtot labāko, vispusīgāko. Mēs iegūstam no ciemiņiem, un viņi iegūst no mums. Tiepties, ka „tas nav vajadzīgs” , izrāda apbrīnojamu kulturālu seklumu un tuvredzību. Norobežošanos. Pārnest tādu tiepšanos „polītiskā” plāksnē atdarina viņpuses birokrātu nemitīgos centienus noteikt lasāmo un skatāmo.

Bet tālāk nāk grūtāks jautājums − par kvalitāti.

Vai ciemiņu visnotaļ spilgtais sniegums varētu demoralizēt šejienes līdzīgu disciplīnu vingrinātājus?

Kāpēc ne otrādi − mudināt uz labāku kvalitāti?

Varbūt ciemiņi drīzāk pieskārušies jautājumam, ar kuŗu labu laiku paši laužamies − nevis pienesusi jaunu. Kāda ir mūsu pieeja pašdarbībai kultūras jomā − iepretim augstāka līmeņa sniegumam? Vai viena automātiski izslēdz otru?

Nebūtu pareizi salīdzināt vietējo deju grupu sniegumus, pēc paris stundu nedēļā mēģināšanas, ar „Gaujas” − un tās režīmu. Bet tīri labi varētu salīdzināt „Gaujas” un „Saules Jostas” uzvedumus − piemēram „Mičošanu” un „Čāpiņu Jāņa precības”. Laiks, darbs un izdoma dod acīmredzamus rezultātus, un tā tas vienmēr ir bijis. Neiesim salīdzināt vietējo deju kapellu ar „Kolibri”.

Tāpēc ir maldinoši spekulēt par „demoralizēšanu” vispārējos vilcienos.

Pašdarbnieku vienmēr būs, kamēr mums neapsīks vēlēšanās vingrināt un godināt mūsu tautas mantojumu, kamēr jaunas paaudzes atradīs par vajadzīgu to darīt, kā centrālu daļu no dzīves jēgas. Tie nav „kultūras sakaru”, bet gan stipri nopietnāki jautājumi.

Toties, ja gribam uzstāties, ja gribam jaunināt − tad iespējams, ka publika būs nepacietīgāka ar paviršību, ar vāju izdomu un sagatavojumu. Iespējams, ka izpildītāji paši paaugstinās savas prasības un disciplīnu, lai spētu vairāk un labāk. Tādā attīstībā nekādu briesmu nav. Mums ir vajadzīgi labi piemēri − i šejienes, i turienes. Mums nāk par labu dziedāt un dejot kopā, kā „Diždancis” darīja ar „Gauju”.

Un kādi tad būtu „Ave Sol, Inc.” grēki? Ne publikas atraušana no vietējiem sarīkojumiem, ne vietējo rosmju apdraudēšana. Pāris labu piemēru piespēlēšana? Jā. Iespēju pavēršana? Noteikti. Varbūt pulgotāji aizmirst, ka tie paši ļaudis, kuŗi ar savu naudu garantēja segt iespējamos „Ave Sol” turnejas iztrūkumus (un tāpēc „Inc.”) ir arī tie, kuŗi ik dienu strādā kā brīvprātīgie mūsu koŗos, teātŗos, deju grupās, skolās: vai viņi šo darbu „jaunu jūsmu” dēļ pametuši? Nebūt ne. Drīzāk to papildinājuši.

Nekas mums nav svarīgāks, kā pārliecība, ka visi esam vienas nedalāmas tautas locekļi. Un − esam. Viens no „Gaujas” jaunajiem čaļiem uz jautājumu „Vai mājās sagaidāmu skolas eksāmenu sagatavošanai līdzi ņēmi grāmatas?” atbildēja: „Fui, uz Ameriku?” Tieši ko mūsu puikas būtu teikuši.

Tie bija mūsu puikas. Un klusi netecēja.

 

Juris Mazutis