Kā chimera uz katedrāles jumta,

tā man virs galvas tumsas burve sēd.

Kā palags vējā laižas, kamēr noplok

un spārnus tīklainus pār maniem matiem pleš.

To raugu aizdzīt. Melnus graudus malu

un laistīju ar vaivarāju tvanu.

Kā Lukrēcija sidrabkausā lēju

un solījos tai būt par sargu, ganu.

Nāk rīts, un tumsas pūce lido

vēl ātrāk nekā vakar man pār galvu.

Ar melnu tušu tumšas domas zīmē

(kā Gojas groteskās). Un nodzēš zelta sauli.

Nu sadzīvosim, saka viņas mute,

kad man pie kājām luncinās tā lūdzot.

Bet acīs atvars dziļš. Tās pavadā es eju

pa zilo krēslu, Mārai bēdas sūdzot.

MEITENEI,

KAS PAZEMES STACIJĀ

svešu gājēju drūzmā,

aizvērtām acīm

pūlī, kas elkoņus izkaŗ,

tuvāk pie gaismas

sāju ēdienu stundā,

nedomāt, norīt,

domas uz augšu ceļot,

nes mani, skaņā

pāri pūlim, kas pelēks,

pāri šķēršļiem, es esmu –

deldēta vijoles kaste

sīknauda, samtā

dziesmā, kā segā es tinos,

neredzamais var lidot

aizveŗu acis, tik vārdi –

spraišļos šūpojas, esmu

tālu projām – zūd nemiers

viegli ir aizmirst –

viegli ir lidot,

ja dziesma.

un tad mēs ielidojām viņu balsīs

sēpijas dūmu drūzmā

pieskardamies viens otram ar spārngalu

acu zibsni

vārdu lāsēm

laika metronoms skaldīja mūs

mēs esam degviela

ātrlaivai

ar skatu te un tur

aizmetot vārdus

servējot asprātības

vicinot skatītājiem

mēs jau attinam

pārklājam necaurredzamību

kā sudrabu sev pāri

šis mirklis ir īss

kā mīlestība

bet laukā, aiz kulisēm

skrandu mākoņi, ikdiena

āķīgi gaŗknābju putni

un meža zosis

1987

Šorīt jau viss ir palodās,

vēji un vārdi. Rītavējš savanģots

stadulā kārpās, un diena ir jauna.

Krūkļa mizai ir pierastais rūgtums,

un vārpatas iekaŗo dārzus –

tāpat kā pērn vai aizviņdien

zemenāji stīgos pret tumsu –

savādi,

kāpēc ogu vietā ienākas

 Vakarā ēnas saplūst,

augi un koki šalko

vienmēr to pašu zalmatu dziesmu

par mežu. Raugos, kā rokas

vienmēr tos pašus audeklus satin

un noliek rītdienai –

Savādi,

kāpēc apkārt plešas tik daudz samtainu lauku,

kāpēc nav vārdu atpakaļ, kāpēc

ceļmijās sastingstam, nav vairs vārdu

uz priekšu

mēs sastingstam

Kā pelēka samtaina sūna

ir mūsu aizmiršana

Taisnās svītrās

kā nebeidzamās domu zīmēs,

bet tikai – svērteniski –

kāds tur augšā

nebeidzamu, ziemas gaŗu

vienās metamorfozēs –

tauriņspārnu, putnu dziesmu, ziedlapu sapni

mums melš.

1987

Ar neredzamu roku

Vējš zīmē ēnas dārzā manā,

Jo vējš ir dzīvs.

Vējš dejodams iekaŗas apburtā zvanā,

Un zvans tiek brīvs

No klusēšanas lāsta

Vējš auro un gaudo un vaimanā,

Vējš raud un lūdzas kā bērns

Tumšā, lietainā vakarā.

Uguns putnu uz saviem drebošiem pleciem

Vējš iznes no prauliem gruzdošiem veciem,

Lai uguns putns tiek brīvs.

Vējš ir dzīvs.

Vējš saldē un nāvē un stindzina,

Vējš glāsta un veldzē un spirdzina.

Vējš jūŗai bangot un drebēt liek –

No jūŗas un vēja skavām

Vilnis pie trauksmainas dzīvības tiek.

Kas iemīlē vēju, kam viņš par draugu,

Tam zemes šauruma nepietiek.

Bet kas neprāta brīdī kalna galā vēju ir skūpstījis,

Tas savu dvēseles mieru

Ilze Kļaviņa

Tēvs savu tēvu

neminēja

ne ar pušplēstu vārdu.

Redzu šo vecotēvu

darbā vasaras dienā, nagainu cepuri galvā.

Šņāc lokomotīve. Izlaiž

dūmu mutuļus

zem darbnīcas apkvēpušā

jumta. Viņa rokas ar strupajiem pirkstiem

nav rožainas kā vēlāk dēlam –

rievās tumša eļļa,

aiz nagiem melnums.

Pārnācis mājās viņš

ilgi trokšņaini mazgājas.

Bez vārda ņem dvieli,

ko dod viņam sieva.

Saburzītais zīda lakats

atvilktnes dibenā

bija viņas.

Vai viņa to svētdienās sēja ap galvu,

baznīcā gāja?

Viņas vienīgais dēls

mācītājus – „melnsvārčus” –

neieredzēja ne acu galā.

Kāda tu biji? Lakats

atbildes nedod.

Dēlu mīlēji loti. Lutināji.

Mazs lodziņš tēva

mazrunībā

rāda pulcinu baltiem matiem

lepni pārnākot rasainām kājām

ar baraviku grozu priekš mātes.

 „Bliņas”, ko tu viņam cepi,

viņš neaizmirsa nekad.

Runāja par tām kā pa pasaules

lielāko gardumu

es nevaru bez gaismas stara

bez skala degošā

bez svecītes

bez ticības un cerības

es nevaru nekā

tik ātri nepiedzimst

tik ātri neizaug kā gribas

nekas šai pasaulē

nekas

ne cilvēks vaibstos paspēj izmainīties

ne savas vainas maina redzami

tais simtgadēs

tais tūkstošgadēs sirmās

viņš tikpat nemainīgi savu gaismu nes

un tikpat nemainīga tumsa patrepēs

un es tur nevaru bez skala degoša

bez svecītes

bez tavas klātbūtnes

kauna zīmogs sarkanbrūns tīras asins traips

iededzināts mūsu pierēs deg kā uguns mūžīgā

pāri visiem goda rakstiem augstu augstu celts

naida rokām sastrādātais mūspasaules zelts

kur mēs tādi tagad iesim ko mēs atbildēsim tiem

kas no tālām zvaigznēm pārnāks pat no pastariem

cauri gadusimtiem kliedzošs sarkanbrūns

pieres vidū neizdegošs ērkšķu krūms

šis baigi talantīgais laiks

ar salauzīta mugurkaula salauzītiem ritmiem

gar manu logu sāji klaudzina

gar manu arī

un nerons triumfēdams romas pelnos

un paštaisītu kropļu badains karnevāls

caur dzīvi manu

manu arī

es vaidu noriju es vēlreiz atliecos

es vēlreiz lēnām atplaucēju smaidu

gandrīz vai neticami izskatās

te visi mēs vēl kaut ko izmisīgi gaidām     

1983

aizdedzam

visas lampas

visus lākturus

visas sveces

jāņtārpiņus visus

cik nu ir

tik aizdedzam

maz tik maz mēs saredzam

trīcošiem pirkstiem

drebošiem ceļgaliem

ejam

un atkāpjas tumsa no sejām

degšanas brīdī

bet dziļumā

kā bijis

melna nakts

neiespējami rīti

te krītam tur krītam vēl krītam

un tomēr tomēr

iecerēts bija un nākts

bija sacīts

vairojiet gaismu

vai redzat starp zemi

un debesi augošu jau

ne nu tieši mūsējo

bet plaismu

naktī

pie ugunskuriem saviem

vēl uzturēt spēkā gaismu

Literatūra un Māksla 7. num., 1988. g. 12. februārī

AR TRIMDU NOTIESĀTIE

Grupas „Helsinki 86” dalībniekiem

Jūs sacēlāties.

Jūs saucāt: diezgan!

un nomētāt

savas pacietīgās izturības bruņas.

Jūs vairs ilgāk nevarējāt.

Jūs izstājāties

no lielās

klusētāju sazvērestības.

Par to jūs izraidīja

un tad lišķīgi sauca jums pakaļ:

– Ejiet,

ejiet pie viņiem,

ja tik ļoti

gribat atgriezties pagātnē!

Ja kapitālisms –

un tie otri –

jums tuvāki! –

(Un sauca pakaļ:

„Ķeriet zagli,

ķeriet zagli...”)

Jūsu vārdi un uzvārdi

bija uz visu lūpām.

Bet cik ilgi vēl?

Vai tās bija

zemapziņā līdzpaņemtās bailes

un ieradums pielāgoties?

Vai tas bija apmulsums?

Jūs sākāt runāt mums līdz

kā līdz galam apnikušā,

izspēlētā izrādē.

Neviens vairs nevarēja izlikties,

ka nedzird

jūsu suflieŗus.

Vēl pēc pāris dienām,

dažām nedēļām,

varbūt pēc pusgada

jūs pamodīsities,

vieni un atstāti,

savas trimdas vientulības gūstā

un nevarībā.

Tikai tad jūs aptversit,

cik bargi

esat nosodīti.

1988.

Ņirdz manā grāmatplauktā galvaskauss,

to sausu, brūnu, lēni rokās ceļu

un savās domās asu dzirksti šķeļu:

vai nāves naktī gājiens būs tev gauss?

Mans mūžs būs norietis, kad atnāks tavs

pa bezgalīgo atdzimšanas ceļu –

un dzīves alka, ko es karsti smeļu,

ir tavu būtni saindēs un skaus.

Tu esi! Jausmā uzliesmo kā kāvi,

kas sala nakti iespēj sārti plaukt –

Tu vari būt jau izbridis caur nāvi!

Tu vari šobrīd mani vārdā saukt

un būt tas draugs, kas silti mani skāvi –

Tavs skelets trūd. Vai pats tu dzīvs jau stāvi?

Minējums, 1943.

Svešā vietā esi viens

atpestīts lāstā –

Satikt, noliegt, atklāt

sevi un svešo.

Mana sevi dvēsele,

iepazīst miesa –

Sprostots, palaists, vienpats

telpā un laikā.

Skaties skaidrā spogulī

tūkstošos sevī –

Labā, ļaunā, abos:

gaismā un tumsā.

Tavas acis asaro,

valoda mēma –

Pārpilns, nabags, zaglis

tuvā un svešā.

Vīdi visu vienā

simtseju vieplī –

Prātu, sirdi, garu

zini un zaudē.

Paša pazīts pārtopi

svešniekā savā –

Sevī, citā, jaunā,

tuvā un tālā.

Kāpēc tādu nezinu

vienveida pašu –

Mūžā, mirklī, visu

stipru un vāju?

Taujāt sevi tiekdamās

jēga min mīklu:

Svešos sevi manu

būtībā īsto.

Dziļumā jāpārtop, 1963.