JG167 NO VIENAS PUSES TĀ...

Vai Jūs zinājāt, ka Gatim Gundaram Jūrmalā ir privāts uzņēmums − spiestuve? Izpildot pasutinājumus kvalitatīvi un laikā. Saņemot pat valsts pasūtinājumus! Esot pazīstams. Lūk, pārkārtošanās. Tā man 5. janvāri Toronto pa telefonu skaidro Ilze Gulēna, kuŗa Ziemsvētku brīvlaikā no Hamburgas viesojas Kanādā. Rīgas fotografs Andris Krieviņš kādas nedēļas vēlāk tā kā starp citu piemetināja, ka ar sietspiedēm jau strādājot diezgan daudzi. Vēl jo labāk, un šai krastā tomēr pārkārtošanās jaunums! Bet visa tā lieta jau sākās ar Valda Āboliņa izstādes iespieddarbiem, kuŗus no Gundara spiestuves caur Rīgu un Hamburgu ar Gulēnas gādību saņēmu gada pirmajā pastā.

V. Āboliņš − dzīve un darbi, vēstules un zīmējumi. Izstāde atklāta 1987. g. 1. oktobrī Latvijas Valsts mākslas muzejā Rīgā (slēgšanas laiks nez’ kamdēļ palicis neizpausts). Izstādes plakāts, kā nelaiķis Ojārs Ābols teica, „pa pirmo zorti”. Dziļi melns kā pati pekle, vizošs sudrabs, tumšs, gandrīz ķiršu sarkans un beigās sietspiedes punktu pelēkais pazūd pavisam baltā. Valdis ar draudoši melno dižcepuri iestājies logā ar ķiršu sarkanu rāmi, aiz kuŗa kailu zaru žuburojums tumšā fonā. Tikpat eleganti darināts piecdaļīgais ielūgums latviešu, vācu un krievu valodās. Tā tad kopējs Latvijas un Rietumberlīnes pasākums. Vēlreiz piecdaļīgi sakļaujams izstādes katalogs: 7 fotoreprodukcijas no Āboliņa dzīves, viņa zīmējumu fragmenti un Jāņa Borga ievads.

Īsās rindās skaidri iezīmējas Valda bagātās dzīves būtiskās kontūras. 1966. g. savā Āchenes galerijā izstāda Pēru Kirkebiju, Jorgu Imendorfu, Nam Džun Paiku, Josefu Boisu un Volfu Fosteli. Va vella! Tā laika avangarda mākslas visaugstākā līga! No trimdas latviešu viedokļa interesanti lasīt, ka šai laikā Āboliņš „ir latviešu jaunatnes apvienības aktīvists. Šajā organizācijā V.A. uzstājās pret latviešu emigrācijas konservatīvajām pozicijām un enerģiski rosināja kritiski solidārus kontaktus ar Latvijas PSR sabiedrību.”

Pazīstamā vācu mākslinieka Volfa Fosteļa kataloga rindas rakstītas aizgājušā gada jūlijā un dod interesantu ieskatu par Āboliņa darbību sešdesmito gadu vidū Āchenē un Ķelnē. 1964. g. 20. jūlijā paiet 20 gadu kopš pēdējā atentāta pret Hitleru. Šai dienā Āboliņš Ķelnes universitātē, neskatoties uz rektora aizliegumu, sarīko fluksus (sic) koncertu − akciju mākslas veidu, kas toreiz Vācijā tika uzskatīts par deģenerētu. „Tas ir Āboliņa lielais nopelns, ka šo jauno mākslas formu rašanās laikā viņš nodrošināja forumu studentiem. Viņam patika lauzt un paplašināt mākslas robežas, viņš mīlēja iesaistīt publiku hapeningos, viņš cienīja fluksus, ironijas un akciju mākslinieku pa jaunam formulētos socioloģiskos un psiholoģiskos aspektus. Ētika kā skaistums – tāds bija princips. Apgaismības aktu vajadzēja pārdzīvot caur mākslas norisēm.”

„Vēstule Valdim Āboliņam nozīmēja mākslas darbu” − kataloga ievadā izsaucas Borgs. Nevar piekrist, ka šī „vēstuļu māksla” (kāpēc lietot anglisko „mail art”?) būtu latviešiem kaut kas īpaši jauns vai unikāls. Visai pazīstams ar izsmalcinātiem vēstuļmākslas paraugiem bija Niklāvs Strunke. Interesanti Strunkes vēstuļu piemēri bija nelaiķa Jāņa Sīkas kollekcijas izstādē Toronto 1984. g. rudenī. Latviešu vēstuļmāksla būtu interesants mākslas vēstures izpētes priekšmets. Katrā ziņā Kārlis Neilis Zalcburgā ar rūpību glabā plašu Anšlava Eglīša vēstuļu un kartiņu kollekciju, vesels kalns vēstuļmākslas priekšmetu redzēts Tāla Ķiķaukas archīvā un arī man aizķēries viens otrs jauks piemērs no sarakstes ar māksliniekiem (ieskaitot Borgu un Valdi Āboliņu). Par „mail art” kā etiķeti gluži jaunam avangarda mākslas paveidam skeptiski komentē Pēteris Bankovskis (Pad. Jaunatne, 1987. g. 9. okt.), tajā pašā reizē konstatējot, ka „vēstules veido izstādes galveno emocionāli un saturisko būtiskāko daļu.” Āboliņa vēstules patiesi ir izdomu pilnas vizuālijas, kur kopā savijas bagāta domu pasaule (teiksim, traktāts par dažādiem civilizācijas vēsturē atrodamiem kalendāriem un laika mērīšanas veidiem) ar spontānu atdošanos mirkļa priekam un savdabīgiem, kādreiz pavisam trakiem izteiksmes līdzekļiem un pavisam īpatnēju un ļoti bagātu leksiku. No citām valodām ar latviskotu rakstību pārņemti un pārmainīti daudzi vārdi sarežģītu domu izteikšanai. Šķīstajā baltu filologu rūpīgi koptajā, kaut arī, daudz reiz šķiet, iesalušajā akadēmiskajā latviešu valodas modelī tie visi droši vien tiktu pieskaitīti nicināmiem vulgārismiem vai kādai citai „tev nebūs” kategorijai, bet kas par dzirkstīgu valodas spēku − for šūr!

Bez īsajām Bankovska piezīmēm par Āboliņa skati Rīgas presē nekas nav parādījies. Kad par to ieminējos Ilzei Gulēnai, viņa skaidroja, ka rīdziniekiem trūkstot vajadzīgās pieredzes, jo šī esot bijusi pirmā konceptuālās mākslas izstāde Padomju Savienībā.

Lai nu kā, bet tikai dažus mēnešus vēlāk Jauno mākslinieku namā Jāņa sētā, ar konceptuāli daudzšķautņainu instalāciju Šķirsts uzstājās Kristaps Ģelzis. Liela formāta sietspiedes (Locis, Tiesnesis), klasiskās tradicijās balstītas cinkografijas, betonā iesalis televizors, grābekļi un betona kluči ir simbolisko elementu arsenāls, ko izmanto Ģelzis un kas interesanti tulkoti Rīgas preses recenzijās (P. Bankovskis Pad. Jaunatne 1987. g. 4. dec. un N. Lācis Lit. un Māksla 18. dec.). Tad jau atturība Āboliņa skates aprakstīšanā un vērtēšanā šķiet vairāk sakņojas pārmērīgā bijībā pret importa preci.

Ja nozīmīga daļa Valda Āboliņa dzīves ietverta viņa vēstulēs, liekas īsti vietā citēt kādu no Rīgas saņemto:

„Šo vēstulīti iedvesmoja Valda Āboliņa ierašanās Mākslas muzejā. Uz trepēm ārpusē par to vēsta kaste ar viņa vārdu. Kāpnēs, kas iekštelpā ved uz augšu, ir viņa stāvs dabīgā augumā (foto), izaudzis kā no zemes, un tam blakus čemodāns (natūra). Izstādes telpā ir galds ar grāmatām, kuŗām viņš ir pielicis savu roku un kuŗas mēs varam pārlapot. Daudz labu plakātu. Trīs no tiem pie ieejas pakārti karinas no griestiem kā karogi.

Izstādē iestiklota viņa dzīve: mākslā, vēstulēs un laikā... Lasāma no abām pusēm. Es nemīlu lasīt svešas vēstules, jo tas man no tēva ieaudzināts, bet nav jau nemaz jālasa − tās ir pārdzīvojumiem pilnākas nekā var izlasīt. Vienā telpas malā uz molberta izstādīta Maijas Tabakas bilde (viņš ar platmali un brillēm). Salīdzinot ar fotogrāfiju ar prieku konstatēju, ka viņš nav bijis tik šaurs un trausls, bet gan latviski platāks un spēks, kas viņā iemājo, ir smagāks. Nudien, saki savam paziņam paldies, ka tapa šī īsā espress vēstulīte.” Paldies!

Valda Āboliņa izstādes Berlīnes variantu paredzēts atklāt 26. jūnijā. Tanī pašā laikā Berlīnē ir iecerēts rīkot Rīgas mākslinieku (trīsdesmitgadnieki un mazliet jaunāki) grupas izstādi, kuŗā tiktu aicināti Aija Zariņa, Dace Lielā, Poikāns, Pētersons, Breže, Putrāms, Ģelzis un vēl citi. Tā Valda Āboliņa iecere par latviešu mākslas apvāršņu paplašināšanos gūst konkrētus apveidus, un jaunie vēji vairs nepūš tikai no austrumiem. Rietumberlīnes senāts jau atvēlējis ievērojamu summu Rīgas skatei, un tad nu vienīgi jācer, lai izdotos! Rietumberlīnes mākslas aprindās ar interesi debatējot par šodienas Rīgas mākslas dzīvi. Respektu izraisījušas Hardija Lediņa teorijas par post-modernismu, par „nebijušo ideju restaurācijas darbnīcu”.

Āboliņa izstādes organizētāju Rietumberlīnes darba grupā bija arī viņa draugs gleznotājs Dīters Mazūrs. Mazūrs, atsaucoties uz Latvijas Mākslinieku savienības aicinājumu, janvārī uz Rīgu atveda darbus par „polītiku, par mīlestību un portretus” . Izstādes laikā Mazūram bija interesanta saruna ar Ivonnu Veikerti (Lit. un Māksla 1988. g. 29. janv.). Interesanta īpaši tādēļ, ka Dītera Mazūra domu pasaule atspoguļo to neatkarīgo, atvērto domāšanas veidu, kas Latvijas presē parādījies tikai nesen.

Piemēram:

„mākslas akadēmijā nemācījos arī tāpēc, ka domāju − akadēmija nav īstā vieta, kur var iemācīties mākslu. Tā ir iestāde, kur var iegūt akadēmismu.

V. Vai tad skola katram nav vajadzīga?
M. Ja galvā iesēdies akadēmisms, tad grūti to dabūt ārā.

V. Kādas ir jūsu attiecības pret pasauli kopumā?
M. Domāju, ka cilvēka uzdevums ir neakceptēt visu, ko tam liek. Katram ir jādomā.

V. No kā jūs vadāties domāšanā?
M. Tikai no sevis...”

Vēl viens piemērs no „nevidējās uzvedības” (I. Ziedonis, Lit. un Māksla, 1988. g. 1. janv.), no atvērtās sistēmas plurālisma vērtības argumenta, kas ir būtiska mūsu laikmeta iezīme, jeb kā Ziedonis saka „ir gaisā”:

„Tas nozīmē, ka visās atvērtajās sistēmās − arī sabiedriskajās − paātrinātu izmaiņu apstākļos nesakārtotībai, daudzveidīgumam, diferenciācijai, nelīdzsvarotībai, nelineārajām sakarībām, ļoti reaktīvam jūtīgumam − tam visam ir radoša uzdevuma nozīme.”

Nevaram sagaidīt, ka šādam aicinājumam tūlīt atsauksies visi. Varbūt šobrīd tikai latviešu paši gaišākie gari. Bet nepavisam nav grūti saklausīt, kā aplausiem pievienojas Valdis Āboliņš.

Apsēt gribēju lielu plašu druvu,
Bet ir stūrīša lāgā nepaguvu!

Kāda dzīves patiesība šais Blaumaņa vārdos atkal no jauna apjaušu, kad, saulei jau pavasara pusē griežoties, pāršķirstu savus aizgājušā gadā domu aizmetņu vāciņus.

Aizgājušā gada oktobrī braucām uz Ņujorku skatīties Edvīna Strautmaņa izstādi OK Harris galerijā. Faktiski galeriju kompleksā, kur vienlaikus notiek 4 izstādes. Strautmanim 8 liela formāta akrilika audekli. 8 gleznas, bet kas par varenu izstādi! Strautmaņa glezniecība ir par pasaules radīšanas brīnumu. Brīnums − prātam netveŗams spontāns notikums. Krāsu eksplozija. Un tomēr viss zinīgas rokas vadīts. Virsmu apdarēs noslēpumaina optiska vibrēšana. Dzīvības brīnuma glabāšana.

Nesegtais audekls starp akrilika laukumiem kā sprauga debesīs par bezgalības neesamību, kā radīšanas brīdī piemirstās kosmosa daļiņas. Milzu krāsu vektori, neapturama spēka dzīti, triecas pa gleznas plakni krustojoties, bet nesaduroties. Dinamiska vitalitāte, bet ne draudīgums. Varbūt dekoratīvitāte, bet tad noteikti sazobē ar spontāno tapšanas pirmo elpu.

Spīdēja agrīnā novembŗa saule, un kaimiņos uz Mersera ielas Vija Celmiņa, iznākusi ar savu Zīlīti (retas japāņu sugas sunītis), pagriezās uz dienvidiem no Haustona.

Rauma 87. 43 mākslinieki no 19 Baltijas jūras pilsētām Biennale Balticum Somijas Raumā 1987. g. vasarā. Un te nu viņi satiekas, gan izstādē, gan tās 135 lapaspušu katalogā: Maija Dragūne un Juris Petraškēvics no Rīgas, Laris Strunke no Stokholmas, bet būtiski un faktiski arī no Rīgas.

Maijai un Jurim ik pa četri grafikas lapām. Larim četras lielformāta eļļas gleznas. Dragūnes litografijas, diemžēl, visai pasenas − no 1975. līdz 1982. gadam. Petraškēvicam krāsaina daudzveidīga mezotinta un sausās adatas lapas par Bodlēra un latviešu tautas pasaku motīviem. Strunkes glezniecību komentējis Siverts Lindbergs: „Larim Strunkem ir spēja skatītāju ievilkt gleznā taisni iekšā.” Varbūt zviedru dzejnieks lasījis Ziedoņa epifāniju par cilvēku, kas ielīda glezna un tā i tur pazuda. Somijas Raumai arī tāds mistisks spēks savest kopā brāli un masu no otrā jūras krasta.

1987. gada nogalē (no 6. nov. līdz 4. dec.) Maksvela galerijā Sanfrancisko divpadsmitā