Jaunā Gaita nr. 167, maijs 1988

 

Valters Nollendorfs

NELUGAS

Nelugas ir jauns žanrs, kas vēl nav teorētiski aplūkots. Pirmās četras nelugas radušās Mičiganas Mežvidos 1984. gada rakstnieku nedēļas laikā. Piektā un sestā sarakstītas drīz pēc tam, pārējās vēlāk. Tālāka žanra attīstība droši vien būs atkarīga no attiecīgās teorētiskās bāzes izveidošanās.

 

I

Zālē priecīgs satraukums, dzīva balsu murdoņa. Pienācis laiks izrādes sākumam. Visi gaida, kad lēnām izdzisīs gaismas, atvērsies smagais, latviskiem rakstiem rotātais priekškars, skatam pavērsies skaistā latviskā lauku viensēta ar ošu gatvi aiz kūts, bērzu birztaliņu un upes līcīti aizmugurē. Visi gaida, kad sāksies klasiskās latviešu lugas jaunapstrādājuma darbība, kad pa durvīm iznāks vecais saimnieks ar dēlu, pavērsies debesīs, tad uz ošu gatvi un teiks: „Jāni, kamēr es vēl esmu saimnieks - tie oši jācērt nost!” Tad tiešām lēni izdziest gaismas, skatītāju satraukums aprimst, murdoņa apklust, visas acis sasprindzināti veras uz gaismas staru kūli, kas vēl vienīgais apgaismo greznā priekškara vidu. Tūlīt, tūlīt visi būs līdzdalībnieki dramatiskajām norisēm uz skatuves. Vai vecais saimnieks varēs pierunāt jauno, ka ošu dēļi vajadzīgi jauno ratu būvei? Vai dēls pārliecinās tēvu, ka ošu gatve jāatstāj neskarta vectēva piemiņai un dabas aizsargāšanas principu dēļ? Un ko par visu to teiks barons, kam koki pieder? Tad piepeši paveŗas smagā, latviskiem rakstiem rotātā aizkara sprauga, pa to gaismas kūlī izspraucas aktieris, bāls, manāmi uztraucies, runā:

Cienījamās dāmas, cienījamie kungi, tautietes un tautieši! Ir notikusi absolūti neiedomājama nelaime. Naktī uz 17. jūniju skatuvi okupējuši komunistu spēki. Režisors ieteica skatuves aizstāvjiem nepretoties. Latviskā viensēta ir likvidēta, saimnieki aizvesti uz Sibīriju, lauki pievienoti kolchozam. Lugas izrāde šo neparedzēto iemeslu dēļ - atcelta. Mēs ceram, ka jūs sapratīsit.

Aktieris pazūd. Lēni izdziest staru kūlis. Brīdis absolūtas tumsas, tad lēni atveras priekškars, atklājas skats: Priekšplānā sabrukusi viensēta, pagalms apaudzis alkšņiem un kārkliem. Upes līcītī tālumā kolchoza kūtis, birztaliņas vietā -kolchoza ciemats. Ošu gatve - nokaltusi. Zālē iedegoties gaismām, visi dodas mājās.

II

Uz klasiskās latviešu lugas jaunapstrādājuma izrādi sāk ierasties pirmie skatītāji. Tiem paskaidro, ka izrādes sākums nedaudz nokavējies, bet aicina starplaikā uz glāzi boles un cepumiem. Pie boles galda pēkšņi izceļas šāda vai līdzīga saruna:

1. skatītājs/-a (uz 2.): Tā nu gan ir neģēlība, ka uz patriotiskas latviešu lugas izrādi ierodas pakalpiņi, iztapoņas un sakarnieki, citiem vārdiem - brīvās Latvijas nodevēji.

2. skatītājs/-a (uz 1.): Par to, kas ir nodevējs, kas ne, mēs varbūt kādreiz runāsim piemērotākā vietā. Starplaikā - kā labi un pacietīgi latvieši gaidīsim latviešu autora lugas izrādi un baudīsim boli.

1. skatītājs/-a (uz 2.): Bet mīļāka jums būtu kāda komunistu autora izrāde ar aktieriem no Rīgas, vai ne? Profesionālā sniegumā, vai ne? Jūs ņirgājaties par mūsu svētumiem.

2. skatītājs/-a (uz 1.): Es ne par ko neņirgājos. Es cienu visu latvisko, visu, kas palīdz latviešu tautai.

1. skatītājs/-a (uz 2.): Jums tiešām nav kauna! Vismīļāk es jums paietu gaŗām kā tukšam gaisam. Bet brīvās Latvijas vārdā es izsaku savu nicināšanu un nelokāmo stāju ar spēcīgākiem līdzekļiem - es atsakos jums sniegt savu roku un aicinu citus latviešus ar stingru stāju darīt tāpat. (Sakrusto rokas uz krūtīm. Daži apkārtstāvošie tāpat.)

2. skatītājs/-a kļūst bāls, sagrīļojas, saļimst. Piesteidzas kāds no apkārtstāvētājiem, noliecas pie 2. krūtīm, pēc brīža pieceļas, pagriežas uz 1. skatītāju.

3. skatītājs/ -a (uz 1.): Jūs viņu noslepkavojāt! (Visi saskatās, tie, kam rokas krustotas uz krūtīm, tās nolaiž gar sāniem, visi atkāpjas soli no 1. skatītāja/-as. Atveŗas zāles durvis, ienāk vairāki policisti ar seržantu priekšgalā.)

Seržants: Kur ir aizdomās turētais? (Visi rāda uz 1.)

Seržants (uz 1.): Es jūs likuma vārdā arestēju! Kas ir liecinieki? (Uz priekšu iznāk vairāki skatītāji.)

Seržants: Es jūs lūdzu visus uz iecirkni. Tas ilgs tikai dažas minūtes. (Uz vienu no policistiem.) Kārtībniek, izsauciet līķratus, lai tie lēnām atbrauc un klusu. (Pa to laiku 1. skatītājam/-ai apliek roku dzelžus.)

1. skatītājs/-a (policistu pavadībā atstājot zāli): Un lai man uz mūžu būtu cietumā jāsēž, es viņam roku nesniegšu!

Šai brīdī aiz skatītājiem paveras priekškars. Aktieri aplaudē skatītājiem un pasniedz ziedus.

 

III

Skatītāji sanākuši uz kritiķu ir slavētās, ir peltās modernās lugas Sastingšana izrādi. Atveras priekškars. Skatuve izklāta melnām drapērijām. Skatuves vidū staru kūlis. No melnuma iznāk melnā triko tērpts aktieris vai aktrise baltā grimā, nostājas staru kūļa centrā un sastingst. Izrāde beidzas, kad zāli atstājis pēdējais skatītājs.

 

IV

Skatītāji sanākuši uz kritiķu ir peltās, ir slavētās lugas Aiziešana izrādi. Lugas sākums, acīmredzot, novilcinājies, bet neviens nemēģina izskaidrot, kāpēc tā un kad izrāde beidzot sāksies. Pēc pusstundas zāli sāk atstāt pirmie neapmierinātie skatītāji. Kad aizgājis pēdējais skatītājs, paceļas priekškars.

 

V

Aizkulisēs norit pēdējie sagatavošanās darbi jaunākās trimdas latviešu lugas Kur paliki, nepaliki? pasaules pirmizrādei. Tiek atkārtoti dialogi, sakārtotas rekvizītes, grimētāji strādā sviedriem vaigā. Tieši astoņos viss ir kārtībā. „Nu tad - uz labu neizdošanos!” saka režisors. Priekškars atveras, bet zālē neviena nav, jo izrāde, izrādās, izziņota nedēļu vēlāk.

 

VI

Ap teātra zāles durvīm drūzmējas skatītāji. Tuvojas plakātos un apkārtrakstos izziņotais jaunākās trimdas latviešu lugas Kur tik ilgi kavējies? pasaules pirmizrādes laiks, bet zāles durvis vēl arvien aizvērtas. Daži sāk klauvēt pie durvīm. Piecas minūtes pirms izrādes sākuma klaudzieni kļūst par daudzu nepacietīgu dūru dimdoņu, bet durvis kā neveras, tā neveras. Kāds no apmeklētājiem aiziet uz telefona būdiņu un piezvana zāles pārvaldniekam. Tas pārsteigts par uztraukumu: „Lugas pirmizrāde taču bija pirms nedēļas. Paziņojumos bija ieviesusies kļūda, bet to vairs nevarējām labot.”

 

VII

Priecīgi satraukti skatītāji gaida, kad sāksies klasiskās latviešu lugas Kautrība izrāde. Visi no tās sagaida dziļu morālu saviļņojumu. Pēkšņi paveŗas priekškars, skatuves priekšā iznāk aktieris. „Cienītās skatītājas un skatītāji! Pirms sākam izrādi, vēlamies jums atvainoties. Esam tikai amatieru grupa. Tāpēc var gadīties, ka viss neiet tā, kā tas paredzēts. Tekstus ne visi tēlotāji pārvalda. Kostīmi tikai daļēji atbilst tēlojamam laikmetam. Dekorācijas nav gluži gatavas. Bet tie ir trimdas apstākļi. Un esam tikai amatieŗu grupa. Bez tam atvainojamies par to, ka lugas autors ir viesojies Latvijā un saticies ar Latvijas teātŗa darbiniekiem. Kaut arī viņš jau krietni gados - bet varbūt taisni tāpēc - viņa rīcība neatbilst trimdas stājai un morālei. Citiem vārdiem, mēs atvainojamies par visu, kas kaut kādā veidā varētu šovakar traucēt netraucētu izrādes baudījumu.” Pazūd. Pēc brīža parādās atkal. „Skatītājas un skatītāji! Pēc manas runas režisors un kollēgas atzinuši, ka šais apstākļos būs labāk lugu neizrādīt. Arī par to mēs, protams, atvainojamies.”

 

VIII

Skatītāji stāvgrūdām sanākuši uz jaunās - un kā Rīgā izčukstēts - sensacionālās lugas Glāžu sienas pirmizrādi. Bet - kaut arī glavlits nav liedzis tekstu iestudēt, nav vēl saņemta jau sen solītā atļauja lugu arī izrādīt. Piecas minūtes pirms izrādes sākuma aizkulisēs tāpēc valda tāds kā satraukums. Gaida dramaturgu, kas devies dabūt galīgo atļauju. Režisors nervozi glauda retos galvvidus matus. Aktieri atkārto tekstus, par kuŗiem gan neviens nedomā. Pēkšņi atveras aizmugures durvis. Ienāk dramaturgs bāls kā līķis; viņam uz pēdām - kas neredzēts - glavlita galvenais cenzors. Tas, arī manāmi uztraucies, paskaidro režisoram: „Piedodiet, es visu laiku cerēju atrast pareizo atrisinājumu, bet tagad laiki mainīgāki nekā Maskavas klimats, un tāpēc es nevaru jums atļaut lugu izrādīt. Nedz arī - neatļaut izrādīt. Saprotiet ļoti neērto stāvokli, kas radies sakarā ar vēl ne visai skaidro glasnostj polītiku. Ja nu es jums lugu atļauju izrādīt un izrādās, ka luga nav piemērota perestroikas garam, vai arī otrādi - ja es lugu neatļauju izrādīt un tā izrādās ir piemērota perestroikas garam, tad mums visiem var klāties slikti. Mēs visi esam par glasnostj, bet - par daudz var būt par daudz un par maz - par maz. Vislabākais būtu nogaidīt, kamēr glasnostj likumības nostabīlizējas, bet tā kā viss gatavs pirmizrādei, tad varbūt perestroikas garā varam... „Noteiktajā izrādes sākuma laikā priekškara spraugā parādās staru kūļa apspīdēts aktieris un ziņo: „Cienītie skatītāji! Neparedzēti apstākļi mums likuši lugas norisi pārkārtot. Pārkārtojumu rezultātā lugas darbība nenoritēs uz skatuves, bet gan - aizkulisēs.” Satraukums publikā. Aktieris paceļ roku kā mierinādams: „Bet tas nekas! Tā kā dekorācijas ir no stikla, jūs tomēr lugas darbībai varēsit sekot. Izlūdzamies jūsu izpratni un saprašanu.” Aktieris pazūd. Atveras priekškars un redzama aina, kas sastāv no fantastiskām dažādos leņķos saslietām daudzplākšnainām glāžu un spoguļu sienām, aiz kuŗām rēgaini, reizēm šķietami deformēti un vairākkārt reflektēti kustas aktieri. Luga, liekas, ir sākusies. Tikai - neviens vārds neizlaužas līdz skatītājiem.

 

IX

„Tātad norunāts,” saka teātra direktors šķiroties,” tu nobeigsi lugu mēneša laikā. Mēs nekavējoties ķersimies pie iestudēšanas, un nākamo sezonu sāksim ar jaunāko sensāciju. Tu esi savu spēju un savas slavas kalngalos; tavs sižets pārspēj ir Faustu, ir Uguni un nakti; mums tikai vajag tava skripta.” Rakstnieks pavada viņu līdz durvīm - pacilāts un priecīgs. Radošā satraukumā viņš sēstas pie rakstāmgalda un sāk rakstīt... Pēc vairākām dienām pie durvīm klauvē teātra direktors, jo lugas nobeigšana viņam tomēr rūp. Kad neatsaucas, viņš klauvē skaļāk. Beidzot viņš sameklē sētnieku, kas pēc neilgas stīvēšanās un dzeramnaudas atslēdz durvis. Pie rakstāmgalda krēslā jau sastindzis rakstnieka līķis. Bloknotā ierakstīts: „Nāves komēdija. Piektais cēliens.”