Valija Ruņģe

 

LITERĀTŪRA TRIMDĀ, MODERNĀS TRIMDAS LITERĀTŪRAS: DEFINĪCIJAS, PIEMĒRI, ANALIZE

  

  

Lai varētu runāt par literātūru trimdā un trimdas literātūrām, vispirms nepieciešams pārskats par dažiem terminiem, ko nāksies lietot. Jāprecizē dažas definīcijas, pat ja liksies, ka − to taču visu jau zinām. Mums, šo pārdomu lasītājiem un arī objektiem, šāds ieskats jēdzienos un definīcijās visai svarīgs, aktuāls, jo tas ļauj un liek mums ieskatīt un izprast savu situāciju iespējami plaši un noteikti. Ja sevi labprāt un visbiežāk esam dēvējuši par trimdiniekiem, tad Rietumu pasaules periodikā tiekam minēti gan kā trimdinieki (exiles), gan arī kā emigranti. Turpretī Latvijas izdevumos gandrīz konsekventi esam dēvēti par emigrantiem − dažreiz savienojumā ar tendencioziem epitetiem, kā buržuāziskais, nacionālistiskais. (Interesants apzīmējums parādījies Dzimtenes Balss ārzemēm domātajā pielikumā Atbalss 1986. gada 3. numurā. Dzejolī „Iedzintarojiet mātes valodu” Elza Sudmale pasaulē dzīvojošos latviešus asprātīgi dēvējusi par „brīvprātīgiem trimdiniekiem”.)

Šis ieskats jēdzienos un definīcijās visai svarīgs arī tāpēc, lai pilnīgāk izprastu daudz dažādo trimdinieku resp. emigrantu literātūras un literātus, un viņu stāvokli citu tautu un citu sabiedrību vidū. Piemēram, simtiem autoru lielā vācu emigrācijas Hitlera valdīšanas laikā (1933.-1945.) tiek dēvēta gan par vācu literātūru trimdā, gan par vācu emigrantu vai emigrācijas literātūru. Vai šie apzīmējumi ir sinonīmi jeb vai tie lietoti kļūdaini?

Sākšu šo pārskatu ar jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka cilmes jeb izcelsmes vietu. Jaunākie pētījumi dabas zinātnēs apliecinājuši, ka katrai dzīvai radībai piemīt territorijas un dzimtās vietas instinkts. Abi šie faktori nepieciešami dzīvības uzturēšanai un sugas turpināšanai. Katra dzīva būte cenšas sev nospraust noteiktu territoriju jeb apgabalu, kuŗā tā var iekārtot sev mājvietu pēcnācēju audzēšanai un sevis, un šo pēcnācēju apgādāšanai ar nepieciešamo pārtiku. Reizēm šīs territorijas ir individuālas, t.i., atsevišķu individu vai pāru vajadzībām, reizēm tās sev nosprauž noteiktas vienas sugas veselas grupas. Dzimtās vietas instinkts vērojams pie daudzām ceļotāju sugām. Piemēram, laši, bruņurupuči, vaļi, kas savas dzīves laikā pārceļo lielus attālumus, sugas turpināšanai atgriežas vietā, kur paši piedzimuši.

Savu territoriju jeb dzīves telpu dzīvnieki tad intensīvi aizstāv pret citu uzmācību. Jāpiebilst, ka dzīvnieku valstī ieņemtā dzīves telpa vienmēr saskan ar nepieciešamo un nepārkāpj tā robežas. Ne tā pie cilvēkiem. Viņi šos instinktus, iedami no primitīvām kopienām uz augsti attīstītām, komplicētām sabiedrībām − valstīm, apaudzējuši arī ar dažādiem jūtu un gara dzīves radītiem atribūtiem. Līdz ar to komplicēti kļuvuši vienkāršie instinktu faktori cilvēku sabiedrībā. Tāpēc, lai domu apmaiņa, runājot par cilvēku attiecībām ar savu cilmes vietu, būtu iespējami skaidra, nepieciešams sākumā minētais pārskats par dažādu terminu lietošanu dažādās valodās.

Jau lietoju vārdus − dzimtā vieta. Tagad mēdzam sacīt − dzimtene. Pašā vienkāršākajā skaidrojumā šis vārds to arī nozīmē − piedzimšanas vieta (Latviešu Konversācijas Vārdnīca − LKV − IV 6386). Dažādu tautu referenču materiālos katrai tautai, katrai valodai par vārdu „dzimtene” mazliet atšķirīgs priekšstats. Un blakus vai pamīšus dzimtenei (vācu Heimat) figurē tādi vārdi, kā tēvija, tēvu zeme, tēvzeme (vācu Vaterland).

Kas ir tēvu zeme? LKV (XXI42734) teikts: savas tautas apdzīvota zeme, pretstatā dzimtenei, kas kādam pilsonim var būt arī ārpus tēvzemes robežām.

Ja turpretī uzšķiŗam vācu-angļu vārdnīcu, tad tanī vārds „Vaterland” tulkots gan ar „native country” (dzimtene), gan „fatherland” (tēvzeme). Vebstera vārdnīcā „fatherland” skaidrots kā „the native land of one’s fathers and ancestors”, t.i., tēvu tēvu jeb senču dzimtā zeme. Turpretī vācu-franču vārdnīcā Heimat (dzimtene) franciskots par la patrie (tēvzeme) un tikai sekundāri par pays natal (dzimtā zeme). Jāsecina: jo vairāk valodu iesaistām, mēģinādami precizēt definīcijas, jo galu galā raibāka kļūst aina par to, kas cilvēku uztverē ir dzimtene, kas tēvzeme. Cilvēku sadzīvē dažādi primitīvāki, skaidrāki jēdzieni pamazām saistījušies savā starpā, aizstājuši cits citu, kļūdami daļēji sinonimi, bet tikai − daļēji, radot reizēm visai sarežģītas situācijas, ja gribam noteikt, kāds vārds būtu jālieto, runājot par savām saistībām ar savu cilmi jeb izcelsmi.

Varbūt šo pārdomu ietvaros sapratīsim par dzimteni cilvēka dzimto vietu. Turpretī vārds tēvzeme jeb tēvu zeme ir kādas tautas apdzīvotā vēsturiskā pamata territorija, kuŗā tai tiesības kopt savu kultūru, runāt savu valodu un kur tā saistīta ar senču paaudzēm resp. savu vēsturi, kas nozīmētu, ka cilvēkam dzimtene un tēvu zeme var būt divi atšķirīgas vietas. Un tādā gadījumā, ja cilvēks saglabā savu vecāku, savu senču tautību, tad neatkarīgi no tā, kur viņš dzimis, viņa tēvu zeme ir viņa senču vēsturiskā pamata territorija.

Rietumvācu rakstnieks Zigfrīds Lencs (Siegfried Lenz, dzimis senprūšu novadā Mazūrijā) pēc sava romāna „Heimatmuseum” (Dzimtenes muzejs) iznākšanas rakstīja (Die Zeit, 1978. VIII): „Dzimtene nav tikai konkrēta pieredze, tā ir arī utopiska vajadzība, ilgu priekšstats − − −. Bieži dzimteni apjaušam tikai svešumā kā to, kā mums pietrūcis. Kamēr mēs tanī dzīvojam, mēs par tās atribūtiem nedomājam. Kā cilvēks reaģē uz savas dzimtās zemes zaudējumu? Dzimtene un svešums − tas ir tūkstoškārt piedzīvojams un pārdzīvojams spriegums, kuŗā pārvietotais, trimdā izdzītais, bēglis, padzītais mēģina sevi par jaunu atrast.”

Lenca citāts ievieš šādus jēdzienus − padzīšana no dzimtenes, trimda. Kopš cilvēki apvienojušies apzinīgi iekārtotās kopienās un dzimto vietu apaudzējuši ar veselu jūtu un pārdzīvojumu mudžekli, kopš cilvēku spēja domāt radījusi atšķirīgu uzskatu iespējas, dažādas pārliecības, kopš veidojusies tiekšanās pēc varas un pēc lielākas territorijas, nekā noteic sugas uzturēšanas instinkts, radies arī īpats soda veids, proti, cilvēka padzīšana no dzimtās vietas, no tēvu zemes, t.i., process, kam piešķiram vārdu „izraidīšana, izdzīšana trimdā”. Atšķirīgu uzskatu tolerance nekad nav piederējusi pie cilvēku būtiskām īpašībām. Kāre pēc varas vienmēr bijusi stiprāka pat par asins saitēm. Tā varējis rasties šis īpatais soda veids − aidzīšana no dzimtenes, attaisnojot to ar aizbildinājumu, ka kāda cilvēka uzskati vai rīcība kļuvuši kaitīgi kopienas (valsts) labklājībai.

Svarīgais šeit, ka trimdas jēdziens arvien saistīts ar dzimtās vietas priekšstatu un ka tas spēj eksistēt tikai tādēļ, ka cilvēkam ir noteiktas − konkrētas un emocionālas − saistības ar savu cilmes vietu. Ja tādu nav, tad nevar būt arī trimdas.

Lūkojoties atkal pēc definīcijām, kas ir trimda, par vācu ‘Verbannung’ (Brockhaus XII 83) paskaidrots: „Senos un vidus laikos bieži lietots soda veids, ko piešķīra kopā ar citiem ierobežojumiem reizēm uz visu mūžu, reizēm uz noteiktu laiku vai ar iespēju to atcelt un kā pamatā bija izraidīšana no zemes.”

Angliski lieto latīņu cilmes vārdu: exile, to exile un arī − banishment, expulsion ar paskaidrojumu, ka tā ir piespiedu kārtā izdarīta cilvēka atšķiršana no dzimtās zemes un ka to veic (valsts) vara; ka tas nozīmē padzīt, aizvest (deportēt) cilvēku no viņa paša zemes. Ir arī vēl piebilde, ka paviršākā nozīmē ‘exile’ varot reizēm izteikt brīvprātīgu no dzimtās zemes atstāšanu.

Latvijas neatkarības laikā izdotā LKV līdz vārdam ‘trimda’ nepaspēja iznākt. Svešumā publicētajā Latvju Enciklopēdijā (27, 2503) ir šāda trimdas definīcija: „Savas tēvzemes atstāšana varmācīgas deportācijas vai brīvprātīgas emigrācijas ceļā.” Šī skaidrojuma otra dala par tēvzemes atstāšanu brīvprātīgas emigrācijas ceļā varētu būt radusies mūsu pašu situācijas ietekmē un varētu atspoguļot mūsu vēlmes.

Latvijā izdotajā Mazajā Enciklopēdijā vārds „trimda” nav reģistrēts.

Vērojams, ka trimdas jautājumā definīcijas dažādās kultūrās arī ir ar atšķirībām un ka, tikai visas kopā saliekot, rodas iespējami pilnīga aina.

Vācieši tātad min, ka trimda ir senos un vidus laikos lietots soda veids. Mūsdienu pasaulē ‘rietumu sfairas’ valstīs ar likumu noteikts, ka izraidīšana no zemes pret pašas valsts pilsoņiem nav vēršama. Apvienoto Nāciju Cilvēku vispārējo tiesību chartas 13. punkts (1948. g.) aizsarga katra cilvēka tiesības atstāt savu valsti un arī tanī atgriezties; tas aizliedz pavalstniecības patvarīgu atņemšanu un aizliedz arī okupētās zemes iedzīvotāju deportāciju (Brockh. V, 352 Heimat im Rechtswesen). Diemžēl, bieži vien šis punkts tiek pārkāpts un lielākā daļa pārkāpumu notiek PSRS, jo tā saviem pavalstniekiem mēdz likt ceļā visādus šķēršļus, ja tie vēlas atstāt PSRS robežas. Deportācijas, t.i., aizvešana ar varu no dzimtās vietas vai izsūtīšana trimdā PSRS vēl arvien ir tāds pats soda veids kā vidus laikos vai caru pārvaldītajā Krievijā.

Trimdai tātad raksturīgs, ka:

1.  tā ir varmācīga jeb piespiedu kārtā notikusi savas zemes atstāšana;

2.  šo deportāciju veic valsts vara.

Tas nozīmē − trimda izraidītajiem ir pasīvs process.

Angļu valodas piebildē un arī LE par trimdu, kā redzējām, ir zīmīgais papildu skaidrojums, ka šo vārdu varot lietot arī attiecībā uz brīvprātīgu savas zemes pamešanu vai, kā jau LE sacīts, emigrāciju.

Patiešām, ja dzimtās vietas atstāšanas procesā iesaistās paša cilvēka aktīva rīcība, tad mēdz runāt par emigrāciju. Vācu avoti saka, ka tā ir (Brockh. III 548):

1.  jebkuŗa izceļošana jeb savas zemes pamešana;

2.  šaurākā nozīmē emigrācija ir savas dzimtenes atstāšana, pretojoties valdošajām polītiskajām vai reliģiskajām varām − vai nu brīvprātīgi, vai arī vairoties no vajāšanām. Vācu avotos arī minēts, ka emigrācija daļēji sedzas ar izvietošanu (Aussiedlung), ar eksilu (trimdu), ar bēgšanu (Flucht).

Angļu definīcija visai vienkārša: emigrants ir cilvēks, kas pārceļ savu dzīves vietu ārpus tēvzemes vai pamet to, lai apmestos uz pastāvīgu dzīvi citā apgabalā vai valstī. Nav nekas minēts par emigrācijas iemesliem.

LKV (IV 7432, 1929./1930. g.) paskaidro: emigrācija ir dzimtenes atstāšana nolūkā ilgāku laiku vai pavisam apmesties uz dzīvi svešumā, pie kam pavalstniecības maiņa nesaistās ar emigrācijas jēdzienu. Par emigrācijas iemesliem minēti:

1.  saimnieciskie;

2.  uzskatu atšķirības:

a.  reliģiskos jautājumos,

b. polītikā,

c.  sabiedrības vairuma noskaņojumā.

Emigrācija var būt individuāla, bet var sasniegt arī masu kustības apmērus. Emigrācija pretstatā trimdai ir aktīvs process, t.i., cilvēks pats par to izšķiŗas, ja arī reizēm tas notiek tādēļ, ka valstsvara apdraudējusi cilvēka dzīvību vai brīvību.

LKV min, ka Latvijas iedzīvotāji gadsimtiem ilgi dzīvojuši nelabvēlīgos saimnieciskos un polītiskos apstākļos, kāpēc arī Latvijā emigrācija arvien bijusi liela. 1926. g. ārpus Latvijas dzīvojuši 13.8% visu latviešu. Lai novērstu milzīgo zudumu tautai, Latvijā tapa likuma pants, kas ierobežoja izceļošanas iespējas. Tātad − notika pretējs process − emigrācijas aizkavēšana. Kā teicu iepriekš, tagadnē ar to īpaši nodarbojas PSRS.

Ja trimdinieki savā zemē drīkst atgriezties tikai ar izsūtītājas varas atļauju un noteikumiem (protams, atskaitot gadījumus, ja valstī mainās vara), tad emigranti reizēm atgriežas brīvprātīgi, vai nu nespēdami iekļauties svešumā, vai arī ja emigrācija notikusi uzskatu sadursmes, ne saimniecisku apstākļu ietekmē, noticēdami eventuālo pretinieku solījumiem, ka radīsies izlīdzinājums uzskatu pretišķībās.

Starptautiskajā terminoloģijā jēdzienu emigranti sāka lietot ar Lielo franču revolūciju, kad šo vārdu piešķīra tiem, kas devās prom no Francijas, vai nu bēgot no vajāšanām savu atšķirīgo uzskatu dēļ vai arī izceļoja, revolucionārās varas izraidīti.

Citas polītiskas varas 20. g.s. radījušas vēl papildu jēdzienu − iekšējā emigrācija. To starptautiskā laukā vispirms attiecināja uz ļaudīm, g.k., dažādiem māksliniekiem, kas Hitlera valdīšanas laikā, nepievienodamies esošās varas uzskatiem, fiziski neatstāja savu zemi, bet brīvprātīgi izbeidza aktīvu darbību vai, kā mēdzam teikt, runājot par rakstniekiem, „rakstīja atvilktnei”. Protams, šāda iekšēja emigrācija nenotika tikai Vācijā Hitlera varas laikā. Par tādu var runāt arī citās diktatūrās − Itālijā, Spānijā, pašreiz Dienvidamerikas diktatūru valstīs, Dienvidafrikā un, protams, kā pašreiz atklāti pierādās − PSRS.

Padomju Savienībā jāsastopas vēl ar īpašu trimdas jeb eksila paveidu − administratīvo jeb iekšējo eksilu. Tas ir jau kopš cara laikiem Krievijā eksistējošs soda veids, ko bieži vērš pret valsts varai neērtiem opozīcionāriem (ne reti − rakstniekiem) un kas nozīmē izsūtīšanu jeb deportāciju uz tālām valsts nomalēm ar sliktu klimatu un praktiski neeksistējošu kultūras dzīvi. PSRS krimināllikumā ar 70. likuma pantu šo soda veidu vērš pret personām, kas nodarbojoties ar „pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Šai brīvi un plaši tulkojamā terminā iespējams ietilpināt visdažādākos esošus vai iedomātus pārkāpumus. New York Times informē, ka 1987. g. 9. novembrī Maskavā ziņots par gaidāmiem pārkārtojumiem PSRS krimināllikumā; minēts, ka tikšot kā sods likvidēts administratīvais jeb iekšējais eksils. Pagaidām gan, kā aizrāda New York Times, nav zināms, vai pārkārtojumi skars arī 70. pantu.

Jau diezgan sen ir lietots vārds ekspatriāti. Tas ir jaunlatīņu termins un sākotnēji nozīmēja to pašu ko trimdinieki un emigranti, t.i., cilvēki, kas konflikta dēļ ar valsts varu dzīvoja ārpus tēvu zemes. Tagad to, it sevišķi sākot ar visvairāk − amerikāņu veidoto intelektuāļu grupu, kas 20-jos un 30-jos gados dzīvoja Parīzē, lieto arvien biežāk attiecībā uz cilvēkiem, kas labprātīgi ilgāku laiku dzīvo ārpus tēvzemes. Svešumā viņi bieži vien nonākuši nevis tāpēc, ka viņiem būtu radies konflikts ar valsts varu tēvzemē, bet gan tāpēc, ka viņiem bijušas diferences ar sabiedrības vairuma uzskatiem dzimtenē, ka dzīve dzimtajā zemē viņiem likusies par „šauru un sasmakušu”. Citi iemesli ekspatriācijai vēl varētu būt mīlestības attiecības, naudas lietās sarežģījumi, dēku kāre jeb pasaules raibuma vilinājums. Ekspatriāti (vai kā latviešu prese reizēm mēdz rakstīt − ekspatrioti!), paši dzīvodami svešumā, tomēr uztur dzīvas un gluži legālas saites ar savu dzimto zemi.

Vecāks termins par ekspatriātiem notēlotajai parādībai ir vācu „Wahlheimat”. Šī vārda vēsture īsi šāda: 18. g.s. beigās zviedru ķīmiķis Bergmans īpatu parādību, ka divi ķermeņiem, kas katrs saistīts ar kādu citu ķermeni, rodas afinitāte savā starpā, nodēvēja par „Wahlverwandtschaften”. Göte to aizguva un pārnesa uz cilvēku attiecībām. No tā tālāk tika atvasināti citi procesi, kas ietvēra brīvu izvēli, arī − Wahlheimat. Tam īsta tulkojuma latviešu valodā grūti atrast. Tagad Latvijā tapušas vārdnīcas to tulko ar „otra dzimtene”. Taču skaidrojums, ko šim un citiem līdzīgi darinātiem vārdiem, piem., otra dzimtā valoda, implicē pašreizējā valsts vara Latvijā, ir ar tendenciozu noslieci. Tāpēc latviešu valodā būtu jāpaliek pie termina ekspatriats, saprotot ar to cilvēku, kas vienkārši dzīvo ārpus tēvzemes.

Pavisam jauns ekspatriatu apakšgrupējums radies Eiropā pēc II pasaules kaŗa ar tā dēvētajiem „Gastarbeiter” jeb viesu strādniekiem. Tie sākotnēji pametuši savu zemi uz laiku un ekonomisku apstākļu dēļ, bet arvien biežāk paliek uz pastāvīgu dzīvi viesu zemē, veidodami savu īpatnēju subkultūru, kas mēģina uzturēt saites ar cilmes zemi, bet īsti tai vairs nepieder.

No dzimtenes, tēvzemes aizgājušo grupu uzskaite nebūtu pilnīga, ja neapstātos pie vēl divi grupām: bēgļiem un gūstā aizvestajiem. Ja tagadnē, par gūstu runājot, domājam g.k. ienaidnieka rokās nonākušus kaŗavīrus, tad agrākos gadsimtos ienaidnieka gūstā nokļuva un no savas zemes tika aizvestas veselas tautas vai tautas grupas. Spilgts piemērs − Bābeles gūstā aizvestie jūdi. Arī latvieši savā vēsturē bieži pieredzējuši aizvešanu gūstā uz Krieviju.

Par bēgļiem LKV (I 2012) lasām: „tie ir valsts iedzīvotāji, kas kaŗa laikā brīvprātīgi vai spiesti atstājuši savas dzīves vietas kaŗa darbības joslā un devušies valsts iekšienē vai sabiedrotā valstī.”

Vācu definīcija skan: „bēglis ir, kas pamet savu zemi, vairīdamies no vajāšanām vai no briesmām miesai un dvēselei.” Tai vācu tautas daļai, kas Otrā pasaules kaŗā vai pēc tā no valsts austrumu apgabaliem nonāca rietumos un sākumā noteikti bija bēgļi, tagad radušies dažādi papildu termini: rietumu pusē tos dēvē par padzītajiem, austrumu pusē − par pārvākušamies, Austrijā − par tautas vāciešiem. Tālāk vācu avotos vēl teikts, ka bēgšanas vārdu lieto, lai norādītu, ka notikusi veselu tautas grupu izvairīšanās no ienaidnieka kaŗaspēka − brīvprātīgi vai ar pavēli (evakuācija), ka bēgšana ir uz īsu laiku un ar nolūku drīz atgriezties.

Angliskais skaidrojuma variants, kas ir bēglis, skan tā: kāds, kas dodas uz kādu patvēruma vai drošības vietu; jo sevišķi tāds, kas vajāšanu vai polītisku dumpju laikā drošību meklēdams, dodas uz kādu svešu zemi.

Pēc Otrā pasaules kaŗa Eiropa bija pilna bēgļu, kas bija uz īsu laiku meklējuši patvērumu svešās zemēs, cerēdami atgriezties, ja eventuāli drīz mainītos varas viņu dzimtajā vietā. Tā kā tas nenotika, tad pasaule apjukumā meklēja pēc citiem nosaukumiem šīm lielajām cilvēku masām, kas nevēlējās atgriezties tēvzemē, jo nespēja samierināties ar tur notikušajām polītiskām, saimnieciskām un kultūras dzīves pārmaiņām. Radās „displaced persons” − pārvietotās personas jeb „heimatlose Ausländer” − bezdzimtenes ārzemnieki. Vāciskais variants, burtiski ņemot, protams, ir visai absurds, jo nav taču cilvēka bez dzimtenes.

Nākamie 40 gadi pēc Otrā pasaules kaŗa ar saviem dažādajiem notikumiem ir radījuši vēl citus apjukuma terminus, piem., „laivu ļaudis” un tamlīdzīgus, jo visos kontinentos bezgalīgi audzis no savas zemes padzīto vai aizbēgušo skaits.

Starptautiskās tiesības noteic: bēglim, kas brīvprātīgi vairījies no kaŗa darbības vai no polītiska spiediena, ir tiesības vai nu emigrēt vai atgriezties. Pavalstniecības atņemšana bēgļiem vai emigrantiem bez īpaša iemesla nav atļauta. Ir jāatzīst kādas zemes iedzīvotāju (kā bēgļu, tā emigrantu) tiesības pastāvīgām saitēm ar savu tēvzemi. Pret šīm tiesībām tiek grēkots, diemžēl, bieži.

Ja bēgļi, kas sākotnēji atstājuši dzimteni uz īsu laiku, vēlāk neatgriežas, tad ar viņiem var notikt divi lietas:

1.  bēgļi, nesamierinādamies ar tēvzemē esošo situāciju, kļūst par emigrantiem un turpina protestēt pret tanī notikušajām pārmaiņām;

2.  bēgļi no emigrantiem kļūst par imigrantiem (ieceļotājiem), par „ubi bene, ibi patria” cilvēku grupu, t.i., viņi pēc iespējas cenšas iekļauties jaunās apmešanās vietas sabiedrībā, pieņemot tās valodu, parašas, dzīves veidu, ko šī sabiedrība, protams, labprāt atbalsta. Cits vārds šim procesam vēl ir − asimilācija jeb pārtautošanās.

Šie divi dalījumi pastāvējuši jau kopš seniem laikiem. Mēs arvien labprāt pieminam Bībeles piemēru par jūdiem Bābeles gūstā, pieminam viņu raudu dziesmas un viņu atgriešanos tēvzemē pēc apm. 80 gadiem. Šī raudu dziesmu radītāju grupiņa bija mazākā, bija tā, kas neiekļāvās, kas vēlāk atgriezās Jeruzalemē. Lielākā daļa gūstā aizvesto svešumā kļuva par sekmīgiem Bābeles pilsoņiem, kam tēvzeme bija kļuvusi lieka.

Cits piemērs šai „ubi bene” mentalitātei no jaunākiem laikiem un no mūsu pašu vides. Citēšu kādu vēstuli (neminot neviena vārdā), kas rakstīta Austrālijā: „Saules jostas vadītājs aizrakstījis mūsu miljonāram X, aicinot atbalstīt šīs grupas ceļojumu uz ASV un Eiropu. Atbilde pienākusi angliski − nevarot izrādīt nekādu priekšrocību etniskām grupām, sevišķi, ja rezultātā neesot nekāda labuma austrāliešu ekonomijai.”

Aina attiecībā uz cilvēkiem, kas aizgājuši no savas tēvzemes, tātad nav vienveidīga. Lai gan kāds aptuvens kopgrupējums vienmēr būs iespējams, tas, ko šie cilvēki paši par sevi domā, par ko sevi uzskata un līdz ar to − kā rīkojas, laikam gan būs un paliks ļoti individuāla lieta.

Mēs, ārpus Latvijas esošā latviešu grupa, sākumā bijām bēgļi. To apliecina mūsu pirmo svešuma gadu prese un literārie darbi (piem., Zinaīdai Lazdai vesels dzejoļu krājums Bēgle). Tagad, 40 gadu vēlāk, mēs sen vairs neesam vai nejūtamies kā bēgļi. Ja neesam kļuvuši par „ubi bene, ibi patria” apoloģētiem, tad labprāt dēvējam sevi par trimdiniekiem, kaut pēc starptautiskām definīcijām un izpratnes mums labāk piederētos vārds emigranti.

Kāpēc mums netīk vai kāpēc mēs sevi nelabprāt dēvējam par emigrantiem? Vienkārt, šo vārdu bieži vedas saistīt ar aizceļošanu no tēvzemes saimniecisku apsvērumu dēļ, kas, protams, nesaskan ar mūsu ideālo uztveri, kāpēc esam svešumā un prom no dzimtenes.

Otrkārt, mūsu patvēruma zemes uztverē ar emigranta vārdu labprāt sasaista aizrādījumu, labprāt implicē, ka nu taču mēs esam nonākuši patiesas brīvības, demokratijas, tiesību un labklājības valstīs, tā iegūdami to, kā mums it kā būtu trūcis tēvzemē. Vai pats spilgtākais moments austrāliešu filmā „Silver City” (kur, starp citu, galveno vīrieša lomu tēlo latvietis Ivars Kants) ir brīdis, kad ieceļotājiem to, kādus labumus viņi ieguvuši, nonākdami Austrālijā, tā sakot, mēģina iebāzt acīs valdības pārstāvis, kad ieceļotāji uzdrošinājušies sūdzēties par neciešamiem apstākļiem „akomodācijas nometnēs”. Tātad − arī šai ziņā ar emigranta vārdu saista it kā īpašu privilēģiju meklēšanu, kamēr mums pašiem ir apziņa, ka neesam pasaulē aizklīduši, tāpēc ka mums tēvzemē būtu pietrūcis maizes vai ka mēs nebūtu zinājuši, kā savā zemē iekārtot brīvu demokratiju. Tāpēc mums labāk patīk ar ciešanu aureolu apvītais trimdinieku vārds, pat ja mūsu aiziešana no tēvzemes ir bijis aktīvs process, jo neviena valsts vara nav mūs sodījusi, mūs padzīdama. Latviešiem modernajos laikos īsteni ir tikai viena grupa, kam patiesi piederas trimdinieku vārds. Tā ir tautas dala, kas ar varu deportēta ārpus Latvijas robežām, galvenokārt uz Sibiriju un citām tālām, krievu pārvaldē esošām territorijām.

Runājot par trimdu, emigrāciju, bēgšanu, vienlaikus bija jāsastopas ar aizrādījumiem uz polītiskiem satricinājumiem, vajāšanām, kaŗiem. Ja mums būtu šo nemieru laikā dzīvojušu rakstnieku saraksts, tad redzētu, cik daudz šo rakstnieku nonākuši svešumā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka rakstnieki bieži visai aktīvi iesaistīti nemieru procesos un rezultātā nokļuvuši ārpus savas dzimtenes − tēvzemes: viņus aizdzinusi vai nu valdītāja vara, vai arī viņi aizgājuši, labprātīgi. Tālāk vēl varētu meklēt, kā šāda atrašanās ārpus tēvzemes ietekmējusi viņu radītājas spējas, kādi apstākļi iedarbojušies pozitīvi, kādi negatīvi.

Brīvs radītājs gars nekad nemēdz pakļauties kādu ārēju noteikumu tirannijai. Tāpēc arī visbiežāk trimdinieki un emigranti no rakstnieku vidus rodas dažādu diktatoru, tirannu, vienvaldnieku laikā un ir vienalga, vai šīs diktatūras ir reakcionāras vai revolucionāras. Piem., franču komponista Fransis Pulanka (Francis Poulenc) operā „Karmelitu dialogi” revolucionāru pārstāvis saka mūķenēm: „Tagad ikviens drīkstēs brīvi dzīvot likuma vērīgās acs pārraudzībā”; tas jau noteic brīvības ierobežojumu par spīti revolūcijai. Karaļa diktatūra apmainīta pret revolūcijas diktatūru, − kā mūsu dienās notika Irānā.

Par atsevišķu literātūras nogrupējumu „emigrantu literātūra” sāka runāt dāņu kritiķis un literātūras vēsturnieks Georgs Brandess un attiecināja to uz franču literātūras atzari, kuŗā darbojās lielās franču revolūcijas laikā uz ārzemēm izraidītie vai izceļojušie rakstnieki. Šīs grupas izcilākie pārstāvji ir: Benžamens Kostāns (1767-1848), Etjens de Senankūrs (1770-1846) un Fransuā de Šatobriāns (1768-1848), kas ir sava laikmeta ievērojamākais franču rakstnieks.

Cita liela emigrantu, literātu, grupa veidojās pēc 1917. gada lielinieku apvērsuma Krievijā, kad to atstāja: Kuprins, Čirikovs, Buņins, Merežkovskis, Gorkijs, Cvetajeva, Remizovs u.c. Daļa viņu vēlāk atgriezās tēvzemē un tur aizgāja bojā.

Pie varas nākot Hitleram, radās līdz šim plašākā vācu rakstnieku, emigrantu, grupa: Tomass Manns, Heinrichs Manns, Francis Verfelis, Karls Cukmaiers, Arnolds Cveigs, Stefans Cveigs, Bertolds Brechts, Alfrēds Doblins, Roberts Muzils, Teodors Plivjē, Anna Zēgerse, Anete Kolba, Lions Feuchtvangers u.d.c. Vācu avoti min, ka toreiz Vāciju esot pametuši vairāk nekā 2000 vācu literātu. Te jāpiebilst, ka šo grupu kā grupu veidoja kopīgais pretinieks Hitlers, bet ne pārliecība, kā pret viņu cīnīties. Grupā bija kā galēji konservatīvi, tā arī visai kreisi noskaņoti rakstnieki.

Otrā pasaules kaŗa beigas radīja jaunu savas dzimtenes pametēju vilni Vācijā. Liela daļa vācu autoru, kas tagad darbojas Rietumvācijā, ir Vācijas austrumu apgabalos dzimuši, auguši. Minēsim kaut vai tikai Ginteru Grasu un Zigfrīdu Lencu. Citi pievienojušies šai grupai vēlāk − vai nu viņi no Austrumvācijas izraidīti (valststiesiski ņemot, tātad − trimdinieki), vai arī paši izbraukuši uz rietumiem, piem., Ginters Kunerts, Volfs Bīrbauers u.d.c.

Padomju Savienībai pēdējos gados paveŗot savas līdz šim hermētiski slēgtās robežas, čakli veidojas jauna krievu emigrantu un trimdinieku grupa, jo tanī ir kā ar atļauju izbraukušie, tā izraidītie. Vācu laikrakstā Die Zeit kādā rakstā 1986. g. uzskaitīti 18 vārdi; pazīstamākie, piem.: Ļevs Kopeļevs, Viktors Ņekrasovs, Andrejs Siņavskis, Konstantins Simis. Šo 18 grupā nemaz nebija pieminēti tādi populāri vārdi, kā Aleksandrs Solžeņicins, Jozefs Brodskis, Irina Ratušinskaja, Anatolijs Ščaranskis, Jurijs Orlovs.

Polītiskie nemieri Dienvidamerikā radījuši veselu grupu šī kontinenta rakstnieku, kas emigrācijā. Ja pasaule šo to zina arī par rakstniekiem, kas emigrējuši no Dienvidāfrikas, tad vēl maz zināmi, bet noteikti ir arī rakstnieki, kas pametuši dzimto vietu Āzijā.

Beigu beigās neaizmirsīsim arī paši sevi! Pēc 1905. gada revolūcijas Latviju uz īsāku vai ilgāku laiku atstāja vai bēguļoja, piem.: Rainis, Aspazija, Akurāters, Skalbe, Austriņš, Līgotņu Jēkabs u.c. Pie latviešu emigrācijas literātūras, pat ja tanī nav spožu galotņu, būtu jāpieskaita arī tā latviešu rakstnieku grupa, kas pēc 1920. g. miera līguma ar PSRS, kā teikts LKV (IV 7444), „optējuši SPRS pavalstniecību”. Šī ir mūsu literātūras vistraģiskākā grupa, jo tā pa lielākai daļai (bojā gājušo vārdi pasvītroti) aizgāja bojā Staļina tīrīšanās. Te varētu minēt: Robertu Eidemani, Linardu Laicēnu, Sudrabu Edžu, Alvilu Cepli, Eduardu Šilleru, Kārli Pelēko, Vili Āboltiņu u.c. Šai grupā gan ir arī vārdi, ar ko negribētos lepoties, piem., Jānis Sudrabs, kas pasaulei labāk pazīstams ar vārdu Mārtiņš Lācis un nevis kā rakstnieks, bet gan kā Padomju Savienības galējā terrora ideologs.

1940./41. g. uz Sibīriju deportēja: Līgotņu Jēkabu, Jūliju Lāci, Leonīdu Breikšu, Alfonu Franci, Aleksandru Grīnu, Kārli Lapiņu, Skuju Frīdi, Richardu Valdesu u.c. Deportētie rakstnieki aizgājuši bojā, neatstādami, cik zināms, nekādas literāras liecības par savu traģisko pieredzi.

Salīdzinot ar visām citu tautu rakstnieku, emigrantu, grupām, liekas, ka latviešu rakstnieku bēgļu/emigrantu grupa, kas devās uz Rietumiem 1944./45. g., ir bijusi relatīvi viena no vislielākajām pasaulē. Tā praktiski uz laiku iznīcināja vērā liekamu literātūru pašā Latvijā. (Vācijā, piem., 1933. g. bija 66 milj. iedzīvotāju un ca. 2000 rakstnieku atstāja Vāciju. Latvijā 1939. g. bija ca. 1,7 milj. latviešu, bet 1948. gadā Trimdas Rakstniekos ievietoti 100 vārdi.)

Ja iepriekš minētie piemēri ir „masu izceļošanas” gadījumi, tad individuāli trimdinieki, emigranti, ekspatriāti, „Wahlheimat” meklētāji rakstnieku vidū bijuši jau kopš Bībeles un klasiskā laikmeta. Īsi, pavisam īsi apstāsimies pie dažiem ievērojamākiem vārdiem dažādos laikmetos un dažādās ārpus dzimtās vietas vai tēvzemes dzīvojušo autoru grupās.

Bābeles gūstā tapušās raudu dziesmas, kas ir vienas no poētiskākajiem tekstiem Bībelē, gan īsteni būtu jāskaita pie grupu gadījumiem.

Ejot tālāk uz sengrieķu pasauli, varētu teikt, ka Euripīds (480-06 pr. Kr.) bija ekspatriāts, jo mūža beigu daļu pavadīja ārpus dzimtajām Atēnām Maķedonijā. Euripīds bija opozīcijā daudziem sava laika sabiedrības ieskatiem, kaut polītikā tieši nepiedalījās. Aischils (525-456 pr. Kr.) dzīves beigu posmu pavadīja Sicīlijā. Sengrieķu laikmetā gan robežu vilkšana var viegli nonākt uz slidena ledus, jo, vienkārt, tēvzeme bieži bija atsevišķa pilsētvalstiņa, otrkārt, grieķu kultūras sfaira toreizējā pasaulē bija gandrīz universāla. Tātad: kur vilkt robežu? Kur teikt, ka te vai tur sākas svešums?

Senās Romas valsts ievērojamākais trimdinieks dzejnieku vidū bija Publius Ovidius Naso (43 pr. Kr. - ca 18 p. Kr.). Imperators Augusts izraidīja viņu trimdā 8. g. p. Kr. uz Tomiem pie Melnās jūras. Līdz ar aiziešanu trimdā pazuda dzejnieks Ovidijs, jo atlikušo mūža daļu viņš pavadīja, žēlodamies pēc Romas. Uz viņu patiešām attiecināmi vācu rakstnieka Teodora Štorma vārdi: „Kein Mensch gedeihet ohne Vaterland” − Neviens cilvēks neuzplaukst bez tēvu zemes.

Polītisks trimdinieks bija Dante (1265-1321), izraidīts no dzimtās Florences 1302. g. Vēlāk viņam ļāva atgriezties, bet ar nepieņemamiem noteikumiem. Dante mira trimdā Ravennā. Dievišķā komēdija ir tātad tapusi, tās autoram dzīvojot ārpus dzimtenes.

Petrarka (1304-74) pats nav trimdinieks, bet viņš ir polītiska trimdinieka dēls, un viņa paša mūžs aizgājis, ceļojot no vienas vietas uz otru.

Servantess (1547-1616) − dzīvo kādu laiku Itālijā, vēlāk krīt arābu gūstā, sēž cietumā par nekorrektiem naudas darījumiem. Domā, Donkichotu viņš sarakstījis cietumā.

Lope de Vega (1562-1635), 1588. gadā izraidīts no Madrides un Kastīlijas, pavada kādu laiku izsūtījumā. Padzīšanas iemesls gan it kā izlaidīga dzīve, bet tā kā šī izraidīšana notiek Filipa II laikā, tad varētu arī teikt: konflikts starp ķeizara dzīves uzskatiem un rakstnieka dzīves veidu.

Lielās franču revolūcijas iekustinātās pārmaiņas līdz ar nākamajām 1830. un 48. g. revolūcijām radījušas emigrantus, trimdiniekus nevien pašā Francijā, bet arī citās Eiropas zemēs. Vācijā, piem., radās grupa „Das junge Deutschland”, pie kuŗas piederēja arī (kristītie žīdi) Heinrichs Heine (1797-1856) un Ludvigs Borne (1786-1837). Abi emigrēja uz Parīzi. Prūsijas valdība izdeva rīkojumu, kas aizliedza iespiest visus līdz tam sarakstītos šīs literātu grupas darbus.

Viktors Igo (1802-85) piedalījās Francijas 1848. g. revolūcijā. Bija jau slavens rakstnieks, kad, pie varas nākot Napoleonam III, viņam bija jābēg, un viņš Anglijā, Gērnsijas salā, pavadīja 19 gadu, sarakstīdams šai laikā izcilus literārus darbus, arī Nožēlojamos (1862).

Lords Džordžs Bairons (1788-1824) pameta Angliju 1816. gadā, jo bija neapmierināts ar reakcionāriem uzskatiem Anglijas sabiedrībā. Viņa mīlestība uz brīvību bija lielāka par mīlestību uz dzimteni. Sapņodams par visas Eiropas atsvabināšanu no Sv. alianses radītā reakcionārā klimata, viņš klīda no zemes uz zemi. Manfrēds, Kains, Donžuāns sarakstīti svešumā.

Izveidojoties modernajai krievu literātūrai, tūdaļ radās arī rakstnieki, dzejnieki − trimdinieki, emigranti, ekspatriāti.

Aleksandru Puškinu (1799-1837) cars Aleksandrs I izraidīja no Pēterburgas uz Dienvidkrieviju, kur rodas liela daļa Puškina literāro darbu.

Nikolajs Gogolis (1809-52) kopš 1836. g. dzīvoja ārzemēs, g.k. Romā, jo viņam likās, ka dzimtenē viņu neizprot. Romāns Mirušās dvēseles tātad tapis svešumā.

Michails Ļermontovs (1814-41) izsūtīts uz Kaukāzu. Daimons un Mūsu laiku varonis, piem., tapuši Kaukāzā.

Ivans Turgeņevs (1818-83) dzīvoja ilgi ārzemēs, jo domāja, ka krievu sabiedrībā garīgs sasmakums; daļēji gan viņu ārzemēs turēja mīlestības attiecības ar kādu dāmu. Turgeņeva darbu lielākā daļa tapusi ārzemēs, bet viņš nebija aizgājis no tēvzemes ar atklātu konfliktu, viņa darbi netraucēti varēja parādīties tēvzemē, un viņš pats ārzemēs darbojās kā literāra saite starp Krieviju un Rietumeiropu, padarīdams tur pazīstamu krievu literātūru.

Fjodors Dostojevskis (1821-81) bijis gan trimdā Sibirijā, gan cietumā, gan bēdzis uz ārzemēm (1867-71), kur sarakstīja, piem., Idiotu un Velnus.

Kā redzams, 19. g.s. arvien vairāk rodas rakstnieku, kas darbojas ārpus savas dzimtenes, nonākuši tur ar pašu izvēli un būdami konfliktā ne tik daudz ar polītiskajiem, kā ar valdošajiem sabiedriskajiem uzskatiem dzimtenē. (Kā mūsu Poruks teicis: „Bet latvieši nav vienīgā tauta, kuŗa savus rakstniekus nīd un aizdzen no dzimtenes.” − Kop. r. IX, 34.)

Šai 19. g.s. ekspatriātu grupā vēl varētu minēt Henriku Ibsenu, kas 27 gadus (1861-91) dzīvoja ārpus dzimtās Norvēģijas un radīja svešumā savus labākos darbus. Viņu no dzimtenes neaizdzina valsts vara (no tās viņš pat saņēma stipendiju), bet viņš bija konfliktā ar norvēģu sabiedrības vairuma uzskatiem.

Zviedrs Augusts Strindbergs (1849-1912) tāpat ilgāku laiku (1883-95) dzīvoja un strādāja ārpus Zviedrijas.

Amerikāņi: T.S. Eliots (dz. 1888. St. Luis, ASV), kopš 1914. Anglijā, tās pavalstnieks − 1927., un Henrijs Džēmss (1843-1916) kopš 1876. Londonā, pirms tam Romā, Parīzē, 1915. Anglijas pavalstnieks − pārcēlušies uz Angliju, pieņēmuši tās pavalstniecību. Savukārt īrs Džems Džoiss (1882-1941) aizgāja no angļu pārvaldītās Īrijas, dzīvoja Eiropā. Tas pats ar Samuelu Beketu u.c.

Spāņi Unamuno un Madariaga, būdami Franko valdības pretinieki, emigrēja uz ārzemēm. Itāliešu dzejnieks, 1975. g. Nobela laureāts Eugenio Montale, Musolini laikā dzīvoja iekšējā emigarācijā. Krievijā un Vācijā šādu iekšēju emigrantu varētu sameklēt veselu rindu. Nedrīkstam aizmirst amerikāņu ekspatriātu grupu Eiropā ar tās spilgtākajiem pārstāvjiem Gertrūdi Steinu, Ernestu Hemingveju, Ezru Paundu u.c.

Ja līdz Otram pasaules kaŗam vēl bija iespējams kaut cik sadalīt ārpus tēvzemes dzīvojošos autorus noteiktās grupās, tad pēc kaŗa ir pavisam grūti novilkt noteiktas robežas, precizēt iemeslus, kāpēc rakstnieki vairs nedzīvo savā cilmes zemē. Pat ja sākotnēji rakstnieki dzimto pusi pametuši polītisku iemeslu dēļ, vēlāk, notiekot polītiskām maiņām, viņi dzimtenē vairs neatgriežas. Visvairāk varbūt divu iemeslu dēļ: dzimtene kļuvusi sveša, radusies plaisa starp dzimtenē palikušajiem un pasaulē aizgājušiem. Tomass Manns neatgriezās uz Vāciju, bet gan uz Šveici. Vācietis Žans Amerijs, kas 1938. g. bija izceļojis uz Beļģiju un kaŗa laikā nonāca vācu rokās un koncentrācijas nometnē; vēlāk tā par viņu teikts: „atgriezās mājā uz Briseli”. Alfrēds Doblins gan atgriezās Vācijā, bet jutās tur svešs. Elze Laskere aizbrauca uz savu tēvu tēvu zemi Jeruzalemi, bet mira tur pamesta un neatzīta. Savukārt jaunāki vācu rakstnieki pēc II pasaules kaŗa pamet Vāciju un nometas citur: Pēteris Veiss dzīvo Zviedrijā, Uve Jonsons nomirst vientulībā Anglijā.

Vācijā dzimušais Hanss Zāls paliek ASV, Ņujorkā. Viņš par sava romāna „Die Wenigen und die Vielen” (Nedaudzie un daudzie) varoni Kobi saka: „Viņš zināja, ka viņš paliks šeit un ka trimda nekad nebeigsies, cik ilgi vien viņš dzīvos ... . Viņam vairs nebija saistību ar kādu noteiktu zemi, bija radies garīgs stāvoklis, dzīves veids, sava veida pasīva pretestība pret pasauli, kas domāja vairs tikai spēka un pretspēka, kustību un pretkustību terminos ...”. Kad pašam Zālam (ir ASV pavalstnieks) jautāts, kas viņš ir − amerikānis, vācietis, eiropietis, viņš atbildējis: „Heimatlos” − bez dzimtenes. To pašu apliecinājis Alfrēds Polgars (emigrējis uz ASV): „Svešums nav kļuvis par dzimteni. Bet dzimtene kļuvusi par svešumu.”

Ir augusi arī tādu autoru grupa, kas paši gan dzīvo tēvzemē, bet kā darbus tur nedrīkst iespiest un izplatīt. Tātad: trimdā ir aizdzīts nevis pats autors, bet gan literāri darbi, literātūra. Boriss Pasternaks, Anna Achmatova dzīvoja Krievijā, viņu darbus publicēja ārzemēs. Tikai vēl priekš nedaudz gadiem uz PSRS robežas atņēma un neļāva ievest Achmatovas grāmatas (pat krievu valodā), kas bija iespiestas Rietumos. Aleksandrs Solžeņicins, pirms tika izdzīts trimdā, pats būdams PSRS, darbus publicēja ārzemēs.

Čechu 1967. g. 2000 vārdu manifesta līdzautora Ludvika Vaculika darbus iespiež ārzemēs, kaut pats dzīvo Čechoslovakijā, kur viņa sacerējumus nedrīkst publicēt, lai gan, kā aizrāda Vaculiks, viņš un viņam līdzīgie savus darbus raksta vispirms čechu lasītājiem Čechoslovakijā, kaut gan uz tiem viņiem ceļš pašreiz slēgts. Vaculiks saka: „[Tādai] rakstīšanai vajag daudz spēka, jo jau kopš gadiem mums liekas, ka labam darbam, tātad arī labai grāmatai, vairs nav nekādas jēgas. Bet vienlaikus taču zinām, ka darīt ko citu nekā rakstīt ir vēl mazāk jēgas.” (Jāpiebilst, ka šāda autoru dzīvošana savā zemē un publicēšanās ārzemēs ierobežojumu dēļ tēvzemē nav gluži identiska ar „iekšējo emigrāciju”, jo „iekšējās emigrācijas” autori raksta „atvilktnei”.)

Vaculika domas atkārtoti rosina formulēt galvenos jautājumus, kas skaŗ literātūru trimdā, proti:

•  kam tiek radīta trimdā esoša autora vai trimdā aizdzītas literātūras darbi;

•  vai ir jēga vai iespēja rakstīt, ja notikusi aiziešana svešumā;

•  kas veicina un kas kavē literāru darbu tapšanu, ārpus tēvzemes dzīvojot.

Iepriekšējā ekskursijā pa pasaules literātūru jau manījām, ka vienveidīga atbilde uz šiem jautājumiem nebūs iespējama. No vienas puses − trimda, svešums, ierobežojumi rakstnieku „sagrauž”. Ilgas pēc dzimtenes un nespēja pielāgoties svešajiem apstākļiem (cita valoda, citas tradīcijas, cits dzīves veids) var būt tik stipri faktori, ka pilnīgi apsīkst rakstnieka radītāja spējas, it sevišķi vēl, ja rakstnieks nerod skaidras atbildes uz jautājumu: kam viņš raksta? Rakstnieks svešumā var pat fiziski aiziet bojā. Stefans Cveigs izdarīja pašnāvību Brazīlijā, Kurts Tucholskis − Zviedrijā, Valters Benjamiņš − Spānijā. Tātad − emigrācijas zeme nav izšķirīgā, izšķirīgās, liekas, ir pats svešuma pārdzīvojums un padzinuma sajūta.

No otras puses, ja dzīvošana svešumā būtu milzīgs un nepārvarams ļaunums, tad pasaules literātūra būtu visai tuksnešaina vieta, jo tik daudz pašu izcilāko darbu rakstnieki radījuši, tieši ārpus tēvzemes dzīvojot, vai − par spīti dzīvošanai ārpusē (vienalga aiz kādiem iemesliem). Ja pārskatām Nobela prēmijas laureātu sarakstu, tad sastopam valdzinošu ainu: Ivans Buņins, Hermanis Hesse, Ernests Hemingvejs, T.S. Eliots, Eugenio Montale, Aleksandrs Solžeņicins, Boriss Pasternaks, Izāks Singers, Sauls Bellovs, Nellija Zakse, Česlavs Milošs, Samjuels Bekets, Jaroslavs Zeiferts un nule (1987. g.) − Jozefs Brodskis − visi pieskaitāmi rakstniekiem, kam konflikta attiecības ar tēvzemi un kas radījuši lielus literārus darbus, svešumā dzīvodami. Vēl šeit jāmin viens vārds: Eliass Kaneti − 1981. gada laureāts. Pastāv uzskats, ka Nobela piešķīrums viņam esot piešķīrums rakstīšanai eksilā. Kaneti ir Spānijas žīdu dzimtas atvase. Dzimta priekš 400 g. atstājusi Spāniju, izceļojusi uz Turciju, kur visus šos gadsimtus tomēr turējusies pie spāņu valodas. Pats Kaneti dzimis Bulgārijā, bet kopš astoņu gadu vecuma dzīvojis Vīnē, Austrijā, kur skolojies, iemācījies runāt vāciski. 33 gadu vecumā bijis spiests pamest Vīni, pārcēlies uz Angliju, bet literāros darbus raksta vāciski. Kaneti saka: „Kā mājās jūtos tikai tad, kad ar zīmuli rokā velku uz papīra vārdus vāciski un visapkārt man runā angliski.” Vācu recenzents Horsts Bīneks piebildis: „Vai tie, mazliet pārmainīti, nevarētu būt arī Miloša, Solžeņicina, Siņavska, Kunderas teikti vārdi?” Mēs varētu turpināt: un latviešu rakstnieka vārdi. Kaneti ir uzsvēris valodas nepārprotamo nozīmi radīšanas procesā. Viņam tā ir uzaugšanas vides valoda, un šī valoda ir viņa mājas. Ja šai sakarā pieminēju latviešu rakstniekus, tad ilustrācijai citēšu dažus teikumus no vēstules, ko Aivars Ruņģis rakstījis kādam rakstniekam uz Latviju: „Ēsmu dzīvojis laikā, kad literātūra, bet īpaši dzeja, tapusi par sadrumstalotas un izkaisītas tautas intelektuālo dzīves telpu. Tas, kas mums sakāms, katram savu spēku un spēju robežās, nav svešu fražu samaitāta čalošana un pļāpāšana, bet ir daļa un vienlaikus arī viss veselums − mūsu valoda.”

Kaut kādas absolūtas formulas tomēr arī valodas jautājumā nav. Solžeņicins turpina rakstīt krieviski, Nabokovs rakstīja krieviski, Singera darbi top žīdu sarunu valodā (jidišā), Tomass Manns emigrācijas posmā turpinājis turēties pie vācu valodas, Milošs raksta poliski. Taču vērojams arī pielāgošanās process. Kaut Džozefs Konrāds visu mūžu pēc paša liecinājuma uzskatījis sevi par poli, viņa darbi tapuši angliski.

Valodas jautājums kļūst pavisam problemātisks, kad nonākam pie paaudzes, kas pati nav ne trimdā aizdzīta, ne emigrācijā aizgājusi, bet kas ir šo emigrantu pēcnācēji. Te vērojami divi galvenie novirzieni: 1.) arī šī paaudze vēl raksta vecāku valodā, it sevišķi, ja tai rodas kādas tiešas un konkrētas saites ar savu tēvu zemi (papildus novirziens te varētu būt − jaunā paaudze raksta abās valodās); 2.) jaunā paaudze raksta savas apkārtnes valodā, bet par cilmes tautas problēmām. Piemēram, Vācijā Hermaņa Heses vārdā nosaukto literātūras godalgu 1984. gadā par autobiografisku romānu Die gläserne Stadt (Stikla pilsēta) saņēma 1945. gadā Nirnbergā, krievu emigrantu ģimenē dzimusī Nataša Vodina (Vdovina). Romāns rakstīts vācu valodā, tikai tematika tam, ja tā varētu teikt, emigrantiska: autore meklē divu tautu robežnovadā pēc savas identitātes, mēģinādama skaidrot, kas viņā krievisks, kas vācisks.

Valoda tomēr ir ļoti stipra saite ar savu cilmes tautu. To zaudējot, zūd arī identitāte. Valoda ir katra rakstnieka galvenais ierocis un patvērums. Ja tā būtu tikai ierocis, tad būtu vienkāršāk: var divkaujā kauties ar pistolēm vai zobeniem, bet − tā ir arī patvērums, kā redzējām no citētajiem piemēriem. Tā ir garīgais nams un dzimtene jeb dzimtenes aizstājēja, ko tik viegli pamest nevar.

Rakstnieka darbā svarīga ir arī apzināšanās kam, kādam lasītāju pulkam literātūra tiek radīta, kaut arī šeit, kā visur, ir balsis, kas apgalvo pretējo, kas uzsveŗ tikai paša mākslas darba vērtību per se kā galveno radīšanas stimulu. Par šādu uztveri ir iestājies, piem., Brodskis. 

Kādi negatīvi un kādi pozitīvi faktori ietekmē svešumā dzīvojoša rakstnieka darbu? Šim tam jau esam īsi pieskārušies, kaut vai nepārvaramām ilgām pēc dzimtenes. Tālāk: trimda ir pasīvs process un pazemojums, sods, tātad − negātīvs faktors. Emigrācija ir aktīvs process. Cilvēks izšķīries par došanos svešumā pats, mēģinādams apliecināt un aizstāvēt savu pārliecību. Svešumā viņam šai ziņā var pavērties iespējas, kādu mājā nebija. Taču nekā arī te nav absolūta un katram nostatījumam kaut kur iespējams atrast pretnostatījumu.

Ja trimda ir pāri darījums resp. radījusi cilvēka psīchē ciešanas, tad varētu teikt, ka trimdai tomēr varētu būt pozitīva nozīme, jo ir taču visai plaši sastopams uzskats, ka ciešanas, būdamas ļoti dziļš psīchisks pārdzīvojums, varētu cilvēku rosināt jaunradei, ka esot tiešs sakars starp ciešanām un lieliem veikumiem mākslā. Jānis Poruks to izteicis dzejas valodā: „Vai tev ir tik daudz asaru, ka vari dzejnieks būt?” Taču, piem., Brodskis šādam viedoklim pretojas, aizrādīdams, ka traģēdija brīvo garu savažojot, un paraugam viņš min, ka tāpēc 20. g.s. krievu literātūra, salīdzinot ar iepriekšējo gadu simteni esot tik nabadzīga. Taču, manuprāt, Brodska minētais piemērs gluži neder, jo viņš runā par literātūru, kas nav bijusi spējīga veidoties pati savā zemē un tirannijā, ne trimdā vai emigrācijā. Cilvēks brīvībā, kaut svešumā, var reizēm strādāt labāk nekā mājā pastāvīgā „likuma vērīgās acs uzraudzībā”. Tā ir apliecinājis Brodska likteņa biedrs Viktors Ņekrasovs. Par savu dzīvi Rietumos viņš saka: „Tā man patīk. Šeit, rietumos, es esmu brīvs cilvēks brīvā zemē.” (piebilzdams gan par savu franču pasi: „Ar to es nejūtos ērti.” DieZeit, 1985).

Iepriekš minētais čechu rakstnieks Vaculiks, kritizēdams ārzemēs nonākušā kollēgas Milāna Kunderas darbos vērojamo tendenci, teicis (N.Y.T., 1987. g. 17. nov.): „Tik pesimistisks var būt tikai tas, kas pametis mājas. Palikušiem nepieciešams kaut drusciņa optimisma. Rakstnieki ir mazliet labākā situācijā nekā citi, jo nav iespējams glabāt atvilktnē gleznas vai būt par ‘slepenu aktieri’.”

Dzīvei svešumā var būt viens liels mīnuss − anonimitāte. Ne visi svešumā aizgājušie autori ir ar pasaules slavu un ar jau piešķirtu Nobela prēmiju, kā bija Tomass Manns, kam pie tam piemita arī ārkārtīga pašapziņa. Viņam piedēvē izteicienu, kas eksistē divās versijās: „Kur esmu es, tur ir Vācija” un arī: „Kur esmu es, tur ir vācu literātūra.” Daudz vairāk tomēr ir tādu gadījumu, kad autors svešumā paliek bez auditorijas, bez tā, kam viņš raksta. Vācietis Maksis Hermanis Neise rakstījis tādas rindas:

— ein deutscher Dichter bin ich einst gewesen,
Jetzt ist mein Leben Spuk wie mein Gedicht;

(reiz biju vācu dzejnieks es,
nu mana dzīve spoku valsts tāpat kā mana dzeja).

Viņa apcerētājs Harijs Pross (Zeit 18. VII 80) piebilst: „Būt vācu dzejniekam bijušam, tas jau bija kaut kas; bet patvēruma zemes galīgi nezināja, kas tas bija.” Praktiska personīga pieredze: reiz vecu grāmatu tirdziņā par 20 centiem nopirku vācu emigranta Ureidila grāmatu ar paša autora ierakstu. Apdāvinātais to bija atzinis par lieku.

Pie emigrantu literātūras šķēršļiem varētu minēt arī gluži labi izprotamo rūgta naida izpausmi pret tēvzemē palikušajiem, arī neuzticību, neuzticēšanos − kā pret šiem mājā palikušajiem, tā arī emigrantiem savā vidū. Tas viss saistās ar noraidījumu un asiem savstarpīgiem uzbrukumiem, kas visas ir negātīvas nodarbības un spēj sagrauzt cilvēka radošo garu. Visai raksturīga arī šai ziņā bija prominentā vācu emigranta Tomasa Manna izturēšanās. Viņš dienas grāmatās sūdzas, ka pēc izceļošanas bijis jāklīst no vietas uz vietu („Ko mājās palikušie zina no tādas klīšanas!”), ka bijis daudz citu sīku rūpju, un tai pašā laikā Vācijā esot pret viņu izdarīta naida un apmelojumu kampaņa. Viņa rūgtums vēršas kā pret tiem, kas Hitlera laikā Vācijā bija aizgājuši iekšējā emigrācijā, tā pret tiem, kas tai laikā publicējās vai, kā Mannam liekas, veidoja Gebelsa paspārnē pseudokultūru. Viņš saka: Jebkuŗa grāmata, kuŗu bija iespējams izdot Vācijā starp 1933. un 45. gadu, ir vairāk nekā nevērtīga, un tādai neviens nevēlas pieskarties. Tādai piemīt asiņu un kauna smaka. Tās visas vajadzētu samalt [papīra dzirnavās].”

Manna tēvzemē palikušie laika biedri viņam atbild (Westfälische Zeitung 1946, janv.): „Viņš gan nekā nezina par ciešanām. Tāpēc viņš mūs nīst un aptraipa, jo viņš vēl tur tālumā mana, ka mēs savās ciešanās kļūstam un jau esam kļuvuši dziļāki, būtiskāki un cilvēcīgāki, nekā viņš ir, ka mēs esam pārāki par viņu, ja arī bijām spiesti pakļauties. − Ko viņš vispār zina par Vāciju, lai gan viņš ir vācietis? Nekā! Nav tilta no mums uz viņu.”

Karls fon Osieckis kādā literātu sanāksmē Berlīnē īsi pirms Hitlera tīrīšanām, kad gaisā jau bija jausma, kas nāks, teicis tā: „... bet šai stundā, kuŗā mēs pēdējo reiz sanākam kopā, solīsimies vienu: proti, paliksim paši sev uzticīgi un iestāsimies ar savu personu un savu dzīvību par to, kam mēs esam ticējuši un par ko esam cīnījušies.” (Zeit 27. I, 1984.) Osieckim šie nebija tukši vārdi. Viņš (1889-1938) patiešām par tiem stāvēja un krita (kopš 1933 − KZ). Kad 1936. gadā viņam piešķīra Nobela miera prēmiju, Hitlers aizliedza vāciešiem turpmāk pieņemt jebkuŗu šīs prēmijas veidu.

Uz Mannu (un bieži vien arī uz mums, latviešiem), var attiecināt vācu rakstnieka Mārtiņa Valzera vārdus: „Man kultviert die Überlegenheit des Unterlegenen” − [Trimdā] tiek kultivēts pakļautā pārākums. Tas notiek par spīti tam, ka trimdinieki nav ar savu dzīvību par savu pārliecību maksājuši. Bet varbūt − tieši tādēļ, jo kaut kur dziļi psīchē sēž vainas apziņa par gļēvulību. Katrā ziņā šeit ir sēkla konfliktam starp mājā palikušajiem un pasaulē aizgājušiem.

Var jautāt, vai rakstnieki var šāda veida konfliktus atļauties. Šai ziņā varbūt situācija ir atšķirīga lielajām un mazajām tautām. (Quod licet Iovi, non licet bovi!) Lielas tautas valodā rakstīta literātūra arvien sev atradīs lasītājus. Mazas tautas literātūrai arī modernajā pasaulē vēl arvien gandrīz vienīgie „noņēmēji” ir pašu tautas cilvēki. Tāpēc tai naida, pretišķību, konflikta situācija pašu tautas locekļu starpā var būt ar dziļu iedirbi, pat izšķirt tās „būt vai nebūt” jautājumu.

Mēdz teikt, ka emigrācijas rakstniekiem piemītot melni balta domāšana. Vai arī − emigrācijas rakstniekiem piemītot tieksme piesavināties tiesības uz kādu vienīgo „pareizo” domāšanu. Taču cilvēkiem, kas vienmēr un visur pretendē uz kādu vienīgo pareizo absolūtas patiesības un absolūta atrisinājuma atrašanu, draud iekrišana nekritiskā ideoloģijā, un tad rezultāts ir tas pats, kas tiem, no kuŗiem bēgts. Šī ir Miloša minētā korrumpētā domāšana, kas var kavēt lielu literāru darbu rašanos arī brīvībā, emigrācijā. Jo mazāk kāds rakstnieks padosies kādiem spaidiem, jo brīvāks viņš jutīsies savu uzskatu un pārliecības izteikšanā, jo radīsies labāka literātūra. Svešumā dzīvojošiem autoriem ir iespēja izmantot šo brīvības privilēģiju, kaut viegli tas nebūt nav. Taču šī brīvība pieder pie svešuma dzīves plusu ailes.

Citēšu par šo problēmu jauna vācu rakstnieka Jirgena Fuchsa (dz. 1950. gadā, 1977. gadā izraidīts no Austrumvācijas; Zeit 1986. 14. III) domas, ko viņš izteicis, vērtējot Rietum- un Austrumvācu literātūras attiecības, kavēkļus un kopīgos punktus šais attiecībās. Viņš saka: „Šeit iejaucas tik daudz sociālu, polītisku, personīgu, paranoīdu, nepatīkamu un valstiski neirotisku komponentu, par kuŗiem neviens labprāt nerunā. Jaukāk ir patērzēt par pārdzīvoto eksilu nekā arvien par jaunu klausīties tagadnes quasi tenkas. Un bez tam (un galu galā tas ir pareizi) viss tas stingri atdalāms no literārā teksta, no tā, kas uzrakstīts un ko pasniedz lasītājiem. Un kur tad galā nav svarīgi, kā tas radies un kur − cietumā vai ziloņkaula tornī. Galvenais − tas ir labs un iztur literārus kritērijus. ... Biografiju un arī laiku, kuŗā jādzīvo, kuŗā jāraksta, nevienam nav iespējams izraudzīties. Līdz ar to: apspiedējus režīmus nevar reducēt uz to vadoņiem un līdzskrējējiem. — Pilni grāmatu veikali un literātu kafejnīcas vēl negarantē literātūras rašanos. Tāpat cietuma sods par sacerētiem dzejoļiem nav garantija, ka tie ir labi dzejoļi.”

Jau minēju, ka situācija mazajām tautām ir citāda nekā lielajām. Pašreiz tieši ļoti daudz mazo tautu literātūrām piederīgu autoru ir ārpus savas dzimtenes, t.i., ārpusē ir vai nu paši autori, vai arī tikai viņu darbi. Šāda situācija radusies visvairāk vienas lielvaras polītikas ietekmē. Lai šīm mazo tautu emigrantu literātūrām rastos „dzīvības telpa”, ir divas iespējas: pirmā iespēja − tām jāmeklē atbalsis pasaulē. Reizēm te rodas šādas tādas iespējas. Piem., 1974. gadā Ulšteina apgāds Vācijā nodibināja filiāli, „Kontinenta” apgādu, lai, kā deklarēts, „atzītu Austrumeiropas rakstnieku starptautiskās tiesības”. Šai apgādā, piem., iznācis ungāru autora Ģerģi Konrāda romāns Pilsētas dibinātājs, kaut autors pats bija cietumā Ungārijā. Tam savus darbus piedāvājuši čechu, rumāņu autori, kas dzīvo savās tēvzemes, bet nevar tur publicēties. Viss būtu labi, bet līdz ko nonāk pie PSRS, tā notiek tās pielīdzināšana Krievijai un arī šim apgādam, kā var spriest pēc publikācijām presē, interese ir par jauno krievu emigrāciju, pārējām PSRS iekļautajām tautām, kuŗām arī tik daudz autoru emigrācijā, paliekot nepieminētām.

Šīm tautām (un tā varētu būt iepriekš minētā otra iespēja) būtu jāmeklē pēc kādas „pašpalīdzības”. Būtu jāveido un par jaunu jābūvē kontakti ar mājā palikušo tautas daļu. Kā rāda literātūras vēsture, rakstnieks pats var dzīvot ārpusē, taču − ja viņa darbiem iespēja parādīties tēvzemē, tad svešuma ietekme uz rakstnieka darbu mazinās, un viņš arī ārpus dzimtenes spēj radīt lielus darbus. Latviešu literātūrā tam spilgts piemērs ir Rainis.

Pašreizējās trimdas vai emigrācijas literātūrai vairāk nekā 40 gadu tādas iespējas, kā bija Rainim, nav eksistējušas. Blakus svešās varas radītajiem šķēršļiem ilgi mūsu pašu vidū dzīvojusi krasa saskares noraidīšana, kam ne vienu vien reizi pamatā bijusi ne tik daudz pārliecība, kā privātas un personīgas dabas kontroversijas, jo mūsu vecākās paaudzes rakstniekiem bija ļoti tiešas un aktīvas attiecības ar tiem, kas palika Latvijā un reizēm pievienojās iekarotājas varas ienestajiem uzskatiem. Tā naids šo divu grupu starpā nebija ne abstrakts, ne teorētisks, bet kaut kas ļoti reāls.

Trimdas un Latvijas autoru tā dēvētajā vidējā paaudzē sākumā iestājās liels tukšums − abās pusēs no jauna radās autori, bet tie cits par citu nekā nezināja. Nebija pat īstas naida situācijas. Tikai pamazām un taustoties sāka rasties interese, ziņkāre vieniem par otriem. Jaunajās autoru paaudzēs kontakta meklēšana jau kļuvusi visai reāla lieta, jo to vairs nevajā personīga naida vai pāri darījuma sajūtas radīti liegumi.

Arī „otrā pusē”, t.i., Latvijā lēnām vien atklāti parādās domas, kaut vēl visai piesardzīgas, ka trimdā vai emigrācijā radītās latviešu kultūras vērtības nebūtu noraidāmas, ka vienai tautai ir viena kultūra un ka tanī tapušie darbi nebūtu šķiŗojami atkarā no to tapšanas vietas.

Literatūrā un Mākslā (1987. 22. V, 5. lp.) Aijas Brasliņas reportāžā par sarunu ar prof. Induli Zariņu sakarā ar ASV dzīvojošo latviešu gleznotāju Strautmaņa, Celmiņas un Lūkina izstādi Rīgā, nobeigumā lasām: [Latvijas latviešu] „darbu skates Amerikā ir nozīmīga latviešu kultūras iziešana pasaulē. Tas apliecina mūsu tautas garīgās potences un talantu. ... Savukārt, šīs izstādes dalībnieki ... uzsvēruši, cik būtiska ir viņu darbībai mākslā tikšanās ar skatītājiem šeit − senās Rīgas pils muzejā. Šeit, Latvijā, latviešu kultūra ir visvairāk vajadzīga. Rodas un nostiprinās kultūras kopības apziņa, kuŗa mums jāuztur spēkā arī turpmāk.” (Mani pasvītrojumi − V.R.)

Lielos vilcienos visu trimdu, visu emigrāciju un arī atsevišķu rakstnieku liecības atbalsta šādu domu: Katrai trimdai, katrai emigrācijai, katrai dzīvošanai svešumā, ja tā rada kultūras vērtības, pats svarīgākais, par spīti polītiskām vai sabiedriskām pretišķībām, ir kultūras kopības apziņa ar savu tautu, ar savu dzimteni, ar savu tēvzemi, lai spētu rasties paliekošas kultūras vērtības. Atrašanās trimdā, dzīvošana emigrācijā vai ekspatriācijā nav un nedrīkst būt par šķērsli, kas kavētu rakstnieku darbā.