JG167 Brigitas Siliņas saruna ar Lailu Robiņu

JAUNĀS GAITAS INTERVIJA AR LAILU ROBIŅU

ŽILBINOŠĀ

Lailas Robiņas skatuves gaitas sākās Seint Polā (St. Paul), tēlojot Sniegpārsliņu kādā skolas ludziņā. Gadu gaitā šai lomai sekojušas ap pussimts (!) citu, gandrīz visas ir vadošās, gandrīz visas izcilās lugās, un gandrīz visas ar fainomenāliem panākumiem.

Tūlīt pēc Jēlas (Yale) universitātes beigšanas 1984. gadā, Laila, par spīti atbaidošai statistikai − dabūja lomu Brodvejā kā pretspēlētāja Džeremijam Aironsam (Jeremy Irons), kuŗš tobrīd bija savas slavas zenītā. Viņš, zināms, varēja piekrist vai nepiekrist režisora izvēlei, varēja izvēlēties labāko no labākām par savu partneri. Tagad ar lepnumu varam teikt, ka šī labākā bija − mūsu Laila!

Brīžam sirsnīgi vienkārša, brīžam iedegusies par savu mākslu, Laila sevi apliecina par ļoti nopietnu aktrisi, kuŗa apzinās savu potenciālu un ir skaidrībā par savu mērķi teātrī: augt, veidoties, neieslīdēt vienveidībā un galvenais, nepadoties slavas un naudas kārdinājumam.

Ņujorkas kritiķis Mels Gussovs (Mel Gussow) Lailas Almas tēlojumu Tenesija Viljamsa (Tennessee Williams) lugā Vasara un dūmi (Summer and Smoke) nosauc par „žilbinošu”. Novēlēsim, lai pēc gadiem tā varētu apzīmēt visu mākslinieces karjeras kopumu.

BRIGITA: Varbūt visvieglāk būs šo interviju virzīt chronoloģiskā secībā, sākot ar Jūsu bērnību. Kādā aprakstā Jūs stāstāt, ka jau maza būdama Jūs ar „Kool-Aid” dzērienu esot pielabinājusi kaimiņu bērnus skatīties Jūsu uzvedumus. Vai šo piesaistīšanas paņēmienu vajadzēja arvien atkārtot, vai drīz vien slava par Jūsu krāsainajām izrādēm bija tik liela, ka krāsainie dzērieni varēja izpalikt?

LAILA: Man šķiet, ka doma par teātri man pirmo reizi ienāca prātā tad, kad mani draugi uzveda kādu ludziņu. Ja pareizi atceros, pati es biju producente četrām lugām. Pirmā bija Rumpelstiltskin, kuŗā no otrādi apgriezta trīsriteņa izveidoju vērpjamo ratiņu. Kaut kad vēlāk redzēju Diznija (Disney) filmu 101 Dalmations un biju milzīgā sajūsmā par Kruellas Devilas (Cruella de Vil) lomu. Es sarakstīju divas ludziņas par viņu, lai rastu sev iespēju šo lomu spēlēt. Beidzamā sastāvēja no skečiem par burtiem alfabētā. Parasti manas lugas nāca skatīties apmēram 7-15 bērni. „Kool-Aid” dzēriens bija tikai daļa no izpriecas.

BRI: Kāds bija sižets šiem Jūsu uzvedumiem? Vai spēlējāt solo, vai iesaistījāt arī draugus?

LAI: Man palīdzēja trīs draudzenes un māsa. Pati vienmēr tēloju galvenās lomas un piedabūju pārējos tēlot blakuslomas.

BRI: Cik veca Jūs bijāt savā, ja tā var teikt, „Kool-Aid” posmā?

LAI: Gāju skolā un pratu lasīt, tātad domāju, ka man varēja būt 8 gadi.

BRI: Zinu, ka Jūsu vecmāmiņa bija aktrise, un ka arī Jūsu māte bija iesaistīta teātrī. Bez tam, divas Jūsu māsas izvēlējušās profesijas, kam sakars ar teātŗa mākslu. Gandrīz jau varētu būt runa par aktieru dinastiju. Par cik Jūsu izvēli ietekmēja Jūsu ģimenes iepriekšējās paaudzes?

LAI: Man liekas, ka „teātŗa bacili” saķēru agri. Mana māte mēdza mums katru vakaru lasīt priekšā kādu stāstu. Šie stāsti izraisīja manī fantāziju, un es sāku tos attēlot. Es atceros, ka dzīvojamā istabā, klausīdamās mūziku, tēloju un spēlējos ar Barbī lellēm (Barbie dolls). Mana vecmāmiņa, savukārt, mums lasīja priekšā latviešu pasakas. Vecāki mūs arī veda uz Gatrija (Guthrie) teātri Mineapolē un, saprotams, uz latviešu teātri. Es atceros savu vecmāmiņu, Olgu Švarcu, tēlojam kādā lugā ar komiskām izdarībām, kuŗā viņai vajadzēja pārkāpt divu pēdu augstu virves sētu. Viņa visādi izmēģinājās un beidzot izvēlējās izlīst pa virves apakšu uz vēdera. Tas bija ļoti jocīgi.

BRI: Jūsu tēvs ir zinātnieks, tātad cilvēks, kuŗā dominē prāts, nevis jūtas. Vismaz tas ir tāds standartizēts pieņēmums. Vai viņš jau no paša sākuma apzinājās Jūsu talanta potenciālu un to 100 procentīgi atbalstīja, vai viņa doma bija apmēram šāda: „Lai meitēns pamuļķojas, gan nomierināsies un nāks pie prāta!”, vai tamlīdzīgi?

LAI: Mans tēvs vienmēr atbalstīja mūsu pasākumus, ja tikai mēs kaut ko uzsākām. Viņš mūs mudināja iet skolā, studēt un kalt nākotnes plānus. Viņš gribēja, lai mēs būtu laimīgas un, es domāju, viņam tas saistījās ar panākumiem, augšanu un mācīšanos.

Kolledžas pirmajā gadā tiku uzņemta voleja komandā, bet drīz pēc tam es arī dabūju lomu kādā lugā, un man bija jāizšķiras par vienu vai otru. Es izvēlējos piedalīties lugā. Man liekas, ka tēvs būtu gribējis, lai es turpinu spēlēt volejbolu, bet šāda varbūtība atkrita, kaut gan vēl arvien šo sportu mīlu.

BRI: Vairums latviešu ir praktiskas dabas cilvēki, tādēļ mani interesē, vai, neskatoties uz Jūsu panākumiem, kāds no plašākās ģimenes loka Jūsu profesiju vēl arvien uzskata par nepraktisku „pekstiņu taisīšanu”?

LAI: Neviens manā ģimenē nav mani nekad mēģinājis atrunāt no teātŗa spēlēšanas. Vienīgi viņi ir bažījušies par bezdarbu teātrī un par emocionālo slodzi, kas rodas no nepārtrauktās svārstīšanās starp darbu un bezdarbu, kā arī no atraidījumiem.

BRI: Vai varat atcerēties savu pirmo fantāziju, kas saistījās ar aktrises profesiju?

LAI: Nē, nevaru atcerēties pirmo fantāziju. Es vienīgi atceros vispārēju baudu vērot aktieŗus, viņu kustības, viņu runas veidu. Viņi man likās brīnišķīgs disciplīnas un kaislības apvienojums. Viņi likās vairāk dzīvības pilni, nekā pārējie cilvēki.

BRI: Kā pusaudze Jūs esot nodevusies mūzikai: esot dziedājusi amerikāņu tautas dziesmas, spēlējusi ģitāru. Arī Jūsu universitātes studijas sākās ar mūziku, ar klavieŗspēli, bet paskatoties Jūsu lomu sarakstā, redzu tikai vienu man zināmu mūziklu Gypsy. Vai Jūsu intereses novirzījušās citur un Jūs mūziklu lomām nekandidējat, vai ir kādi citi iemesli?

LAI: Gypsy nav vienīgais mūzikls, kuŗā esmu spēlējusi. Ģimnāzijā piedalījos vairākos.

Arī kolledžā galvenokārt spēlēju mūziklos, bet es patiesībā koncentrējos uz savu tēlošanas māku. Jēlas universitāte pasniedz dziedāšanas stundas, bet mūziklus neuzved, vienīgi kabareju. Man patīk mūzikli, bet daudziem ir vājš sižets un tādēļ priekšroku dodu lugām, kas man liekas vairāk „saturīgas”. Man ļoti patīk jaunais mūzikls Les Miserables. Nākotnē gribētu atkal piedalīties kādā muzikālā priekšnesumā. Tad man vajadzētu izkopt balsi.

BRI: Vairākās kritikās pieminēts Jūsu ziemeļnieciskais izskats. Vai šis apzīmogojums ir uzskatāms par priekšrocību?

LAI: Domāju, ka zināmā veidā mans „ziemelnieces” paskats man palīdz. Kad tiek meklētas aktrises Čechova, Strindberga, vai Ibsena lugām, man kā tipam ir priekšrocība − kautgan daudzi no Ņujorkas teātŗiem ir sākuši aktieŗiem dot lomas, neskatoties uz viņu rasi.

BRI: Tiek arī minēta Jūsu grācija, atlētiski vingrais augums. Kā Jūs to tādu uzturat? Vai tam pamatā ir ģenētiski faktori, vai Jūs pie tā piestrādājat − vingrojat, skrienat, piekopjat jogu?

LAI: Pieņemu, ka mana fiziskā uzbūve ir daļēji attiecināma uz ģenētiku, bet es daudz piestrādāju, lai to tādu uzturētu. Esmu patlaban 10 mārciņu vieglāka nekā tad, kad biju Jēlā. Esmu vispār labākā fiziskā stāvoklī. Ģimnāzijā es spēlēju voleju un drusciņ basketu. Kolledžā es nesportoju gandrīz nemaz. Vēlāk, Jēlas universitātē piedalījos ritmiskās vingrošanas klasē un divas reizes nedēļā peldēju. O, es biju fantastiski labā fiziskā stāvoklī tad, kad Garezerā mani trenēja Juris Daiga! Nekad neaizmirsīšu šos treniņus!

Tagad eju trīsreiz nedēļā uz vingrotavu, kur pusotras stundas piedalos „aerobics” vingrošanas klasē. Man ir arī padomā mācīties „Tai Chi”.

Es arī pareizāk ēdu. Es nekad neesmu kārojusi saldumus, tādēļ man nav grūti atteikties no cukura. Sarkano gaļu ēdu apmēram vienu reizi mēnesī, zivis un putnus divas reizes nedēļā. Pārējās maltītes sastāv no saknēm, rīsiem un visādiem makaronu paveidiem. Man tāda veida diēta nesagādā nekādas mokas. Mans vīrs, Tarkins (Tarquin) ir brīnišķīgs pavārs. (Viņa specialitātes ir itāļu, franču un indiešu virtuve.) Viņš lieto olīveļļu un citronu, izvairāmies no sviesta. Man varbūt vajadzētu sarakstīt pavārgrāmatu!

BRI: Kā Jūs pavadāt savu brīvo laiku?

LAI: Kā jau minēju, vingroju, 2-3 reizes nedēļā, eju uz kino un apmeklēju vienu teātŗa izrādi apmēram katru otru nedēļu. Varētu likties, ka pārāk daudz laika veltu izpriecai, bet, skatoties filmu vai teātŗa izrādi, es pētu aktieŗa māku, spēles veidu. Es to uzskatu kā daļu no savas profesijas nepieciešamībām. Nedēļā es izlasu apmēram 3-4 filmu un lugu manuskriptus, un 2-3 reizes nedēļā eju uz lomu sadales pārbaudēm (auditions). Es vāru, jeb pareizāk sakot, no sava vīra mācos vārīt, un parasti mēs pirms vakariņām uzspēlējam vienu setu novusa.

BRI: Kā atbrīvojaties no stresa − mājās un pirms izrādes?

LAI: Vingrošana ir ārkārtīgi palīdzējusi samazināt manu stresa līmeni. Agrāk mocījos ar galvas sāpēm. Ikdienas sadzīves radītie spiedieni arī atstāja ļoti sliktu iespaidu uz manu ādu. Kopš regulāri vingroju, pazudušas galvas sāpes un arī āda ir redzami uzlabojusies. Tikko četrreiz nedēļā nevingroju, jūtu savos muskuļos saspriegumu ar negatīvām sekām.

Pirms izrādes noguļos uz grīdas un izdaru izstaipīšanās vingrojumus, tad pāreju uz elpošanas vingrinājumiem un tad uz balss vingrinājumiem. Šie vingrinājumi aizņem apmēram pusstundu laika. Man „jāneitralizē” ikdienas Laila un, izejot cauri neitrālam stāvoklim, „jāiemiesojas” savā tēlā.

BRI: Lūdzu aprakstiet savu tipisko ikdienu tad, kad vakarā uzstājaties.

LAI:

10:00 − ceļos. (Parasti tik vēlu, jo paiet laiks kamēr pēc izrādes vairs nejūtos „uzvilkta”. Ja luga beidzas 10:30, es nevaru iemigt pirms vieniem, vai pusdiviem. Vēlos dabūt astoņas stundas miega.)

12:00 − eju uz vingrotavu.

1:30 − ieēdu vieglas pusdienas un lasu manuskriptus.

4:30 − ieēdu kādu makarona paveida maltīti, vai kādu citu ēdienu enerģijas veicināšanai.

6:00 − eju uz teātri un izdaru vingrinājumus.

8:00 − izrāde.

10:30 − kaut ko ātri iekožu un atbrīvojos no saspīlējuma.

BRI: Statistika ir brutāla: 85% no aktieŗiem ir bez darba. No nodarbinātajiem puse pelna mazāk nekā 1,000 dolāru gadā. Jūs, toties, esat izņēmums. Ieskaitot augstskolas gadus, esat tēlojusi 54 dažādas lomas − galvenokārt vadošās. Kritikas ir apskaužami labas. Neapšaubāmi, viss tas liecina par lielu talantu. Tomēr, prātā iezogas doma − par cik izšķiroša ir laime? Laime būt īstā vietā, īstā laikā?

LAI: Droši vien, ka daļēji tas ir „laimes” jautājums, kaut gan man daudz labāk patīk pieņemt, ka tas ir kaut kas tāds, par ko man pašai ir zināma kontrole. Neapšaubāmi ir vajadzīgs aģents, lai aktieris atrastos īstā vietā, īstā laikā. Dažreiz jūtos, ka lomu sadale ir atkarīga vienīgi no kāda cilvēka untumiem − teātrī gan stipri mazāk, nekā filmā. Teātrī man ir iespējas lomu sadales komisijai parādīt savu māku, kurpretī filmā noteicošais šķiet izskats.

Režisors bieži vien kādu diskvalificē, tikko tas ir pārkāpis pāri slieksnim. Tas sabeidz nervus, jo tu, cilvēks, sāc ar minējumiem. Tu gribi būt dabisks, būt kas tu esi, tajā pašā laikā gribēdams parādīt, ka tev ir tēlam vajadzīgās īpašības. Sevišķi Holivudā pie cilvēkiem jūtams tik milzīgs izdomas trūkums, ka tev pat ir jāapģērbjas kā tēlam, kuŗu tu vēlies atveidot. Tev gandrīz vai ir jāiesoļo pa durvīm kā „viņai”. Tu stājies priekšā lomu sadales komisijai un tad paiet kādi divi mēneši, pirms tu uzzini, vai loma ir tava, vai ne. Es esmu vairākas lomas gandrīz, gandrīz dabūjusi. Ja reiz tiek tik tuvu savai iecerei, bet tomēr tiek noraidīts, tas izraisa „frustrāciju”. Esmu bijusi nākošā kandidāte tūlīt pēc Deriles Hannas (Daryl Hannah), Mimijas Rodžeres (Mimi Rogers) un Zuzannas Sarandonas (Susan Sarandon) filmās Roxanne, Someone to Watch Over Me un Bull Durham, kas iznāks šogad. Pieņemu, ka viņas vairāk nekā es bija „īstā vietā, īstā laikā”. Vienīgi atliek vairot pašapziņu, gūt vairāk pieredzes un izveidot sevi par tik labu aktrisi, cik vien man tādai ir iespējams būt. Nedrīkstu vēlēties būt savādāka, līdzināties vairāk kādai citai, nedrīkstu sevi mocīt, mēģinot izgudrot, kādēļ tā otra dabūja lomu un nevis es. Es nevaru būt viņa un galu galā nemaz negribētu būt viņa. Varbūt tās citas ir nonākušas pie kāda līmeņa, kuŗu es vēl neesmu sasniegusi. Es vienīgi varu būt sagatavojusies lomai savu maksimālo spēju robežās. Es jūtu, ka varu virzīt lietas sev vēlamā virzienā, ja sapņoju par tām un domāju pozitīvi. Es ticu, ka katra no manām lomām man ir bijusi nolemta kāda zināma iemesla dēļ, lai atrastu sevī ko jaunu. Man katrreiz ziņkāro, ko šoreiz mācīšos.

BRI: Gribu vēl atgriezties pie mūzikla Gypsy. Pirmo, un līdz šim vienīgo reizi, Jūs uz skatuves redzēju lugā The Real Thing. Kaut kā nevaru iedomāties Jūs tēlojam uzbāzīgo, skaļo, sulīgo (ko ebreji tik trāpīgi apzīmē ar vārdu „zaftig”) Džipsijas māti Rozi. Vai Jums grūti nācās atrast tēla pareizo traktējumu? Vai pieņēmāt lomu kā intriģējošu izaicinājumu? Kā Jums veicās? Kādas bija atsauksmes?

LAI: Rozes māti tēloju kolledžā, kad man bija 21 gads. (Starp citu, mūsu Džipsija (Gypsy Rose) bija 32 gadus veca.) Saprotams, profesionālā laukā es nekad nebūtu dabūjusi mātes lomu − vismaz ne nākošajos divdesmit gados, bet kolledžā bija interesanti izmēģināt. Man ārkārtīgi patika. Bija prieks būt skaļai, bezkaunīgai un agresīvai. Bija intriģējoši mēģināt atrisināt, kādēļ Rozes māte ir tāda, kāda tā ir. Tas man nācās viegli, jo ir lietas, par kuŗām es ļoti iedegos tāpat kā viņa, un ir reizes, kad man ir tādas pat vajadzības, kādas ir viņai. Es netēloju raksturu, bet gan atrodu sevī īpašības, kas atbilst lomai un tās iedzīvinu. Man liekas, ka kritiķiem es patiku. Es atceros, ka pēc pirmizrādes mana balss bija mazliet nogurusi, bet visā visumā publikai patika.

BRI: Runājot par atsauksmēm, aktieŗi mēdz teikt, ka labas atsauksmes aizmirstoties, prātā paliekot tikai sliktās. Tādā gadījumā, vai Jums vispār ir kādas, ko atceraties? Esmu par Jums lasījusi tikai cildinošas kritikas. Kā jau minēju, tās ir pilnas superlātīvu: „žilbinoša”, „neatdarināma”, „kalngals”, „personīgs triumfs”, minot tikai dažus. Ja tomēr pa starpu ir iezagusies arī kāda slikta, vai Jūs varat pastāstīt 1) ko kritiķis teica, 2) vai Jūs kritiķim pievienojaties, 3) kādu iespaidu šī kritika atstāja uz Jums?

LAI: Sliktāko kritiku saņēmu, kad Ārenas teātrī (Vašingtonā, D.C.) tēloju Treisiju Lordu (Tracy Lord), The Philadelphia Story. Tas gan bija piedzīvojums! Es domāju, ka atļaušos sev piedot, jo izrāde saistījās ar ārkārtīgi daudzām problēmām. Nedēļu pirms pirmizrādes tika atlaists režisors un nomainīts ar citu. Viens no viņiem vadīja lugu it kā tā būtu Čechova, otrs, turpretī, it kā tā būtu Brāļu Marksu (Marx Brothers) filma. Kaut kad, kaut kur tajā virpulī zaudēju savu pirmatnējo instinktu par savas lomas būtību. Sākumā man bija izveidojusies izjūta par Filipa Berija (Phillip Barry) stilu, bet pēc tik daudzām pretēju domu izmaiņām, es sāku šaubīties pati par sevi un, rezultātā, kritiķis secināja, ka es esot tikai tāda „funkcionējoša” aktrise − un vispār, uzvēla vainu man par visām uzveduma kļūmēm! Atceros, ka kritiku lasīju tieši pirms pēcpusdienas izrādes, domādama, ka būšu pietiekami stipra, lai to panestu. Tur nu gan kļūdījos! Mani tā ļoti sāpināja. Lugai sākoties esmu jau uz skatuves un tajā pēcpusdienā, kad iedegās prožektori, dzirdēju kādu čukstam: „Tā ir viņa!” Es gandrīz nomiru. Aizkulisēs katru brīvo brīdi raudāju. Fakts, ka Treisijai jābūt ļoti pašpārliecinātai, situāciju padarīja grūtāku. Pagāja nedēļa, kamēr atkopos. Bet bija arī cilvēki, kuŗi man rakstīja, ka viņi nepievienojoties kritiķa domām un galvenais režisors man atrakstīja aizkustinošu vēstuli. Tātad, dabūju mācību − nekad nelasīt kritikas pirms lugas izrāžu noslēguma.

BRI: Vai Jūs kritikas taupāt, pārlasāt, mācāties no tām?

LAI: Esmu pataupījusi visas kritikas − kā labās, tā arī sliktās. Esmu tās pārlasījusi pēc lugas noslēguma. Es tiešām no tām mācos. Saprotams, runa ir par vienas personas vērtējumu. Tomēr drukātam vārdam ir liels spēks. Vārdi šķiet kā akmenī iekalti. Esmu mācījusies cīnīties ar režisoriem par saviem uzskatiem. Man jaciņās par to, ko gribu teikt un kā es to gribu pateikt, jo galu galā tā būšu es, kas tiks vērtēta.

BRI: Vai esat māņticīga − aktieŗi daudzkārt ir?

LAI: Mazdrusciņ. Vados no pieņēmuma, ka teātrī nekad nedrīkst pieminēt zināmas skotu lugas nosaukumu, nedrīkst svilpot aizkulisēs un pirmizrādes vakarā jābūt teātrī agri, agri. Šad tad es arī piesitu uz koka („knock on wood”). Savādi, bet es tieši mīlu skaitli 13. Tas ir mana tēva laimes skaitlis un sāku ievērot, ka arī man šis skaitlis ir nozīmīgs − pozitīvā ziņā.

BRI: Jūs esat spēlējusi kopā ar slaveniem partneriem: Kristoferu Rīvu (Christopher Reeve), Nikolu Viljamsonu (Nicol Williamson), Džeremiju Aironsu (Jeremy Irons). Aiz tīri sievišķīgas ziņkāres gribas dzirdēt, kāds ir Airons kā cilvēks?

LAI: Džeremijs Airons ir spilgta personība, šarmants, inteliģents un caur un caur nodevies savai profesijai. Kā visi aktieŗi, arī viņš kādreiz padodas slavas un naudas vilinājumiem; arī viņam uzmācas aktieŗiem raksturīgās neirozes, kas saistās ar milzīgu ego un dziļu neticību pašam sev. Man viņš patīk.

BRI: The Real Thing atjaunotajā versijā Jūs tēlojāt lomu, par kuŗu Jūsu priekštece Glena Klosa (Glen Close) saņēma 1984. g. labākās aktrises apbalvojumu. Vai Jums tajā sakarībā bija jādzird daudz salīdzinājumu? Kādi? Vai izteicās arī Jūsu partneris?

LAI: Tiku ļoti bieži salīdzināta ar Glenu Klosu. Es gribēju lomu traktēt pavisam savādāk, un es to arī izdarīju. Glena bija „pieglaudīgāka” un savā veidā padevīgāka. Es Anniju tēloju patstāvīgāku. Daži sacīja, ka tad, kad šo lomu tēloju es, viņi to beidzot izpratuši. Domāju, ka Džeremijam bija grūti, jo viņš bija izrādi veidojis kopā ar Glenu, un viņiem bija izveidojusies saspēle. Es biju savādāka un tas nozīmēja, ka arī Džeremijam vajadzēja mainīties. Rezultātā mainījās iepriekš precīzētais teksta pasniegšanas veids. Dažreiz viņš sūdzējās par to, ka pēc mana traktējuma neliekoties, ka Annija viņu mīlot. Bet tā tikai bija savādāka mīlestība. Mēs daudz cīnījāmies viens ar otru. Tagad, atskatoties, redzu, ka esmu augusi kopš tā laika un ka varbūt viņa sūdzības bija pamatotas. Skatītājiem mūsu kopspēle patika un beigās mūsu starpā radās pozitīva mijiedarbība.

BRI: Jūsu māsa Baiba ir ļoti aktīvi piedalījusies latviešu teātrī, vai Jūs arī?

LAI: Nē, nekad.

BRI: Kādu lomu Jūs vislabprātāk sev izvelētos no latviešu lugu repertuāra?

LAI: Man ir izdevība tēlot princesi Gundegu dziesmu svētku lugā. Man šī loma patīk. Gundegai dota izdevība lugas gaitā mainīties. Sākumā viņa ir izlaista, vētrainu dabu un tad pārvēršas īstā sievietē.

BRI: Vai esat bijusi Latvijā?

LAI: Jā.

BRI: Cik veca Jūs bijāt Latvijas apciemojuma laikā?

LAI: Man bija 23 gadi.

BRI: Vai redzējāt kādu izrādi tur? Ja jā, tad kādu iespaidu tā atstāja uz Jums?

LAI: Biju tur augustā un tad teātŗi ir slēgti.

BRI. Tāpat arī, lūdzu pastāstiet par saviem iespaidiem attiecībā uz latviešu trimdas teātri.

LAI: Esmu redzējusi apmēram 4 vai 5 lugas Mineapolē. Manuprāt, tas ir skaisti, ka latvieši sanāk kopā un uztur dzīvu teātŗa repertuāru. Manuprāt spēles veids dažbrīd likās pastīvs un interpretācijas klišejiskas.

BRI: Cik man zināms, līdz šim esat piedalījusies vienā filmā Walk On the Moon. Vai starplaikā esat piedalījusies arī kādā citā?

LAI: 1987. gada jūnijā pirmo reizi piedalījos Holivudas filmā. Filmējos „Paramount” studijā kopā ar Stīvu Mārtinu (Steve Martin) un Džonu Kendiju (John Candy). Režiju vadīja Džons Hjūzs (John Hughes) (Breakfast Club, Sixteen Candles, Pretty In Pink). Sākot ar 1987. gada novembri, tā tika rādīta 1000 kino teātŗos no krasta līdz krastam. Es tēloju Stīva Mārtina sievu. Kad filmu redzēju, biju drusku vīlusies. Mana loma filmēšanas laikā bija daudz lielāka. Lai koncentrētu Džona Kendija stāstu, tika izgrieztas daļas un līdz ar tām arī es. Bet tā bieži vien tās lietas notiek! Filmā aktierim nav nekādas teikšanas par gala rezultātu, par beigu produktu. Man bija brīnišķīgs skats ar māti, kur es esmu nobažījusies par savas laulības iziršanu. Šis skats, kas tika izgriezts visā pilnībā, bija viens no iemesliem, kādēļ izvēlējos piedalīties šinī pasākumā.

Man ļoti gribētos vairāk piedalīties filmās. Diemžēl labas sieviešu lomas ir liels retums. Pat lielas zvaigznes ir izsalkušas pēc lomām. Ļoti bieži man loma tikpat kā rokā, bet beidzamajā brīdī studija nolemj, ka vajadzīga aktrise ar lielāku „vārdu”. Arvien biežāk man ir gandrīz laimējies lomu dabūt − tādēļ varbūt, ka es šī procesa gaitā kaut ko mācos.

BRI: Kādi ir Jūsu vispārējie nākotnes plāni?

LAI: Man bija paredzēts sākt strādāt pie lomas Pītera Šoffera jaunajā lugā Yonadab. Sērs Pīters Holls (Peter Hall) vadīja režiju un bija paredzēts vispirms lugu izrādīt Filadelfijā un pēc tam Brodvejā. Visi priekšdarbi bija paveikti, un es gaidīju 6 nedēļas uz mēģinājumu sākšanos, bet tad pasākums tika atlikts uz nenoteiktu laiku, jo režisors nevarēja vienoties ar autoru par galvenās vīriešu lomas tēlotāju. Varbūt, ka iestudēšanu atsāks oktobrī. Ar vārdu sakot, patlaban esmu bez darba. Pastāv iespēja piedalīties kādā citā lugā un varbūt arī vienā filmā.

BRI: Pārejot fantāzijas plāksnē − kādas aktrises dzīvi Jūs būtu gribējusi dzīvot? Kādēļ?

LAI: Es gribētu dzīvot Merilas Strīpas (Meryl Streep) dzīvi. Viņa ieguva respektu teātrī un tad pārslēdzās uz filmu. Viņa ar vīru un trim bērniem dzīvo Konnektikutā. Viņai ir viss. Viņai tiek piedāvātas visas labākās lomas. Viņa ir mācējusi apvienot ģimenes dzīvi ar panākumiem bagātu profesionālo dzīvi un, neskatoties uz karjeru, viņai izdevies saglabāt veselīgu saprātu.

Es arī dievinu Vanessu Redgreivi (Vanessa Redgrave), bet es daudz nekā nezinu par viņas privāto dzīvi.

BRI: Kādas puķes Jūs vislabprātāk saņemat pēc izrādes?

LAI: Es mīlu visas puķes. Rozes ir skaistas, tulpes iepriecina, gladiolas liek aizrauties elpai, bet margrietiņas ir vienkāršas. Es arī mīlu purpura krāsas īrisus, jo tos Tarkins man atsūtīja pēc mūsu pirmās tikšanās.

BRI: Vai esat jebkad saņēmusi kādu amizantu, neparastu pielūdzēja dāvanu?

LAI: Kāds vīrietis man atsūtīja ziedus un uzlūdza uz tikšanos, bet es viņam atteicu. Es arī saņēmu vēstuli no kāda cietumnieka, kuŗš gribēja zināt, vai es vēlētos ar viņu sarakstīties un pēc viņa atlaišanas no cietuma ar viņu saieties. Viņš bija manu uzņēmumu redzējis avīzē un atrakstīja uz teātri.

BRI: Vai Jūsu profesionālā dzīvē ir atgadījies kāds amizants piedzīvojums?

LAI: Nekas pārāk amizants nav atgadījies. Esmu tikusies ar visvisādām slavenībām, kas ir bijis reizē ļoti patīkami un pamācoši. Esmu strādājusi ar dažiem brīnišķīgiem cilvēkiem un dažiem pilnīgi dulliem.

Liels prieks man bija strādāt ar Ūtu Heigenu (Uta Hagen), jo viņas grāmata Respect for Acting bija pirmā mācību grāmata par tēlošanas māku, kuŗu tiku lasījusi. Pastāv varbūtība, ka mēs atkal strādāsim kopā. Viņa mani lūdza izlasīt Anuija (Anouilh) Time Remembered. Ūta kādreiz bija strādājusi kopā ar Īvu Galieni (Eve Galliene), kuŗa savukārt bija strādājusi ar Eleonoru Dūzi. Ūta arī ir spēlējusi kopā ar Landiem (Lunds). Strādājot kopā ar Ūtu, jūtos it kā strādātu kopā ar leģendu. Zināšanas, ko no viņas gūstu, ir vienreizējas. Man labpatīk domāt, ka esmu daļa no zināma cikla.

BRI: Pirms nobeidzam šo interviju, man vēl ir daži trafareti, bet tādēļ lasītājam ne mazāk interesanti jautājumi, kā piemēram: Vai Jūs darītu visu, ko loma prasa? Ja nē, kas būtu tas, kas liktu Jums teikt: „Stop! To es ne par kādu naudu nedarīšu!”?

LAI: Neesmu vēl gluži tikusi skaidrībā pati ar sevi par kailumu. Ir lugas un lomas, kuŗām tas ir nepieciešams. Amerikāņu filmas kailskatiem pieiet ļoti skolnieciski. Eiropas filmās tādu ievirzi nejūt un rezultātā man tie kailskati ir pieņemami. Varētu teikt, ka dažās Holivudas filmās šie skati tiek pat ekspluatēti. Bieži vien sievietes ir kailas, bet vīrieši nav. Par varas darbiem varētu teikt, ka, ja filmā varmācība lietota sensācijas dēļ, tad domāju, ka man nebūtu interese tajā piedalīties. Esmu noraidījusi divas filmas. Pirmā bija The Money Pit, jo piedāvājums nāca tieši tajā laikā, kad lugā The Real Thing galveno lomu pārņēma Nikols Viljamsons un es jutu zināmu lojalitāti pret priekšnesumu. Otra bija vampira filma, kuŗā man būtu bijis jātēlo sieviešu kārtas vampirs. Es atteicos daļēji tādēļ, ka datumi sakrita ar manām kāzām un daļēji tādēļ, ka nezināju, vai nezaudēšu respektu pati pret sevi, tēlojot šādu lomu.

BRI: Vai Jūs pieņemtu kādu lomu pilnīgi tikai komerciālu apsvērumu dēļ?

LAI: Līdz šim man nav bijis vajadzības to darīt. Ļoti uzmanos, kā gribu sevi parādīt filmu publikai. Aktieri var ļoti ātri ierobežot, jo to grib vienmēr redzēt tēlojam vienu un to pašu raksturu. Varbūt tad, kad būšu, teiksim, divu bērnu māte, kad man būs jādomā par mājas un automašīnas maksājumiem − varbūt tad mani varētu pierunāt tēlot kādā ne visai augstvērtīgā televīzijas filmā − kaut gan es ceru, ka ne.

Es mēģinu savu karjeru veidot pamazām, pakāpeniski. Bieži vien visaugstāk atalgotais darbs nav mākslinieciski vispilnvērtīgākais. Ja gribētu būt „slavena” tajā nozīmē, kā to izprot vairums cilvēku, tad es sev atļautu piedalīties kādā televīzijas sērijā ar 10 līdz 40 tūkstoš dolāru atalgojumu nedēļā. Tad es būtu „slavenība”. Bet tas nav, ko es gribu. Es gribu piedalīties lugās, kuŗām ticu, gribu radīt lomas, uz kuŗām es varu būt lepna, bet par visu vairāk gribu augt, veidoties.

BRI: Vai esat tēlojusi lomu, kuŗa nepatika nedz sākumā, nedz beigās?

LAI: Loma, kuŗu tēloju kopā ar Ūtu Heigenu nebija no patīkamākām un manī neradīja pārdzīvojumu, katarsi. Manuprāt, pati luga nebija labi uzrakstīta, un es nepavisam nepievienojos sava tēla vērtībām. Man bija ļoti grūti iedzīvoties šīs sievietes lomā. Tīna bija pīpmane, alkoholiķe, neirotiķe, kas pilnīgi pakļaujas vienam meitu ģēģerim un hazardistam. Man nebūt nav nekas pretī tēlot paklīdušus tēlus, ja vien tie kādā brīdī apzinās savas rīcības bezjēdzību, vai tiem vismaz ir kāda vēlēšanās mainīties.

BRI: Savukārt, vai ir bijusi loma, kuŗa nav patikusi sākumā, bet kuŗu Jūs vēlāk esat iemīļojusi?

LAI: Varētu teikt, ka Tīnas loma man beigās mazdrusciņ iepatikās. Es negribēju, lai luga beigtos, bet būtībā, es nekad negribu, lai luga beigtos.

BRI: Kuŗu no nospēlētajām, vai arī vēl nespēlētām lomām Jūs būtu ar mieru spēlēt tā saucamos Brodvejas „long run”?

LAI: Es ļoti vēlētos tēlot Almu Vinemilleri (Alma Winemiller) lugā Summer and Smoke. Es ar šo tēlu varētu sadzīvot ļoti ilgi un vienmēr atrast tanī kaut ko jaunu. Viņai ir tik sarežģīts raksturs, viņa ir vienmēr pārsteidzoša. Es gribētu arī tēlot Žannu Dārku (Joan of Arc), vai Heddu Gableru, vai Māšu The Three Sisters.

BRI: Kas Jums pie savas profesijas nepatīk?

LAI: Es nīstu bezdarbu! Darbs uz skatuves ir tik fascinējošs, ka posms pēc lugas izrāžu noslēguma šķiet draudošs, pelēks, gaŗlaicīgs. Nepatīkami satraucošs ir process, kuŗam aktieris ir pakļauts, lai dabūtu lomu. Piecās minūtēs jāparāda labākais, ko var sniegt, sevi pilnīgi atkailinot bieži vien svešinieku priekšā, un tad jāgaida spriedums par savām spējām. Man dažreiz ir grūti saņemties, lai ietu sevi parādīt, apzinoties, ka varētu tikt noraidīta. Gaidīt kamēr kāds dod „atļauju” uzstāties ir „frustrējoši”. Varētu varbūt ķerties pati pie sava pasākuma. Esmu jau domājusi par to.

BRI: Kuŗu aspektu atrodat par vispievilcīgāko?

LAI: Es mīlu tēlot, jo tēlojot es jūtos dzīva. Es drīkstu ļaut savām emocijām vaļu, slēpjoties aiz tēla. Es varu iedzīvināt, dot elpu rakstītam vārdam un radīt būtni, kas runā, jūt un dzīvo. Tēlojot man ir dota iespēja atrast sevī vēl neizdibinātas īpašības, kuŗas nebūtu apzinājusies, ja loma no manis to nebūtu prasījusi. Man ir iespēja dzīvot vairākas dzīves. Izejot cauri visādām jūtu gammām, ceru ar savu pārdzīvojumu iedzīvināt šīs jūtas skatītājā, lai tās viņu padarītu saprotošāku pret savu līdzcilvēku. Es meklēju patieso.

BRI: Vai tagad pēc vairāku gadu praktiskas pieredzes vēl arvien Jūs izvēlētos to pašu profesiju, vai kādreiz uzmācas šaubas par izvēli?

LAI: Es vienmēr esmu gribējusi būt aktrise, un es vienmēr gribēšu būt aktrise – vismaz līdz šim. Varbūt kādreiz gribēšu vadīt režiju. Ūta Heigena mani uzaicināja mācīt tēlošanas mākslu savā Ņujorkas studijā. Es nekad neesmu mācījusi, tādēļ esmu drusku nobijusies, bet šis pasākums varētu izrādīties diezgan interesants. Neesmu vēl par to izšķīrusies.

BRI: Ja kaut kādu iemeslu dēļ Jūs vairs nevarētu būt aktrise, kas būtu Jūsu otra izvēle?

LAI: Es gribētu būt dziedātāja. Viens sapnis ir būt par operdziedātāju − otrs būt par „rok” dziedātāju. Kad biju jaunāka, gribēju būt baletdejotāja. Man interesē skatuves mākslas un man patīk strādāt kopā ar cilvēkiem.

BRI: Kāds profesionālais padoms Jums ir visvairāk palīdzējis darbā?

LAI: Nevados ne pēc kādiem padomiem. Es apzināti riskēju, izmēģinu jaunas pieejas, izvairos no klišejām. Es mēģinu būt patiesa. Bils Herts (Bill Hurt) reiz teica − diemžēl nevaru precīzi citēt, − ka labākais darbs, ko dara, dažreiz ir bīstami tuvu sliktākajam. Citiem vārdiem sakot, no vairākām iespējamībām var izvēlēties vienu, kuŗa ir vai nu tik neparasta, tik patiesa, ka ir žilbinoša, vai arī nonāk līdz smieklīguma robežām. Šajā ieskatā ir daudz patiesības. Es vienmēr gribu, lai man būtu drosme būt patiesai. Dzirdēju šo teicienu, kaut gan neatceros, kas to teica: „Be tremendous, be awake!”

BRI: Un kāda personīgā atziņa Jums palīdz diendienā?

LAI: Kā jau minēju, nevadu savu dzīvi pēc kaut kāda motto, kaut kādām gudrībām. Man liekas, ka dzīvi saredzu kā līdzsvaru starp vēlēšanos būt neatkarīgai un vēlēšanos būt pasargātai. Dzīve ir grūta. Es meklēju pati savu patiesību. Dziļi manī kaut kas kņud − varbūt tā ir mana mākslinieciskā sūtība.

BRI: Žurnālā Connoisseur 1985. g. jūlija izdevumā Jūs runājāt par intervijām un eventuālu sadarbību ar Vorenu Bītiju (Warren Beatty), Džeku Nikolsonu (Jack Nicholson), Ričardu Bendžaminu (Richard Benjamin) un Pīteru Foku (Peter Falk). Nobeigumā Jūs sakāt: „Es nezinu, vai tur kas sanāks, un ja sanāks, vai tas mani darīs laimīgu.” − Vai Jūs, Laila, esat laimīga?

LAI: Laikā, kad iznāca raksts Connoisseur žurnālā, es jutos mazdrusciņ vīlusies. Dabūt lomu Brodvejā un pārcelties uz Ņujorku bija brīnišķīgi, bet daudz kas nebija, kā es biju iedomājusies. Man bija atvēlēts ārkārtīgi īss mēģinājumu laiks − tikai divas nedēļas − ar iespēju mēģināt tikai ar izrādes vadītāju un dublieriem. Ar Džeremiju Aironsu bija tikai četri un ar Maiku Nikolsu (Mike Nichols) trīs mēģinājumi. Nebija arī nekādas tēlotāju sastāva sajūtas. Nepārtraukti tika nomainīti aktieŗi. Kad lugai 7 mēnešus vēlāk beidzās izrādes, biju tēlojusi kopā ar trīs dažādiem aktieŗiem visās lomās. Bija tāda sajūta kā uz slīdošās lentas, bet biju sagaidījusi kaut ko daudz romantiskāku. Domāju, ka visiem aktieŗiem būs patiess iemesls piedalīties lugā un ka viss sastāvs būs vienis prātis par to, ko ar šo izrādi vēlamies panākt. Tad vēl klāt nāca veikalnieciskums. Nekad nedomāju, ka būšu tajā iejaukta, bet ļoti maldījos! Es pirmo reizi ar to saskāros Holivudā, kad mēģināju dabūt lomu The Money Pit un man teica: Jums jābūt izteiktākai ‘blondīnei’,” vai: Jūs esat komiska, bet ne pietiekoši ‘aptaurēta’.” Es aptvēru, ka Holivudā aktieri uzskata par preci.

Kad iepazinos ar slavenībām, aptvēru, ka tie ir parasti cilvēki. Bija labi redzēt viņu cilvēcīgo pusi. Pirms tam es laikam biju par daudz iejūsminājusies un sagaidījusi, ka viņu lielums, vienreizīgums izgaros viņiem no porām. Tiešām nezinu, ko biju sagaidījusi.

Lielāko tiesu savas enerģijas biju iztērējusi tiecoties pēc savas karjeras. Visu pārējo biju atlikusi uz nenoteiktu laiku. Kad neuzstājos, dzīve man likās tukša, gandrīz nenozīmīga. Tad es satiku savu vīru Tarkinu un apzinājos, ka zināmi manas dzīves aspekti nav pietiekoši attīstīti. Es apzinājos, ka divu cilvēku attiecības ir svarīgas.

Es biju arī ļoti vīlusies atklājot, kāda veida lomas ir pieejamas sievietēm − it sevišķi filmās. Kaut kādu iemeslu dēļ, Holivudas sižetos neietilpa brīnišķīgas, varonīgas, drošsirdīgas sievietes. Es sastapos ar vienu gaisa grābsli pēc otras. Es arī aptvēru, ka tas, ka biju iekarojusi vietu teātrī, nebūt nenozīmē, ka tas automātiski iespaidos Holivudu. Aktrises dzīve man pēkšņi romantiska sapņa vietā kļuva par realitāti. Ar vārdu sakot, tajā laikā es piedzīvoju daudz maiņu un es nezināju, vai „slava un bagātība” mani darītu laimīgu. Tagad redzu, ka būšu laimīga tikai tad, kad darīšu darbu, kam ticu un uz ko varu būt lepna. Lomai jāaizskaŗ kāda stīga manī, citādi darbs nebūs nozīmīgs un tēls nepārliecinās.

Manī vēl arvien vārās bezsekmīguma sajūta, bet es ar to šodien labāk tieku galā. Esmu arī uzņēmusies vairāk atbildības par savu darbu un karjeru vispār. Skolā tas viss bija vienkārši. Tur bija cilvēki, kuŗi mani virzīja uz priekšu. Tagad katra diena, katrs brīdis ir atkarīgs no mana pašdzinuļa. Esmu mācījusies cīnīties par saviem uzskatiem − vismaz attiecībā uz lomām, un esmu noraidījusi vairākus piedāvājumus. Negaidu uz kaut kādu „o.k.” − apstiprinājuma no kāda tipa Holivudā, vai no citurienes. Nav apšaubāmi, ka es esmu „o.k.”, lai gan citiem varbūt paies mazliet ilgāk to atklāt.