PRETMETI NO RĪGAS

 

Daile un Drāma. Vācietis un Zālīte, Elksne un Ziedonis, Rainis un Čaks.

Astrīda Kairiša un Kārlis Auškāps.

 

Drāmas teātŗa slavenā aktrise un Dailes teātŗa galvenais režisors − laulāts pāris − no Rīgas atveduši trīskārtīgu ciema kukuli skatos un skaņās. Programmas pirmajā daļā viesi deklamēja Zālītes, Brieža, Vācieša un Ziedoņa dzejoļus, noslēdzot to ar Sprediķi Piņķu baznīcā no Aleksandra Čaka Mūžības skartie. Otru daļu veidoja Solvēgas un Pēra Ginta saruna vēstulēs ar Jāņa Grota un Ārijas Elksnes tekstiem. Ciema kukuļa biezākais rieciens, varbūt arī ar cietāko garozu, beigās − Spīdolas un Lāčplēša monologi un divsarunas no Raiņa Uguns un nakts.

Šis Latvijas mākslinieku priekšnesums Losandželosā 1988. g. 4. martā (tobrīd vēl pabērna stāvokli), parādījās kādas amerikāņu skolas primitīvajā skatuvē, nepietiekamām gaismām, pabēdīgu akustiku, un tādēļ šis tas vienam otram paskrēja gaŗām nedzirdēts vai nesaskatīts. Kas palika pāri, tomēr bagātīgi atsvēra maldīšanos nepazīstamā apvidū, meklējot tumšajās ieliņās sarīkojumu vietu.

Kaut vai abu mākslinieku pārmaiņus norunātais Māras Zālītes dzejolis Labdien − mīlīgs dzimtenes smilgas pieskāriens vaigam. Bet tad smilgu pieliec skarbāks vējš, iešalcoties no nelaiķa Ojāra Vācieša dzejoļiem, atgādinot, ka Vācieša balss bija pirmā, kas pēcstaļina periodā droši un noteikti pacēlās pāri toreizējās uniformētās pakļautības purvam. Tajā beidzot noslīcināja arī tik lielu garu kā Aleksandru Čaku. Tikai nesen Latvijā „atklāja” viņa ievērojamāko darbu, monumentālo poēmu Mūžības skartie. Kārlis Auškāps no tās deklamēja neaizmirstamo fragmentu Sprediķis Piņķu baznīcā. Grūti pateikt, kas aizkustināja vairāk − saturs vai priekšnesums. Abi sakusa kopā, un tā jau vajag būt.

Dzejoļu tekstus Kairiša un Auškāps runāja nesalauzīdami ritmu (ko aktieŗi bieži dara), bez lieka patosa, bez žestiem, taču valodas dabiskums vietumis apcirpa dzirdamību.

Tāds pats dabīgs plūdums turpinājās ari Jāņa Grota un Ārijas Elksnes tekstiem veidotajā Solvēgas un Pēra Ginta dialogā, jeb īstenībā „tālsarunā”, programmas vidus daļā. Daudziem klausītājiem tā bija gājusi pie sirds visvairāk, bet man, varbūt Amerikas praktiskās dzīves notrulinātam, mūžu gara divu cilvēku ilgošanās vienam pēc otra, vairs nelikās gluži ticama vai pārliecinoša.

Aktierspēle un formāls drāmatisms, vakaru noslēdzot, parādījās Spīdolas un Lāčplēša tēlos no Raiņa Uguns un Nakts. Pieticīgie kostīmi − Spīdolai sarkans, Lāčplēsim pelēks − labi raksturoja lomu uztveri: vienā pusē kaislīga kvēle, otrā − nosvērtība un zemes smagums. Šad un tad, pārlasot Raiņa tekstu, esmu mēģinājis izprast ko, līdztekus mākslai un kultūrai, Spīdola vēl simbolizē, bet viņa man paliks neuzmināma mīkla (laikam tāpat, kā sievietes vispār). Kairišas sniegums tomēr lika aizmirst minstināšanos. Ja ideju un degsmi var iemiesot cilvēciskā tēlā − Kairišai tas izdevās un bravo! Tas nav viegli. Lāčplēsi gribējās varonīgāku, bramanīgāku, nekā tas rādījās Auškāpa pieklusinātajā, introspektīvajā tulkojumā, bet nevar noliegt, ka šāda pieeja vēl spēcīgāk izcēla Spīdolas un Lāčplēša kontrastu.

Skatītāji un klausītāji saņēma Latvijas ciema kukuli jūsmīgi un atzinīgi.

Izejot no priekšnesuma telpām tumšajā Kalifornijas naktī, man domās vēl dunēja Čaka vārdi:

Savam spēkam, Zemgalieši, ticiet,
Savam naidam, savai izturībai,
Savām tiesībām un slēptai laimei.

Ak, kā gribas ticēt! Paldies tiem, kas palīdz šo ticību uzturēt.

 

Ilmārs Krasts