KLUSINĀTAS BALSIS

Gertrude Schneider (Editor). Muted Voices. Jewish Survivors of Latvia Remember. Philosophical Library, 1987 276 lpp. $24.95.

 

Nav jau tā, ka latvieši negrib iepazīties ar žīdu iznīcināšanu Latvijā. Viņi pat kāro to darīt. Tikai mūsu avīzes pārlieku skopi sniedz ziņas par grāmatām, kas par šo tematu kopš Otra pasaules kaŗa ir parādījušās.

Profesore Gertrūde Šneidere, kas rediģējusi šo sējumu, nav svešiniece latviešiem. Journey into Terror, pētījums par Rīgas geto, ir viņas darbs, un ir arī piedalījusies AABS konferencēs. Šis atmiņu stāstu sakopojums var kalpot kā labs ievads arī tiem latviešiem, kas līdz šim ir aktīvi pretojušies, iepazīstināšanai ar žīdu iznīcināšanas briesmu stāstu Latvijā, jo šie stāsti pamatā nemaz nav par iznīcināšanu, bet gan par pārdzīvotājiem un tiem, kas viņus glāba no nāves. Iznīcināšana, nāves bedres un šaušana šeit ir aizmugure, vienmēr klātesoša, bet ne tiešos stāstījumos aprakstīta, kā tas piemēram, ir Frīdas Mihelsones atmiņās I Survived Rumbuļi.

Lielākā daļa stāstu šinī sējumā ir par Rīgas geto un Mežaparka KZ nometni, bet to takas aizvedas uz daudziem Latvijas stūriem, mežiem, sētām un kūdras purviem. Un tā kā tie ir pārdzīvotāji, kas šos stāstus šeit ir kopā sanesuši, tad šie stāsti parasti nobeidzas Vācijas KZ nometnēs ar atbrīvošanas brīdi vai pat aizved līdz šī kontinenta krastiem. Līdz šim lielāka tiesa atmiņu un pētījumu par Holokostu Latvijā ir bijusi no Vācijas un Austrijas ievestajiem kuŗu zināšanas par Latviju ne vienmēr bijušas pilnīgas. Šinī sējumā bilance sveŗas uz Latvijā dzimušo pusi, un ari tādēļ šis sējums var būt tuvāks latviešiem: no divdesmit viena stāstītāja piecpadsmit ir kādreizējie Latvijas pilsoņi.

Ja visumā mēs varam teikt, ka Šo stāstu kvalitāte ir augsta, tad tos izvērtēt nav viegls uzdevums, jo kritērijs šādam sējuma nevar būt tikai literārs vien. Pamatā šī grāmata ir liecību nesēja, un ja lielākā tiesa atstāstu arī izceļas ar stilu un stāstījumu, tad par to mēs varam vēl piedevām priecāties un pateikties redaktrisei par veiklo aci.

No stāstiem sevišķi atmiņā ir iespiedušies sekojošie: Israela Kaplan "Ieroči Rīgas geto", kas stāsta par ieroču iegādi un sacelšanās plānošanu; Semyona Peyros "Cilvēki kā jūŗas cūciņas" stāsta par sevišķu utu vairošanās eksperimentu, kam bija izmantots stāstītāja ķermenis; Davida Silbermaņa "Jānis Lipke: vienreizējs cilvēks", kur nesen mirušais mūsu tautietis ir izcelts gandrīz vai kā Rīgas Walendorfs; Georga Schwabes "Kādas ģimenes iznīcināšana" - Liepājas ārsta dēla atmiņas par vienas bagātas Latvijas dzimtas galu; Dāvida Packina "Baznīca iepretim Mežaparka nometnei" par slēpšanos mūsu presē daudz pieminētā prāvesta Kazimīra Viļņa vistu būdā.

Katram stāstam šeit ir sava vieta. Redaktrise tos ir kā mozaīku kopā salikusi, lai mēs pēc iespējas iegūtu plašāku ainu par Holokosta pārdzīvošanu Latvijā. Šinīs stāstos mēs atrodam pieredzes distilāciju, jo jau vairāk nekā četrdesmit gadu ir pagājis kopš atbrīvošanas. Šeit nekas nav sasteigts. Savu interesi šis sējums arī iegūst ar to, ka lielākā tiesa autoru pārdzīvoja šo briesmu laiku kā pusaudži. Tagad viņi ir apmēram caurmēra "jaungaitnieku" gados.

Muted Voices - klusinātas balsis - kas slēpjas aiz šī virsraksta? Laiks dziedē visu - vai arī šī lielā sāpe ir klusināta? Vai domātas ir tās balsis, kas nelaikā pārtrauktas, kas nekad vairs savu liecību nedos? Vai ari Šis virsraksts norādītu, ka rezignācija ir ieviesusies? Vai bailes, ka pasaule aizmirsīs šo katastrofu, vairs nav tik lielas? Jo pasaule nav aizmirsusi - vēl ir daudz ko stāstīt, un ceru, ka profesorei Šneiderei jau nākošais sējums krājas. Bet pasaule arī daudz ko zina. Arī par žīdu iznīcināšanu mazajā Latvijā liecība ir dota - aizmirsts nav. Un tad, kad padomju archīvi atvērsies, tad mēs zināsim vēl vairāk.

Klusinātas balsis? Vai arī šinī sējumā mēs nevaram saredzēt ja ne miera palmas, tad vismaz kompromisa iespējas piedāvājumu latviešiem? Sitēji un šāvēji nelaimīgā kārtā bija daudzi mūsu tautas piederīgie. Tas vairs nav, patiesībā nekad nav bijis, noslēpums. Bet šinī sējumā mēs lasīsim daudz vairāk par tiem latviešiem, kas glāba un slēpa, kas sviesta riku pasniedza, kas ļāva žīdam siena gubenī ierakties, nekā par tiem, kas sita un šāva. Cerams, ka inteliģentie latvieši atsevišķi un centrāli uz šo grāmatu reaģēs pozitīvi, to pārrunās un ies satikt Latvijas žīdus pārdzīvotājus pusceļā.

Holokosta pārdzīvotājiem ir sava balss, viņi viens ar otru saprotas pusvārdos, pusbalsī, savā vidē viņi ārpusniekus viegli neielaiž. "Muted Voices" varbūt tad ir pusbalss dalīšanās ar mums pārējiem, jo neklusināta balss būtu par daudz skaļa, tā atklātu par daudz, nebūtu panesams ne pārdzīvotājiem, ne mums. Tad beigu beigās varbūt "Muted Voices" ir dzejiska metafora, kas ietveŗ lielu gudrību par to, kā runāt par ciešanām un sāpi. Gudrību, ko arī latvieši varētu ievērot, runājot par savām nedienām.

 

Andrievs Ezergailis