PAR TO PAŠU LIELO, MŪŽĪGO

Andrejs Eglītis, Svešais cirvis cērt un cērt. Grāmatu Draugs, 1986.

 

Otrs pasaules kaŗš un ar to saistītā latviešu tautas traģēdija pārvērta Andreja Eglīša dzeju. No Zelta vālodzes dzejnieka ar savu kantāti "Dievs, Tava zeme deg", ar Kurzemes cietoksni un Uz vairoga viņš kļuva par latviešu kaŗavīru cīņu un tautas likteņa paudēju. Un tāds viņš palicis līdz šim laikam, aizvien atgriezdamies pie aizgājušajām kaujām, lūgdams Dievu par savu tautu, lādēdams tās ienaidniekus, dusmodamies par mūsu pašu sīkajām ķildām. Aizvien vairāk personiskais un nacionālais elements saplūst kopā viņa dzejā. Vienu no savām dzejoļu grāmatām viņš nosaucis Audiet mani karogā un savā pēdējā grāmatā dzejolī "Pie bēgļu avota Gotlandē" viņš var teikt to, ko teiktu karogs, ja tas varētu runāt, jo viņš pieder pie tiem, "kas paši ir karogā un kuŗos pašos ir karogs".

Iepriekšējā grāmatā Caur daudzām zemju zemēm... klusāki bija kļuvuši seno kauju trokšņi un dzejnieks vērsās vairāk sevī, meklēdams ceļu uz savu sākumu, uz mājām, uz mūžīgo. Tā bija savā kompozīcijā pilnīgi noslēgta vienība. Tā bija Andreja Eglīša "Gals un sākums".

Savai pēdējai grāmatai dzejnieks, kā jau dažkārt agrāk, virsrakstam izvēlējies veselu rindu, kas izteic grāmatas pamatnoskaņu: "Svešais cirvis cērt un cērt mūsu tautas saknes". Šī rinda visādās variācijās kopā ar "Mani mīļie, mīļākie, mūsu tauta mirst" refrēna veidā pavada katru dzejoli, reizēm izvērsdamās par veselu patstāvīgu dzejoli. Visam cauri dzejnieks dzird cirvja klaudzienus, kas iznīcina mūsu tautu, un nebeidz to atgādināt. Bet grāmatas apakšvirsrakstā "Nakts saka āmen, rīts allelujā" viņš par spīti pašreizējai tumsai, kādā atrodas mūsu zeme, vēstī tai mūsu uzticību un brīvības sapni ("Tēvzemei", 78. lp.).

Grāmatu ievada apokaliptiskais redzējums par čūsku, kas jūŗas krastā nebeidz rīt pati savu galvu, un tam atbilst grāmatas beigu nodaļā dzejolis "14. jūnijā" - par zobenu, ko dzejnieks ieliek slepkavas rokā, "lai tas savu galvu pats cirstu, un ne uzreiz, bet visu mūžības mūžu - cirstu" (73. lp.).

Pirmā, kas ir arī galvenā grāmatas daļa cieši pieslēdzas iepriekšējās grāmatas Caur daudzām zemju zemēm izjūtām par ceļa meklēšanu atpakaļ uz savu sākumu ("Uz savu pirmsākumu es neapturams eju", 14. lp.), par aiziešanas smeldzi ("Viss mūsu mūžs kā zīmes vilktas tāsī", 10. lp.), par mirušajiem draugiem, par seno mīlestību, par svešniecību ("Kur mana vieta ir, kur mājas man, kur nolikt savas tautas bēdas?" 26. lp.).

Nodaļā "Nakts" sakopotas kādas septiņi dzejoļi par nakti, no kuŗiem visasāk nakts baigumu izteic dzejolis par veļu nakti ar veļu peles graušanu. Bet naktij seko rīts un augšāmcelšanās. Nodaļā "Ak, mūsu Jeruzāleme, modies" it kā būtu augšāmcēlušies dzejnieka mirušie draugi ("Nedalāmi kopā esam arvien un mūžībā tie, kas staigā zem drebošā debesu augšāmcelšanās auta", 65. lp.), miris nav arī prāvests Avots, kas Lieldienu rīta sprediķī Ļaudonas baznīcā šķirsta Jāņa atklāsmes grāmatu. Tā atstājusi dziļas pēdas Andreja Eglīša dzejā. Bet viņa attiecības ar baznīcu ir pretešķību pilnas. Viņš ir dziļi reliģiozs. Arī savā pēdējā grāmatā viņš apliecina: "No visiem vārdiem vienīgais, kas nemirst nemirstīgs - ir manī Dieva vārds" (10.lp.) un "Ar puķes acīm Dievu lūgt, ar smilgu, akmens vaigu klusu, ar satrakotiem ūdeņiem, ar jūŗas dusu. Un sajust, zeme, debesis un ūdens, kalns un leja, ir Radītāja seja". Viņam ir mīļas Latvijas baltās baznīciņas, un viņam dziļi sāp, ka tās tiek izpostītas un iznīcinātas. Neaizmirstami prātā iespiedies kādreiz dzirdētais Andreja Eglīša vizionārais tēlojums par šo baznīciņu aizslīdēšanu nebūtībā. Un te 59. lp. lasām: "Atkal viens dievnams debesīs pakārts ar bezdievju valgu ap kaklu". Un viņa sagrautā dievnama zvans, kas visu mūžu viņu pavada, sapņos zvanīdams, pieder pie tiem svētumiem, ko neviens nevar viņam atņemt (61. lp.). Bet ne vienmēr viņš baznīcā jūtas kā savās mājās: "Dievnams nekad nav ienācis manī, grēciniekā, ar savām raudulīgām un priecīgām dziesmu grāmatām un drūmām bībelēm ... Mans Dievnams ir manas mājas un mans Dievnams nav manas mājas. Es stāvu pusvērtās durvīs tā Kunga varā" (58. lp.). Kaut arī viņa dzeja ar savām bībeliskām asociācijām un stila elementiem liecina, ka Ļaudonas prāvesta sprediķi atstājuši viņā dziļas pēdas, ar savu Dievu viņš grib runāt bez mācītāju starpniecības.

Protams, kādas dzejoļu grāmatas aplūkošana pa nodaļām ir primitīvs veids tai tuvoties, bet to darīt pavedina grāmatas nodaļu spilgti izteiksmīgie virsraksti, kas norāda uz dzejnieka nolūku sniegt noslēgtu darbu ar pārdomātu kompozīciju. Tomēr par spīti saistītājam refrēnam viņam tas šoreiz nav izdevies tikpat labi kā iepriekšējā grāmatā. Vispirms, grāmatas daļu apjoms ir ļoti nevienmērīgs. Bez tam grūti saskatīt kādu tiešu sakarību jeb, varētu arī teikt, atšķirību starp pirmo un pārējām daļām, tāpat kā dziļo, virsrakstā ielikto, pretstatu starp otru un trešo daļu. Un it kā pilnīgi atsevišķi stāv grāmatas pēdējā daļa, kuŗā, liekas, sakopoti speciāliem gadījumiem rakstīti dzejoļi. Manuprāt, labāk būtu bijis grāmatu nesadalīt pa nodaļām un ļaut lasītājam pašam atrast tās pamattemu.

Dzejnieks runā, kā vienmēr runājis, par tautu, mīlestību, Dievu, mūžību. Tāpat kā okeans veļ vienu un to pašu akmeni gan uz priekšu, gan atpakaļ, meklēdams atrast tam īsto vietu (16. lp.), dzejnieks raksta par mūžīgajām temām, mēģinādams tās izteikt aizvien jaunā veidā, mēģinādams izteikt "nevienam nepasakāmo". Tāpat kā tematika, arī viņa stila elementi pamatos nav daudz mainījušies un starp tiem ir daudz tādu, kas atrodami jau viņa pirmajās grāmatās. Tā, piemēram, tas ir ar vārsmu metrisko struktūru. Dzejnieks maina savus ritmiski plūstošos gaŗos pantus ar tautasdziesmām tuvajām vieglajām vārsmām. Bet, paturēdams latvisko ritmu un latviskos priekšstatus tajās, viņš tos dziļāk nekā agrāk iekausējis savā stilā. Un tādu latvisku priekšstatu grāmatā ir daudz, piemēram, vaidu bite, likteņa gaigala, kliedzēja māte, kas savā baltajā debesu priekšautā salasa dēla dziesmas. Dzejolis par čūsku grāmatas sākumā asociējas ar tautasdziesmu par melno čūsku, kas jūŗā maļ miltus. Dzejnieks tautasdziesmas ainu padarījis asāku, liekot čūskai rīt pašai savu galvu - ievedis tanī atriebības domu. Un savam redzējumam viņš piešķīris apokaliptisku noskaņu, sapulcinādams apkārt daudzas tautas: "Daudz redz apkārt tautu, Tās, kas būs un bij".

Andreja Eglīša dzeja bagāta alliterācijām. Reizēm viņš ar tām rotaļājas, piemēram: "Lādēdams lāstu laidu, Lai lād lāsts lādamo" (73. lp.). Izteiksmīgākas tās tomēr tad, kad, nebūdams tik uzsvērtas, dabiski iekļaujas tekstā, piemēram: "Mani mīļie, mīļākie, Mūsu tauta mirst". Dzejniekam raksturīgi ir pretstati, kas reizē veido salīdzinājumu, piemēram: "Es jau pats reiz būšu kā marta sniegs un marta sniegs kā es" (15. lp.) vai arī: "Mīlestībai vajag dzeloņu un dzeloņiem mīlestības (49. lp.). Grūti būs atrast kāda cita dzejnieka dzejā Andrejam Eglītim tik raksturīgo apgalvojumu un noliegumu reizē: "Mans Dievnams ir manas mājas un mans Dievnams nav manas mājas" (58. lp.) un no netransitīvajiem verbiem darinātos transitīvos: "Un dziesmu vīraks purpurains ... tevi uz zemes lejām d ū m o" (33. lp.). Dažreiz viņš ar priedēkļa palīdzību piešķiŗ verbam jaunu nozīmi" piemēram: "Arvien es tevi mīlu tālāk, a i z m ī l u no senā tālāk" vai arī substantīvam jaunu niansi, piemēram: "aizzušanas sāpe".

Andrejs Eglītis ļoti reti runā skaidri un tieši. Viņš ir epitetu un metaforu meistars, kas dažreiz var būt pavisam mīklainas, tā ka, kad grāmata izlasīta no vāka līdz vākam, gribas atkal atgriezties pie atsevišķām vārsmām, lai dziļāk tās izjustu un saprastu. Ir gan arī reizes, kad redzams, ka dzejnieks nav savu vārdu plūsmu īsti kontrolējis, un tad lasītājs izjūt, ka viņa mīklas nav nekādas īstās mīklas, bet kļūmīgs gadījums. Bet savos labākajos dzejoļos Andrejs Eglītis ir vienreizīgs un neatdarināms, un - īsts. Viņa dzejā nav gandrīz nekā sadomāta, ar prātu meklēta, jo viņš pieder pie tiem dzejniekiem, kas nemaz nevar nerakstīt. Dzeja viņam ir kā elpošana - viss, ko viņš redz un jūt, pārvēršas dzejā, dzejā "par to pašu lielo, mūžīgo, par mūžos gūto - it neko -".

 

Ofelija Sproģere