39

 

Cienījamais profesor!

Man ienākušas ziņas, ka Tu esot diezgan trokšņaini pārgājis neoprimitīvistu nometnē: proti, Tev uzmetušās − un Tu esot publiski izkratījis − bažas par „rakstīšanu ar datoru”. Tāda strādāšana nekā vērtīga nespējot dot, pie tam esot bīstama, jo praktikantam piespēlē ilūziju, ka tomēr kaut kas vērtīgs top. Papīrs un zīmulis, pat rakstāmmašīna, turpretim, uztveŗ patiesību un veicina sakarību bez kompromisiem.

Vai darba rīku izvēle − mechanika − var noteikt „ražojuma” vērtību? Vai „grūtāk” nozīmē to pašu, ko „labāk”? Vai lasītājam, šķirstot žurnālus un grāmatas, uzreiz ataust, ka „re, tas bleķis datorā uzsists, bet šis meistardarbs dzimis iz tintes traipiem un saņurcītu papīru gubas”?

Nav tik vienkārši, profesor.

Technoloģija attīstās, tiesa, un tā mums piedāvā i derīgo, i nederīgo; bet ar strīpas novilkšanu kaut kur tās veidošanās procesā (piemēram, starp rakstāmmašīnu un datoru) un ar krasiem vērtējumiem − jāuzmanās. Teikt, ka pirms tam viss bija kārtībā, bet pēc tam nekas neder, izklausās mazliet kā personīgas neveiksmes atreferējums. Loģikā taču māca, ka vispārināt no viena piemēra noved uz absurdu.

Bet ņemsim Tavas bažas priekšā pa vienai, pierakstīsim klāt marģinālijas un pārdomas. Veidosim dialogu. Tad tas lai skan, kā skan.

Dators, Tu saki, „atļauj viegli rakstīt un slikti rakstīt to paši iemeslu dēļ. Tukšā papīra lapā ir daudz vairāk terrora nekā tukšā ekrānā. Lapa vēsi piedāvā bailes un klusumu, kamēr ekrāns spīd un zibsnī vārdu gaidās.”

Visos startos gaida terrors, i papīrā, i ekrānā. Ne vienā, ne otrā vārdi nekritīs paši no sevis. To zin katrs rakstnieks.

„Tikai vientuļš rakstnieks var piepildīt lapas tukšumu. Toties, dators pats ir vienmēr gatavs ekrānā likt ziņojumus, izvēles, aizrādījumus. Ekrāns prasa maz no rakstnieka − to var ātri un visādi piepildīt.”

Tas pats vientuļais rakstnieks ar savu domu piepildīs lapu, vai ekrānu, vienalga. Varbūt datora ziņojumi dažus traucē − bet tie neaizstāj rakstīšanu, tie ir tikai papildus dialogi. Ne lapa, ne ekrāns spēj „prasīt” − jautātājs ir rīku lietotājs, rakstnieks pats.

„Aiz ekrāna stāv vārdu salikšanas programmas neredzamā kārtība ar šauru drošības solījumu. Tā uzstājas kā tirāns un draud. Paklausi tās likumiem, un programma tev nenogurstoši kalpos; nepaklausi, un tu saņemsi aizrādījumus, vai tavs darbs izputēs nesavācamu elektronu virpulī.”

Papīrs neņems vārdus pretī, ja zīmulis nav uzasināts. Spalva, kas bojāta, var tinti izpludināt pār vienreizējiem vārdiem. Rakstnieks nekādus īpašus atgādinājumus tādā reizē nesaņem. Dators reaģē, tiesa, un nepareiza rīkošanās var dažkārt labu daļu darba pazudināt ... bet dators arī vienu otru šķību gājienu piedos, pat pavaicās, vai tā tiešām gribēts? Tintes traipu atsaukt nevar.

„Datoram līdz jāpieņem ierobežojumi, kas tik pat stingri, kā dzeloņstieples un sargu torņi. Ekrāna trīcošā enerģija pārņem un sašaurina uzmanības loku, neļauj pārslēgties uz blakus guļošam piezīmēm, grāmatām. No rakstāmmašīnas viegli atkāpties, apskatīt jau uzrakstīto.”

Tieši otrādi. Datora ekrānā iespējams apskatīt un revidēt visu iepriekš uzrakstīto, ne tikai pāris pieejamās lapas. Tā ir brīvība, brīvība rīkoties. Uz ekrānu nemaz nav jāskatās, kamēr raksta. Var rakstīt − no iedvesmas, no piezīmēm, no blakus materiāliem, cik vien var, cik uziet. Tad var atkāpties un pulēt, labot, savilkt kopā. Bez grūtībām, bez papīru raušanas un ņurcīšanas. Dators saīsina ceļu. Kādus tam uzliek ierobežojumus − nosaka lietotājs.

„Ekrāna gaisma un kustība tajā pārvar tuvumā esošos drukātos vārdus, pārvar ekrānā topošo vārdu nozīmi. Ekrāns kļūst nozīmīgāks par tā saturu.”

Nejauksim teorijas. Mekluena „ The medium is the message” (ziņojuma saturs ir tā līdzeklis) attiecas uz pasīvu televīzijas vērošanu, ne aktīvu darba radīšanu, arī ja tas tiek radīts uz ekrāna.

„Tāpat, kā visdrausmīgākā ziepju opera televīzijā var piesaistīt tumšā istabā nedalītu uzmanību, visbanālākie vārdi ekrānā mirdz ar neatvairāmu pievilcību.”

Banāli vārdi kliedz savu banalitāti vienalga, kur tie atrodas − tie nespēj būt nekas cits, ne uz papīra, nedz ekrānā. Ekrānā vēl mazāk, jo tur tie ir pilnīgi kaili.

„Ekrāna rāmjos liekas, ka valda neierobežota brīvība, var spēlēties, cik patīk. Tikai nedrīkst pārkāpt dotos likumus. Ekrānā nav ceļa zīmju, nav nekā, kas varētu dot ritma, tilpuma, vai vietas sajūtu. Papīra lapas beigās vismaz var atvilkt elpu, padomāt par jaunas iesākšanu. Tas ir skaidrs vietas norādījums − tu zini, cik tālu tu esi nonācis. Ekrānā − tu varētu būt nezin kur. Tu raksti uz iedomātas papīra loksnes, kuŗai nav ne sākuma, ne beigas. Tu vari uzrakstīt, ko gribi, kur gribi. Datorā rakstītiem darbiem ir tikai − vidus.”

Rakstnieks vienmēr spēj būt tur, kur viņam jābūt. Jo vieglāk tur tikt, no turienes sūtīt ziņas − jo labāk, jo svaigāk, jo trāpīgāk. Tikai rakstnieks pats zin ceļa zīmes, un tās viņam nerādīs ne papīra lapa, ne dators. Varbūt rakstnieka ziņojumu no tālas vietas drīzāk pārraus papīru ņurcīšana, nekā brīvā plūsma ekrānā.

„Rakstāmmašīnā vai ar roku rakstītās lapās var viegli salīdzināt darba sākumu un galu, izsekot domai. Ar datoru, pēc daudz un dažādu vārdu izsvaidīšanas, iespējams vienā reizē redzēt tikai pāris rindas − apmēram tāpat, kā gleznotājam, kas savu gleznu var apskatīt tikai pa mazām, atsevišķām daļiņām.’’

Katram darbam ir sava doma, un nav svarīgi, vai tā iekalta akmens plāksnēs vai magnētiskos diskos. Desmit baušļu paliek desmit baušļu. Vai kaut kas labāks izriet no papīru pārmeklēšanas, vai no rindu izsaukšanas ekrānā, to lems lasītājs. Pie tam, visu ekrānā sagatavoto vienmēr var nodrukāt − un pārbaudīt. Paliek fakts, ka ekrānā bija vieglāk drukājamo salikt. Paviršību var pierakstīt autoram vai redakcijai, ne datoram.

„Dators palīdz ērti veikt sīkas maiņas, ko uz papīra nevar. Tāpēc viņš ir ideāls reportieŗiem, īsiem rakstiem. Bet gaŗāku darbu pārveidošanā tas pārslīd plašiem slēdzieniem pāri. Darbiem, kuŗu mērķis ir analīze un saprašana, kas grib parādīt, ka rīcībai ir sekas, kas grib ietekmēt un mudināt, dators atvieglina mechanisko vardu salikšanu, bet tai pašā reize grauj savienojumus un patiesību.”

Kā tad tādas briesmas notiek?

„Uz papīra rakstnieks tūlīt ievēro, kad rodas grūtības un neveiklības. Kad teikumi tikai ar sāpēm savelkas kopā, tad sakāmais droši vien bijis nepareizs. Bet ar datoru ir viegli uzrakstīt, un ekrāns it kā liecina, ka viss pareizi uztverts, labs.”

No saņurcītu papīru gubas nevar lēst: viss, kas uz grīdas − nederīgs, bet uz galda palikušais − labs. Tāpat nevar teikt, ka piepildītā diskā viss ir zelta vērts. Tādi aprēķini ir iluzoriski − tie nozīmē centra meklēšanu ārpus radošā, mērauklu novilkšanu pirms laika, vadlīniju nospraušanu darba priekšgalā kā svētu patiesību, kas zinātajiem acīmredzama, bet pārējiem, re, nav...

Bleķis!

Vienalga, kādu līdzekli rakstnieks lieto − viņš riskē, jo paraksta savu vārdu. Un lasītājs lems. Vēsture lems.

Profesor, Tu kļūdies. Varbūt Tu kļūdies, izejot no pieredzes, bet Tu kļūdies.

Rakstnieki vienmēr ir bijuši un būs sava ceļa gājēji, un Tu nevari viņiem priekšā nolikt baušļus, kas izlobīti no akadēmiskas prakses vai sabiedriskiem novērojumiem. Tie uz radošu darbu vienkārši neattiecas. Tad jau mēs tik pat labi varētu Tev pārmest par to, ka neraksti savus sacerējumus ar zīmuli dzeltenā blokā, stāvot pie pults, kā to darīja Hemingvejs, ka tāpēc viss, ko saceri (sēdot) ir nederīgs jo, re, tikai stāvus rodas tā skaidrā domāšana.

Man arī aizdomas, ka nepazīsti datorus, ka Tev nav ne jausmas par to, ko tie īsti var un nevar − un kā tie var vai nevar. Ar dažādiem datoriem un to īpašībām − varbūt Tev nav laimējies ar izvēli? − mazliet jāiepazīstas, pirms tos var visus nosodīt. Tā būtu „zinātniskā metode”, vai ne? Katru gadu datori mainās, pieņemas spējās, padara to lietošanu vieglāku, intuitīvāku. Varbūt Tavs šāviens tēmēts uz mērķi, kas sen jau gabalā?

Un tad būtu daži draudzīgi aizrādījumi par Tavu „kritisko metodi”.

Ar jaunu technoloģiju var veikt i labus, i sliktus darbus. To parasti izšķiŗ darba saņēmēji, lietotāji. Mēs neievērojam labo, to pieņemam kā pašu par sevi saprotamu, bet skaļi strostojam slikto, un tad ieslīdam plašākos apvainojumos. Ja tādu loģiku pielietotu sakarā ar autotransportu, tad lielās šosejas būtu tūlīt jāuzaŗ, jo, lai gan tās veicina ātru satiksmi, uz tām cilvēki nositas, un, kā nekā, nevar tik intīmi baudīt gaŗām plūstošo ainavu.

Technoloģijas atbilde: katrs var izvēlēties savu ceļu. Neoprimitīvista atbilde: „nepareizais” ceļš jāuzaŗ.

Varbūt pie rakstniecības mēs varētu pieteikt jaunu vērtību gammu: tas, kas rakstīts ar zoss spalvu ir noteikti vērtīgāks par to, kas uzrakstīts ar zīmuli. Tas, kas iespiests svina kluču presē noteikti vērtīgāks par to, kas veikts fotokompozera un ofseta technika!

Būsim loģiski, profesor, nevedīsim tādu neoprimitīvismu līdz galam, neļausim tam tikai pāreju no rakstāmmašīnas uz datoru ņemt uz grauda.

„Nē,” Tu teiksi, „tam nav nekāda sakara ar datora nosodīšanu. Dators nav mechanisks, nav nākošais solis mechanikas attīstībā: tas ir lūzuma punkts. Datoram ir sava loģika, sava inteliģence, kas piespiež savādāku, mazvērtīgāku strādāšanu, kas cilvēku ierobežo un piemāna.”

Lūzums − jā, bet tas dod tālākas iespējas i uz slikto, i labo pusi.

Bet − ierobežo? Piemāna?

Dators rakstnieku atbrīvo no labas daļas melnā darba un ļauj tam koncentrēties uz radošo. Dators vienkāršo darbu redaktoram, iespiedējam, izdevējam. Laika un līdzekļu ietaupījumi tādā ziņā varētu nozīmēt vairāk un labāku darbu nodošanu lasītājam. Datori, turklāt, veicina ātrāku, plašāku informācijas apmaiņu, pat „vienkāršu” cilvēku starpā. Ja tie ko ierobežo, tad akadēmiķu un vadoņu noteikšanu.

Skaidrs, ka ar datoru var ražot. Bet tas nenozīmē, ka viss, kas tā ražots, ir labs. Tikpat labi varam caurām naktīm sēdēt pie tintes un papīra un visu, kas tā „grūti” ražots, uzskatīt par meistardarbu. Maldi tie paši.

Galu galā, profesor, ja dators atļauj rakstīt viegli un slikti, tad tik pat droši tas atļauj − viegli un labi. Kādēļ ne?

Tādā optimistiskā zīmē ar sveicienu šo datorā iesitis, bet pēc tam labojis un nodrukājis.

 

Tavs

Juris Mazutis