Aklo zemē vienači Ir karaļi.

Ja mēs domājam par Latvijas nākotni, pat slikta ideja nav par sliktu, lai to izvērtētu un pārdomātu, nemaz nerunājot par labām idejām, domām, tradicijām. Tāpat kā automašīnu fabrikanti, liekot jaunākos modeļus uz lentas, neaizmirst pa laikam aizņemties no agrajām mašīnām pa idejai, pa konceptam, tāpat arī ne mazāk viedības novēlu tiem latviešu aktīvistiem, praktiķiem, kas tiecās pēc Latvijas atdzimšanas. Šai rakstā uz dienas kārtības gribu likt un īsumā pārcilāt Latvijas federatīvās idejas tradīciju. Tā tagad ir jau vismaz 60 gadus penzionēta, gulējusi zem totalitāru varu putekļiem un fašistisku iekārtu gruvešiem. Gandrīz kā jaunam zeltam mēs tai šodien pakaļ varam rakties. Federālisms Latvijā izauga kopā ar demokratiju un arī beigu beigās kopā ar to mira. Par to sapņoja mūsu liberāļi, sociālisti un, cik mums viņu bija, arī konservatīvie. Tā nebija tikai ideja vien, bet vesels zāļājs, no kuŗa izauga, ja mēs negribam teikt nobrieda, latviešu polītiskā doma, tanī barojās gan Lielupes baseina platmuguru, gan Vidzemes smilšaino apvidu kaulainās kalpu govis.

Kādēļ runāt par to šodien?

Pirmkārt un galvenokārt tādēļ, ka mūsu pašreizējās debates par Latvijas nākotni emigrācijā, lai cik nabadzīgas tās arī būtu, ir ne tikai nonākušas strupceļā, bet ir pat kaitīgas mūsu tautas nākotnei. Emigrantu avīžu ievadraksti un kongresu runas, cik man ir bijusi izdevība to apzināt, pauž tikai vienu priekšlikumu, proti: mums visiem spēkiem jācīnās par neatkarīgās Latvijas atjaunošanu. Tikai pa retam dzirdēts, ka kāds „nepareizās skolās” mācījies jaunietis izteicies, ka varbūt svarīgāk būtu brīvu Latviju atgūt neatkarīgi no formas. Bet šādi runātāji parasti „noraujas” un apklust. Pārrunas šajā jautājumā nonākušas tādā dogmatiskā tīklā, kuŗā mūsu nākotnes reģi kā uz tilta izrautas raudas kampj sev indīgu gaisu. Nav jau tikai profesoru gudrība vien, bet arī nobriedušu diplomātu zināšana (arī šachisti tādu mācību mums var dot), ka neatkarīgi no tā, cik laba situācija, tā vēl vienmēr ir uzlabojama; neatkarīgi no tā, cik mums ir telpas, tā ir paplašinājama. Lai mēs varētu sākt polītiski elpot, mums ir vajadzīga dinamiska polītiskā vide. Boikoti šeit palīdzēt nevar un draudi ir kaitīgi. Tikai no dinamiskas situācijas, radoša kodola, var rasties iespējas. Un šeit es nerunāju tikai par ārējām iespējām − tās rodas tikai tad, kad pārvarēti iekšējie psichiskie aizsprosti.

Augstākā brīvība ir dvēseles atraisīšanās no bailēm, bailēm no ūdens, no uguns, no nezināmā, no nāves. Tikai otrpus baiļu aizai, teoloģiski izsakoties, mēs varam sākt domāt par dzīvi, par demokratiju, federālismu un polītisko brīvību.

Pirms pārskatu tagadējās spēku konstellācijas un runāju par federāciju jautājumiem Latvijas nākotnē, pildot vēsturnieka uzdevumu, pastāstīšu, ko latvieši runāja un domāja par federatīviem plāniem savā pagātnē.

Runāt par Latviju federatīvos ielokos nav nekas jauns. Pirms 1917. g. revolūcijas par citu nemaz nerunāja. Debates notika vienīgi par to, kādā federatīvā konstellācijā Latvija iederētos vislabāk un par to, kādas attiecības vienai Krievijas tautai būtu tās labākās ar otru. Latvijas neatkarības ideja, vienalga, ko Rainis dzejoja un Miķelis Valters Šveicē alus putās uz galdiņa zīmēja, vairāku iemeslu dēļ netika pieminēta. Neatkarīgā Latvija radās gandrīz vai negribēta un kā pārsteigums. Ja ne gluži kā ārlaulības bērns, tad tāds kunkulītis, ko vecāki nebija cerējuši iegūt. Par neatkarīgās Latvijas idejas attīstību ir bijis daudz rakstīts, nelaimīgā kārtā, bieži maldinoši. Neatkarīgā Latvija dzima brutālu polītisku un militāru notikumu kontekstā, kā nepieciešamība, nevis kā sapnis vai ideja. Liela tiesa no tā, kas rakstīts par neatkarības idejas izaugšanu, ir nolikts tādā ačgārnā perspektīvā, kā skatoties teleskopā no otra gala. Pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanās daudzi polītiķi un teorētiķi liecās un šķobījās, cenšoties sevi nostādīt par kūmām pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa. Arī mūsu vēsturnieki, arī tādi, kas vēl uz divām staigā, ir ķērušies pie tā paša polītiķu lietotā teleskopa gala.

Ko tad latvieši tanīs laikos vēlējās? Viņu prasības savelkamas sauklī: Brīva Latvija brīvā Krievijā! Pārfrāzēts tas skanēja: mēs gribam brīvu autonomu Latviju. Vārds autonomija ir tas, kas saduļķo mūsu vēsturnieku zināšanas par neatkarīgās Latvijas izcelsmi. Notika vienkārši tā: visi, kas savā laikā vārdu autonomija bija lietojuši, pēc 18. novembŗa sāka teikt, ka daudzinājuši Latvijas neatkarību. Un lieta jau nav tik vienkārša. Autonomijas jēdziens ir kā ermoņikas, to var izplēst un savilkt, tas var ietvert ļoti plašas pašnoteikšanās tiesības, vai arī tikai nominālas. Dažos autonomijas plānos prasīja Latvijai savu naudu, muitu un dzelzceļa pārvaldi un, pārlasot šos plānus, arī tiešām var rasties jautājums: kāda starpība ir starp autonomiju un neatkarību? Starpība tomēr bija, un patiesība ir tāda, ka griezies kā gribi, visi šie autonomijas plāni bija federatīvas schēmas ietvaros. Atstarpe no jebkuŗa autonomijas plāna līdz neatkarības plānam nav tik viegli pārlocāma. Pāreja nevarēja notikt tikai sperot soli vai loģisku soļu secību. Atstarpes pārvarēšana, neatkarīgi no tās platuma vai šauruma, prasīja jaunu orientāciju, pilnīgu domu pārkārtošanu. Šis bija agoniju pilns brīdis. Šo pārkārtošanos esmu apskatījis savā grāmatā, The 1917 Revolution in Latvia, un vēl pilnīgāk rakstā „The Latvian Liberals and the Federative Tradition in Latvia in 1917”, kas ievietots žurnālā Lituanus, 1971, Nr. 3.

Kādēļ latviešu polītiķi un domātāji tanīs laikos bija tik stingri pieķērušies šai federatīvai idejai? Vispirms tādēļ, ka gandrīz visa Eiropas progresīvā inteliģence tā domāja. Otrkārt, Eiropas sociālistu inteliģence, kuŗas ietekme Latvijā bija ļoti spēcīga, federatīvās idejas sevišķi uzsvēra. Federatīvās idejas, kas nāca no Austroungārijas ķeizarvalsts, bija viena no galvenām ietekmju strāvām. Federatīvo ideju popularitāte Eiropā vispār sāka attīstīties tādēļ, ka pēc Napoleona kaŗiem daudzi cerēja nākotnes kaŗus novērst, izveidojot federācijas, koncertu sistēmas. Un mazo tautu apziņai pieaugot, šo tautu piederīgie cerēja apvienojoties ar citām tautām atbrīvoties no lielvalstu un impēriju virskundzības. Bija gluži dabīgi, ka arī latviešu inteliģence iekļāvās šo federatīvo domu sindromā.

Varam arī teikt, ka viens no Krievijas revolūcijas motivējošiem spēkiem tāpat bija federatīvā ideja. Arī krievu revolucionāri, it sevišķi to kreisais spārns, bija federāciju schēmu atbalstītāji. Arī krievu liberāļi, kuŗu ietekme 1917. g. Krievijas Pagaidu valdībā bija dominējošā, tiecās pēc federācijas. Šķelšanās, kas 1917. g. notika starp Krievijas nacionalitāšu pārstāvjiem un Pagaidu valdību, nenotika federātīvisma principu dēļ, bet gan tādēļ, ka Krievijas liberāļu federātīvā ideja nesaskanēja ar nacionalitāšu plānu. Pagaidu valdība, Kerenskis piekrita ģeogrāfiskam, pilnīgi abstraktam plānam, robežām taisni novilktām kā Amerikas rietumpuses pavalstīm, bet nacionalitātes prasīja etniskā principa ievērošanu. Saprašanās nenotika un ap 1917. g. vasaras vidu jau varēja vērot robežtautu sacelšanos pret Pagaidu valdību. 1917. g. neatkarīgi, kā Drīzulis un Ģērmanis par to ir rakstījuši, robežtautas, ieskaitot latviešus, krietni pirms lieliniekiem sacēlās pret pagaidu valdību.

Autonomijas jautājumu plaši iztirzāja 1917. g. presē, un no debatēm redzam, ka latviešu polītiķi pat pēc attiecību iziršanas ar Kerenski, vēl nepievēršas neatkarības idejai, bet gan vispirms iztirzāja dažādus citus plānus par Latvijas iekļaušanos kādā citā, pat ārpus Krievijas, tautu federācijā. Sauklis Brīva Latvija brīvā Krievijā! sāka izbālēt jau 1917. g. vasaras vidū. Tad vislielāko interesi radīja nekrievu federācijas iespēja, kuŗā stūrakmens būtu Ukraina. Augustā Kijevā pat sanāca tautu kongress, kuŗā piedalījās arī latvieši. Tur ar gaŗu runu, izklāstot latviešu sūdzību pret pagaidu valdību un godinot ukraiņu Radu uzstājās Zigfrīds Meierovics:

Centrālā Ukrainas Rada, kuŗas viesi mēs esam, iet mūsu tautu avangardā. Viņa pirmā pacēla savu balsi un prasīja pēc savām tiesībām. Viņa pirmā domājusi par citu tautiņu likteņiem un mūs še pulcinājusi. Centrālā Ukrainas Rada, mūsu vecākā māsa! Saņem sirsnīgu paldies no izpostītās Latvijas un siltu rokas spiedienu no latviešu tautas. Tanī brīdī, kur mums rokas nolaižas un mēs neredzējām palīdzības mūsu tautai, tanī brīdi, kad Latviju grib samalt divu lielu dzirnakmeņu starpā, nāca ukrainiešu sauciens: „Nāciet, stāsimies slēgtās rindās, cīnīsimies par mūsu tiesībām, jo cīņa vēl tikai sākas!” Un savas tautas labākas nākotnes dēļ mēs cīnīsimies līdz uzvarai. Bet lai varētu uzvaru gūt, mums Krievijas nesuverenām tautām jātop par sabiedrotiem savā starpā vārda pilnā nozīmē. Mums jārada viena cieša fronte pret katru, kas mēģina uzstāties pret tautu pašnoteikšanās principu. Še skaistā Kijevā, tautu autonomijas šūpulī, mēs atstāsim mūsu apvienotās frontes štābu − tautu padomi. Šim pilnvarotam orgānam mēs uzticam sasaukt pirms Krievijas Satversmes Sapulces tautu satversmes sapulci, kuŗa prasīs noteikt Krievijas tautu nākošo likteni. (Līdums, 1917. g. 24. sept.)

Notikumiem, kas noveda latviešus pie neatkarības prasības, bija cita sakne. Neatkarīgās Latvijas prasība izauga kā ideja no chaosa un jukām, kas draudēja pārņemt visu veco impēriju. Pēdējā nagla Krievijas demokratiskās federācijas zārkā bija lielinieku apvērsums 1917. g. novembrī.

No šīs perspektīves skatoties, ko varam teikt par neatkarīgo Latviju? Domas, protams, dalīsies, bet galus savelkot kopā, jāatzīst, ka Latvijas neatkarības idejas realizēšana, raugoties no internacionālo spēku perspektīves, sevišķi sekmīga nebija. Krievijas impērijas beigu posma latviešu polītiķi, ja tas viņiem 1917. g. būtu prasīts, būtu paredzējuši Latvijas neatkarības zaudēšanu. Tas bija paredzams notikums, bet par to tikai nedrīkstēja runāt 1920’s un 1930’s gados, kad neatkarības ideju uzskatīja par kautko augstāku un dižciltīgāku nekā pirmskaŗa federatīvos plānus.

Bet šodien ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai sāktu šo lietu atkal pārrunāt. Un varbūt, ka tie mūsu pirmās paaudzes polītiķi, demokratisko ideju ienesēji Latvijā, tik atpalikuši nemaz nebija. Tādēļ, nekad neaizmirstot neatkarības ideju (tā ir iemūžināta mūsu tautas vēsturē), tagad ir laiks, ka mēs emigranti, kam laika ir bezgala, atkal nokratītu putekļus no veco žurnālu un avīžu blāķiem, pārlasītu vecās federāciju ieceres un no tām atšķirotu to, kas būtu derīgs nākotnei. Nokavētas izdevības jau nekad nesasmels, bet daudznāciju situācijā, kāda ir Padomju Savienībā, Meierovica vārdi un loģika Kijevas tautu kongresā ir joprojām spēkā.

Vēl tikai vienu piezīmi: federālisma ideja gluži nemira ar neatkarīgās Latvijas nodibināšanu. Tā vēl piedzīvoja otru mūžu, transformētu, sašaurinātu, bet tomēr vitālu, 1922. g. Latvijas satversmē. Mūsu polītiķi, Latvijas izcīnītāji, atzina Latviju kā daudznāciju zemi un deva katrai no Latvijā dzīvojošām tautām kulturālu un polītisku autonomiju. Pasaules vēsturē nav nekā līdzīga Baltijas valstu konstitūcijām, kas piešķīra etniskām grupām autonomiju. Galīgo sakāvi federālisms Latvijā saņēma no Musolīnī inspirēto fašistu rokām, vispirms no pērkoņkrustiešiem, tad no 15. maija konspirantiem.

Tikdaudz par pagātni.

Cerību nav, ka federatīvās idejas varētu uzplaukt starp latviešu emigrantiem. Un šeit ir divi iemesli: viens meklējams ārpus mums, objektīvā pasaulē; otrs mūsu pašu psicholoģijā un galvās.

Mums ir jāatceras, ka mēs esam mums divu naidīgu varu propagandas upuŗi. Nacisti mūs kūdīja pret mūsu kaimiņu tautām: žīdiem, poļiem, krieviem un „aziātiem”. Un to pašu ir darījuši Kremļa iezemieši. Ka mēs emigrācijā esam lielā mērā pieņēmuši mūsu ienaidnieku spriedumus par nelatviešu tautām, it bieži parādās gan avīžu rakstos, gan grāmatās, gan biedrību kongresu runās. Hitleriešiem šī naida kurināšana saskanēja ar viņu mērķiem − Austrumeiropas tautu izšaušanu un noasiņošanu − un padomju varas vīriem šī uzkurināšana ir gandrīz vai nepieciešama savas impērijas stabilitātei. Kā pārvarēt visu šo lielo naida ideoloģiju, būtu jābūt galvenam tematam emigrantu dienas kārtībā. Latviešiem nav iemesla būt antisemītiem un krievu ienīdējiem. Ja nu kāds domā saredzēt Padomju impērijas beigas, tad viena liela atšķirība starp Romanovu valsts norietu un šīs dienas Padomju iekārtu ir tā, ka toreiz neviena tauta, vismaz to radošie gari, neienīda pārējās. Romanovu lielvalsts sabruka, jo pret viņu sacēlās tautu koalīcija, krievus ieskaitot, žīdus ieskaitot. Šodien lieta ir pilnīgi pretēja. Atceros, ka pirms dažiem gadiem pat mūsu „progresīvā” Brīvība priecājās, ka Padomju savienībā tautas ienīst viena otru, un visas ienīst krievus. Latvijā jau krievu ir ieplūdis daudz, bet kur nu ir mūsu diplomātiskais pulējums, ja uzskatām tos par ienaidniekiem, un draudam ar duncīšiem. Brīnums, ka Latvijas krievi neizturas vēl naidīgāk pret latviešiem. Ja no šīs naida ideoloģijas vaļā netiksim, tad nebūsim pārsteigti, ja situācija Austrumeiropā turpināsies bez pārmaiņām.

Tad vēl otra barjera mūsu galvās, kas turpina aizkavēt mūs saskatīt Padomju daudztautu impērijā sev sabiedrotos, ir mūsu neatkarīgās Latvijas 20 gadi. Skaisti jau tie 20 gadi bija un latvieši vareni tanīs jutās. Bet tie nebija bez kļūdām, ne arī bez sāpēm. Nekādas brūces tanīs gados nesadzija, šķelšanās bija vēl lielāka nekā cara laikos. Nav iemesla domāt, ka mūsu tautas vadonis bija latviešu, un kur tad nu vēl Latvijas, vienotājs.

Vispirms, ja mēs sāktu domāt par nopietnu sastrādāšanos ar kaimiņiem, tuviem un tāliem, tad emigrācijā mēs varētu uzņemt plašu vēzienu. Visām padtautām Rietumos ir emigranti, un tas par sevi jau varētu būt kopējs interešu lauks. Ukraiņi atkal varētu būt jaunas koalicijas stūrakmens. Tad protams nebūtu jāatmet ne krievi, ne žīdi. Visu tautu kopējie pārstāvji tad varētu apelēt pie internacionāliem forumiem, prasot Padomju savienībā lielāku etnisko tiesību, „pašnoteikšanās tiesību” ievērošanu. Bet tā ir utopiska domāšana. Prasīt un sagaidīt daudz no emigrantiem nevar − nav domājams, ka viņi varēs atraisīties no savām 30’to gadu un Otrā pasaules kaŗa iecerēm. Varbūt labākais, ko šobrīd varam no emigrantiem gaidīt, ir pastāvēt pie malas un paturēt grožus. Jo galu galā, lai darbotos, ir tomēr vajadzīga kautkāda ideja.

Pa laikam šad tad ir dzirdēta doma, ka krievi un žīdi būtu dalāmi labajos un sliktajos, tie, kas atdzīst mūsu centienus, un tie, kas ne. Bet arī tāda pieeja ir īsredzīga. Arī tie krievi, kuŗi mūsu mērķus neatzīst, nav „ļaunie” − katrs cilvēks ir pārliecināms. Pieņemt, ka pastāv tāds mūžīgais „lielkrievisms”, kas cenšas kaimiņus apspiest ir tuvredzīgi, troglodītisks atavisms. Man pazīstamo krievu nostāja pret baltiešiem ir pozitīva. Nezinu nevienu disidentu, krievu vai žīdu, kas gribētu apspiest latviešus.

Padomju savienībā iekšēji pastāv vairākas pārkārtošanās potences. Pēc „perestroikas” trim gadiem mēs zinām, ka Gorbačovs grib savu zemi pacelt Rietumu attīstības līmenī. Arī gadījumā, ja Gorbačovu nogāž, cenšanās pēc labklājības un ražotspēju pacelšanas turpināsies. Agrāk vai vēlāk centralizētai varai būs jāatmiekšķējas. Černobiļas konsekvences vēl nav pārskatāmas. Vismaz Rēgena ērā liekas, ka kapitālisms lēnām grauž kolektīvismu un centrālismu. Ķīnieši jau ir uzķērušies uz kapitālisma treknā tārpa. Jādomā arī, ka Kremļa satrāpi uz tā uzkodīsies. Tad demokratijai un autonomijai var rasties lielākas iespējas. Demokratijai var būt dažādi iegansti, bet jaunāko laiku vēsturē redzams, ka brīvais tirgus, lai neteiktu kapitālisms, ir galvenais.

Modernās zemēs atkāpjas no čuguna ražošanas un augsto dūmeņu technoloģijas apmēram tādā pašā tempā kā atkāpjas no Makiavelli cieto robežu valstiskuma koncepcijas. Valstiskums tāds, kāds tas attīstījās pēcrenesanses laikmetā un sasniedza savu apogeju fašismā, šodienas Eiropā gandrīz vairs nepastāv. No šodienas perspektīves čuguna ražošana un valsts kā augstākās likumības iemiesojums jau ir anachronismi, savu epochu pārdzīvojuši. Attīstība ir bijusi marksistiski likumsakarīga − vienīgi no XIX g.s. mikroba izdīgušais ļeņinisms vēl kā dinozaurs siro mūsu apziņā.

Pastāv arī iespējas pārmaiņām Padomju konstitūcijā, kuŗas pamatā ir no „Krievijas tautu” revolūcijas iemantotā federatīvā struktūra. Tāpat kā Latvijas 1922. g. satversme, padomju satversme, 1977. g. Brežņeva ieskaitot, garantē plašas tautu tiesības. Padomju satversmē ir tautām vairāk tiesību un mazāk pienākumu nekā valsts pilsoņiem. Dialektikas zemē pieeja tautību jautājumam ir divpusīgs asmenis. Ja no vienas puses Padomju imperiālisti tiecas turēt vienu tautu no otras atšķirtas, tad daudz izsmietai tautu „brālībai” ir arī zināma realitāte. Tūrisms ir plaši izkopts. Rakstnieki, mūziķi un mākslinieki izmainās saviem gara ražojumiem un bezgala viesojās viens pie otra. Tik plaša un intensīva iepazīšanās latviešiem ar dažādām padtautām cara laikos nekad nebija. Latviešu literatūra nekad nav tulkota tik daudzās svešvalodās. Tur jau ir savs federācijas kodols, radošā acs, kam ir potences. Neaizmirsīsim arī to solidaritāti, personīgos sakarus un draudzību, kas, kopš Staļina laikiem, tautību starpā ir izaugusi padomju cietumos un koncentrācijas nometnēs.

Cara laikos Āzijas tautas vēl nebija, kā tanīs laikos teica, modušās. Demokratija nav lielā cieņā pie emigrantiem, bet ja gribam sastrādāties ar pārējiem šīs planētas ļaudīm, mums šis 15. maija pretdemokratisms, lai neteiktu neko spēcīgāku, ir jāpārvar. Bez demokratijas nav bijusi tautu sadarbība pagātnē un tāda, pati no sevis, nepiedzims arī nākotnē. Demokratijas attīstībai Latvijā ir savi tempi un citas problēmas, un tai ir mazs sakars ar to, kas ir noticis emigrācijā.

 

Andrievs Ezergailis.