JG168 Laimonis Mieriņš. Piezīmes par Latvijas 1987. gada mākslas dzīvi

Laimonis Mieriņš

PIEZĪMES PAR LATVIJAS 1987. GADA MĀKSLAS DZĪVI

Lai gan 1987. gads var lepoties ar visāda veida jaunrades aktivitātēm un sevišķi kuplu izstāžu skaitu, tomēr zīmīgākus pagriezienus vai kontroversālus izrāvienus saskatīt nevar. Tā vietā netraucēti valda rutīna un konservātīvs noturīgums. Tas attiecās arī uz reprezentācijas izstādēm rietumos, piemēram, plašo grafikas un akvareļu izstādi Anglijā, pirmo kopš Kultūras fonda pasākumiem 30-s gados, ar visu radošo paaudžu 25 autoru darbu izlasi, no kuŗiem vairāk nekā puse sievietes. Tā pirmklasīgi noformēta un profesionāli augstā līmenī, bet bez pārsteigumiem, ja par pārsteigumu neuzskata gandrīz totālu sociālā reālisma iztrūkumu. Vienīgais jaunums ir latviešu mākslā svešā sirreālisma atskaņu parādīšanās, kā tas nepārprotami redzams J. Petraškēvica un citu mākslinieku darbos. Šādi vizuāli efektīvos veidolos uzvandītā zemapziņas rēgainība, metabolisks simbolisms un izteikšanās vairākās, dažādi iztulkojamās plāksnēs, iegūst, padomju apstākļos, speciālu jēgu un attaisnojumu.

No plašā izstāžu klāsta atsevišķu atzīmi ir pelnījusi akvarelista Roma Bēma personālizstāde Mākslas mūzejā. Bēms ne vienmēr lieto akvareļa techniku tradicionāli spontānā veidā. Viņam tipiska ir ļoti precīza forma, kas mazliet atgādina angļu 18. g.s. akvarelistus. Vispārējā efekta labad, viņš nebaidās uzupurēt akvarelisko dzidrumu, pat vieglumu. Ar savu izkopto, īpatnējo pieeju un nobriedušo pasaules skatījumu, Bēms stāv savrup no latviešu akvarelistu saimes.

Jauno grafikas mākslinieku izstāde Zinību namā izceļas ar lielformāta darbiem. Nereti jaunie grafiķi sūdzas par vecākās paaudzes mākslinieku neizpratni vai vienkāršu neiecietību. Protams, šādas milzu 2m x 3m „supergrafikas” ir Latvijā neredzēta parādība un tiek uzskatīta par avangardisku uzdrošināšanos. Te jāpiebilst, ka lielformāta grafikas bija redzamas lielā skaitā pēdējā internacionālajā grafikas biennālē, Bradfordā, bet daudz retāki 60-os gados. Lai gan ideja nav jauna, tā tomēr uzdrīkstēšanās ir. Taču viss atkarīgs no uztveres, kur formātam, ja nav darīšana ar krāsu mijiedarbi, ir maza loma.

Citu, radikālāku pieeju izmēģina Kristaps Ģelzis, kā tas redzams no viņa personālizstādes „Betona šķirsts” Jauno mākslinieku namā. Kā teikt, viņš aiziet no grafikas divu dimensiju ierobežojumiem brīvā telpā. Ģelzis telpiski konceptuālai domāšanai vielu asociāciju ceļā ir aizņēmies no bībeliskās Noasa cilts likteņiem. Viņš mērķtiecīgi izmanto dažādus objektus, dažādu noskaņu apgaismojumu, archaisku formu grafikas lapas. Ansambli nepārtraukti pavada speciāli komponēta mūzika. Protams, kopiespaids atkarīgs no apvienošanas veiksmes. Nav jābrīnās, ka, iedams neierastākus ceļus, Ģelzis un līdzīgi domājuši mākslinieki, ir ieguvuši palamu „jaunie brutālie”.

7. Republikas grāmatas grafikas izstādē piedalījušies 40 mākslinieki, ar noformējumiem bērnu grāmatām un prozai. Vissekmīgākie paraugi bijuši bērnu grāmatu nodaļā, it sevišķi V. Maldupe un L. Briedis lieliski iejutušies bērnu pasaulē (Mazais mazītiņais), bet J. Petraškēvics pārstāvēts ar laikmetīgām illustrācijām Bodlēra Ļaunuma puķēm. Grāmatu tipogrāfiskais līmenis ir zems un bez izjūtas, amatierisks. Latvijā tipogrāfija netiek mācīta kā radoša grafikas mākslas disciplīna.

Var atzīmēt arī Republikas pasteļu un zīmējumu izstādi Valsts mākslas mūzejā, ar visu paaudžu aktīvu līdzdalību. Bet vēlāk, turpat iekārtotā Baltijas plakātu izstāde dod iespēju salīdzināt vairākas mākslinieku paaudzes. Pārsteidz fakts, ka nekādas paaudžu starpības mākslinieciskā uztverē nejūt pie lietuviešiem. To nevar teikt par igauņiem. Formā viņu plakāti ir ļoti pievilcīgi: „...krāsains, pārbagāts dažādām neparastām objektu, vides un cilvēku montāžām, paradoksāliem teksta un attēla salikumiem. Būtībā te ir izmantoti daudzi labas, profesionālas reklāmas paraugi, kuri diemžēl joprojām tiek gandrīz pilnīgi ignorēti atbildošā vizuālajā informācijā mūsu valstī” (Lit. un māksla 14,1987). Salīdzinot, latviešu plakātistu spēks izpaužas viņu individualitātē visās paaudzēs.

Ivars Heinrichsons pieder tiem nedaudzajiem latviešu figurālajiem gleznotājiem, kuŗa forma ir pāraugusi savu tēlu, ieiedama augstākā plāksnē, abstrakcijā. Ārēji tā konstruēta krāsaini ļoti skopo pelēko toņu nebeidzamās variācijās un niansēs, bet dinamiski, ekspresīvi. Vārda tiešā nozīmē par koloristu viņu nevar saukt, tomēr savā uztverē Heinrichsons tuvs Borisam Bērziņam un Rūdolfam Pinnim.

Tradicionālisti pamatoti nobažījušies par tēmatiskās glezniecības īpatsvara samazināšanos. Valsts mākslas akadēmijas rektors, gleznotājs Indulis Zariņš, sūdzas, ka starp jaunajiem māksliniekiem nekādi nespējot saskatīt potenciālus VMA pedagogus viņu pārlieku lielā radikālisma dēļ. Šī konservatīvi noskaņotā mācību iestāde, jau kopš savas dibināšanas 1919. gadā, ir vienmēr aicinājusi par mācībspēkiem tikai mērenākos māksliniekus, ar tālejošām, neizdzēšamām pēdām mākslas dzīvē vēl tagad. Piemēram, 7. Baltijas republiku glezniecības trienāles konkursa izstādē Rīgā ir izsaukusi asas debates, jo Latvijas izstādi sastādīja „Kultūras ministrijas ekspertu komisija”, dodot priekšroku tradicionāliem, ne eksperimentāliem vai citādi izaicinošiem darbiem. Tāpēc izstādē, starp citu, nav uzņemti Aijas Zariņas darbi. Pat caurmēra padomju izstāžu apmeklētājam, par māksliniekiem nerunājot, ir iespējams iepazīties ar laikmetīgās mākslas visdažādākajām izpausmēm. Te darīšana drīzāk ar negribēšanu iedziļināties avangarda mākslas principos, priekšroku dodot konjunktūras aprēķiniem un katoliskai gaumei. Pazīstamā gleznotāja Maija Tabaka ir līdzīgās domās: „Mietpilsonisks gars diemžēl ir ietiecies arī radošo personību vidū. Man ļoti nepatīk, ka dažādi funkcionāri grib pamācīt māksliniekus, kā vajag gleznot, tas visos laikos ir bijis liels ļaunums mākslā.” (Lit. un māksla 33,1987).

Bet vecās paaudzes gleznotājs, ekspresīvais kolorists Rūdolfs Pinnis, kas izstādījis gadu tecējumā žūrijas noraidītus interesantus darbus, uzbrūk „jaunajiem brutāliem” un šai paaudzei vispār. To sirdīgi dara arī mākslas zinātnieks Normunds Lācis:

„Agrāk nebija tādi jaunie mākslinieki, bija meistari un mācekli”. Šie vārdi pieder gleznotājam R. Pinnim. Būt tik jaunam glezniecībā, var atļauties retais no māksliniekiem, diemžēl − arī no jaunajiem. Viņa glezniecība elpo dziļi, mierīgi un veselīgi. Bet jaunie mākslinieki, kas savu radošo veselību nav norūdījuši vēsturisko procesu sadursmēs, nav ieguvuši immūnitāti − tie ir bāli, vārgi un slimīgi, tie sēc, kāsē un mokās ar aizdusu. Ja slimība skar vienu, lielākā vai mazākā mērā inficējas arī pārējie, bet slimības sekas atstāj zīmogu uz visu paaudzi. Runājot bez allegorijām, tā ir veģetēšana uz atrastām vērtībām, parastu paņēmienu vienpusīga ekspluatācija utt. (Lit. un māksla 6). Runa te iet par Republikas 18. jauno mākslinieku skati izstāžu zālē „Latvija”, kas, ar niecīgiem izņēmumiem, bijusi vāja un mazsološa.

Mūsu gadsimts taisni tēlniecībai ir devis visplašākās izteiksmes iespējas, aktualizējot plastisko un telpisko domāšanu, kas ir ikvienas labas tēlniecības pamatā. Ja nu tomēr kādreiz rodas iespaids, ka latviešu tēlniecība šo faktu aizmirst, tad to nekādi nevar attiecināt uz Mazo formu tēlniecības izstādi. Varbūt tieši mazās formas prasīt prasās pēc totālas radošas brīvības, brīvību arī no ieguldītā materiāla izmaksas. Saistošajā izstādē darbi darināti marmorā, bronzā, granītā, kokā un šamotā. Pārstāvēti I. Mauriņš, J. Zikmanis, A. Dumpe, A. Neretniece u.c. Toties speciālā, oktobŗa 70. gadadienas atcerei veltītā izstāde „Daile” telpās, Jūrmalā, pavirši iekārtota, lai gan tās standarts bijis augsts, ar visu paaudžu autoru piedalīšanos.

Un tomēr, kaut kādi latviešu tēlniecībā ir radusies krīze, dīvaina inerce, uzdrošināšanās trūkums. Par situācijas nopietnību, pieskaroties tās iespējamiem cēloņiem, personīgā uztverē, sūdzas tēlnieks Ojārs Breģis:

Mūsdienu jaunie ir neitrāli jau no dzimšanas. Skepse vai cinisms − tas būtu mazākais, bet šokē viņu kolosālā pielāgošanās − hameleonisms gan savā mākslā, gan spējā atrast ienākumu avotus ārpus Mākslinieku Savienības. Diletantisms ir loģisks gals, pie kā bija jānonāk, ja pastāv tāda profesionālās mākslas stimulēšanas sistēma, kāda ir izveidojusies Mākslinieku savienībā tēlniekiem. Mans viedoklis ir, ka šī sistēma savā pašreizējā formā ir amorāla. (Lit. un māksla 12).

Lielākā vai mazākā mērā pelēcīguma iezīme strādā Mākslas akadēmijā, un ne tikai tēlniecības ikdienu un tās problēmām. Rīgā ir vienīgais dizaina centrs visā Padomju savienībā, bet tas nespēj novērst dizaina lomas neizpratni rūpniecībā. Latvijā eksistē kompetenti dažādu disciplīnu dizaineri, viņu idejas tiek apbrīnotas izstādēs, tomēr šīs ieceres pārāk reti sasniedz patērētāju. Tā saucamā „līgumu sistēma” gan labi samaksā, bet pasūtītie darbi mēdz būt vājas kvalitātes. Jā, dizaina centrs pastāv, bet „pagaidām teikt, ka tas darbojas, ir pagrūti” (Lit. un māksla 37). Drīz neatrisinātā problēma savos apmēros varēs mēroties ar klasiskās senatnes ķēniņa Aigeja kūtīm...

Arī Latvijas architektūrā valda samērā mierīgs posms. Notiek pārvērtēšana par padarīto − divus soļus uz priekšu, vienu atpakaļ. Šī pārvērtēšana jau ilgst ilgāku laiku. Situācijai nepalīdz padomju būvindustrijas ilgstošās problēmas, par kuŗām jau rakstīts agrāk. Tās ir nopietnas, jo to dēļ, architektiem nav pilnībā iespējams realizēt iecerētos projektus. Tāpēc nav uzbūvētas celtnes, kuŗas varētu apzīmēt par augstas technoloģijas darbiem, jo vienkārši nav pieejami attiecīgie materiāli. Būvindustrija

tās pašreizējā inerti neelastīgajā veidā, kā arī smagais radošo darbu regulējošais un saskaņojošais aparāts, kam priekšrakstu un instrukciju kaudzes kalpo kā drošs vairogs, ar ko aizsegt aktīvi un atbildīgi strādātnegribēšanu. Smagais technoloģijas un birokrātijas rullis joprojām nogludina vismazākos „asumiņus”, kas jaunrades uzliesmojumā dzimuši, varētu kaut mazdrusciņ pacelt mūsu būvmākslu virs vidusmēra pelēcības un vienveidības. (Lit. un māksla 9).

Padomju sistēmā nepazīst kapitālisma konkurenci, kur architekts vienkārši nevar atļauties būt nenoteikts vai šaudīgs. Trūkst arī pasūtinātāju, kas būtu ieinteresēti kāda architekta personīgajā stilā. Tāpēc laikam praksē architekti vienkārši seko vispārējai modei, zināmā zemā līmenī. Vismaz tā liek domāt architektūras izstāde Pēterbaznīcā, veltītu četru gadu veikuma atskatei. Patlaban visredzamākie Latvijas architekti ir Modris Ģelzis, kas ir daudzu un sekmīgu visdažādāko sabiedrisko celtņu autors; Oļģerts Krauklis, pazīstams kā ģimenes mājiņu un vasarnīcu speciālists, nedaudz sabiedriskās celtnes ieskaitot un Laimonis Tikmanis, kas galvenokārt projektē visāda rakstura celtnes lauku rajonos.

Neskatoties uz visām likstām un problēmām, latviešu architektu radošais instinkts un rosība nav noslāpēta. Par viņu aktivitāti liecina jauns interesants pasākums − architektu dienas.

Tradicionālās un līdz šim sekmīgās Mākslas dienas iezīmējās ar visu republiku aptveŗošām izstādēm, atklātām dienām, mākslinieku piedalīšanos, brāļošanos, kā teikt, spontānas, vulkāniskam izvirdumam līdzīgas izdarības... īsti moderni tautas svētki. Atstājot neanalizētas daudzās izstādes (Rīgā vien ap 40!), par kuŗu profesionālo līmeni šaubu nav, ir pēkšņi ieskanējusies kāda jauna vēl nedzirdēta diskorda stīga. Tās vēstījums nav ignorējams. Arī Latviju sāk piemeklēt problēmas, ar kādām jau sen slimo citās industrializētās zemēs it sevišķi lielpilsētās, un kuŗām vēl šodien meklē atrisinājumu. Runa iet par Mākslas dienu reakciju tautā, Rīgā, jeb, precīzāki, zināmos tautas slāņos, kas uzauguši kopmītnēs vai vienkārši uz ielas, ar ielas morāles standartiem.

Tieši par Mākslas dienu norišu sociālo pusi tiek visvairāk debatēts:

... bet domas vairāk rosās ap pašām Mākslas dienām Rīgā: tik maz gandarījuma tās šogad devušas, jo nav prieka par saskarsmi ar cilvēkiem. Mākslas dienu būtība jau nav izstādēs. Tās, lielas un mazas, pie mums notiek cauru gadu. Un skatītāji, kas tās apmeklē un kam tās ir nepieciešamas, arī Mākslas dienās sastopami izstāžu zālēs. Būtība ir kopības izjūtā. Tādēļ savulaik mākslinieki izgāja pilsētas ielās un laukumos. Vēl pirms dažiem gadiem tie bija lieli un gaidīti svētki. Doma laukums, Jāņasēta, līkumotās vecpilsētas ieliņas, un visur kaut kas krāsains, pavasarīgs. Cilvēki priecīgām sejām. Daudz paziņu, rakstnieki, aktieri, mūziķi. Tie bija kultūras svētki, kuri stiprināja tautas vienotības apziņu. Bet šogad? Gaišākais brīdis bija bērnu mākslas diena Vecrīgā, bet tās tīro skanējumu bojāja nez no kurienes uzklīdušo salašņu bari. Šis hipijiski pankiski rokeriskais tīņu pūlis, kas reizē izraisīja dusmas un līdzjūtību − tik liela ir viņu gara nabadzība. Tā mākslas svētki, kas no pašiem māksliniekiem prasa tik daudz spēka un brīvā laika, nu ir apgānīti. Ar ņirgām, vandālismu, huligānismu. Pavisam cita gaisotne valdīja mazpilsētās un laukos. Īstie mākslas svētki notika tur. (Lit. un māksla 19).

Šādu sašutumu izgāž dziļi vīlusies notikumu acu lieciniece, mākslas zinātniece Sandra Kalmīte.

Bet arī paši mākslinieki nejūtas labāki, piemēram grafiķis Juris Petraškēvics starp citu saka:

Bija paredzēts objekts arī no dārga materiāla − poliuretāna. Gribējām to kanāla malā veidot, lai Mākslas dienu laikā šis objekts top cilvēku acu priekšā. Lai viņi var emocionāli izsekot tam, ko piedzīvo mākslinieks, objektu radot. Un skumji, ka mums tagad jāsaka − labi, ka nerealizējām. No tā nekas nebūtu palicis pāri. Ka šādas problēmas radīsies − to es negaidīju. Man žēl tekstilnieku objekta − viņu iecere bija pie 3. vidusskolas radīt grandiozu tekstiliju. Es redzēju, ar kādām pūlēm viss tika dabūts. Šo darbu nācās sargāt ar miliciju, kuŗa tāpat to neizdarīja. Tiklīdz Mākslas dienas beidzās, darbs momentā tika izpostīts, izvazāts. Tas šogad man ir pēdējais piliens. Jau pēc tā, kas notika Doma laukumā pēc Bērnu dienas ar skulptūrām, man, patiesību sakot, rokas nolaidās. Bija ļoti jāsaņemas, lai varētu visu novest līdz galam. Morāli ētiskais aspekts ir tas, kas mani šogad ārkārtīgi pārsteidz, pārsteidz nesagatavotu. Kam tad Mākslas dienas galu galā domātas? Māksliniekiem? Mums taču nevajag. Mēs cilvēkiem tajās gribam ko dot, vedināt uz izpratni, uz radošo atraisīšanos. Nav jau tūlīt jāglezno. Svarīgi ir attīstīt emocionālo lādiņu. Gribu piekrist Jānim Anmanim, kas Bērnu dienas atklāšanā teica − ja jūs darbosieties mākslās, jūs nebūsiet tie, kas pagriezīs upes vai piesārņos Daugavu. (Lit. un māksla 20).

Sociālas, miermīlīgas vai mežonīgas pārmaiņas, un ne vienmēr pozitīvā nozīmē, piemeklē visas zemes visos laikos, arī Padomiju. Interesanti, ka Mākslas dienu konvulsijām, Rīgā, pamatā īpašība, kuŗu tik labi pazīst rietumu sociologi, proti:

Kārtības nav jau ģimenē. Mēs taču zinām, ka Latvijā puse ir šķirtu ģimeņu. Zinām, ka dzeršanas problēma mums bija ļoti sāpīga. Kad gribēja izdot plakātus, kad tas bija aktuāli − neļāva, noklusēja. Nedrīkstēja skaitļus publicēt. (Lit. un māksla 20)

Nemiera iemesli ir daudz un dažāda rakstura.

Populārā, jaunā „atklātība” jeb „glasnostj”, Gorbačova „perestroika” ir izsaukusi diskusiju plūdus, bet praktiskā ikdienā lielu starpību nejūt. Tādu gaidīt 1987. gadā ir vēl par agru un pārgalvīgi. Laikam debates nav spontāna parādība, drīzāk selektīva un no augšas vadīta. Perestroika 1987. gadā pamazām iestieg dziļi iesēdušā, organiskas dabas konservatīvismā. Padomju sistēmas modus operandi nopietna reforma atkarīga no KGB nostājas, kas šogad plaši un atklāti atzīmē presē un televīzijā savas darbības 70 gadu jubileju, bet neatrod par vajadzīgu publicēt tās priekšnieka Čebrikova runu. Zīmīgi.

Jaunās „atklātības” gaisotnē, latviešu mākslinieki savā jaunradē, nedaudz izņēmumus atskaitot, izturas kautrīgi jeb citiem vārdiem izsakoties, „katrs glezno tā, kā jau pieradis to darīt” (Lit. un māksla 47). Lai gan te var runāt par ļoti pretešķīgu, radošu personību parādi, ko visvairāk jūt tieši glezniecībā, tomēr tipiska latviešu māksla paliek uzticīga tradicionālai figuratīvai koncepcijai, jo

mūsu mākslas teorētiskais pamatu pamats − sociālā reālisma metode − laika ritumā ir kļuvis par tādu kā elastīgu bezmēra termiņu. Staļina kulta laika tumšajos brīžos tas ir sarucis līdz iznīcinošai sažņaugtai dūrei, bet pēdējos gados atsevišķu mākslinieku izpratnē kļuvis tik aptverošs, ka spēj sevī ietilpināt bez izņēmuma visu. (Lit. un M. 45)

Relatīvus izrāvienus vai jaunu ceļu iešanu allaž noslīcina rutīnas darbi. Vainīgie, ja tie nemainās, tiek izolēti. Jaunā un daudzsološā gleznotāja Aija Zariņa izmanto Mākslinieku savienības 11. kongresa debašu forumu, lai dotos pretuzbrukumā:

Radoša personība veidojas tad, kad tai ir savas domas un savi ideāli. Mākslas akadēmijā nav tādu apstākļu, kādos radoša personība varētu attīstīties, tiek radīts stereotips mākslinieks, un pēc tam, lai atrastu sevi, daudz jānopūlas. (Lit. un māksla 45)

Māksliniekiem ikdienas darbā joprojām grūtības rada piemērotu materiālu trūkums dekoratīvajās mākslās un tēlniecībā. Pārsteigumu sagādā vispārīga patentēs tiesību neievērošana, sevišķi attiecībā uz projektiem, no kā visvairāk cieš dizaineri. Pēc statistikas datiem, vispopulārākās izstādes ir glezniecības, tad grafikas, tēlniecības un seko pārējās. Rīgā tās apmeklē caurmērā 20 000 skatītāji, bet provincēs tikai no dažiem desmitiem līdz dažiem simtiem. Vismazāk skatītāju redzami tematiskās atskaites izstādēs. Par spīti neatlaidīgām režīma pūlēm popularizēt mākslu visplašākajās tautas aprindās, kārtējos izstāžu apmeklētājus sastāda regulārs interesantu kodols. Tomēr visvairāk pārsteidz Latvijas radio un televīzijā vizuālajām mākslām maz atvēlētais laiks: radio ne vairāk par 2 stundām un 20 minūtēm mēnesi, bet televīzijā apmēram 4 mēnešu periodā tikai 5 stundas! Lielākas skaidrības labad jāatgādina, ka vissavienības mērogā Rīga nekad nav figurējusi kā internacionāli nozīmīgu izstāžu centrs, tāpēc tā kļuvusi par vienu no kultūras provinču pilsētām. Taisni vai netaisni, pelnīti vai nepelnīti, šāds pagodinājums nav iznīcinošs, drīzāk izaicinošs... Cits jautājums, vai situācija kādreiz bijusi citādāka, jo par kaut kādu sazvērestību te smieklīgi runāt.

Latvijas māksla nebūt neattīstās noslēgtībā. Aktivitāti kuplina diezgan regulāri grupu vai atsevišķu mākslinieku izstāžu apmaiņas ar Padomju bloku un citām valstīm. Tām parasti tradicionāls, mērens raksturs. Kopš Raimonda Staprāna nelielās personālizstādes pirms 15 gadiem, kultūras sakaru komitejas telpās, nervozā atmosfērā, kultūras apmaiņas laukā daudz kas mainījies, bet ne mērķtiecībā. Piemēram, Kanadā vai Sav. Valstīs, izstādes bija skatāmas latviešu klubu un draudžu telpās, pilnīgi ignorējot šo zemju atzītās mākslas galerijas un ar to saistītās iespējas. Var jau arī tā. Plāns izpildīts.

Tomēr abpusēji redzētas interesantas izstādes. Aizvadītajā gadā Rīgā varēja aplūkot Edvīna Strautmaņa, Vijas Celmiņas un Svena Lūkina darbus. Apmēros daudz plašāka bija Klāva Sīpoliņa fonda izlase Aizrobežu mākslas mūzejā ar 25 autoru darbiem. Privātās kollekcijas ir subjektīvas, un šinī gadījumā pilnībā nereprezentē visus emigrācijas latviešu mākslas aspektus. Izlase sniedzās no reālistiskās mākslas, kādas Rīgā netrūkst, līdz modernisma paraugiem. Ironiskā kārtā, visi līdzšinējie kultūras apmaiņas mēģinājumi notikuši pāris pašaizliedzīgu cilvēku uzņēmības rezultātā, bez jebkāda emigrācijas kultūras organizāciju atbalsta.