Bibliogrāfisks retums − reprezentācijas izdevums latviešu un franču valodā Rīgas pils − Latvijas valsts prezidenta mītne. Grāmatu 1938. g. Rīgā izdevusi Pieminekļu valde un valsts papīru spiestuve un naudas kaltuve, Franča Baloža un Ludolfa Liberta redakcijā.

Visai pompozie abu redaktoru ievadvārdi šodien rada varbūt mazliet komisku nerealitātes sajūtu – „mūsu valsts augstākās varas sēdeklis un līdz ar to mūsu patriotisma svētvieta: šeit latvietis, un vienīgi viņš, ir šodien kungs un valdnieks, un šurp valsts svētkos un nacionālu sasniegumu dienās tauta sajūsmā virza savas manifestācijas, apliecinādama uzticību savai valstij un vadonim.”

Vizuālā materiālā priecājamies par gaumīgi iekārtotiem un rūpīgi koptiem pils pagalmiem („štokrozes” glītā rindā kā zaldāti), senām architektoniskām detaļām − ciļņiem, strūklakām, skulpturāliem tēliem. Madonna ar bērnu un mestrs Pletenbergs ar milzu zobenu virs ziemeļu vārtiem noraugās uz mums ar 15. g.s. Livonijas autoritāti. Harmonisks ritms lieveņu arkās un vārtu velvēs, vijīgums elegantajās trepotnēs. Visiespaidīgākā ir neoklasicisma stilā atjaunotā Baltā zāle (šķiet arch. Laubes dizains) ar ornamentāli izrotātu griestaini, no kuŗas augstumiem karājas barokālu kroņlukturu ķekari. Trīsdesmito gadu augstais stils. Gandrīz vai saklausām svinīgi uzsauktos tostus un kristāla glāžu šķindēšanu. Valsts un ministru prezidents Jūs ielūdz...

Sūtņu akreditēšanās zālē greznas, ar latvisko ornamentiku visai blīvi izrotātas, Anša Cīruļa mēbeles ar varenu galdu vidū un Ludolfa Liberta senā Zemgales karaļa Nameja dižu bildi (no mākslinieka bārdaino, diezgan vienveidīgo seno valdnieku sērijas) pie sienas. Visu pretējo sienu aizņem dižlogatā iestiprināts Liberta darinājums – „15. maijs 1934.”. Daudzfigūru kompozīcija, vai pareizāk − glezniecības bezgaumības un mazvarēšanas piemērs. Tādi laiki ar rūpīgi koptiem dārziem un pārbagātiem interjeriem. Diez vai pils vannas istabās tolaik tika lietoti zelta krāni?

Šogad 23. aprīlī Rīgas pils pagalmus klāja sniegs, bet pils Baltajā zālē notika mākslas darbu izsole ar peļņu Latvijas Kultūras fondam.

Baltajā zālē esam paši pirmie izsoles dalībnieki. Zem baltajām „korintiešu” kolonām zāles viņā galā mūs nesagaidīja Latvijas valsts prezidents, bet varenais Anša Cīruļa galds. Nosēžos Cīruļa krēslā (lielais kapteiņa krēsls ar lēnēm), atspiežu elkoņus uz galda un laika ritenī aizzib mūsu gadsimts − reichskomisāra fazāni, atjaunotais nacionālo karaļu kults divdesmitajos un trīsdesmitajos, vēl viena vācu okupācija un divgalvainā ērgļa gubernators Baltijā. Aizzib gadsimti līdz mestra Pletenberga laikam. 16. gadsimtā tieši šeit bijuši staļļi 36 zirgiem (tā stāstīja pils saimnieks arch. Pēteris Blūms), un patreiz pilij galīgi nepieciešams jauns jumts, kas maksātu 40,000 rubļu. Varbūt latviešu miljonāri varētu sarīkot šampanieša brokastis Ņujorkas jachtu klubā, lai paglābtu Rīgas pili no lietus un sniega?

Pati mākslas darbu izsole ar Pēteri Bankovski kā ūtrupnieku pelēki bāla, sīkmanīga. Visumā tādi mākslas krikumi, maz solītāju, maz skatītāju un pavisam maz rubļu. Rīgā teiktu, ka nebija nekādas ažiotāžas. Varbūt lielas valsts perifērijas liktenis?

Jūlijā Londonas mākslas akcionāru firma Sotheby’s sarīkojusi izsoli Maskavas Padomju centra lielajā balles zālē. Speciāli aicināti un atvesti vairāk nekā 90 kollekcionāru, galeriju īpašnieku un mākslas kuratoru no Eiropas un Amerikas. Pārpildītajā telpā 2000 cilvēku skatījušies, kā pārdoti 120 darbi par 3,6 miljonu dolāru. Arī divas liriskas Aleksandra Drēviņa gleznas!

Sūtņu akreditēšanās zāli pilī nevarēja atrast, bet Bankovskis teicās redzējis Liberta senķēniņus, bārdainīšus mūzeja fondos. Inventūras kartiņas gan ar vienu un to pašu nosaukumu − vīrieša portrets. Zem tāda pat nosaukuma Zaļkalna mūzejā glabājot Kārļa Ulmaņa krūšu tēlu...

 

*

 

Gleznotāju grupas darbu Izstādes atklāšanā 19. aprīlī Jāņa sētā, Iekšrīgā. Aija Zariņa, Edgars Vērpe, Ģirts Muižnieks, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics un Sandra Krastiņa. Skatos Mitrēvica izstādes plakātu. To nu gan uz Lahti plakātu bienāli nesūtīs! Plakāta centrā klucīgi nediferencēts, draudīgi ķeburains sarkans tēls. Tāds kā milzu krupis, kā sešgalvains velns. Bet sešas galvas tak reprezentē grupas sešus autorus − skaidrs! Bet kamdēļ sietspiedes tēls novilkts uz Latvijas kartes − vai tad papīra trūkst? Ieskatos kartē un nekā vairs nesaprotu − svešs alfabēts, sveša valoda. Džinks − pielec! Miervalda Birzes runa 1. un 2. jūnijā vēsturiskajā Radošo savienību plēnumā − „Latvijā Latvijas kartes latviešu valodā pēdējos 40 gados nav parādījušās”. Atkal skaidrs! Mitrēvica plakātā sarkanā monstra viducī paliels ar krāsu neieklāts laukums. Skaidrs ka tas ir milzu vēders, kūŗā patreiz tiek gremots ar krāsu neieklātais Vidzemes un Zemgales gabals. Varbūt plakāts tomēr būtu sūtāms uz Lahti?

 

*

 

No Jāņu sētas izstādes paņēmu līdz arī visskaistāko Mākslas dienu brīdi. Brīdis dažreiz var ilgt labu stundu un tomēr mūžības acumirkļa sajūta. Izstādes lielā telpa piedzīta līdz malām ar spožu mākslīgu gaismu − Latvijas televīzija. Cilvēks pie cilvēka. Elegantas dāmas, puķes, Aija Zariņa jaunā piegulošā dzeltenā kleitā. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Saskrienos ar palielu bārdaini. Skatos − Jānis Borgs un gandrīz vai jābučojas. Pie sienām mirdz Jāņa Mitrēvica lielo audeklu gaišās krāsas. Man ir tāda SoHo izstādes sajūta. Jā, patiesi ir tāda sajūta, atbild Jānis Borgs, lai gan, cik zinu, viņš līdz šim vēl Ņujorkā nekad nav bijis. Bet tāda sajūta tobrīd šķiet bija ne tikai mums diviem, bet visiem, kuŗi tur zem mākslas brīnuma bijām cieši saspiedušies. Un tad no Mākslinieku savienības runāja Jāzeps Pīgoznis. Laikam runāja arī vēl citi, bet pēdējā izstādes mākslinieku vārdā Sandra Krastiņa. Neatceros ne vārda, ne domu, bet televīzijas gaismas mirdzēja, un runas šķita tik vajadzīgas, pat pilnīgi nepieciešamas, lai skaistais brīdis nebeigtos − mirklis pie mirkļa.... Mākslas dienu ‘88 − iesākums.

 

*

 

Pārzāģēt klavieres vidū pušu − vandālisms vai revolucionāra darbība? Bet viņi to patiesi izdarīja − Rīgas darbības mākslinieki Rīgas stacijas kājnieku tunelī 24. aprīlī. Un kas gan var pateikt, vai šīs klavieres kādreiz nebija spēlējis Emīls Dārziņš? Bet šai mākslas dienu noslēguma akcijā stacijas tunelī mazbērnu gultiņās rūpīgi ievīstītas jaunās dzīvībiņas. Sniga sniegs, jaundzimušie dusēja un tad uzradās monstri ūdenslīdēju maskās gan uz motocikla, gan tāpat kājām. Sazin nu, kas notika ar zīdaiņiem, bet gultiņas tika dauzītas un šķiet, ka ar vienu brutālu sitienu tika iznīcinātas šodien tik vārgās dvīnes − ekoloģija un demogrāfija. Un tad viņi zāģēja klavieres...

Doma laukumā milzīgais zaļais pūķis (vai dinozaurs?) rija sniegu līdz to ieputināja un Mākslas dienas ‘88 izčākstēja bez ierastajiem cilvēku tūkstošiem un masu ažiotāžas.

 

*

 

Pāršķirstu Birutas Baumanes 1987. g. Maskavas izstādes katalogu. Respektējama publikācija uz 64 lappusēm ar daudzām krāsainām reprodukcijām.

Mani vienmēr ir saistījis Baumanes glezniecības tiešums un patiesīgums. Savā glezniecībā viņa ir gara radiniece Borisam Bērziņam un ne tikai tamdēļ, ka abu cilvēki it bieži ir visai apjomīgi. Vērojot kataloga reprodukcijas, asi iekrīt fokusā Baumanes gleznu vitālais lineārisms. Līnija, līnija! Viņa it kā zīmē ar eļļā droši iemērktu otu. Glezniecisks lineārisms ir gandrīz pretrunība, bet tomēr ir. Latviešu glezniecībā atkārtoti un pārliecinoši. Kaut, piemēram, Fridricha Milta, Kurta Fridrihsona, Dainas Dagnijas, Aijas Zariņas glezniecībā.

Katalogā vairāki Birutas Baumanes fotoportreti. 1. lappusē pašportrets no 1965. g. uzlūko skatītāju tik tieši un stingri, ka krēslā it kā jāieslienas taisnāk. Nesalaužama stingrība, askētiska paškontrole, neuzdošanas varēšana, varēšanas kvintesence. Un tad es atceros, kā mēs šogad viesojāmies Birutas Baumanes mājā un studijā. Bija tieši pirmais maijs, un Imants Ziedonis televīzijā aicināja pulcēties ap Latvijas Kultūras fondu cilvēkus, kuŗi var domāt plašās dimensijās. Aicināja latviešus mācīties svinēt Jāņus, mācīties dziedāt, saglabāt vecās lauku sētas, sargāt Rīgas zālājus, kopt nacionālo ornamentu un latvisko pašcieņu. Dzejnieks atzinās, ka piekusis no publicistikas rakstīšanas un nākotnē rakstīs pasakas. Es skatījos uz vareno zaļo stādu, kas kā milzu koks bija sakuplojis vai pa visu mākslinieces dzīvojamo istabu un Valdemāra Tones minimālā perioda vispārināto sievietes tēlu „Pie loga” un atskārtu, ka Biruta Baumane ir cienīga viela kādai no nākamajām Imanta Ziedoņa pasakām. Askētiska stingrība līdzās emocionālai pārplūsmei. Māksliniece ir kā upe, kas tūlīt pārplūdīs un tomēr atrod ceļu uz visumu. Garīga pārplūsme, kas kondensējas, koncentrējas askētiskos, „tik daudz un ne vairāk” mākslas tēlos. Otrā stāva gaismas pārpilnajā darbnīcā gleznotājas darbu diezgan veselam mūzejam. Māksliniece devīgi rāda, stāsta, skaidro un arvien no jauna žēlojas par gleznām, kas aizdotas, nopirktas, aizgājušas. It kā par pazudušiem bērniem, un Ilga Hincenberga pačukst, ka Biruta no saviem darbiem nevar šķirties, jo viņa tak glezno savu dzīvi. Ja domājam lielās dimensijās: cik bagāti piepildīta dzīve! Upe − plūsma, kas nes bagātību.

  

*

 

Anša Ozoliņa (1942-1987) piemiņas izstāde Ventspils vēstures mūzejā 1988. g. janvārī un februārī. Izstādē 50 gleznas (eļļa, akvarelis, tempera un pastelis), vitrāžu skices, interjera projekti, Ventspils 700 gadu jubilejas emblēma un plakāta trejskaldnis. Pavisam 81 darbs, kas liecina par mākslinieka īso Liepājā un Ventspilī vadīto dzīves un mākslas ceļu. Katalogs − 4 daļās pārlocīta lapa ar I. Ģelzes-Ozoliņas tekstu, darbu rādītāju un mākslinieka fotogrāfijas ielīmi pirmajā lappusē. Nepretenciozi, bet ar mīlestību: Anša Ozoliņa dzīve 4 lapās un 81 izstādītā darbā!

 

*

 

Lidijas Dombrovskas Larsenas 43 gadu mākslinieciskās darbības atskate no 1988. g. 24. aprīļa līdz 22. maijam Diseldorfas galerijā (Galerie Dusseldorf) Pertā. Skatē 48 gleznas un 8 keramikas darinājumi. Kataloga (12 lp. ar 10 krāsu reprodukcijām) ievada eseju rakstījusi Helēna Toplisa (Helen Topliss), viena no Rietumaustrālijas mākslas galerijas kuratorēm.

Rietumaustrālijas preses atsauksmēs par izstādi atkārtoti pieminēts Kobras vārds, un kataloga krāsu uzņēmumi patiesi atbalso šīs pēckara Eiropas (galvenokārt Skandināvijas) mākslinieku grupas krāsu skanīgumu. Dombrovska-Larsena kā māksliniece darbojusies Eiropā (galvenokārt Dānijā) līdz iebraukšanai Pertā pirms 4 gadiem. JG vairākkārt publicējusi gan apceres par mākslu, gan dzejoļus.

 

*

 

Tūlīt pēc Mākslas dienu 88 nobeiguma 25. aprīlī mūs uzaicināja tikties ar Literatūras un Mākslas redakcijas darbiniekiem preses namā. Cilvēku grupa, kuŗi jau labi sen un it īpaši pēdējos mēnešos drosmīgi un gudri kopj rakstītā vārda brīvību Latvijā. Koleģiālās pārrunās stunda paskrēja nemanot. Sarunā redaktors − dzejnieks Māris Čaklais − pastāstīja, ka drīzumā gaidāms administratīvs izkārtojums, lai Jauno Gaitu varētu iesūtīt un ievest Latvijā.

 

Nikolajs Bulmanis