Jaunā Gaita nr. 168, augusts 1988

 

Arvīds Grigulis. Foto I. Prēdelis

[1951. g. 5. jūlija Radošo savienību plēnumā] A. Grigulis rakstniekus K. Ieviņu, A. Ersu, R. Rudzīti, K. Skalbi, J. Jaunsudrabiņu, J. Pētersonu, A. Gulbi un citus nosauca par tautas ienaidniekiem, kuŗiem latviešu literatūrā nav vietas. „Nopietnākais rakstnieks šajā bandā,” saka A. Grigulis, „ir Jaunsudrabiņš, bet arī Jaunsudrabiņš sēž zonā un par biezu naudas žūksni ir sācis rakstīt Melno grāmatu. Vai tad mums ir tiesības paturēt literatūras vēsturē viņa Balto grāmatu, vai tauta mums piedos?” Un pats nākamais Tautas rakstnieks atbild: „Nekad.”

Māra Zālīte, Lit. un M. 10.6.88

 

 

[Auksts ziemas rīts noķer Griguli, Vācieti un Plotnieku dzerot Pegazā]

−     Vo vellos! Pēc piecpadsmit minūtēm man sākās lekcija! Ir tieši astoņi. Ziemas rīts.

Gaismu vēl nemana. Tādēļ esam aizrunājušies.

−     Ceļamies! Man taču tūlīt jāstāsta par Čaku fakultātē! Eima! Fiksi! − pavēl Grigulis....

Līdz ar zvanu Ojārs un es iesprūkam auditorijā. Aiz mums, tomēr saglabājot zināmu distanci, nāk arī lektors. Atstājis virsdrēbes uz pakaramā savā katedrā, Grigulis, šķiet, reizē ar tām novilcis un malā nolicis visu gurdumu, arī to, kas pa šo nakts melnumu iebaudīts, iemalkots. Tas ir apbrīnojami − viņš vienmēr uz lekciju spējis ierasties un tās nolasīt (precīzāk gan būtu teikt − izstāstīt) emocionāli, interesanti, atraisīti un svaigi. Viņu klausās, viņu pieraksta visi, pat tās praktiskās, saimnieciskās meitenes, kuŗas citās lekcijās ada vai tamborē cepurītes, svīterus, puloverus. Kad Grigulis ir auditorijā, nezib nevie­na adata, neripo zem galda neviens krāsains dzijas kamoliņš. Čirkst tikai pildspalvas (toreiz skrotzīmuļi vēl nav izgudroti), švirkst papīrs un iznesīgajā, gudrajā lektorā lūkojas mirdzošas actiņas...

Divas stundas ir pagājušās. Ne Ojārs, ne es − kā par brīnumu, kaut arī pēdējā solā tupam − neesam aizmiguši. Arvīds Grigulis pateicas studentiem par uzmanību, beidz lekciju un ejot mums garām, strupi, pavēloši noteic:

− Eima atpakaļ!

Jānis Plotnieks, „Tavu neganto pērkonu rātais...” Lit. un M. 3.6.88.

 

 

Tomēr nākošajos (Karoga) numuros ievietotie Vācieša dzejoļi ir kļuvuši neskaidrāki, nesapro­tami, tas rada bažas par autora attīstības ceļiem. Šīs bažas vēlāk realizējas A. Griguļa plašajā referātā 1963. gada inteliģences sanāk­smē: „Kļūdas savā daiļradē pieļāvis arī viens no talantīgākajiem latviešu padomju lirikas jaunās paaudzes pārstāvjiem − Ojārs Vācietis. Daži viņa pēdējā laika darbi, piemēram, „Tarakāna monologs”, ir neskaidri idejas un formas ziņā. Vizma Belševica publicējusi dekadentiskus dzejoļus, kuŗos dominē izmisums un grūtsirdība. Individuālisms un atrautība no mūsdienu dzīves vērojama arī dažos Montas Kromas un Cecīlijas Dineres dzejoļos.”

Harijs Hiršs, Avots, Nr. 5,1988.

 

 

 

−     „Ādažu” tīrā peļņa ir 18 miljoni rubuļu gadā. Mums tuvojas Jelgavas rajona „Nākotne” ar 13 miljoniem. Citu saimniecību ienākumi diemžēl ir stipri mazāki. Baltijā mēs stabili ieņemam otro vietu − aiz Kirova vārdā nosauktās zvejnieku saimniecības Igaunijā. No savām pozīcijām nedomā­jam atkāpties....

−     Jāatzīst − dzīve ir bijusi diezgan pasūra. Savā laikā neesmu pievērsis vajadzīgo uzma­nību diplomātiskām attiecībām ar priekšnie­cību. Uzskatīju un partijas skolā mani tā mācī­ja, ka vienmēr jābūt tiešam, atklātam, jārunā skaidra valoda. ... Kaut vai 1979. g. pavasarī, kad mani un kolhoza partijas komitejas sekretāri Dainu Dzirkali uzaicināja uz republikas Centrāl­komitejas biroja sēdi, kur mums pārmeta it kā atkāpšanos no sociālistiskās sabiedrības attīs­tības pamatpricipiem. Daudziem arī nepatika, ka mēs centāmies ievest zināmu kultūru, kārtī­bu, ka kantora priekšā reiz nedēļā pļāvām zālī­ti...

Alberts Kauls, agrofirmas „Ādaži” priekšsē­dētājs. Jaunās Grāmatas 5.88.

 

 

Teikt, ka esmu kautkādi pārkārtojies, man nav pa­mata. Tā kā nekad nevienu rindu neesmu uzrak­stījis pret savu sirdsapziņu, man nav neviena priekšā jātaisnojas, nav jānožēlo grēki. ... vidusskolā bija alerģija pret dzeju ... Bet tad reiz, sesijas laikā augstskolā, kad − kā jau tas vi­siem zināms − tiek meklēts jebkāds iegansts, lai nemācītos, kopmītnes istabas plauktā pama­nīju Veidenbauma dzejoļu krājumu.... Sāku lasīt: „Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks...” Johaidī, baigais vecis tas Veidenbaums!... Tai brīdī jutu, ka es ar viņu itkā saslēdzos. ... [60’to gadu beigās] manī īpaši „iesēdās” Ziedoņa krājums Es ieeju sevī. Kaut vai rindas:

Es negribu uz jūsu striķa kā krekls starp
krekliem žūt.
Ļaujiet man vienam būt!

Nu diži pateikts, vai ne? Piesaistīja. Zinu cil­vēkus kas grūtā brīdī, teiksim vācu laikā, dzert sākuši un tā arī visu savu mūžu nodzēruši. Tā­pēc atļaujos uzskatīt, ka vislielākā varonība ir dzīve. Karā, kaujas brīdī, tu savāc visu savu varonību dūrē un izturi. Bet daudz grūtāk ir no­dzīvot garu mūžu, garu godīgu mūžu. Savākt sevi ik dienas.

Jānis Baltvilks, Jaunās Grāmatas 5.88.

 

 

 

Latviešu skatītājos ir ļoti dzīvīga vēlēšanās garīgi apvienoties ar teātri, protams, tad, kad izrāde runā patiesību, kad tā glumi neslīd prom no būtiskajiem mūsu dzīves jautājumiem. Kad skatos Dailes teātrī „Mūžības skartos” vai „Avotā guni kūru” un „Dullo Dauku”, Valmierā − M. Ķimeles iestudēto „Pūt vējiņi” un Drāmā „Mirabo”, domāju par mākslinieku un skatītāju jūtīgo spē­ju atklāt, pārraidīt un uzņemt sevī tautas garu. Un, kad gaisā virmo šādas strāvas, kad ES kļūst par MĒS, tad teātris savu misiju ir veicis. Atceros kaut kur lasītu pusjoku: kanārijputni­ņam jautā: − Kāda atšķirība starp tavu un lakstīgalas dziedāšanu? Kanārijputniņš atbild: − Attiecībā uz mākslinieciskajām vērtībām nekādu atšķirību nav, tomēr man ir viena liela priekšrocība.

−     Kāda?

−     Atšķirība no lakstīgalas es varu dziedāt arī krātiņā...

Dzintra Klētniece, Liesma, Nr. 6,1988.

 

 

 

Jaunas, negaidītas šķautnes Ojāra Vācieša dzejā atklāsies viņa rokrastu publicējumos... Nepublicēto dzejoļu daudzums ir pārsteidzošs − apmēram septiņdesmit loksnes vai, citādi rēķi­not, kādas desmit grāmatas! Un tie nebūt nav nenozīmīgi uzmetumi, varianti vai par vājiem uzlūkojami darbi. Tieši otrādi − daudz no tiem šodien pārsteidz ar savu nozīmīgumu, aktualitāti, ar dzejnieka spēju fiksēt dzīves īstenību un paredzēt tās attīstību. ...

Nevar uzrakstīt puslīdz,
jāuzraksta ir −
līdz smagumam, ko laikmets uzlicis,
un nav,
kas līdz.

Vija Kaņepe, Jaunās Grāmatas 5.88.

 

 

 

Taču Jānis Kākulis, šķiet, ir pēdējais neievākotais mohikāns no tās zudušās cilts jeb poētu paau­dzes, kuras atklātība un paātrinājums iesākās septiņdesmito gadu nogalē − stagnācijas zelta laikos, kad tecēja šņabja upes attīstītā sociā­lisma krastos un amerikāņi pēc Vjetnamas vēl nebija tiktāl atguvušies, lai varētu no ārienes iejaukties afgāņu revolūcijā.

Egīls Zirnis, Jaunās Grāmatas 5.88.

 

 

 

Aizpagājušogad biju Valmierā uz Dzejas dienām, mūs uzņēma ļoti viesmīlīgi, aizveda arī uz Valmieras memoriālu, kuru autori dabūja Valsts prēmiju. Tur nu viņi bija centušies uzzināt kritušo karavīru uzvārdus, bet tad mēs aizbraucām tur­pat uz Ķelderleju, kur guļ mans tēvs un tēva brālis un vēl kādi trīssimt četrsimt latvieši − kalpi, zemnieki, skolotāji, komjaunieši un partijnieki, kurus toreiz vācu aizsegā latvieši tur nošāva un vēlāk vācieši paši tur šāva... Tur neviena uzvārda! Es prasīju Valmieras novadpētniecības mūzejā, vai viņiem ir kādi nošauto saraksti. Izrādās, ka neviens pat nav mēģinājis tādu sarakstu stādīt! Man ir neizprotama tāda necieņa pret fašisma upuriem. Liekas, ka mums šie līķi vajadzīgi cīpara pēc, ar kuru arī tiek pārāk brīvi operēts!

Miervaldis Birze, Liesma, Nr. 6,1988.

 

 

 

 

Jūs to jau zināsiet, ka rakstniecībā esmu iespraucies no gleznotāju cunftes un visu jaunības laiku nemaz neparedzēju, ka kādreiz sākšu rakstīt. Nu ar nožēlu jāatceras vieglprā­tīgie gadi, kad pirmajā laulībā kā izcilā valod­nieka Endzelīna znots neapzinājos iespēju izdibināt ko vairāk par mūsu valodas bagātību. Toreiz stabili ticēju, ka gleznotājam saistoša tikai krāsu tehnoloģija. Bet nu, mūža otrā pusē, bieži vien padoms jāmeklē Mīlenbacha-Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcā.

Uldis Zemzaris, Jaunās Grāmatas 5.88.

 

 

 

Baltica 88. Doma laukumā, kāds man pazīs­tams komponists (kādas nesen tapušas rok­operas autors) saviļņojumā aizkūpināja, bet tūlīt arī nodzēsa cigareti. „Kautkā neiet kopā ar folkloru,” viņš teica. Turpat pa mikrofonu tika ziņots, ka pazudis pulkstenis. Atradēju lūdz to atnest. „Gaidi vien, vecīt,” kāds teica. Patiešām domāju, maz ticams šai tūkstošgalvainā pūlī. Taču jau pēc brīža tika paziņots, ka pulkstenis atnests. „Es nebrīnētos, ja tika atnesti arī divi pulksteņi,” atkal kāds blakus noteica.

Māra Zālīte, Lit. un M. 22.7.88.

 

 

 

Periodika visa būs pieejama, neesam izlēmuši vēl tikai, ko darīt ar pērkoņkrustiešu presi, Tēviju un citiem okupācijas laika izdevumiem − taču tādu ir ļoti maz.

Rūdolfs Dundurs, Lit. un M. 22.7.88.

 

 

 

Strēlnieku vēsture ir pārsteidzoša, un mēs − neprotam citiem izstāstīt šo leģendu par to, kā nācijas zieds atnāca un nomira citā zemē. Tas nebija svešnieku leģions − tie bija patiesi internacionālisti. Pārsteidzošas uzticības paraugs. Kā karaļa Artura Apaļā galda bruņinieki. Īsti bruņi­nieki. Par visu šais laikos ir nopietni jārunā, lai neatkārtotos tas, kas ir noticis.

Vitālijs Korotičs, Ogoņok redaktors, Lit. un M. 5.8.88. g.

 

 

 

... staļiniskai ārpolitikai, tās tipiskai izpausmei −1939. g. 23. aug. parakstītajam PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgumam, tā sauktajam Molotova-Ribentropa paktam − izskanēja otrdienas pievakarē pie Brīvības pieminekļa, kur... bija pulcējušies ap 30 000 cilvēku... Antihumānais Molotova-Ribentropa pakts bija daudzu pasaules tautu, tajā skaitā arī latviešu tautas interešu nodevība − šādas domas izteica ne tikai oratori vien, tāds bija arī mītiņa dalībnieku viedoklis... Mītiņa mērķis, kā to pateica šī pasākuma organizatori − Sabiedrisko klubu padome, bija nosodīt jebkādas staļinisma izpausmes ārpolitikā un nepieļaut šķelšanos starp Latvijā dzīvojošajām tautām. Kā viens no variantiem neostaļinisma atdzimšanas nepieļaušanai republikā varētu būt apvienošanās Tautas frontē Latvijas pārbūves atbalstīšanai... Dažādu tautību cilvēku pulcēšanās pie pieminekļa turpinājās arī trešdien un ceturtdien, kas lieku reizi apliecināja, ka mums ir nepieciešams savs Haidparks, nepieciešama vieta, „kur cilvēki varētu sapulcēties, apmainīties domām, ap­spriest sociālās, ekonomiskās un sabiedriskās dzīves jautājumus” (Pravda, 1988. g. 24. aug.).

J. Matulis, Lit. un māksla 26.8.1988.

 

 

 

[ELJA] kongresa programma to arī atspoguļo­ja jautājumos: Kāda ir ELJAs funkcija šodien, kādai tai vajadzētu būt; kādi ir ELJAs mērķi, un kā ELJA varētu šos mērķus sasniegt? Nenotika tikai pārrunas par ELJAs atrašanos izolācijā... No pārrunām atmiņā palika secinājums, ka pastāvošai trimdai, tā sauktajām „dižorganizācijām” jāpārslēdzas pārkārtošanās ātrumā. Nepietiek tikai ar bravūrīgiem lozungiem un uzsaukumiem, nepietiek ar interesi novērot, kas patlaban notiek Latvijas inteliģences aprindās. − Daudz tika debatēts par iestāšanos Vides aizsardzī­bas klubā, par iespējām izmantot eksportfirmu „Interlatviju”. Prātoja arī par nepieciešamiem priekšnoteikumiem „mājās” braukšanai! ... Šis kongress iekalts atmiņā ar savu darbu, ar vienreizējo Abrenes draudzību un skaisto vidi. Esot atpakaļ ikdienā, mani neliek mierā jautā­jums, cik ilgi ELJAs veterāns var iesaistīties kongresos, lai baudītu patiesu demokratisku un atklātu gaisotni? Vai nebūtu laiks īstenot Juŗa Rozīša ierosinājumu: dibināt Eiropas latviešu apvienību mums, veterāniem?

Ostaps Benders, Brīvā Latvija, 1988. g. 5. sept.

 

 

 

...šī raksta autors jūt, ka jāpiezīmē, ka tie latvieši, kam trimdas zemēs ir bijusi iespēja lasīt dzimtenes izcilāko dzejnieku un rakstnieku darbus un ar viņiem tikties ārzemju apciemoju­mos, nebūs pārsteigti, ka agrākie latvisko ideju paudēji savu darbu zemtekstos ir kļuvuši par polītiskiem aktīvistiem, kas mēģina atrast no­teiktus praktiskus atvieglinājumus apdraudēta­jam latviešu tautas stāvoklim, izejot no cerīgā­kajiem apstākļiem, kas pašreiz pavērušies. Tāpēc arī mūsu trimdas organizāciju vadītājiem un sabiedrībai ir ļoti steidzīgi jāpārkārtojas...

Ilgvars Spilners, Laiks, 1988. g. 20. augustā.

 

 

V. Ditrichsons. Eiropa uz vērša. Lit. un Māksla, 2.19.1988