1987. g. vasarā pēc Ave Sol koncerta Toronto Imants Kokars pastāstīja, ka nākošā „Latviešu koŗdziesmas antoloģijas” izdevumā ietilps arī Jāņa Cīruļa dziesmas. Līdz ar to informējošas varētu būt dažas atmiņas un piezīmes par Cīruļa muzikālo un publicistisko darbu, it sevišķi Latvijas laikā. Pilnīgu ieskatu var sniegt arī Cīruļa autobiogrāfija Muzikanta piezīmes, 1961. g. Literatūras apgādā. Dzejniece Rūta Skujiņa savā 1961. g. 21. oktobŗa vēstulē Cīrulim raksta:

...Un es neesmu šeit Kalamazū vienīgā, kas Jūsu grāmatā iekrita kā lapsene „zaptes burkā”. Lūdzu, lūdzu rakstiet vēl! Jums ir tās lielās dotības, privilēģija dzīvot, redzēt, dzirdēt, just un varēt, to izstāstīt arī citiem, uzlikt uz papīra. Un neviens nav izsmiets. Un nevienam nav gribēts pāri darīt. Un viss ir tik vienkāršs un dzīvs kā pati daudzkrāsainā dzīve...

Viņš piedzima 100 gadus pēc Šūberta 1897. g. 31. decembrī Umurgas pagastā. Mācījies Valmieras pamatskolā, vēlāk pilsētas skolā. Te viņa skolotājs ir Jēkabs Mediņš, kas kā īsts mūzikas lietpratējs prot vienlīdz veikli rīkoties ar visiem orķestŗa instrumentiem. Taču Mediņš nekad nerunā latviski. Pat tad, ja viņam ko jautāja latviešu valodā, viņš izlikās nedzirdējis vai nesapratis. Vienmēr parakstījās Meding. Cīruli interesē vijoles spēle, un viņš iestājas Rīgas ķeizariskā mūzikas skolā, bet, skolai kaŗa darbības rezultātā pārceļoties uz Tērbatu, izšķiras par savvaļnieka (brīvprātīgā) karjeru cara armijā. Šī karjera beidzas ar ātru ievainojumu frontē un labās rokas sakropļošanu, kas pēc dažiem gadiem izbeidz viņa pasāktās koncertvijolnieka gaitas. Revolūcijas laikā Cīrulis atrodas Pēterpilī, vēlāk Vitebskā, beigās Valmierā, kur pieredz vairāku valdību maiņas. Te boļševiku laikā viņu ieceļ par komjauniešu koŗa vadoni. Laikmeta raksturošanai jāpiemin rindas no Cīruļa grāmatas 58. lpp.: „Kad ierados uz balss pārbaudi, mani apsveica vesels bars izkrāsotu lakstīgalu: ‘Čomiņ, tu tak ir foršs. Ko ta mēs dziedās, vai pumpiņrasā?’”

Acīm redzot, te bija darīšana ar tolaik pazīstamām, bet reizē ārkārtīgi bīstamām personām, kuŗas sauca par plintniecēm. Pēdējās bija nevien ielas tauriņu klase, bet arī izglītotas saimnieku meitas − ideālistes, kas nekādus jokus nepazina. It sevišķi enerģiski viņas rīkojās Gulbenes tribunāla eksekūcijās. Lieki pieminēt, ka no šī koŗa nekas neiznāca.

Nodibinoties Latvijas valstij, Cīrulis iestājas Latvijas jaunajā konservatorijā, sākumā Lučīni vijoles klasē, vēlāk Vītola kompozīcijas klasē. Studijas varbūt nav sevišķi sekmīgas, un Cīrulis maz par tām izteicās, vienīgi pieminot, ka „fūgā pakāries”. Studijas nevarēja sekmēt vājā klavieŗu technika, kaut gan vijoles spēle palīdzēja instrumentācijā. Interesanti atzīmēt, ka Vītola klasi apmeklēja daudzi studenti, kam bija vāja un nabadzīga klavieŗu technika. Dažiem pat Vītola korāļu grāmata radīja grūtības, kas tomēr nekavēja vēlāk kļūt par slavenām autoritātēm. Gaŗo stāstu saīsinot, Cīrulis, tāpat kā simts citu, konservatoriju nebeidza, bet kļuva par mūzikas kritiķi ar pavārdu Cis. Viņš sāka Izglītības ministrijas mēnešrakstā (pie T. Zeiferta), tad Latvī, Latvijas vēstnesī, Pēdējā brīdī. Cīruļa kritikas iezīmēja elegants, mazliet joviāls stils, veikla valoda, dažbrīd arī viegls sarkasms. Cīrulis piegriezās arī mūzikas paidagoga darbam Latvijas tautas konservatorijā, Olava komercskolā, vēlāk Rīgas skolotāju institūtā. Te mūsu ceļi satikās 1936./37. mācības gadā dziedāšanas metodikas klasē. Man par pārsteigumu viņš bija trijskaņu metodes piekritējs, turpretī skolā jau lietoja Vītoliņa ievesto gammas metodi. Netikām strīdējušies, nebijām „bezkompromisa cīnītāji”. Es pasniedzu stundu, Cīrulis novērtēja, beigās es dabūju pat trīs ieteikšanas savā diplomā, kaut gan citādi manu atzīmju caurmērs bija stipri viduvējs, un es institūta izlaiduma ballē nedabūju dejot ar direktora kundzi. Skolā varēja pamanīt, ka Cīrulim, Fausta vārdiem runājot, seko „jautro dienu raibā gaita”, kas kādreiz izpaudās nokavētā stundā vai saplīsušā brillē. Pēc konservatorijas stundām, ceļā uz Rātslaukuma autobusu, kādreiz iegriezos Romas pagrabā, kur Cīrulis, atrazdamies citu mūziķu sabiedrībā, mēdza piesaukt arī mani. Es, saprotams, klusi sēdēju un vēroju citus, un te man būtu ko stāstīt līdz rītam. Divdesmito gadu otrā pusē un trīsdesmito gadu sākumā Cīrulis samērā ražīgi komponē koŗa dziesmas, no tām „Maldi” parādās arī septīto dziesmu svētku repertuārā. Tā ir populārākā Cīruļa dziesma vēl šodien.

1938. g. Rīgas skolotāju institūtu pārceļ uz Cēsīm. Mazpilsētas samērā šaurā gara dzīve nenāk Cīrulim par labu, un viņa komponista rosme apsīkst. Mana sirds nav tik cietsirdīga, lai aprakstītu šo Cēsu periodu. Ir tomēr jāpiemin bēdīgais gadījums ar institūta koŗa dziedāšanu radiofonā. Melngaiļa vīru koŗa dziesmā „Jau vakarzvaigzne dziest un beidzas” koris nojuka jau dziesmas pirmā teikumā. Latvijas radiofonā bija stingri noteikumi, kvalitātei bija jābūt vismaz apmierinošai. Par vāju kvalitāti samazināja vai atņēma honorāru, šajā gadījumā radiofona vadība nevien atņēma honorāru, bet pat sodīja skolu ar zināmu naudas sodu, kas bija izgāšanās šī vārda pilnīgākā nozīmē. (Arī vienam otram trimdas korītim šādi noteikumi ļoti derētu.) Izirst arī viņa ģimenes dzīve, ko bija nodibinājis 1924. g. ar agronomi Valiju Kārnupu. Kā laulību liecinieki bija Jēkabs Graubiņš un Teodors Zeiferts. Salaulāja prāvests Pavasars. Liekas, paidagoga darbs nav bez sekmēm, jo viņa skolnieku pulkā ir Imants un Gido Kokari, kas par savu skolotāju atzinīgi atsaucās turpat pēc 50 gadiem Toronto. 1940. g. pārmaiņas skar visus Latvijas pilsoņus. Cēsu institūtam likvidējoties, Cīrulis reflektē Rīgas komercskolas dziedāšanas skolotāja darbam. Cīrulim jāiet „atrādīties”, un viņu „intervē” izglītības daļas priekšnieks. Saruna pēc Cīruļa atstāstījuma noritējusi apmēram šādi:

Jautātājs: Šausmas, cik grūta diena! Visi aizsargi bijuši komūnistiski noskaņoti un ilgojušies pēc padomju varas. Nu, kā ar Jums, Cīruli? Jūs jau muzikants. Jums jau ar aizsargiem nekāda darīšana nav bijusi.

Cīrulis: Nē, nē. Es biju aizsargs. Es biju pat aizsargu virsnieks.

J.: Ko nu plātāties. Kas jūs par aizsargu? Droši vien tikai tāds aizsargu muzikants.

C: Nē, nē. Man bija uniforma ar divām zvaigznītēm uz pleciem. Es varēju braukt ar 3. klases dzelzsceļa biļeti 2. klases vagonā.

J.: Atkal Jūs lielāties. Vai gribat iztaisīties par Ziņģu Ješku pēc tās slavenās Ulmaņa aizliegtās Andreja Upīša lugas?

C: Zinu to lugu, bet es nebiju nekāds Ziņģu Ješka. Es biju aizsargu virsnieks un nēsāju ieroci.

J.: Kādu ieroci? Mēslu dakšas vai pudeles atkorķējamo?

C. (manāmi aizvainots): Nē, man bija revolvers.

J. (manāmi uztraukts): Kā? Kāda kalibra?

C: Zauers 7.65.

J.: Kur tas ierocis palika?

C: Nodevu apriņķa priekšniekam Cēsīs pēc pirmā pieprasījuma.

J.: Vai kādreiz izšāvāt?

C: Vienreiz Viesīgā biedrībā griestos.

J. (smaidīdams): Labi Cīruli. Strādājat komercskolā, tikai neplātāties vairāk arto aizsargu būšanu.

C: Es gan tur nekā slikta netiku darījis.

J.: Ārā, Cīruli, ārā! Nākošais!

Nākošais jau pie durvīm ziņoja, ka visu Ulmaņa laiku tikai par komūnistiem vien sapņojis.

Tikšanās un runāšana ar boļševikiem Cīrulim nebija nekas jauns. Jau minēju par Valmieras komjauniešiem, taču bija arī cita rakstura „ciemošanās”. Trīsdesmito gadu vidū Padomju Savienības sūtniecība Rīgā izsūtīja ielūgumus laikrakstu redakcijām, mākslas un zinātnes iestādēm, aicinot viesoties pēcpusdienu tējās, vakariņās u.t.t. Vītols, būdams Berga partijas (t.i. Nacionālās apvienības) cilvēks, nekad tur negāja, bet Cīrulis, ziņkārības dzenāts un velna dīdīts, vienreiz aizgājis paskatīties. Skats nav bijis pievilcīgs. Pensionētais tenors Rūdolfs Bērziņš, vecs 1905. g. revolucionārs, mīlēja pārlieku ēst un dzert. Arī šoreiz, pamatīgi iereibis, skaļā balsī deklarēja: „Ko gan tie buržuji te meklē? Apēd un izdzeŗ darba tautas labumus!” Vēl stiprāk iereibis bijis rakstnieks Pāvils Rozītis, mēģinot uzaicināt uz ļezginku pašu Padomju Savienības sūtni. Atskanējusi arī Rozīša dziesma:

Karapet moi bednī,
počemu ti bednī...

Laikam jau atcerējās šo dziesmu no saviem pasaules kaŗa gadiem, kuŗus bija pavadījis Kaukāzijas kalnos. Cīrulis, ieraudzījis vienmēr pieklājīgo un solīdo ērģelnieku Vanadziņu, nolēmis kopā ar to mēģināt sūtnim atvainoties par kolēģu neuzvedību. Tā arī darījuši, bet sūtnis sāji smaidīdams, atteicis: „Tas nekas. Pie mums jau tā var. Mēs taču tikai aziāti.”

Cīrulis juties kā izpliķēts. Bet konjaks ir tiešām bijis labs, tāpat arī Kaukāza vīni. Šajās sanāksmēs jau varēja labi pamanīt nākošo valdības vīru profilus, arī mākslas un preses vadošo personu vaibstus.

Bet šoreiz situācija ir savādāka. Varas vīri rāda varu. Šo rindu autors atceras Rīgas skolotāju kongresu Rīgas latviešu biedrības namā 1940. g. jūlijā. Pazinu daudz Rīgas skolotāju un varēja jau manīt divus grupējumus: bijušos un nākošos. Bijušie skaitījās Rīgas jaunās paaudzes skolotāji, nākošie − vecā paaudze, kas prata runāt un rakstīt krieviski, tāpat „15. maija cietušie”, bijušie sociāldemokrāti. Pēdējo vidū izcēlās Reinis Liepiņš, Ivanovskis, Vitenbergs, Lieknis, Aberbergs u.c. Viņi mētājās ar krievu sakāmvārdiem un ar smaidu, viltotā līdzcietībā, vēroja citus skolotājus, kas šo valodu neprata. Visai drūmas sejas rādija Nacionālās skolotāju savienības locekļi. Sapulce izvērtās trokšņaina un nekārtīga. Beigās Lieknis kliedza, lai skolotāji mācās disciplīnu no Sarkanās armijas. Šos vārdus izdzirdot, visi apklusa un rosījās mājās. Man aiz muguras sēdēja mans vecais vingrošanas skolotājs vltn. Alfrēds Lukstiņš. Viņam bija daudz ko teikt, un es cerēju, ka viņš mani nepamanīs un nepazīs. Diemžēl viņš mani atcerējās un tūlīt sauca, ka tagad jādzied „Dievs, svētī Latviju”. Kaut kā viņu savaldīju, bet vēlāk viņu tāpat saņēma un aizveda. Pamanīju arī Kreiceru, bālu kā nāvi, kas it kā nezināja uz kuŗu pusi iet. Kopā iegriezāmies Parka pagrabā, kur vienojāmies, ka turpmāk vairs nerunāsim. Šādas sanāksmes, bet daudz mierīgākas, turpinājās arī vēlāk, pieminot vienu, kas notika 1941. g. janvārī Rīgas Sporta pilī, kur piedalījās arī Jūlijs Lācis. Viņš sēdēja nekustīgi prezidija krēslā, un viņa seja bija baltāka par papīru. Pēc pāris stundām viņu aizveda un nākošā rītā līdz ar pirmo skolas zvanu visi Rīgas skolotāji šausmās nodrebēja. Drīz vien katram skolotājam bija jāizpilda 100 jautājumu anketes krievu valodā piecos eksemplāros. Arī tiem, kas krieviski neprata. Bet tā kā savos jaunekļa gados vēl nebiju nevienā organizācijā iestājies, man visur nācās ierakstīt „njet”. Vecākiem gadu gājumiem tik viegli negāja. Daudziem jo daudziem 1917., 1918., 1919. g. un vēlāk gan Krievijā, gan Latvijā bija iznācis kaut kā saskarties ar partiju. Svārstības partijas līnijās ieturēšanā nozīmēja tūlītēju apcietināšanu. Anketes pildot, man blakus sēdēja skolas pārzinis. Pašķielējis uz viņa pusi, redzēju, ka viņš ieraksta arī to, ka dienējis pie Machno. Par šo tēviņu arī es biju daudz ko dzirdējis: viņš kāris pie koka gan baltos, gan sarkanos. Klusi iebildu pārzinim, ka to varbūt varētu noslēpt, kas gan to zinās pēc tik daudziem gadiem. Pārzinis atbildēja: „Viņi visu zina. Mūs šeit tikai pārbauda. Bez tam, pie boļševikiem noilguma nav.”

Viņam vajadzēja zināt, un es šos vārdus vēl šodien atceros. Apmēram šajā pašā laikā notika kāds sarīkojums, kuŗā arī es piedalījos ar savu toreiz diezgan pazīstamo Grīziņkalna zēnu kori. Mūsu skolas šefību uzņēmās tuvējā Sarkanā Krusta slimnīca. Tās medicīnas māsu kori vadīja man labi pazīstams latviešu komponists. Slimnīcas telpās viņš dziedāja par Aizbaikālu, es par Rostovas tačanku. Pēc priekšnesumiem sākās deja. Mēs abi mūziķi un slimnīcas ārsts sarunājāmies par nevainīgām lietām. Pēkšņi pieskrēja komjaunatnes vadītāja un dusmīgā balsī uzkliedza: „Nestāviet kā tādi slaisti. Redziet, tur stāv komjaunietes, tām nav ar ko dejot.” Parāvusi mūs aiz rokas, viņa pagrūda „slaistus” uz meiteņu pusi. Ārsts nekavējās un ātri aizdejoja ar pirmo, komponists sekoja (bija pazīstams kā nedejotājs), pēc tam pavisam bailīgi arī es, jo esmu vājš dejotājs. Dejas solī grozoties, noskaidrojās, ka mana partnere ir 18 gadus vecā Hilda Mieze, toreiz kandidāte Augstākai padomei. Es jutos kā faķīrs uz naglām, baidīdamies uzmīt uz kājām nākamai deputātei. Bet − ja cilvēks grib dzīvot, tad jādanco. Kruščevam nebija vieglāk. Vēlāk izrādījās, ka dancošana tiešām palīdzējusi, mēs visi trīs palikām dzīvi. Tādi esam vēl šodien, tādēļ vārdus neminēšu.

Jānim Cīrulim varbūt gāja vieglāk, jo viņš bija labs dejotājs. Vienmēr eleganti ģērbies, vienīgais mūziķis Rīgā, kas varēja uzsiet tauriņa kakla saiti. Viņš prata labi skūpstīt dāmām rokas, un vai gan biedrenes te būtu kāds izņēmums. Pa visu mācības gada laiku tomēr iemācījis skolas korim vienu „laikmetīgu” dziesmu − Fizkultūras maršu, kuŗā gan skolas puikas esot dziedājuši ļoti dumjus vārdus. Toreiz bija tāda sērga, ka radās parodija pēc parodijas. Man liekas, ka viss tas iesākās ar Valdemāra Ozoliņa dziesmu: „Tev, Latvija, nav jābaidās, stāv stiprs sargs pie Daugavas”. Parodijā otrā rinda skanēja šādi: „stāv utains krievs pie Daugavas.” Vēlāk šīm rindām izmantoja „Ak Maskava, tu varenā” meldiju. Spontāni radās: „kāp tramvajā, kāp tramvajā, kāp priekšā, nekāp pakaļā”. Un tā gandrīz ar katru dziesmu, Internacionāli ieskaitot („ne Staļins, Molotovs, ne Spure mums jaunus laikus nenesīs”). Parodijas likteni neizbēga pat Aspazijas „Pasaciņa”:

Sīki mazi cilvēciņi iet pa ielu zaldātiņi,
ātri, ātri steidzas viņi, kājās mūsu zābaciņi.
Un kad Jāņu dienas beidzas, viņiem projām jāaizsteidzas,
iet un iet un neapstājas, mūsu zemē nav tiem mājas.

Un ko gan lai galu galā saka par Tēvreizi:

Mūsu tēvs Maskavā, svētīta lai top tava konstitūcija, lai nāk tavi kolhozi... jo tev pieder tie sitamie un duramie rīki Urrā!

Šādā atmosfairā dzīvojot, bija jābūt ļoti uzmanīgam, jo − „viens pūtiens un pienenītes vairs nav”. Visumā mūziķi „piemērojās apstākļiem”, radās jauna mūzika, visvairāk instrumentālā, jo ar dziesmām bija riskantāk vārdu dēļ. Gatavojoties Maskavas dekādei, katrs saņēma kādu uzdevumu. Vāciešiem ienākot, mūziku projām nesvieda, bet pārsauca par „Ziedoņa rītu” un vālēja vaļā radiofonā visu vācu laiku. Par boļševiku gadā radušos mūziku velti „meklēt rakstos”, jo „zinātnieki klusē”.

Vācu laikā Cīrulis strādāja Tēvijas redakcijā kā mūzikas kritiķis, savu darbu dalīdams ar Albertu Jērumu, kuŗš savukārt recenzēja operu izrādes. Par viņa darba dienu man ir kāds īss pastāsts. Pienākot 1944. g., Cīrulis izlīgst ar savu sievu, un viņi nolemj turpināt dzīvi kopā. Pēkšņais krievu ieskrējiens Vidzemē viņus izšķir. Cīrulis nevar izšķirties par braukšanu uz Vāciju. Draugu padomi nereti ir diametrāli pretēji, Cīrulis ar grūtu sirdi šķiŗas no zemes, kur viņam paliek nevien sieva, bet arī divas meitas, Austra un Lolita. Šo smagumu viņš nes savā sirdī līdz pat pēdējam dzīves mirklim. Cīrulis aizbrauc uz Berlīni, kur 1945. g. ziemas uzlidojumā fosfora ugunī tiek ievainotas viņa acis, līdz ar ko viņš kļūst daļēji akls. Pēc tam viņš kopā ar latviešu „Leitštelli” pārceļas uz Detmoldu. Te nodibinās Latviešu bēgļu centrālā komiteja ar profesoriem Frici Gulbi, Kārli Kundziņu un Arvēdu Švābi priekšgalā. Un daudzi liecinās, ka trimdā tā bija populārākā un krietnākā latviešu valdība ar visām nozarēm un to vadītājiem. Detmoldā ierodas arī Jāzeps Vītols un vēlāk te nodibinās UNRRAs Baltic DP Music College. Cīrulis emigrē uz Kanadu, kur viņš dzīvo Vinipegā, tad Hamiltonā, beigās Toronto. Te daži lasītāji varbūt zinās vairāk pastāstīt nekā mana niecīgā personība. Komponēšanai Cīrulis piegriežas vienīgi aizgūtnēm, bet toties jāuzsveŗ viņa nopelni demokrātiskās Kanadas dziesmu svētku biedrības dibināšanā. Šī ideja tika pārņemta no brīvās Latvijas līdzīgas organizācijas. Kanadā Cīrulis diriģē koŗus, tāpat ir aktīvs virsdiriģents dziesmu svētkos. Diezgan trūcīgi ir dzīves apstākļi, kuŗus mēģina izkārtot ar klavieŗu skaņotāja darbu. Veselība neuzlabojas, ir vairākas acu un artēriju operācijas. Neizdodas atmest ne smēķēšanu, ne alkoholu. Teicās gan, ka dūmus nevelkot iekšā, tāpat konjaku tikai pasmaržojot, t.i. „a petits gorgets”. Ilgojas pēc ģimenes, nevienu reizi vien solījās repatriēties. Te jāpiezīmē, ka šī doma viņam iekritusi prātā jau Vācijas periodā, bet tad atrakstījis Knuts Lesiņš apmēram šādi: „Visu mūžu esam bēguši no divām nelaimēm − sievām un boļševikiem. Tu izbēgi no abām, es tikai no vienas. Vai tiešām Tu dosies atpakaļ abās nelaimēs?” 

Ciniskais, bet stiprais arguments pārliecinājis Cīruli šo nodomu atlikt uz nenoteiktu laiku. Mūža pēdējās nedēļās izcīnīja asu polemiku presē ar Marisu Vētru kādu dziesmu svētku norises jautājumā. Te Cīrulis parādīja atkal savu aso spalvu un principu, ka aizstāvoties jāuzbrūk: „Ne jau pirmo reiz Vētra plātījās, un par mums visiem nelabi lamājās” bija Cīruļa ievadvārdi atbildei Marisam Vētrām. Šie vārdi atkal bija parodija no Rimska-Korsakova operas Sadko. Šo polemiku pārtrauca Cīruļa pēkšņā nāve 1962. g. 13. februārī. Es viņu vēl satiku divas dienas pirms nāves viņa mājā. Abi kopā gājām uz kādu koŗa koncertu. Sasveicinoties pamanīju, ka viņa roka ir auksta kā ledus. Koncerta beigās vairs nesatikāmies, jo es, pārskaities par koŗa slikto dziedāšanu, jau starpbrīdī aizskrēju mājās. Bērēs dziedāja viņa „Ave Maria”, „Es zinu”, „Zīļu josta”, „Aizejot”, bet kapos pēkšņā sniegputenī „Koklētāju”. Sv. Andreja baznīcā no balkona telpas vēroju bēŗu viesu defilēšanu gaŗām komponista šķirstam. Nāk viesturieši (vīru koris), pēkšņi kāds pārliecas pār šķirstu, blakus stāvētāji aizsegā sagriežas. Kā tad! Senču tikumi! Pagāni! Kāds ieliek konjaka pudeli mirušā frakas kabatā. Saldu dusu, draugs!

Bija tāda maza, īslaicīga komiteja, kas rūpējās par Cīruļa pieminekli. Tur darbojās Velta Toma, Biruta Senkēviča, Dr. Pāvils Vasariņš, Imants Sakss u.c. Radās piemineklis, kuŗa atklāšanā Velta Toma lasīja savu jauko dzejojumu veltītu aizgājušam komponistam. Katru gadu Jāņos un Ziemsvētku vakarā tur aizsoļo vīru ansamblis Kalvis un dzied kādu Cīruļa dziesmu.

Cīruļa muzikālais mantojums savukārt tika nostiprināts Arvīda Purva rediģētā Cīruļa koŗa dziesmu krājumā. To izdeva Latviešu dziesmu svētku biedrība Kanadā, 1970. gadā.

Un te mēs redzam populārāko Cīruļa dziesmu „Maldi” − vienkāršības un muzikālas intuīcijas eksprompts. Gaumīgs romantisms. Bet vēl joprojām nesaprasts ir „Pēdējais lotofags” (Sudrabkalns). To varēja atskaņot vienīgi A. Ābele un A. Bobkovics ar saviem studentu koŗiem. Kādreiz viņš runāja par savu labāko dziesmu „Ave Maria” (K. Štrāls): „Tā ir viens vienīgs sauciens, pat kliedziens, ko nedrīkst sadalīt. Kad es viņu rakstīju, man rokas trīcēja.”

Dārziņa pēcnācējs, Poruka gara radinieks savu mūziku var līdzināt brūklenāju vainagam. Tā zaļos vienmēr!

Starptautiskā folkloras festivāla „Baltica 88” Latvijā izdevumā redzam rakstu „Medusmaize ar garozu”. Te pieminēti komponista Imanta Mežaraupa vārdi:

Ļoti ceram, ka pašreizējā politiskajā procesā daudz kas atrisināsies. Mēs domājam, ka jau drīz gan Amerikas, gan Eiropas latviešu dziesmu svētkos varēsim uzņemt arī koŗus un folkloras grupas no Latvijas. Tas būtu normāli.

Pilnīgi piekrītot Imanta teiktam, jāpiebilst tomēr, ka ne vienmēr dziesmu svētku rīkošanā parādās normāli ļaudis.

 

Imants Sakss