DIALOGS AR LIJU VEIKINU

... vajag arī uzvest Latvijā rādītās lugas. Viņi dzīvo tik s..īgos apstākļos, bet cenšas un cīnās. Mēģina panākt labāko ar to, kas ir. Mēs dzīvojam Leijputrijā, bet negribam neko darīt. Varbūt, ka Laimonim taisnība, ka beidzot būs viens globālais brīvo latviešu teātris. Mēģināsim Havajā, bet uzstāsimies visā pasaulē. Varbūt, ka maizes darbs traucē mūsu kulturālo dzīvi. Man noteikti.

(No Sidnejas latviešu teātŗa aktrises Lijas Veikinas sarunas ar Uldi Siliņu 1988. g. aprīli, Sidnejā.)

Mūsu mēģinājums Anglijas uzvedumam ir beidzies. Lijai pēc 40 minūtēm sākas otrs. Sidnejas latviešu nams ir kā skudru pūznis. Jaunieši uz pāris stundām atvēruši ‘restorānu’. Atlikums par labu Helsinku grupai. Uz skatuves Stratfīldas operešu ansamblim ģenerālmēģinājums. Taures, bungas un dziedāšanas. Laikam Čigānu barons, jo pa koridoriem klīst apkārt lieli un mazi čigāni. Augšstāvā iekārtojusies kāda austrāliešu sekte. Pa reizēm atskan gaudulīga runāšana un vēl gaudulīgāks Allelujā. Varētu iet mājās, bet atceros Brigitas Siliņas vēstuli! „Fur wos Tu klusē? Kas tās par būšanām vai nebūšanām, ka no Austrālijas latviešu teatrāliem JG nepienāk nekādas ziņas??! Kā no Jums kautko izspiest? Lūgties, draudēt, sapurināt? Maksāt?” Šim teikumam seko trīs rindas mefistofeliski smiekli mašīnrakstā.

Man jāatzīstas, ka es laikam kādā vājuma brīdi tiku solījies kaut ko uzrakstīt par Veikinu, bet es cerēju, ka Brigita to būs aizmirsusi. Nekā! Redziet, kur sieviete var novest vīrieti, ja viņš par daudz viegli saka ‘jā’.

Un tad drauds vēstules beigās! „Ja Tu teiksi ‘nē’, tad visus Laimoņa Siliņa nedarbus novelšu uz Tavu vārdu − un tas jau ir vērā ņemams drauds.” Viens gluži nešpetns sievišķis! Lai nu Laimonim citur kā, bet ar sievu viņam nav laimējies.

Liju ir viegli intervēt. Viņa runā lēni, apdomājoties, tā kā visu var labi pierakstīt. Nemanot ir pierakstījusies lapa pēc lapas. Es tās intervijas beigās saskaitu. Veselas piecas!

„Velns, tu gan vari muldēt!”

Ar aktrisēm jārunā par teātri. Kas? Kur? Kā?

Pirmo teātri redzējusi Salacgrīvā, kad aizbraukusi pie vecās mātes. Kas par lugu? Kas to vairs var atcerēties. Brālēni un māsīcas līduši aiz gaŗlaicības zem krēsliem un gribējuši iet mājās mazgāt matus. Bet Lijai paticis.

Vecāki bijuši lieli teātŗa gājēji. Tēva brālis Fēlikss Veikins − operdziedonis Nacionālajā operā. Traviatā noraudājusi sarkano barjeru gluži melnu.

Atceras Zīverta Minhauzena precības, Naudu. Ļoti iespaidojis Sprīdītis. Meža skatā uzaugušas lielas zemenes. Sprīdītis gulējis pils pagalmā pār krūtīm sakrustotām rokām, lai pasargātos no ļaunuma.

„Es vēl šodien guļu ar sakrustotām rokām pār krūtīm. Tas nav nekas reliģiozs, drīzāk mistisks,” saka Lija.

(Es tam ticu. Man ar Lijas mistiku ir bijis daudz darīšanu. Jūs esat kādreiz ar viņu gājuši kopā pa ielu? Tas ir tīrais negals! Nedrīkst iet stabam, kokam, autobusa pieturas zīmei pa otru pusi, tā ka tie paliek starp Liju un jums. Vai nu viņa velk jūs atpakaļ vai pati pāriet jūsu pusē. Esat mēģinājuši kādreiz uz skatuves svilpot? Nemēģiniet! Atgādiniet, lai es kādreiz pastāstu kā Lijai gāja pa Čikagu ar spokiem!)

„Gribēji jau toreiz kļūt aktrise?”

„Nē. Es labi zīmēju. Biju vienīgais bērns un daudz nebija ko darīt. Zīmēju. Gribēju mācīties zīmēšanu, bet māte bija praktiska sieva un teica, ka jāmācās kaut kas noderīgs. Ai, ja tikai katrs varētu attīstīt savu ‘hobiju’ (vaļas prieku?) un padarīt to par savu darbu! Ja varētu dzīvot vēlreiz!”

(Lija, cik nu laiks atļauj, zīmē arī vēl tagad. Viņas darbi ir ļoti krāšņi/mazliet komiski un radniecīgi Kovaļevskai. Šis talants arī lieti noderējis skatuves darbā. Apstākļu spiesta, viņa ir gatavojusi arī dekorācijas.)

Lija atstāj Latviju 9 gadu vecumā un nonāk Oldenburgā, kur vēlāk nodibinās dīpīšu opera. Paula Brīvkalne. Marga Vitāne. Dzintars Veide u.c. Darbojas arī teātris. Vaira Plūme. Valdemārs Pukats.

„Sports mani neinteresēja. Gāju skatīties mēģinājumus.”

„Spēlēji arī pati?”

„Tikai skolas uzvedumos. Nebija nekas liels.”

Vēl arvien nekādu ambīciju kļūt par aktrisi. Taču stāvoklis strauji mainās, kad Lija nonāk Sidnejā. Vēl arvien aizkulisēs, bet jau stipri tuvāk rampas gaismai. Sufliere Zīverta Tvanā, tad nosuflē vēl vienu lugu. Nevis šā tā, bet ar izteiksmi. Dzīvo līdzi visam, kas notiek uz skatuves.

Skatuves debija pienāk Vulfa Sensācijā, kur viņa aizstāj otrajā izrādē kādu iztrūkstošo. Jāsaka tikai divi teikumi, bet uztraukusies līdz nāvei.

(Patiesībā, nekas nav mainījies. Runājamā tagad ir daudz vairāk. Kempinska Duets vienai personai Lijai bija 95% no visas lugas teksta, kamēr es sēdēju aiz galda un rakstīju receptes. Viņa spēlēja tagad jau mirušo čellisti Duprē un es ārstu. Festivālā Pertā kāda viešņa no Latvijas mūs aicināja šo lugu spēlēt Rīgā. Viņa varot izkārtot. Bet es novirzījos no temata. Lija vēl arvien pirms izrādes nervozē. Uz izrādi viņa ierodas 3 stundas pirms sākuma. Varbūt tieši šī nervozitāte ir viņas dzinējspēks, enerģijas avots.)

Kad jaunieši uzved Brigaderes Maiju un Paiju, Lija spēlē Plasku, un pieteic savu klātbūtni latviešu teātŗa pasaulei.

„Ronītis bija nolicis aizkulisēs brendija pudeli un teica: ,Tas visiem, kam vien vajag uztaisīt dūšu.’ Man vajadzēja. Biju pārbijusies. Uzeju uz skatuves un pēkšņi redzu, ka man aka nāk virsū. No tā laika es pirms izrādes neesmu šņabi mutē ņēmusi.”

Tad jau paliela loma Kārkliņa Sarkanvīnā. (Mēs ar Liju spēlējām otro mīlētāju. ‘garnitūru’ − raksturlomas. No tā laika cik neesam kopā spēlējuši! Mums ir bijusi bērnu jūra − bet neviens nav īsti padevies. Tā nebija mūsu, bet autoru vaina. Mēs ar Liju varētu droši svinēt savu skatuves 25 gadu laulības jubileju.)

Anuila Satikšanās Sanlisā. Blaumaņa Trīnes grēki. Lija spēlē Madi. Gadus vēlāk − Trīni.

„Es nekad neesmu spēlējusi dāmas. Vienmēr tikai raksturlomas. Sākuma gados bija jāiet Zemgales un Gulberga mājās uz balss vingrinājumiem. Salika mums ar Irisu Akmeņkalni smagas grāmatas uz pakrūtes. Tas bija tas tuvākais drāmatiskiem kursiem, kas man ir bijis. Acis ieplētusi, skatījos, kā tās lietas jādara. Gāju ar prieku.”

Brigaderes Lolitas brīnumputnā Lija atkal aizstāj vienu no primadonnām. No šī brīža viņa vairs otro vijoli SLT nespēlē.

Sešdesmito gadu sākumā Lija iet uz interviju − iestāšanās pārbaudījumam NIDA (National Institute of Dramatic Arts).

„Toreiz man bija jau 27 gadi. Par vecu. Teica, lai meklēju aģentu un daros tālāk.” Lija sadabū sev aģentu, bet ja nav pazīstams vārds, tad aģents neko lielu nedara. Tikai ievāc 10%. Meklējas pati. Tiek iekšā „ziepju operās” − Divorce Court, Doctor’s Case Book, Linkman un vēl vienā.

„Es nekad neesmu jutusies tik vientuļa, kā toreiz, kad bija jāiet uz filmēšanu. Neviena pazīstamā. Gribējās mukt, bet tomēr izturēju. Mans pluss bija, ka es varēju raudāt uz pasūtinājumu. Nezinu, ko teikt − es tik raudu. Bet tad − skuķis tai laikā bija vēl mazs. Es arī sāku strādāt kā zobu technike. Vēl angliski esmu spēlējusi Brechta Skečos, ko rež. Egīls Ķipste bija izvēlējies par savu NIDA diplomdarbu. Ar to piedalījāmies arī amatieŗu konkursā. Es dabūju balvu par labāko raksturlomu.”

„Vai dramatiskās izglītības trūkums ir atstājis lielu robu?”

„Es spēlēju instinktīvi. Bieži instinktīvi pareizi. Man ir vienmēr bijusi ārkārtīga pazemība pret teatŗa darbu. Es nekad neesmu ne totāli droša, ne apmierināta ar to, ko daru. Man vislabāk patīk drāma, bet laikam vislabāk padodas komēdija. Man patīk ‘komēdija iz dzīves’. Ar apakšstrāvojumu. Par traģisko arī der pasmieties. Piemēram Vilis Sieviete rīta svārkā parāda traģiku starp smiekliem.”

Labākā loma? „Es to nevaru pateikt.”

Režija? „Režijas darbā vajadzīga skola. Ja tā ir, tad var lietot savu fantāziju likuma robežās. Kaut arī likumus apmēram zinu, tomēr bišķi pa tumsu ņemos. Ja gribu radīt ko jaunu, tad nejūtos sevišķi droša, vai tas, ko daru, ir pareizi. Pie režijas vajadzīgs desmit reizes vairāk enerģijas nekā spēlējot. Noraksti 50% no tā, kas iecerēts. Es neesmu diktatore, kas mēģina uzspiest savu. Gribu dot un ņemt. Mūsu apstākļos neviens nevada režiju lugai, kas īsti patīk. Viss notiek demokrātiskā ceļā − tev tas, tev tas... Es kā muļķītis pieteicos par režisoru un dabūju Raiņa Daugavu. Mana pirmā režija, bet iznāca labi. Man nepatīk vadīt režijas.”

„Vai ar laiku nepaliek vieglāk?”

„Atkarājas, kādi aktieŗi. Katrs nāk ar savu psīcholoģisko ievirzi. Jāpazīst cilvēki.”

Lugu tulkošana? Tulkojusi Zīverta Divkauju angliski. To raidlugas formā pārraida ABC un SLT ansamblis dabū pirmo godalgu.

„Man patīk tulkot. Kad biju jaunāka, strādāt līdz trim, četriem no rīta nebija grūti. Tagad jau desmitos nāk miegs. Tulkošana ir savā ziņā arī aktieŗa darbs. Mēģināt padarīt valodu dzīvu. Lai ir dialogs.”

(Laiks mazai statistikai: Lija piedalījusies 87 uzvedumos. Vadījusi režiju 17 reizes un kā korežisore − 3. Uzvestas 10 Lijas tulkotās lugas. Kā dekorātore darbojusies 2 reizes. Par nopelniem teātŗa darbā saņēmusi PBLA KF balvu. Viņa arī ir visvairāk apbalvotā aktrise Austrālijas latviešu teātŗu festivālos. Citā pasaules malā viņu dēvētu par Nopelniem bagāto...)

Mūsu trimdas teātŗa nākotne? „Katru gadu runā, ka teātris drīz vien izputēs, bet tā lieta iet un ies joprojām. Jādabū iekšā jaunie. Tādus kā mūs abus būs grūti atrast. Jaunieši aizņemti − dara visu pa pusei. Jāspēlē regulāri, ne tikai reiz gadā, lai varētu pārņemt darbu, kad mēs, vecie, pārkritīsim pār ilksi.”

Pārjūŗas teātŗi? „Sanfrancisko Mazais teātris ir gandrīz uz profesionāla līmeņa. Mārai Rozītei Stokholmā ir ārkārtīgi liels talants, bet vajag spēlēt pašai, nevis taisīt kostīmus un tādas lietas. Lai Māra raksta lugas un Juris Rozītis vada režiju. Līdz šim viņš mani nav neko iespaidojis.

Pārējie teātŗi nav redzēti. Šķiet, ka ASV pietrūkst cilvēku, kas iesaista pārējos. Nekad bars nesanāk kopā pats no sevis un sāk kaut ko darīt. Jābūt cilvēkam, kas sāk. Piemēram, kā to dara Andrejs Jansons ar muzikālo teātri.”

Un SLT? „Līmenis nav vienāds. Šis tas labs, šis tas slikts. Kad saņemas, tad uztaisa tīri labi, bet nav tas līmenis, kas kādreiz bija. Vaina, ka nevar vairs izvēlēties lugas, ko īsti gribētos uzvest. Jāskatās, ko var dabūt, kas spēlē. Enerģija apsīkusi.”

Mīļākie autori? „Aspazija, Šekspīrs un [pauze] − tu.”

(Diplomāte. Acīmredzot baidās, ka varu ko sarakstīt, kas ir pret spalvu. Tā arī pasaku.)

„Ne ka tu esi sevišķi labs autors, bet mīļš cilvēks gan...”

(Te tev nu bija! Labāk nebūtu nekā teicis. Bet tad − vai „mīļš cilvēks” nesveŗ vairāk nekā „labs autors”?)

 

Uldis Siliņš

1988. g. maija mēnesī, Sidnejā.