CILVĒCĪBAS APLIECINĀTĀJA

Daina Šķēle. Mēs sievietes, Īsstāsti. Aka, 1985. 172 lp. Vāks un illustrācijas: Sniedzes Runģes kollāžas.

 

Mēs sievietes ir Dainas Šķēles otrā grāmata. Viņas pirmā - Te un tur - izdota Austrālijā 1979. gadā. Lasot Mēs sievietes, kas sacerēta isstāstu, impresiju formā, sastopamies ar autori, kuŗa spēj ieinteresēt un no kuŗas nākotnē varam sagaidit vēl daudz. Grāmatas ievadijumā viņa saka: Ja teiktu, ka vīrietis, konstruktīvi domājot, šai pasaulē ir šo to uzcēlis, tad mēs, sievietes, šo konstruktivo domāšanu dažkārt aizstājam ar kreatīvo, un no vakardienas, šodienas un pat rītdienas saaužam kopā tādus brinumaudus, ka pretējais dzimums tikai krata galvu neizpratnē."

Rakstniece sievietei piedēvē kā dabisku īpašību spēju aizdomāties, aizsapņoties, laipot pa varavīksnēm. Fantazijas brīnumpuķe vienmēr ziedot ap mums, sievietēm. Grūti šo apgalvojumu pilnīgi pieņemt. Nedomāju, ka visas sievietes ir sapņotājas, tāpat kā visi virieši nav aprēķina cilvēki. Lasot Šķēles grāmatu, brīnumpuķe tomēr izrādās kaut kas cits nekā sapnošanas un fantazēšanas iemiesojums, piederīgs vienīgi mums, sievietēm.

Autores atmiņu skices un tā sauktie sapņi būtībā nav naīva pagātnes informācija un fantazijas vien, bet gan apzināta sevis audzināšana, meklējot sakarības pārciestajām ar nākamo. Škēle ir norūpējusies par sirds ētiku, par toti sasāpējušām sadzives problēmām, kas skaŗ ne tikai sievieti, bet cilvēku vispār. Varbūt viņa netieši uzveļ par tām atbildību mums, sievietēm? Taču viņa mūs arī bezgalīgi žēlo.

Teiksmā par angļu iecetotāju Džordžiānu autore izmet loku 150 gadu senā pagājibā. (Redakcijas piezīme: šis stāsts publicēts ari JG 141.) Džordžiānas likteni, aizejot bojā septitā bērna dzemdibās, vina salīdzina ar savas vecmāmiņas nolemtību, vēl jaunai iznesot pasaulē 12 bērnus. Stāsts ir par sievieti, dabas prasību piepildītāju, dzīvības upuŗjēru. Un lidzās tam Džordžiānas tiekšanās garīgajā pasaulē: mūzikā, botānikas zinātnē. Šai pašai impresijai vēl cita parallēle: autores iebraukšana Austrālijā ar slimu bērnu. Divu iecetotāju lidzigie pār dzivojumi, kaut viena no Anglijas, otra latviete, bet laika atstarpe gaŗāka par gadu simteni.

Stāstinā "Fantastiski, vai ne?" attēlota mūsdienu pusaudze: topoša sieviete mīlestibas rotaļās, sieviete pie spoguļa, greznojoties mīļotajam. Šādas pārtapšanas Šķēle vispār mil notēlot, bet dzīvē viņa vairāk par visu ir vecmāmiņa: saudzētāja, mitotāja, nacionālā mantojuma tālākdevēja, mātes valodas kopēja.

Grāmatas otrā daļā ienāk vīrietis. Šeit apcerēs par mīlestību, laulību autore it kā kļūst vērotāja no malas. Un kā gan lai sieviete spētu ielīst vīrieša ādā? Mēs nekad neatbrīvosimies no uzskata par dabīgi vīriškīgo un konstruktīvo, pasauli valdošu vīrieša prātu. Škēle mums, sievietēm, vēlētos pieškirt mūžigi sievišķo, augšup nesošo kvalitāti. Bet maigajām sapnotājām blakus jau attīstījusies jaunās ēras sieviete - vīriškīga, praktiska, valdoša. Par viņu Šķēle klusē, kaut neticu, ka tā nebūtu jau pamanīta.

Ar savu vieglo esejistes pieskārienu viņa rāda Austrālijas dabu, ļaudis, vietas. Dara to it kā gaŗāmejot, bet tipiski skaidri. Par to lasām stāstā par austrālieti, Klariju, dēkaini, bet arī sapņotāju. Raksturīgas autores smalkjūtigajai pieejai viņas pārdomas par liktenīgi slimā cilvēka apmeklējumu: "Man ir atkal jāatgriežas pie briža, kad gribēju sanemt Klarija roku. Nekā cita nespēju darīt, bet domas man sūtīja bridinājuma signālus: - Padomā tikai, ja viņš būtu vesels, tu nekad to nedarītu. Vai tādā gadijumā tas viņu nepazemo, nepadara līdzīgu bērnam, ko katrs drīkst paglaudīt? Kā tu justos viņa vietā? "

Cik ir mūsu vidū tādu, kas iedomātos runāt par svešām žīdietēm tik maigi kā Dainas Šķēles vārdiem: "Tad mana uzmanība pievēršas divām jaunām ķtēm, kas tuvumā sauļojas. Viņas ir tik tipiskas savas rases pārstāves, ka man kļūst gluži silti ap sirdi: nāk prātā Lazdonas ezera peldu vietas un Marijas iela Rigā. Škiet, ilgi neesmu redzējusi šādus līkus deguntiņus, jo, šinī zemē rases sakusušas, vienādojušās." Šai pašā stāstiņā "Jūras mala" viņa ar siltumu un līdzjūtibu stāsta par diviem sirmgalvjiem, kas atveduši ūdens malā smiltiņās parotaļāties garīgi un miesīgi atpalikušo mazdēlu.

Interesanta ir saskarsmes meklēšana ar lasītāju apcerē Ideālie lasītāji". Par ideālajiem un caurmēra lasitājiem autore dalās uzskatos ar Laimu Kalniņu. Trimdas latviešu grāmatniecibā stāvoklis kļuvis kritiskāks nekā jebkad - lasītāju skaits rūk. Jaunās maiņas lasitāju spējas latviski lasīt kļūst aizvien nepilnīgākas. Vide, kur rakstnieku darbiem iesakņoties, ir kritiski neauglīga. Tāpēc vieglas pačalošanas garā uzskicētais liriskais prātojums pārsteidz.

Daina škēle ir latviešu valodas uzturētāja savas dzimtas visjaunakajai paaudzei. Viņa to mēģina iedzīvināt, tautas dziesmiņu dziedot, pasaciņu stāstot. Savos rakstos ar respektu un rūpibu nopietnā darbā viņa izvēlas, saskaņo vārdus. Viņai ir prasme saliedēt savu vēstijumu dabiskā plūsmā, nedzenoties pēc formas jauninājumiem un nepārsteidzot ar meklētu oriģinalitāti, lai tikai paceltos pāri rakstītāju caurmēram. Tomēr pāri parastajam viņa nostājusies ar savu izvēlēto žanru - īsstāstu, impresiju, kas reizēm tik kodolīgs, noapaļots, ka gribētos to nodēvēt par teiksmu, varbūt pat eseju.

Autores pašas pazemīgais spriedums par savu darbu varbūt izteikts sarunā ar Klariju: "Klarij, tu jau zini, ka drusku rakstu. Un nu esmu izdomājusi, ka rakstīšu par tevi. Nekā tādu milzīgi lielu - kā lai ari to varētu - bet mazas vieglas impresijas, tādas, kas nenospiež, bet tuvina cilvēkus viņu cilvēcibā. Jo tas jau arī ir viss, ko iespējam. - Daina Šķēle savu tautiības apziņu ir veidojusi uz patiesas cilvēcibas pamatiem un šo savu tik rūpīgi kopto dzīves uzskatu apliecina mums savā darbā.

Grāmatu bagātina saturam pieskanotās Sniedzes Runģes ilustrācijas - kollāžas.

 

Anna Madara