LATVIETES DIEVLŪGŠANA

Margita Gūtmane. Tā pati diena. Stokholmā: Atvase. 1988. g. 206 lp.

 

Grāmata bez žanra apzīmējuma. Kaut kāds satraukts vārdu sablīvējums, savāda ikdienas priekšstatu drūzma, radusies it kā kaut ko gaidot, meklējot, ticot un cerot. Mocoša, kaitinoša bezkrāsainība, kas saista ar nelaimes apjausmu, izmisumu.

Minu: vai tā būtu labi uztverta emigrācijas latviešu ikdienas izjūta? Vai viņu nākošās paaudzes sāpe? Stundu pēc stundas, dienu pēc dienas, gadu pēc gada bez cilvēka pamatmērķa, bez tās visu aptverošās kopsajūtas, ko dod sava senā tēvu zeme, kur kalpu, saimnieku un klaušinieku takas stiepjas daudzu gadsimtu garumā. Tālāk lasot pārliecinos, ka tā patiesi nav tikai stila rotaļa ar vārdiem, bet smaga sāpe lūgšanai līdzīga, kas pamazām pārņem arī mani, lasītāju, kurš trimdu nepazīst.

Brīnos par autores spēju mani aizkustināt, un pēkšņi uzplaiksnī doma: mēs, Latvijā palikušie, varbūt vēl sāpīgāk esam izjutuši garīgo trimdu gan apzinādamies, gan neapzinādamies savu nelaimi. Lasu: Mēs zinām durvis, kas neveras ne uz vienu pusi. Vienalga, kuŗā pusē stāvam... Mēs esam iestāvējušies savā pusē... Mēs mēģinām visiem pleciem kopā tās atgrūst". Lasu un čukstu: Mēs tāpat, tāpat..."

Gūtmane raksta: "Mēs esam aizliegumos nogludināti kā oļi, tik pilnīgi savā apaļumā un gludumā, ka nu pats pēdējais brīdis sākt ripot". Domāju: tādi mēs Latvijā bijām vēl nesen, tagad kļūstam citādi, pamazām kļūstam. Un turpat rodas jautājumi: kāpēc jūs tā? Vai tad mūsu aizliegumi sniezdas ari līdz jums? Vai emigrantiem arī prātus jauc un savu gribu diktē kāds "superidejisks" ļauns spēks? Vai patiešām, kā autore saka, ari jums "atliek tikai izģērbt savus melus un tajos pilnīgi pazust"? "Mēs smeļam smiltis un griežam zobus. Reiz bija asaras..." autore raksta. "O!" es domās iesaucos, pie mums otrādi: tagad jau ir asaras aiz cerībām, ka šādas izjūtas zudīs, ka tapsim citādi, labāki." Varbūt šobrīd autore arī būtu rakstījusi nedaudz citādi, jo neticu, ka tagad ļaužu prātos nevirmo skaļi neizteikta, pašu neapzināta, bet autoram-māksliniekam uzmināma jausma, kas citādi krāso dzīvi, ari sāpes un rūgtas patiesības.

Grāmatā rakstīts: "Cik tālu vēl līdz? - ievaicājamies un tik tikko nezaudējam samaņu varbūtējās atbildes priekšā. Neviena redzama doma. Un vispārējs pieņēmums, ka tam tā jābūt." Paldies, Margita, par sūrajiem vārdiem. Arī mums Latvijā pirmajos pēckara gados plaiksnījās tāda aina. Protams, ne visiem, varbūt pat ne vairākumam. Šie gadi vismaz laukos katrs bija četrdesmit pirmā gada smagumā. Traģēdiju ģenerējošā ideja bija tapusi gaismu, brīvību un vienlīdzību mīlošu cilvēku galvās. Tas garīgo triecienu padarīja smagāku, bet arī sauca: "Atrodi izeju! Īsti stiprajiem strupceļu nav!" Kas gan nevēlas būt stiprs? Radās doma par bērniem, cieņa pret tiem, kas spēj labāk nekā mēs, atminējāmies Raiņa vārdus: "Nākotnes doma mans sargs."

Lasot man šķita, ka Margita Gūtmane starp rindām kautri un klusi runā: "Rodies, nāc, tēvzemes doma, mans sargs un Dievs". Kautri un klusi tāpēc, ka jums tāpat kā mums skaļi vārdi zaudējuši jēgu.

Blakus lūgšanai drūmais pesimisms skan kā brīdinājums: "... mēs vienmēr ceļamies un kāda nemiera dzīti ejam apmāti vienalga kādā virzienā." "Savu pozitīvo domu neizdomāsim, lai gan ir brīži, kad liekas, ka esam atraduši tai sākumu. Tāpat kā ainava nekad nekļūs vairs pozitīva, tai vienmēr nāk kāda sveša tagadne līdz."

Tagadne pagātnei kļuvusi sveša arī Latvijā, varbūt vēl vairāk. Tautas liktenis nav dalāms. Dzejnieces vārdi griežas pie visiem. Un paradoksālā kārtā aicina saslieties spītā.

Diemžēl neesmu kritiķis, kas spēj ielīst cita ādā, paturot prātā vispārējos vārda mākslas postulātus. Man tomēr šķiet, ka autore ir drusku grēkojusi pret lasītāju, izvairīdamās veidot noapaļotākus izjūtu triepienus, nepacenzdamās padarīt domas sulīgākas ar mazāk abstraktiem tēliem un elementiem.

Vispārīgo vārdu biezā lietošana varbūt labi raksturo emigranta psiches ārējo čaulu, arī kopējo sāpi, bet attīstības trūkuma dēļ kļūst monotona. Viens tomēr skaidrs: darbs ir sirdsapziņas nodeva, tāpēc saspringts, neparasts, savdabīgai dievlūgšanai līdzīgs. Kaut nu lasītājs to izjustu.

 

Jānis Mauliņš