VAI DRAUDZĪBAS PILI VAR UZCELT?

Eduards Freimanis. Draudzības pils. Romāns. Autora izdevums, 1986. g. 228 lp.

 

Priekšstats par trimdas literātūru man gaužam trūcīgs, tāpēc salīdzinoši spriest nevaru. Šo E. Freimaņa literāri pamatīgo vēstījumu par Kanadas latviešu dzīvi lasīju kā pētnieks, kas iepazīst maz pazīstamo. Kopumā radās līdzīga noskaņa kā lasot Zentas Mauriņas Dzīves vilcienā. Taisnprātīgais, neiecietīgais Mārcis Meldavs, kas arvien atrada kaut ko nopētamu", ar savu smago raksturu rada vienu konfliktu pēc otra. Visi tie samilzt, Meldavam cenšoties saglabāt kaut ko labu, nepieļaujot apšaubāmus kompromisus.

Notikumi nav sīki, tie izraisa būtiskus spriedumus par morāli un polītiskiem uzskatiem pat pasaules mērogā. Autors apbrīnojami veiksmīgi ar viena savdabīga rakstura tēlojumu savilcis kopā gan trimdas latviešu ikdienu, gan viņu uzskatu pretrunas, gan tālu ārpus trimdinieku loka stāvošus vispārības jautājumus. Kad lasot biju nokļuvis līdz 97. lp., atzīmēju uz papīra šādus vārdus: "Šis ir ļoti plašas nozīmes darbs. Analītiski spriedumi par abstrakto mākslu savīti ar skolēnu un skolotāja attieksmju tēlojumu, tautu likteņu apceri, ideoloģiju izvērtējumu, psicholoģisku analīzi."

Meldavs, nicinādams abstrakto glezniecību, sāk tīši ar to nodarboties un gūst panākumus. Autors šo notikumu attēlojumā nebūt nekļūst neuzticīgs reālismam. Runa ir par to, ka pašai reālitātei ir fantastikas vai murga aprises.

Bīstamāka par māņiem mākslā ir sabiedrībā mītošā apsēstība radīt gaužam pārliecinošus mītus būtiskākos dzīves jautājumos. Arī šiem mezglu punktiem autors spēj pievērst uzmanību. Labi izvēlētais galvenā varoņa nervozais raksturs savās reakcijās tos pietuvina, izceļ no rāmi plūstošās dzīves straumes.

Mārča Meldava cīnīšanās ar skolēniem gūst vispārinājuma spēku. Kā zināms, visu izšķir spēja iestāstīt, savaldīt, pakļaut. Svarīga arī pati doma, bet mazāk. Cik grūti nepacietīgam, nervozam cilvēkam demokratiskā skolā! Un Meldavs - skolotājs, kas privātās sarunās nikni nosoda diktatorus, šķiet, skolā garīgi tūlīt nostāsies tiem blakus tāpēc, kad viņam pietrūkst pacietības un iecietības, pietrūkst garīgs spēks lēni, ar pārliecināšanu iegūt varu pār citu prātiem. No šāda soļa viņu gan glābj paškritika un nodošanās glezniecībai.

Lai pārdzīvotu un pārvarētu savu apsmieklu skolā, Meldavs glezno "Apsmieklu", pēc tam "Naidu". Gleznu "Naids" neviens nepērk. Kad pārmaina nosaukumu uz pretējo un attēloto naidu pārdēvē par "Mīlestību", gleznu tūlīt izdodas pārdot, lai gan tumši drūmu ērkšķu un citu vīteņaugu apžņaugtu augstceltni ar baigi gailošām logu spraugām iztēloties kā mīlestības simbolu gaužam grūti.

Simbols te cits: cik viegli ar vārdu panākt, lai ļaunumu iedvestu par mīlestību... Arī par taisnību, patiesību, vienlīdzību, godīgumu un vēl daudz ko citu skaistu un labu, kā zinām no vēstures. Tas, protams, vairs nav glezniecības jautājums. Te, manuprāt, arī slēpjas autora fundamentālā vispārinājuma (ko atbalsta viss romāna veidojums) virsotne, kas, ceru, būs redzama ilgi un tālu.

Romāns uzrakstīts lieliskā, sulīgā valodā, kas pirmajā brīdī rada svešatnīguma iespaidu, bet nekādi nav pelnījusi pārmetumu par nelatviskumu. Tā vienkārši ir svaiga, laba latviešu literārā valoda ar daudziem spēcīgiem, oriģināliem raksturojumiem un salīdzinājumiem. Šinī ziņā gandrīz katra lappuse sniedz kaut ko patīkamu.

Romāna nobeigumā Mārcis Meldavs, sava godprātīgā, bet smagā rakstura samocīts, ceļ draudzības pili, lai tajā ārstētu sevi un citus no draudzības deficīta. Pili aizdedzina huligāni, un Meldavs dūmos noslāpst. Arī simboliski. Laikam taču pati nekaitīgākā un miermīlīgākā ideja, ja tā kļūst vienpusīga, ja tā pārlieku balstīta uz jūtām, neko labu nespēj nest.

Paldies autoram par draudzības pils celšanu literātūrā! Tā nenodegs.

 

Jānis Mauliņš