LATVIEŠU DZIESMU SVĒTKI GRIEĶIJĀ

Lūcija Bērziņa. Jaunības atblāzmā. Mūslaiku pasaka veclaiku skatījumā. Bruklinā: Grāmatu Draugs. 1986. 215 lp.

 

Apstāklis, ka latviešu dziesmu svētki notiks Grieķijā, rada lasītājā interesi. Kā gan svinības risināsies Aigejas jūŗas krastos? Autore mūs tur aizved uz septiņām dienām. Pievienojamies jauniešu bariņam uz kuģa, jo mums jāizseko galvenās personas, Eižena Piekalnīša, "Džīnī", pārdzīvojumiem. Viņš ir vācu literātūras lektors Edinburgas universitātē, eleganti ģērbies, nosvērts un pieklājīgs, pāri pusmūžam, vientuļš, nav meklējis latviešu sabiedrības. Tagad Eižens "grāmatu tārps - sauss un sačākstējis - vēl gribēja priecāties par dzīvi". Izrādās, ka viņu moka atmiņas par jaunības mīlestību, viņa vienīgo, kas arī saistās ar vainas apziņu, ka Jāņu nakti pavadījis ar Mārīti Gaujas lejā, nevis palicis pie mirstošā tēva. Tagad Eižens galvenokārt turas pie jaunajiem. No tiem reljefi iezīmēts Vilnis Vētra, ieguvis jau gradu datora zinībās, veselīgs liela auguma sportists kupliem gaišiem matiem, drošs barvedis no Kanādas. Galvenā varone Marieta, kas strādā jau pie otra grada iegūšanas angļu literātūrā, ir jauna, glīta, šarmanta, labi runā latviski, dzied korī un ir iemīlējusies Kalvi. Tas visu atraida, kaut gan mīl, bet neesot viņas cienīgs, jo viņam kropla kāja - jāstaigā ar spieķi. Tieši šīs atteikšanās dēļ ieskatām Kalvi kā garīgi nobriedušu. Viņš ir apdāvināts, nopietns, mūziķis glītu baironisku seju.

Stāstījums nosaukts par pasaku, jo darbojas dieviete, salas valdniece, kas uzturas kalnā sena tempļa drupās. Viņa ir Artemidas pēctece, jaunības simbols, dzemdētāju aizsargātāja, ari mēness dieviete, kas dažreiz izstrādā jokus, vecajiem liekot just jaunības skurbumu. Tā arī šoreiz, sevišķi ballē, vecie atzīstas, ka jutušies kā jaunībā. Visvairāk to izjūt Eižens, iemīloties Marietā. Viņa jūtu veidošanās attēlota līdz ar dziesmu svētku norisi. Marietu viņš ievēro jau pirmajā vakarā restorānā, tad atklāšanas koncertā, sēžot viņas tuvumā. Eižena domas neturas ne pie runām, ne pie interesantā lasījuma par antikās dzejas ietekmi latviešu literātūrā. Arī Vilnis gaŗlaikots nopūšas, bet vēlāk dziedāšanā piedalās aizrautīgi.

Tūkstošiem latviešu sabraukuši, lai svētkus svinētu Laristos saliņā, kur pāri klājas burvīgā Grieķijas gaisma, bet "sala izskatījās neinteresanta un nemīlīga", izdegusi zāle, apputējuši kociņi. Pilsētiņas laukumā "smaku simfonija". "Zem kājām staipījās un pinās dažāda lieluma, dažādu krāsu kaķi, visi izbadējušies, noliesējuši, neiedomājami gaŗus ķermeņus vilkdami pa laukuma nevienādo, nelīdzeno bruģējumu."

Latvieši apmetušies lielajā, jaunajā viesnīcā, kur tiek gādāts par labu ēdienu, dzesinātām telpām un visādām ērtībām. Pat zaļumballi iekārto ar mākslīgiem zaļumiem. Šeit Eižens aizrautīgi dejo ar Marietu un sāk sapņot par kopīgu dzīvi un skaistu nākotni. Starp dziedātājām redz tikai viņu. Kopkoŗa koncerts skaisti aprakstīts. Tas notiek senā amfiteātŗa vietā, kur apmeklētāji ierodas svecītēm rokās. Kad nobeiguma ballē Eižens redz, cik aizrautīgi un saskanīgi Marieta dejo ar jauneklīgo Vilni, viņu moka greizsirdība. Arī sapni par Mārīti iznīcina reālitāte, jo īstā Mārīte, kas te ieradusies kopā ar savu vīru, ir tagad korpulenta, neinteresanta sieviete. Sāpju pārņemts, Eižens dodas pie salas valdnieces, dievietes, uz kalngala tempļa drupām un lūdz: "Vai tu dzirdi, valdniec, atslogo mani no visām tām jūtām, ko tu pēdējā nedēļā esi likusi man pārdzīvot. Valdniec!". Viņš tagad atskurbis un var atgriezties uz drūmajām universitātes telpām. Tūristu apjūsmoto Edinburgu viņš izjūt kā drēgnu, smagu vēju appūstu vietu.

Salu atstājot, redzam Vilni kopā ar Marietu, Kalvis ir palicis Grieķijā studēt turienes mūziku, bet vecie ir zaudējuši jaunības skurbu. Varbūt Eiženam vajadzēja izlūgties, lai viņam piešķiŗ darba prieku un skaistuma izjūtu, tad beigu noskaņa būtu gaišāka.

Pēdējie teikumi: "Varbūt salas valdniece viņam ļaus saglabāt atmiņas par šo nedēļu, kas viņam bija devusi jaunus jūtu uzplūdus pret savu tautu un savu dzimteni. Varbūt šīs atmiņas varēs paturēt. No citām atmiņām viņš bija brīvs. Jā, vienā pusē šaurajai ejai sēdēja Mārīte, otrā Marieta. Tam visam vairs nebija nekādas nozīmes."

Kas attiecas uz stilu, manuprāt naturālistiskie apraksti neiederas romantiskajā noskaņojumā. Valodas ziņā acīs duŗas adjektīvu noteikto galotņu neievērošana, kur tās prasīt prasās.

 

Irina Ozoliņa