BEZ ĪSTĀM MĀJĀM

Aina Zemdega. Viena mūža nepietiek, dzejoļi. Hamiltonā: Egremont Press, 1987. g. 139 lp.

 

Tā kā šis ir jau ceturtais Zemdegas dzejoļu krājums, tad recenzents nolēma to aplūkot plašākā perspektīvā, pārlasot arī Zemdegas agrāko liriku, vērojot skatījuma un izteiksmes līdzekļu attīstību un mēģinot viņas dzejā atrast kādas viscaur raksturīgas pamatiezīmes.

Ikviena kaut cik ievērojama mākslinieka veikumos var samanīt individuālitāti. Savdabīgs skatījums un tam atbilstoši izteiksmes līdzekļi tomēr izveidojas pakāpeniski, lai gan jau attīstības sākumā mēdz parādīties šis tas īpatnējs. Protams, attīstība var būt gan strauja, gan samērā nesteidzīga, jo tā lielā mērā atkarīga no autora dzīves apstākļiem, interesēm, emocionālā brieduma.

Individuālitāte nevar būt pilnīgi nepersonīga, bet dzejnieku veikumos nereti iespējams saskatīt pārsvarā vienu otru no diviem personīgā elementa pamattipiem. Viens no šiem paveidiem ir tas, ko angļu romantiķis Kītss apzīmējis par "the Wordsworthian egotistical sublime"; šis paveids saistās ar subjektīvu un autobiografisku izpausmi, reizēm ari ar tiekšanos pēc "tautas audzinātāja" vai pat pravieša lomas. Otrs paveids mēdz būt samērā objektīvāk ievirzīts; autobiografisku vielu tas pieņem tikai fragmentāri un saskaņā ar mākslinieciskām iecerēm, nevis ar nevaldāmiem vai nekautrīgiem pašizpausmes impulsiem; autora domas un izjūtas šai paveidā nereti sakausētas ar citu ļaužu dzīvē vēroto, radot "autonomus", no dzejnieka biogrāfijas lielā mērā atšķirtus raksturus un varbūt pārceļot norises uz tālu pagātnes laikmetu vai nākotni. Šāda dzejnieka sacerējumi liecina par labām iejūtas (empatijas) spējām un daudzpusīgi meklējošu, varbūt pat mazliet svaidīgu pieeju vielas izvēlē. Autora dzīves notikumi pavīd tikai šad tad, bet allaž var manīt viņam piemītošo sensibilitāti un raksturīgās intereses.

Atjautīgi sievišķīgās trimdinieces īpašība diezgan labi manāma jau Zemdegas visagrāko klajā laisto dzejoļu izpausmē; vēlāk rodas iezīmīgāks mākslinieciskais un rakstura briedums, jauni pārdzīvojumi, bet atšķirība skatījumā šķiet drīzāk virspusīga nekā būtiska. Krājumā Basām kājām (1963.) dzeja izstaro vasaras siltumu, atgādina nelielas, reizē temperamentīgi un smalkjūtīgi nospēlētas kompozīcijas vai vēl mazliet amatieriskas glezniņas, kas liecina par talantu un gaumi, bet nav sevišķi iespaidīgas. Krājumos Cirsma (1974.) un Zem akmeņa zaļa zāle (1980.) apdare profesionālāka, skatījumā parādās skarbāki apveidi, kolorīts pamazām satumst. Viscaur manāms, ka personīgais Zemdegas dzejā tuvāks autobiografiskās izpausmes tipam nekā empatiskam, lai gan autorei netrūkst ari iejūtas spēju. Kopiespaids ir diezgan egocentrisks, bet bez rupja egoisma pazimēm (autore nepārprotami ir humāna un šarmanta personība). Jaunajā krājumā attīstība turpinās, gan neradot kādu īsti radikālu pagriezienu. Sievišķīgās dziņas, manāma intelliģence, mākslinieciska uztvere ar mazliet romantisku piekrāsu, "pārvietotas" personas situācija un visai autobiografiska vielas izvēle veido pamatu, uz kuŗa balstās Zemdegas skatījuma celtne (ne tikai vārsmās, bet ari līdz šim publicētajos prozas darbos).

Ir jau gan tā, ka "runādams par sevi, dzejnieks runā par cilvēci". Vārsmas iedarbojas uz lasītāja pārdzīvojumu nogulsnējumiem un predispozīcijām. Mīlestības dzejoļi, kam tiešs sakars ar autora dzīvi, lasītājs var ieraudzīt arī savu mīlestību, lai gan tā nesaistās ar tikko izlasīto vārsmu autora apjūsmoto Cintiju vai Elizabeti. Cits lasītājs varbūt nekad nav bijis īsti iemīlējies, bet dzejdarbs rosina viņa dziņas un romantiskās fantāzijas. Līdz ar to svešiniecei veltītie vārdi lasītājā iekustina kaut ko pazīstamu, kas varbūt rādās skaidrāk vai sakarīgāk nekā jebkad iepriekš, jo labs dzejdarbs koncentrē lasītāja uzmanību un palīdz veidoties izraisītajam pārdzīvojumam. Zemdegas krājumos ir samērā daudz vārsmu, kas ir reizē ļoti personīgas un citiem iztēles un jūtu ziņā pieejamas. Jaunajā krājumā tas īpaši attiecas uz personīgi skatīto emigranta situāciju.

Bijušajiem nometņu "dīpīšiem", kas dzimuši un vairāk nekā dažus gadus nodzīvojuši Latvijā, emigranta mājvieta daudzos gadījumos ir tikai "īsto māju" aizstājēja. Pat daži no tiem, kas dzimuši vai auguši ārpus Latvijas, zināmā mērā jūtas "pārvietoti" (līdzīgi agrāku paaudžu austrāliešiem, kas bija Austrālijā dzimuši un auguši britu vai īru pēcteči). Zemdegas jaunajā krājumā šī situācija vistiešāk paužas dzejolī "Variācija par tēmu: viena mūža nepietiek, māju celt" (52. lp.):

Ne mandeļkoku ziedēšana tevi pieņem,
ne prēriju sniegi, ne sieksta koraļu smiltis.
Lagosas zvejnieksievas
pret tevi pat nepagriežas.

Vai ir vēl tādi dārza vārti,
kas, enģēm čīkstot,

tevi ielaidīs starp kokiem un sienām,
kur zini skurstenī vēju skaņu
un šķirbu dēļu gridā?
Vai ir vēl dārzi un vārti,
kas tevi meklē -
šodien, pirms mūža un tālāk?

Liku namiņu sīkās rūtis
mauru mūri spoguļojas
un mana gaŗām klīstošā seja
ar mūžu bez mājām.

Jau kopš senlaikiem nav trūcis vairāk vai mazāk izcilu autoru, kuŗu dzīvi un mākslinieciskās ieceres dažādos veidos ietekmējusi trimda. Nāk prātā Ovidijs, kas bija kaut ko sariebis cēzaram Augustam un tādēļ sava mūža pēdējos desmit gadus nonīka izsūtījumā pie Melnās jūras, tālu no impērijas galvaspilsētas, kas joprojām bija viņa dvēseliskā mājvieta. Tad vēl no Florences atšķirtais Dante; Viktors Igo Džersijā un Gernsijā; Bairons Itālijā un Grieķijā; Tomass Manns Šveicē un Kalifornijā; mūsu Rainis un Aspazija Kastaņolā; Medenis, Stērste Sibirijā. Daži no daudziem. Viens otrs polītiskais emigrants svešumā dzīvo bez sevišķi smagām problēmām - ne jau katram trimdiniekam, Raiņa vārdiem runājot, sirds ir slepkavota, dzīve beigta". Tomēr jāšaubās, vai pat šādiem ļaudīm reizēm neuzmācas nostalģija un depresija. Izsūtītajiem vai polītiskiem emigrantiem ierastās vides zaudēšana nereti ir grūtāk panesama nekā tiem, kas bēg no trūkuma vai gaŗlaicības, jo laikam rodas vairāk dvēselisku sastrēgumu. Vārdu mākslā šie iekšējie konflikti var skaidri parādīties; dzejnieki tos palaikam izsaka daudz atbilstošākā veidā nekā, teiksim, parastu vēstuļu rakstītāji vai sarīkojumu orātori, kas mūs aplaimo ar frazēm, teatrālu patosu un propagandai tipisko sašaurināto skatījumu. Šai rindkopā uzskicētais fons varbūt palīdzēs izprast, cik trāpīgas polītiskā emigranta pārdzīvojumu joslā un cik raksturīgas dzejiskai (nevis rētoriskai) izpausmei ir, piemēram, šādas rindas Zemdegas krājumā ("Nespēkā - vēlreiz dzimteni atstājot", 46. lp.):

Iesvied mani jaunā visumā,
kur riņķošana
bez piederības smaguma,
lai vēlreiz jāmācās
tālumā tuvumu dzīvot,
kalnā ieraktām kājām!
Nežēlīgs vējš
dzirnavu spārnus lauž,
un bada pavasaros
tukši dzirnakmeņi
paši sevi samaļ.

Laid citā orbitā riņķot
bez piederības smaguma,
lai nekas vairs
uz pusēm
nešķeļ!

Par to, ka tikko citētajās vārsmās autores skatījums ļoti personīgs, starp citu liecina konkrētās ainas, kas attiecas uz dzirnavām (tie, kas izlasījuši ari Zemdegas prozu, tūdaļ atcerēsies, ka dzejoļa autores bērnība un agrā jaunība saistās ar Kurzemes dzirnavām). Īstas dzejas meklētājiem šīs rindas tomēr ir pieejamas. Nelaime vienīgi tā, ka dažs vārsmu lasītājs meklē drīzāk rētoriku nekā poēziju. Laikam tādēļ arī talantīgu liriķu krājumos parādās rindas, kas attieksmē pret dzeju ir kā Poķomkina sādžas attieksmē pret īstām sādžām. Ko gan tauta teiks, ja prominentā autora lirikā nebūs pravietīgas stājas? Protams, orātora mudinājumi labāk iederētos publicistisku rakstu krājumā, kādu Latvijas neatkarības gados laida klajā Virza; bet tad jau dzejoļu krājumā paliks tikai dzeja... Zemdega tomēr joprojām orientējas uz personīgu dzeju, nevis uz personīgu rētoriku.

Cilvēks bez "īstām mājām" nedrīkst allaž domāt par zaudēto, nenovēršamo vai nedrošās cerībās ieraudzīto, ja viņš nolēmis dzīvot pēc iespējas normālu dzīvi. Viņš tomēr pievēršas ari jaunajai videi, savai ģimenei, draugiem, paziņām. Mūsdienu emigranti bieži vien kļūst par tūristiem. Viens otrs entūziastiski "ceļo" samērā ērti pieejamos citu tautu kultūras veikumos. Zemdegas dzejā allaž bijis atrodams šis "normālo prieku un bēdu" aspekts; jaunajā krājumā tas visai daudzveidīgi paužas vairākās nodaļās. Taču pat šai aspektā Zemdega palaikam sniedz dziļākus ieskatījumus un rūpīgu izteiksmi, kas nelīdzinās seklai tērzēšanai vai paviršiem tūrista "knipsējumiem". Labs piemērs šai ziņā kaut vai otrs dzejolis ciklā ar virsrakstu "O Fim do Mondo (Vieta, kur pasaule beidzas)" (55. lp.):

No šis vietas
kuģi cēla tiltus uzvarētājiem -
viļņos žvadz zelts un ķēdes.

O fim do mondo -
šeit pasaule beidzās
tiem, kas izkāpa basām kājām.

Portugāļu valodā "o", cik zinu, ir noteiktais artikuls vienskaitlī; lasītājam tas var atgādināt izsaucienu, līdz ar to papildinot skarbās vēsturiskās asociācijas un otrādi apgriesto priekšstatu par "vietu, kur pasaule beidzas". Droši vien tādēļ atstāts portugāliskais apzīmējums un tulkojums pievienots iekavās.

Zemdegas izteiksme nekur nav pavirša, bet dažviet tā var likties drusku par daudz noslēpumaina vai mazliet samocīta. Diemžēl, ja nopietni pievēršas izteiksmes meklējumiem, šad tad var arī pārcensties. Pirmais krājums Basām kājām šai ziņā labāks - bet tikai tādēļ, ka autore tur vēl nav sniegusies pēc augstiem plauktiem. Labākie jaunā krājuma dzejoļi liecina, ka autores centība veicinājusi reizē subtilas un jūtīgam lasītājam pieejamas pavisam apzināti un gribēti, vairoties no "neizdevīgas" atklātības. Zemdega joprojām spēj vārsmot tikpat nepretenciozi, bet trāpīgi, kā pirmajā krājumā; zudusi vienīgi mazliet amatieriskā piekrāsa:

Slītē
(Zvejniekciemā, kur piestāja bēgļu laivas)

Gar rožu dobēm
no zemes puses
atgriežos ostā
tikties ar mums -
pa pusei
izglābtajiem.

Šai vietā pirms mūža
jūru matos
zemi acis
sākām rakt kapu,
bet tad to vēl
nezinājām. (15. lp.)

Grāmata izdota rūpīgi (šķiet, ka nav iespiedumkļūdu, ja neskaita dažas it kā pazudušas pieturas zīmes, kas varbūt atmestas tīšām) un diezgan glīti, ar Ēŗa grafisko apdari, kas gan liekas "gaisīgāka" par jaunā krājuma dzejas kopiespaidu.

 

Gundars Pļavkalns