REKVIĒMA VIETA

Henrijs Moors. Viņš neaizmirsa atcerēties. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1986. 177 lp.

 

Henrija Moora jaunākais romāns balstās galvenokārt uz veiklu stāstījumu, kuŗa notikumu norise neiesaista daudz psicholoģiskas iedziļināšanās, sabiedriskās dzīves novērojumu vai ainavu aprakstu. "Viņu" sauc Kaspars Gaida, kas atrodas stāstījuma centrā. Kaspara dzīves stāsts, arī viņa fiziskās un garīgās kontūras ir ievilktas fragmentārās līnijās, piedodot zināmu mistisku nokrāsu šim tēlam, kas varbūt lasītājam pašam ir savā iztēlē jāpapildina. Kaspara biografija nav chronoloģiski atstāstīta, un viņa raksturā iezīmējas pa laikam paradoksi, pa laikam pretstati. Izbraucis no Latvijas pirms kādiem pieciem gadiem, viņš ir iemācījies iedzīvoties Ņujorkas burzmā, steigā un troksnī, un paliekot atstatu no pūļa un vietējās sabiedriskās dzīves, vientulība ir viņa lepnuma un patstāvības svarīgākais priekšnoteikums. Bet viņš ir ieguvis arī savu kollēgu un savas priekšniecības cieņu, strādājot kādā psichoterapijas institūtā. Šis pusmūža vīrs ir "sasities" ar kādu bagātu mātes meitu, kuŗai vēl liedz restorānos alkoholu. Blakus meitai stāv māte un tālāk aizkulisēs gaida citas, kas arī būtu pieņemamas un varbūt ņemamas, bet Kaspara uzmanību tās nesaista. Un tā romāna galvenā darbība norisinās ap šo divu mīlētāju dēkām Ņujorkā, Bahamās, Eiropā, hoteļos un restorānos, zem klajas debess, pie un uz jūŗas, vasarnīcās un lidlaukos, kur "labāki" cilvēki vada laiku. Un tādā ziņā šis romāns varētu labi iederēties lidlauku literātūrā un ne tikai tāpēc vien, ka tur iznāk bieži darīšana ar lidošanu. Un kā lidlauku literātūra, romāns ir ienesīgs kā autoram, tā izdevējam. Lidlauku literātūra ir pašapgādniece un ietveŗ sevī visu to, kas padara katru kritisku novērojumu lieku.

Bet Moora darbs aicina pieminēt dažas iezīmes. Moora stils, kā tas piederētos dotajam protagonistam (pēc parauga "kāds podiņš, tāds vāciņš"), ir disciplinēts, korrekts, bez stilistiskiem izlēcieniem, samērā maz ornamentiem, paauksts, bet katrā ziņā precīzs un gribēti elegants. No otras puses šis stils apspiež sižetu, kas grozās ap kādu dziļu mīlestības dēku. Bet latviešu literātūra jau ir tipiski nekaislīga, un neviena latviešu rakstnieka aprakstīta lapa nav aizdegusies erotiski pārkarsēta (kā kāds franču rakstnieks teica par cita sava tautas brāļa darbu). Kasparam nav zemisku dziņu, un viņa vērtības ir sakārtotas skaidrās katēgorijās. Viņa tēls ir veidots pēc zināma prototipa, kas tik bieži parādās Anšlava Eglīša, Knuta Lesiņa, Ģirta Salnāja u.c. darbos. Viņam ir arī zināma radniecība ar to tipu, ko franču klasiskā literātūra sauca par "honnźte homme". Viņš ir drusku skeptiķis un ciniķis, patiess, korrekts, atturīgs, lepns, bet ne lielīgs, melancholiķis, vientulis, vēss, taču ari ļoti iejūtīgs. Kaspars varbūt izpauž kādas mirstošas mentalitātes ideālu, kas nevar ne aptuveni īstenoties ne nākotnes "homo sovieticus", nedz ari Jenkija "hic et nunc" ideoloģiskos ietvaros. Un tā Kaspars, šķiet, pieder paaudzei, kam droši vien nebūs garīgo pēcnācēju, taču kā kāds pagātnes liecinieks viņa tēls ir iezīmīgs un nebūtu aizmirstams.

Juris Silenieks