Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988

 

 

Gunārs Bekmans

MATS

 

Deviņos no rīta Sing Singa cietuma durvis atvērās un izlaida ārā Antonu Pastariņu. Viņš bija trešais latvietis šīs iestādes vēsturē, kam šādi bija veicies jeb, pareizi sakot, neveicies. Tie pirmie divi bija slepkavas, bet ne Antons.

Izvairīšanās maksāt nodokļus bija likuma pants, par ko viņam piesējās un tad arī tikai tādēļ, lai būtu iemesls paturēt viņu apcietinājumā drusku ilgāk. Viņa paša labā, tā viņam teica. Tā būšot drošāki.

Rīts nebija no mīlīgajiem. Pa nakti bija lijis, bet tad no Kanādas sapūta tādu aukstumu, ka ūdens ātri vien pārvilkās ar ledainu čaulu. No tuvējiem dīķiem gājputni protestēdami cēlās gaisā un, saķērušies kāšos, devās pa taisnāko ceļu uz dienvidiem.

Antons nopūtās. Ceļa malā pie „PIESTĀT AIZLIEGTS” zīmes uz viņu gaidīja tumši zaļš limuzīns un divi vīri.

Ja būtu to zinājis, būtu turējis muti ciet. Alfredo „Lielais Alus” Ballantini, Enrico „Trīs Pirksti” Sapuello, Luidži „Bandžo” Bandzilini, Maksis „Blusa” Edelmanis - viņi visa tika vaļā bez soda un viņš, kas liecināja pret tiem, nokļuva aiz restēm. Kur te ir tā taisnība?

Viņš nebija vairs no automobiļa tālu, kad tā logs saplaka durvīs. Vīrs aiz tā turpināja vien raudzīties tālē, līdz Antons bija vairs tikai soļus no mašīnas.

„Hallo, Toni”, tad tieca vīrs, bet ne skaļi. „Labrīt”.

Vīru Antons pazina. Tas bija klāt pie apcietināšanas un bija viens no tiem, kas viņu pratināja un vēlāk pierunāja pāriet prokurora pusē.

Tā vārds bija Makdafs, bet visi viņu sauca par Kirku. Viņam bija stipri izbīdīta piere, ka piešķīra galvai zināmu pārākumu, bet neapgrūtināja to ar kaut cik jaušamu intellektuālu pildījumu.

Redzēdams, ka Antons vēl vilcinājās, automobiļa durvis atgrūda vaļā šoferis. Antons pārlika plastikas kulīti ar saviem personīgiem piederumiem otrā rokā, iekāpa, aizcirta durvis un nospieda pogu.

Puisis pie stūres bija pavisam jauns, izskatījās vēl pēc zēna. Cik sēdētājam aizmugurē seja bija apaļa, tik zēnam tā bija gaŗa un šaura.

„Rekrūtis Anšmits”, vīrs pameta ar galvu uz jaunekļa pusi, „Toni Pastarini”.

„Hai”, teica jaunietis.

„Hai”, teica Antons.

Vīrs neteica nekā. Viņš pagaidīja, līdz Antons sasprādzējās, tad pamāja vēlreiz ar galvu. Kad vāģis sāka kustēties, viņš nocēla radiofonu un pielika pie mutes.

„Karaļmeita! Karaļmeita! Te Sprīdītis. Bagāža saņemta. Esam ceļā. Cauri.”

Saņēmis atbildi, viņš pakabināja ietaisi atpakaļ, tad atlaidās ērtāk un izņēma no mēteļa kabatas turziņu ar iesala konfektēm.

„Draņķīgs laiks”, teica vīrs un iebāza vienu mutē.

Labu laiku viņi brauca klusēdami, līdz sasniedza nelielu sādžu, izbrauca tai cauri un uzbrauca uz taisna gaŗa ceļa. Tad sāka snigt.

Vēja pūstas pārslas viegli kā pūciņas lidinājās lejā. Pirmais sniegs. Apkārtne bija līdzena, lauki novākti klaji. Šur tur kādi kaili koki, šur tur pa mājai. Tāpat kā pie Abrenes. Pirms daudz daudz gadiem...

Pirmais sniegs. Viņš ved apsūdzēto uz cietumu. Ar zirgu. Dziedādami cauri visai pilsētai. Tas bija rīkojums viņam, pavisam jaunam Abrenes kārtībniekam. Apcietināt dzērāju un nogādāt to drošā vietā. Bija laikam sakāvies ar kaimiņu. Dikti smirdēja pēc alkohola. Dikti dziedāja...

Vai vēl agrāk.. Ir valsts svētki. Vidusskola nostādīta gājienam pie galvenās ielas. Snieg. Pirmais sniegs. Orķestris spēlē maršu. Ir auksti, bet reizē tik silti...

„Derētu kafija”, teica vīrs no aizmugures. „Piestāsim pirms uzbraucam uz autoceļa.”

Pa pusdienas laiku sniegs bija pieņēmies un vairs nelidinājās lejā, bet krita. Vējstikla tīrītājs palika švīkajoties gar priekšējo logu.

Viņi brauca vēl kādu stundu, tad nogriezās no galvenās maģistrāles un iebrauca palielā pilsētā - Džerseja Sitijā. Cauri stipri padilušai priekšpilsētai, mazliet labākā ieliņā pie divstāvu mājas auto apstājās.

Vīrs izkāpa ārā pirmais. Neuzkrītoši apskatījies visapkārt, viņš pamāja Antonam.

„Ejam.”

Ieeja bija pašā trotuāra malā. Pie apakšējā dzīvokļa durvīm vīrs pieklauvēja.

Tās atvēra gaŗa auguma nēģeris treniņtērpā.

Viņi ātri apmainījās sveicieniem, tad melnais tos ieveda gaiši dekorētā dzīvojamā istabā. Tur plauktos bija vairākas balvas, pie sienām medaļas un lielas krāsainas fotogrāfijas ar barjerskrējēju dažādos lekšanas mirkļos.

Kamēr šie divatā aprunājās un izpildīja kaut kādus papīrus, Antons aplūkoja balvas. Viņi vēl kādu brīdi parunājās, tad vīrs novēlēja Antonam labu laimi, atvadījās un aizgāja.

Nu viņi bija palikuši divi vien. Antons un gaŗais nēģeris...

Kad tas bija, kad viņš šo rasi pirmo reizi redzēja? Tūlīt pēc kaŗa, noteikti. Amerikāņu zonā, amerikāņu uniformā. Bīlefeldā? Varbūt...

Melnais viņam kautko stāstīja...

.... būs tev laika izdomāt, ko darīt tālāk. Varēsi pieņemt sev jaunu uzvārdu, mēs dokumentus sagādāsim. Tāpat biļeti uz jebkuŗu vietu Amerikā. Vienā virzienā, protams.

Ja gribi iegādāties parūku vai tumšas brilles, es parunāšu ar kādu, kas te atnāks ar paraugiem. Varēsi izmeklēties. Jāmaksā par to gan būs tev pašam, bet kamēr būsi te, cits viss tiks apgādāts.

Viens gan labāk nekur neej. Ja ir kāda vajadzība vai darīšana, mēs tevi aizvedīsim. Tevi te mafija nemeklēs un mums tā klāt neķersies, bet mēs tevi varam uzraudzīt tikai tik ilgi. Saproti pats...”

Jā, viņš saprata gan. Tā viņam jau tas tika reiz izskaidrots. Pārnāc tik prokurora pusē un mēs tevi atlaidīsim vieglāki. Liecini pret šiem gangsteriem un mēs tevi pasargāsim. Bet tie paši gangsteri tika attaisnoti šā vai tā...

„... ka tu neesot sicilietis, bet kas? Lietuvietis? ... Toni?”

„Jā.. Nē, es neesmu lietuvietis. Latvietis.”

„Latvietis? Pagaid, Ņujorkā manā aizgādībā bija reiz tāds Imants. Esot latvietis. Uzvārdu gan vairs neatceros, kaut kāds krievu vai poļu. Varbūt, ka zini.”

„Nē. Nedomāju.”

„Bet kā tad tu sapinies ar šiem bandītiem?”

„Palaimējās.”

Tā bija taisnība. Steidzoties uz koŗa mēģinājumu. Ņujorkas apakšzemes dzelzceļa stacijā. Skrejot lejā pa kāpnēm viņš klupa un uzgāzās virsū vīrelim taisni tad, kad atskanēja pirmais šāviens. Šim platmale vien noripoja.

Kad juceklis norima, atklājās, ka viņam apakšā guļ neviens cits kā - Alfredo „Lielais Alus” Ballantini. Netālu gulēja viņa pavadonis ložu caururbts, noplūdīs asinīm, beigts.

Pagalam aizkustināts par šādu izglābšanu, sicīlietis apkampa Antonu, bučoja uz abiem vaigiem un nelaida to vaļā līdz nebija pienācīgi pēc latīņu modes pateicies.

„O, kā es varu tev to atmaksāt? Mamma mia, tu taču izglābi man dzīvību! Jel saki, ko lai es tev par to dodu? Prego, prego. Nu saki taču, ko tu gribi?”

„Darbu,” teica Antons bez domāšanas un tūliņ to nožēloja.

Viņam taču darbs bija. Misiņa lietuvē taisīt pūšamos instrumentus. Tiesa, ģitāras bija sākušas savu solo gājienu; ragā pūtēji stiepa trompetes un trombonus uz lombardiem, bet vismaz pagaidām viņš vēl bezdarbnieks nebija.

Bez tam viņš bija noskatījis Pyrdānu Anci un daudz labāk tagad derētu nauda gredzeniem...

„...šoreiz tiem neliešiem izdevās tikt vaļā”, teica melnais, „bet gan mēs viņus ietupināsim. Gribi alu?...Toni?”

Nākošās dienas Antonam pagāja valstoties pa gultu un nedarot nekā grūtāka kā gudrojot sev jaunu uzvārdu.

Vienīgais, kas te likās prātīgi, bija pieņemt sev kādu angļu vārdu. Antonijs Ašlejs-Vings. Par daudz aristokrātisks?

Tonijs Lynch. Par daudz kovbojisks, nesaiesies ar viņa akcentu.

Toni Boudine? Gandriz, bet vai nav kas tuvāks viņa pašreizējam uzvārdam?

Tā izdomājies visādi, Antons Pastariņš nolēma palikt par Antonu Youngeru.

Ar otru izvēli, - kurp braukt, viņam negāja vieglāki. Uz dienvidiem noteikti, bet kur? Uz Floridu, Kaliforniju vai pat uz Meksiku. Draugu viņam nebija ne vienā, ne otrā vietā. Kopš Koļas tādu īstu draugu viņam vispār nav bijis. Un kur ir Koļa? Kaut kur Arizonā, Tusonā laikam.

Bija reiz labi draugi. Abi nāca no vienas puses, no Abrenes. Citādi kopēja viņiem gan nebija daudz. Koļa bija viss tas, kas Antons nebija. Slaids, izskatīgs. Veicīgs valodās. Kā apriņķa priekšnieka dēls - drusku palutināts. Labs šachists.

Par visu vairāk Koļa nevarēja paciest, ka viņam kāds aizsteidzās gaŗām, ka kādam ir tas, kā viņam nav. Ne jau lietas, kas nav iespējamas vai cilvēki, kas ir citas kastas, bet ar līdzīgiem viņam bija vienmēr jābūt priekšgalā. Un Antons bija viņa mēraukla.

Antons vēl nebija beidzis pētīt kloķus savam amerikāņu radio aparātam, kad Kola nopirka televizoru, kas tanīs laikos vēl bija retums. Tikko Antons ieminējās, ka derētu motociklets ko pabraukt pa nedēļas nogalēm, Kola iegādājās lietotu automobili.

Antonu tik tikko uzņēma korī, Kola jau stājās priekšā kā solists Daugavas Vanagu sarīkojumos. Antons vēl cīnījās vakara kursos ar angļu valodu, kad Kola jau runāja par iestāšanos augstskolā.

Gandrīz vienīgais, kas bija Antonam un Kolam ne, bija Pyrdānu Ance.

Nesaprotamākais bija tas, ka Koļa Anci tik maz ievēroja. Kaut viņi gāja vienmēr trijatā, Ance tomēr skaitījās viņa, Antona, meitene un ne Koļas, kaut gan runāts par to netika nekad.

Acis lielas un dziļas kā Rāznas, zilas kā Ezerzemes debesis. Mati no zelta un viļņoti kā veldrē sakritis linu lauks. Lūpas pilnas, gatavas un sulīgi sarkanas kā Abrenes avenes. Nē, tādas meičas nāca tikai no Latgales. Ko citas ieguva ar peroksidu, zīmuļiem un krāšļiem, to Māra deva savām meitām līdzi šūpulī.

Šo skaistumu redzēja gan citi: viens tāds gaŗš no Varakļāniem, tad tas ar to atšauto roku, tie abi izrādīja pret Anci lielu interesi. Un vēl kāds no Viļakas, kas stipri dzēra, smēķēja vienu cigareti pēc otras un runāja tikai par kaŗu. Bet ne Koļa.

Un kad Antons izstāstīja par viņam piedāvāto darbu, Koļa noskaitās ne pa jokam.

„Vai tu esi traks?!” viņš brēca. „Pī gangsterim par mīsas sorgu?”

„Kopēc nā? Neba jau ilgi. Uzsišu dolāru, mekleišu kū cytu.”

„Bet tur tī tēveni tavi nūmušeis pyrms spēsi potorus nūskaiteit.”

„Kas man Abrenes puikam. Nesabeidūs krivu, nesabeišūs itāļu.”

Ja Ance būtu ko ieminējusies, varbūt, ka lietas būtu izkārtojušās savādāki, bet viņa tik stāvēja un klausījās, un neteica ne vārda.

Tā īsi pirms Jurģiem Antons aizgāja pie jaunā saimnieka.

Iemācījās džiudžitsu, šaut mērķī un servēt kokteiļus. Glauni ģērbās, smēķēja resnus cigārus un galvenais: saņēma divreiz lielāku algu kā iepriekšējā darba vietā.

Draugiem gan tagad laika atlika mazāk. Bija jābrauc „tēvocim” līdz uz Klīvlandi vai Čikāgu un laba daļa vakaru jāpavada itāliešu restorānos.

Tas bija Floridā, kur viņa uzraugāmais saslima ar dziedzeriem un tika ievietots slimnīcā. Caurām dienām atstāts bezdarbībā, Antons sāka ilgoties pēc saviem draugiem.

Gozējoties pludmalē, viņam atlika daudz laika pārdomām, sapņiem un - vērot sauļojošās meitenītes. Tās bija visādu krāsu un visādu formu, bet to starpā Antons nesaskatīja nevienas, kas varētu stāties blakus īstai Latgales meitenei.

Nodoms nu bija galīgs un negrozāms: viņš bildinās Anci, tikko pārbrauks mājās.

Kad Antons atgriezās, Koļa ar Anci bija pirmo reizi uzsaukti.

Tas bija kā zibens spēriens. To viņš nebija gaidījis. Tātad viņš bija tikai iedomājies, ka Ance ir viņa meitene. Kas par idiotu!

Nu sākās grūtākais periods visā Antona dzīvē. Sirdēsti mainījās ar pašpārmetumiem par to, ka viņš bija varējis tā pārrēķināties. Par savu iedomību. Bet visvairāk par to, ka nebija bildinājis Anci jau agrāk.

Viņš sāka apmeklēt bārus, bet to drīz atmeta.

Tai vietā viņš pavadīja visus brīvos brīžus sindikāta šautuvē vai vingrotavā. Tur viņš sevi nežēloja. Treniņos viņš ielika visu, kas viņam bija un ar tādu centību ka bija saņēmis karates zaļo jostu un prata trāpīt mērķiem centrā 23 reizes no vietas.

Kad tā liktenīgā diena pienāca, viņš norija rūgtumu, nodzēra kāzas un vairāk vai mazāk aizgāja no latviešu sabiedrības...

Apakšā nēģera dzīvoklī spēlēja radio. Blūzs. Antons atrāva vaļā vēl vienu skārdeni, atlaidās gultā un sprieda.

Kā būtu, ja aizrakstītu šiem. Redzēs, ko teiks. Adresi Kirks viņam sameklēs. Varbūt, ka var aizbraukt ciemā. Vismaz apskatīsies, kāda izskatās Arizona.

Kādu dienu, kad austrumu piekrasti plosīja negants sniega putenis, Tusonas lidlaukā izkāpa kāds glīti ģērbies tumšmatains kungs saules brillēs. Viņš izgāja cauri gaidītāju bariņam un atskatījās atpakaļ. Nē, neviens viņu te nepazina. Ance stāvēja kā stāvējusi un kaklu stiepdama vēroja atbraucējus.

Koļu nekur neredzēja. Bet tieši viņš bija atbildējis: jā, brauc.

Antons gāja atpakaļ un pienāca Ancei klāt no otras puses.

„Kundze, kaidu gaidāt?”

Viņa satrūkās, atskatījās, tad viegli piesarka.

„Onton! Tys teišam tu?”

Viņi raudzījās viens otrā un smaidīja, nezinādami, vai apskauties vai tikai sniegt viens otram roku. Tā viņi nedarīja ne vienu, ne otru. Bija labi tāpat.

„Koļas nav?” viņš nedroši ievaicājās. „Kola ir slyms.” „Slymsl? Kas jam vainas?”

Viņa kavējās ar atbildi, meklēdama īstos vārdus tos neatradusi, īsi iesmējās:

„Vacums.”

Acīmredzot viņa nevēlējās par to pašreiz runāt, jo tūlīt mainīja tematu.

„Muna autumošina ir nūvītnē. Pēc bagāžas ir jāiet lejup.”

Viņi gāja, bet kaut kas bija iezadzies pa vidu. Šķērslis. Vai nu tas bija Koļas neklātiene vai Ances noslēpums, bet viņi jutās kaut kā atsvešināti. Pazīstami jā, ilgi neredzējušies jā, bet ne veci labi draugi.

Gaidīdami bagāžu, viņi runāja par mazām, sīkām lietām. Par laiku, kāds bija lidojums, cik pasažieru, bet kad tas bija izrunāts, iestājās klusums. Viņi saskatījās gan, apmainījās smaidiem, bet sarunas nevedās.

Tikai kad Ance piegāja viņam pavisam tuvu, Antons zināja, ka viņa ir gatava savu noslēpumu atklāt.

„Onton, tu prasēji, kas Koļam vainas”, viņa skatījās tam tieši acīs. „Vai esi dzērdējis par taidu AIDS?”

„Aids!?!” Antons iesaucās tik skaļi, ka apkārtstāvošie pagrieza galvas.

Protams, ka viņš par to bija dzirdējis. Par to taču cietumā daudz tika runāts. Bet Koļa?

Trieciens atstāja Antonu ilgāku laiku bez vārda. Viņš gribēja ko teikt, ko vaicāt, bet nezināja ko.

Karuselis sāka griezties. Viņa bagāža bija viena no pirmajām. Viņš nocēla to no lentes un izlikās arto aizņemts. Dzirdot Ances balsi atkal, viņš bija tai gaužām pateicīgs.

„Onton, vai esi drūšs, ka bagāža ir tova?” viņa rādija uz gluži jaunajām ceļa somām. „Tam monogramma ir A.Y.”

„Jā, ir. Es mainēju uzvordu. Younger.”

„Kopēc?”

„Taipat. Izaklausos jaunekleigok.”

„Un topēc ari tev parūka?”

„Ak, tad pamanēji gan. Nu, kopēc nā. Kū var zynot, kas mani vēl isamīļoj.”

Viņi iesmējās abi reizē. Tas bija kā vecos laikos

Pa ceļam Ance pastāstīja tuvāk par savu dzīvi. Līdz augstskolai Koļa nebija ticis. Ieradās pirmais bērns, otrs, tad vēl divi.

Ilgi viņa nezināja, ka Koļa ir „tāds”. Bērni auga, izskolojās, aizgāja pasaulē. Viņi palika divi vien. Tad arī Kola aizgāja.

Viņš atgriezās pēc gada - slims.

„Un tu jēmi yū atpakaļ?”

„Onton. Koļa ir latvīts.”

Antons vēroja viņu no sāniem. Viņai vēl piemita daudz no iedzimtā skaistuma. Apaļāka gurnos, bet krūtis vēl stingras un šauras kā balkoniņi.

„Vai tev šei slimeiba napīsametēs?”

Viņa neatbildēja labu laiku. Skatījās taisni uz priekšu kā ko domādama, ko apsvērdama.

„Pašai nav,” tad pēdīgi viņa teica, pavisam klusu...

Ar Kolu bija bēdīgi. Viņš gulēja gultā uz vieniem sāniem, galvu atspiedis spilvenā. Rokā glāze, no kuŗas viņš ar salmiņa palīdzību šad un tad sūca vīnu.

„Nūžāloju? Es? Ni es ninūžaloju niko. J' regrette rien, kai Edīte Piaff tū teiktu. Tūmār..” viņš uzrausās pussēdus. „Tūmār ir divu lītu. Vīna ir tei, ka napalyku Latvijā..”

„Tu gribēji palikt Latvijā? Kopēc?”

„Vīneigi, kas tur vēl turas, ir latgalīši. Tīm vēl ir i spāks i dzymsteiba. Tī byus tī, kas atsajaunos Latviju. Es dūmoju, ka beja lobāk dūt sevi tam spākam, navys pildeit šeit svešu zemu kopsātu.”

„Bet Abrenes vairs Latvijā nav.”

„Onton, tu gon moki uzjautrynot sliminīku. Pareizi. Bravo. Tai tod tikai vīna līta.”

„Soki, pītālovnīk, soki, kas tu byutu.”

„Tys, ka navareišu pīsadaleitīs tymā latgaļu saītā. Man beja paradzāts tur teikt poris vordu.”

„Poris vordu par tū, ka mums visim beja jopalīk Latvijā?”

„Nā, Onton. Navisim. Vērsinīkim un diplomatim nā. Jīm byutu joporsaskolojās šai vai tai.”

Antonam palika drauga žēl. Viņš, kas vienmēr gribēja būt pirmais, kam bija jābūt visiem priekšā par ceļrādi, labais šachists tagad bija pēdējais, bija zaudētājs.

Karalis bija iedzīts vienā kaktā, neaizstāvēts un navarīgs, un gaida savas beigas. Un viņš, Antons, bija tas, kam piederēja dāma un nākošais gājiens.

Koļam tā spēlīte bija izspēlēta. Viņš vinnēt nevarēja. Pati dzīve bija tam pieteikusi matu.

„Kur ir tei sanoksme?”

„Tepat, vīnā vīsneicā.”

„Uzroksti runu, es tū nūlaseišu.”

Jā, varbyut, ka sateici vēl kaidu pazeistamu... Nu taidā gādājumā - Je ne regrette rien.”

Viņi saskandināja un iedzēra.

Savu solījumu Koļam Antons izpildīja. Viņš ieradās hotelī laikus. Pazīstamus viņš satika jau kungu istabā, patiesību sakot, pašam nezinot bija nostājies tiem tieši blakām. Kad pagriezās, bija par vēlu.

Pie siles ierindā stāvēja: „Trīs pirksti” Sapuello, „Lielais Alus” Ballatini, Luidži „Bandžo” Bandzilini un Maksis „Blusa” Edelmanis - un smaidīja.

Kad otrā dienā ziņās teica, ka ir atrasts pretlīdzeklis AIDS slimībai un Antons neieradās, Ance nezināja, vai priecāties vai ne.

Bet Koļa gan.