Kad svešas tautas gars sāk manas tautas bērnos iemājot,

Kad ņēmēju dzimst vairāk nekā to, kas iespēj dot,

Kad bezdarbnieku nav, bet simtu simti dzer un nestrādā,

Kad bezpajumtnieku mums nav, bet miljoniem nav Dzimtenes un māju,

Kad pārkārtošanās ir visur, bet nekur nav kārtības...

Man gribas kaukt kā ievainotam zvēram

Un noslīkt Daugavā,

Kas melna tek caur izvandītiem (izvarotiem) krastiem...

Es Dievu aizlūdzu par katru, kas vēl māk
Ar mani manas mātes mēlē parunāt.

Dievs, stāvi manai mazai tautai klāt!