40

Tautas frontes dibināšanas laikā mēs ar aizturētu elpu vērojam un ceram: vērojam ilgi nospiestu pašnoteikšanas un demokrātijas alku pēkšņu, praktisku izraisīšanos; ceram, ka maiņas uz labo pusi atkal nenoslāpēs „polītiski pagriezieni” un krievu šovinisma reakcija. Mēs zinām, ka te nav runa tikai par mūsu nacionālo simbolu − himnas, karogu un rakstu − atjaunošanu, bet par latviešu tautas pastāvēšanu un tālāku, veselīgu, neatkarīgu veidošanos. Runa ir par atklātību, pārkārtošanos un tāpēc, likumsakarīgi, par brīvību − varbūt vēl formās un izkārtojumos, kas nav simtprocentīgi ideāli, bet tomēr tālu no tās sapuvušās stagnācijas, kas nupat likās bezcerīga un nelabojama.

Bez šaubām, bez liekas vilcināšanās − atbalstīsim Tautas frontes virzienu un centienus. Bet paturēsim atmiņā neseno igauņu kongresu, kuŗā Marts Nikluss piedalījās savā strīpainā cietuma uniformā: pretspēki nav izgaisuši. Neņemsim uzreiz viegli sistēmu, kuŗas pārstāvji maiņu sākumā teica: „mums ir tanki Ādažos”. Ievērosim režīma inerci, tieksmi visu kontrolēt un bailes: armēņiem tomēr liegta apvienošanās; liegtas − šo vārdu rakstīšanas laikā − vīzas Tautas frontes lūgtiem ārzemju novērotājiem; ‘pazudušas’ Kremļa Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu kopijas. Gaŗi un plaši nosodīts Staļina ‘kults’, viens otrs nobendētais beidzot ‘attaisnots’ − bet ‘ģeniālā’ pavēļu izpildītāji nesēž vis uz tiesas sola: tie netraucēti ievāc goda pilnas pensijas. Vajāti un kratīti tiek vides aizsargāšanas aktīvisti − bet piesārņotāji arvien dod pavēles ministrijās un rūpniecības un tautai par savu rīcību neatbild. Bruņotie spēki nesarūk − bet veikali ir tukši. Tādā ziņā, nopietna satura ziņā, ‘pārkārtošanās’ vēl nav sākusies, un tikai demokrātiskā vidē var to patiesi un pamatos virzīt uz priekšu. Tāpēc Tautas fronte patlaban ir vienīgais cerību ceļš − ārā no bezizejas.

Un tāpēc cepuri nost visu to latviešu priekšā, kas saistījušies un sevi atdevuši tā, lai pašnoteikšanas ideja dzīvotu, lai reiz iekustētos šis gājiens atpakaļ uz cilvēcību un pašcieņu. Mēs atzīmējam un godinām tos, kas šodien stājas pie atdzimšanas šūpuļa. Viņu neatlaidība un drosme lai vairojas! Mēs par viņiem turam īkšķi − jo risks ir milzīgs. Moments ir vienreizējs.

Tādā momentā jāvaicā: vai arī šeit darām visu iespējamo? Vai arī te nebūtu vajadzīga personīga un sabiedriska pārkārtošanās? Ar vērošanu un cerēšanu vien nepietiks.

Mums jādomā par to, kā mēs varam tieši un netieši palīdzēt:

−     Kas notiek ar visām savāktām fondu un organizāciju naudām? Tās summas steidzīgi vajadzīgas, piemēram saziņlīdzekļu sagādei tiem, kas Latvijā strādā demokratijas labā. Rietumos ir pietiekami daudz ‘Helsinki 86’ un Vides aizsardzības kluba biedru, kas varētu norādīt pareizos saņēmējus.

−     Kur paliek mūsu lietpratēji? Tādu ir ļoti daudz tādās disciplīnās − pretpiesārņošanas, datoru, veselības − kuŗās varam sniegt tiešu palīdzību dzimtenes tautiešiem.

−     To pašu varētu attiecināt uz radošiem darbiniekiem − rakstniekiem, komponistiem, māksliniekiem. Kā viņi un viņu apvienības var tautiešiem dzimtenē sniegt palīdzību? Kā praktiski sadarboties?

Vai Draudzīgajam aicinājumam nav jāpaplašina nozīme − pāri robežām, pāri noteikumiem un noteicējiem?

−     Katrs no šejienes ciemos braucējs var būt ziņnesis, materiālu piegādātājs, savas dzimtās pilsētas (skolas, baznīcas u.c.) labvēlis, liecību un vajadzību paziņotājs šai pusē. Jābrauc ar kādu noteiktu mērķi vai uzdevumu ceļa somā, pie kopējā jāpieliek roka. Tas būtu mazliet grūtāk nekā braukt tikai pie radiem vai tūrisma nolūkā. Protams, jādzīvo pie radiem un draugiem, nevis viesnīcā uz ierobežotu laiku − un radus ir jāsauc ciemos.

−     Mūsu sūtņi, konsuli, ievēlētie polītiķi un jumta organizācijas kopīgi varētu pieprasīt Tautas frontes oficiālu atzīšanu, reizē ar Molotova-Ribentropa pakta anulēšanu, no tām valstīm, kas joprojām neatzīst Latvijas iekļaušanu Padomju savienībā.

−     Ko dara mūsu informācijas biroji, lai mītnes zemēs apgaismotu presi, polītiķus un valdības par dzimtenē notiekošo? Lai brīdinātu pret aizraušanos ar vārdiem un ārējībām? Lai aizrādītu, ka konkrētu reformu vēl trūkst, un tās neatlaidīgi pieprasītu?

−     Ko dara mūsu polītiskās partijas un klubi? Vai visi iespējamie sakari tiek izmantoti, lai mūsu tautas centienu sekmēšana ieietu mītnes zemju polītikas programmās?

−     Ko katrā pilsētā un pagastā dara vietējās organizācijas, gan atsevišķi, gan kopā ar igauņiem, leišiem, ukraiņiem, armēņiem u.c. ‘ārējās informācijas’ laukā? Kā ar savu biedru informēšanu – ‘iekšēji’?

−     Ko dara mūsu pašu prese? Kādu prioritāti tā ierāda dzimtenes notikumiem, to analizei? Uz ko tā mudina?

−     Ko darām katrs, stāstot draugiem un paziņām, rakstot presē, uzturot kontaktus ar tautiešiem Latvijā, domājot un meklējot – kā varam palīdzēt?

Un kā ar to visgrūtāko − personīgo?

Mums ir cilvēki, kas vēl šaubās, vai ir pareizi šeit uzņemt dzimtenes rakstniekus vai koŗus. Ir vēl organizācijas, kas negrib ielaisties ar ļaudīm ‘no turienes’. Redzamas personas, kas vēl iesaka pret šādām ‘parādībām’ demonstrēt. Izdevumi, kas nekautrējas drukāt ķengas un apvainojumus − un tad vēl daiļi runā par ‘cīņu’. (Tiem visiem tad būtu jānostājas pret Tautas fronti − jo tur taču laba daļa no ‘nevēlamiem’ arī darbojas!) Netrūkst cilvēku, kas pat nav savus radus meklējuši, negrib uz Latviju braukt, lai cik tas būtu vēlams un gaidīts: visu jāatceras „tā, kā bija”. Tas ir jaunākām paaudzēm nesaprotams laika un telpas separātisms.

Citiem vārdiem − vispirms vajadzīga personīgā pārkārtošanās, uz dzīvības un dzīvošanas pusi. Uz šodienu, lai cik tā grūta, nepatīkama, un nākotni. Īstā ciņa iet vaļā − tur. Tur mūsu sīkie strīdi un iedomība neko nenozīmē.

Notikumi Latvijā ir arī mums izaicinājums: būt godīgākiem, patiesākiem, konkrētākiem; likt darbus aiz vārdiem; pierādīt, ka viss teiktais par to „momentu, kas nāks”, nav tukši vārdi vien. Šis ir tas moments, pēc ilgiem, sūriem gadiem. Negaidīts. Varbūt − vienīgais. Nu? Vai spēsim likt pie malas personīgās vēlmes, cīnīties par šodien reāli iespējamo, tomēr paturot ‘absolūto’ kā savu ideālu, gala mērķi? Vai esam gatavi praktiski veicināt to, ko tautas vairākums cenšas panākt šobrīd?

Vai mūsu kulturāliem pasākumiem nav šodien lielāka nozīme kā jebkad? Ja Latvijā sāk izdot trimdas rakstnieku darbus, ja tie tur pievienosies latviešu literātūrai kā neatdalāma mūsu pārdzīvojumu un sapņu liecība − vai nepieaug vajadzība tos rakstīt un iespiest, un darīt to labi? Ja būs iespējams Latvijā studēt − vai nav vēl svarīgāk šejienes latviešu skolās pasniegt un iemācīties senču valodu tā, ka Latvijā nebūs kauns to runāt? Vai nav neatliekams uzdevums šeit − Minsterē, Abrenē, Kalamazū − pastiprināti uztvert, kopt, atjaunot, jaunināt un nodot tālāk vērtības, kuŗas var uz dzimteni ņemt līdz? Vai nav uzreiz lielāka nozīme tādu kulturālu pasākumu atbalstam, piemēram, caur Latviešu fondu? Vai nebūtu vērts tomēr iestāties korī un iet uz mēģinājumiem, jo ... kas zin? Iedziļināties tautas dziesmās. Kalt rotas. Dejot. Lasīt. Aust. Salikt jaunu baznīcas dziesmu grāmatu. Rūpīgāk rediģēt apkārtrakstu. Mēs katrs kaut ko varam. Ja jau viņi Latvijā var to ...

Atkal paveŗas plašāka nozīme mudei „būt latviskam”: būt latviskiem kopā. Bet pie lielākas kopības nevar tikt ar iemantotu ģimenes vārdu, ceļa karti un sāpēm vien. Tā ir dzīva kopība, un ieeja tajā prasa minimālu dzīvošanas māku. Gribēšanu dzīvot − latviski.

Protams, protams... uzmanīgi, gudri.

Šobrīd skaidrs, ka labāka nākotne nav garantēta − mēs varam tikai cerēt un strādāt. Mūsu tautas pieredze liecina, ka neviens mums īpaši labvēlību nav parādījis: paši esam izcīnījuši, daudz panākuši par spīti apstākļiem. Tāds ir mazas tautas liktenis lielu kaimiņu spīlēs. Tāpēc − uzmanīgi, reāli.

Un tomēr − ar sirdi. Kāda jēga te ko „turēt rezervē”?

Mēs ceram, ka drīz pienāks diena, kad būsim atkal visi kopā − un tie, kas nebūs, nebūs − un svinēsim kādu vakaru, būs runas un dziesmas, un mēs viens otram nostalģiski vaicāsim: jā, kur tu biji toreiz, kad dibināja Tautas fronti? Vai atceries? Ko darīji? Kas notika ar taviem bērniem?

Mēs atkal pieminēsim zudušus draugus un ģimenes locekļus, lai kādā pasaules malā viņi vēl dzīvotu. Jel brauciet! Viņu izvēle. Mēs norakstīsim vēstures sīkumos visus tos, kas reiz, i vienā pusē i otrā, uzstājās ar savu taisnību un noteikšanu. Mūsu gļēvulība un mietpilsoniskums to pieļāva, bet pasaulei latviešu iekšējā skaldīšanās bija vienalga. No jauna nosauksim ielas un parkus mūsu skolotāju, gara darbinieku un varoņu vārdā: „Gunāra Astras bulvāris”. Mēs savāksim rakstus un liecības par tiem laikiem, kad bijām dalīti un apspiesti un piesārņoti − un teiksim: nekad vairs. Mēs atkal strādāsim un celsim, kā gribam. Mēs esam viena tauta un zeme − uz palikšanu. Mēs svinēsim Jāņus savā zemē, nevienam atļauju nelūgdami. Mēs dziedāsim savas dziesmas − tikai vienos dziesmu svētkos.

Uz citu vietu ceļš nevar vest.

 

Juris Mazutis