Vera Cekule

PAR VOLDEMĀRU IRBI

 

Vera Cekule daudzus gadus bija Latvijas Valsts mākslas mūzeja grafikas fondu glabātāja. Šim darbam Cekule kalpojusi ar mīlestību. Tagad ir pensionāre.

Voldemāra Irbes gleznu fotogrāfijas ir no darbiem, kas glabājas Latvijas Valsts mākslas mūzejā un iegūtas ar mūzeja gādību.

 

Latviešu pastelists Voldemārs Irbe dzimis 1893. gada 13. novembrī Beļavas pagastā, amatnieka ģimenē. Profesionālās iemaņas apguvis Vācu amatnieku biedrības skolā pie gleznotājiem A. Cimermaņa, J. Kugas un tēlnieka B. Dzeņa. 1911. gadā viņš skolu atstāja un pārgāja uz J. Madernieka mākslas studiju. Pēc diviem gadiem 1913. gadā Voldemārs Irbe no studijas aizgāja, uzsākdams patstāvīgas mākslinieka gaitas. Jau 1914. gadā viņš piedalās IV Latviešu mākslinieku izstādē ar pieciem pasteļiem. Diemžēl veiksmīgi uzsāktās mākslas gaitas pārtrauca pirmais pasaules karš. Posts un kara šausmas 1915. gadā aizveda Irbi uz Alekseja klosteri Rīgā, vēlāk klosteriem Pēterburgā un Suhumi. Karam beidzoties, mākslinieks atgriezās Rīgā.

Tieši šajā laikā veidojās latviešu pasteļa glezniecības meistara Voldemāra Irbes mākslinieciskais briedums. 1913. gadā mākslinieks savas daiļrades gaitas iesāka ar eļļas gleznojumiem, bet pēc gada pārgāja pie pasteļa, kuŗam palika uzticīgs līdz mūža galam. Acīmredzot darbs ar pasteli bija tuvāks mākslinieka nervozajai, nemierīgajai un kustīgajai dabai. Voldemārs Irbe bija ļoti savdabīgs cilvēks ar askētisku dzīves veidu. Rīgas ielās bieži uzmanību saistīja neliela auguma cilvēks ar izspūrušiem matiem, pinkainu bārdu, basām kājām, ģērbies noskrandušās biksēs un virsvalkā, kuŗš teciņus skrēja iespiedis kasti un papīra mapi padusē. Tādu mākslinieku redzēja darbdienās un svētkos.

Viņš dzīvoja Brīvības ielā 103 pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas, mūra nama trešajā stāvā, mazā vienistabas dzīvoklītī kopā ar savu māti. Turpat sētā atradās neliela veca mājiņa, kuŗā viņš bija ierīkojis darbnīcu un izstāžu telpu. Pie vārtiem maza, veca, sarūsējusi izkārtnīte ar uzrakstu: „Mākslinieka V. Irbes izstāde”. Darbnīcas iekštelpa atgādināja vecu šķūni. Vienu kaktu no pārējās telpas atdalīja finiera siena ar iestiklotiem lodziņiem. Grīda noklāta salmiem, uz kuŗiem sēdēja mākslinieks un nemitīgi zīmēja. Pārējās brīvās sienas no griestiem līdz grīdai noklātas ar ogles un pasteļa zīmējumiem. Daļa darbu iestikloti melnās logātēs, citi piestiprināti vienkārši ar spraudītēm. Šo darbnīcu varēja apmeklēt katru trešdienu un svētdienu no pl. 12.00 līdz 15.00.

Desmit gadu vēlāk, 1929. gadā, Voldemārs Irbe iekārtoja otru savu darbu ekspozīciju tikko atjaunotā vecā koka namiņā Pārdaugavā, Akmeņu ielā 26 (pretim vecajam Dzelzs tiltam). Mākslinieks pats saveda kārtībā griestus, sienas un grīdu. Apmeklētājiem šī ekspozīcija bija pieejama katru otrdienu. Tā Irbem bija vienīgā iespēja parādīt savus darbus publikai, jo no 1919. līdz 1935. gadam māksliniekam nebija iespējas piedalīties izstādēs, kaut gan Rīgā tajā laikā rīkoja ļoti daudzas un dažādas latviešu mākslinieku izstādes. Diemžēl, tās rīkoja dažādu grupu mākslinieki, no kuŗiem viņš stāvēja savrup, jo Irbes mākslinieciskā koncepcija neatbilda šo grupu jaunām mākslas idejām un gleznošanas manierēm. Darbnīcās apmeklētāju nekad netrūka. Bieži cilvēki stāvēja nelielā pulciņā pie durvīm un gaidīja mākslinieku pārnākam. Irbe ieradās trokšņaina, skaļa zēnu bara pavadīts. Pie viņa darbnīcā bieži uzturējās bērni, kas mākslinieka ierosināti zīmēja ziedus vai dažādus priekšmetus. Savus apmeklētājus Irbe uzņēma laipni, vienkārši un sirsnīgi. Dažreiz uz noskaņotām, vecām klavierēm spēlēja un pats dziedāja latviešu tautas dziesmas, atskaņoja latviešu komponistu dziesmas, Mocartu un Šūbertu. Irbe atzina, ka mūzika viņam tikpat mīļa kā viņa krāsas.

Tomēr vislabāk mākslinieks jutās uz ielas, tupēdams drīz vienā, drīz otrā ielas stūri. Ieraudzījis kaut ko saistošu, viņš uz papirosu kārbiņas vāka vai lielāka papes gabala steidzīgi zīmēja vai gleznoja. Irbi redzēja strādājam tirgos, veikalos, kafejnīcās, krogos, tējnīcās un restorānos. Neiztrūkstošs viesis viņš bija Rīgas nomalēs, nabadzīgajos strādnieku rajonos: Iļģuciemā, Purvciemā, Sarkandaugavā, Mīlgrāvi, Maskavas priekšpilsētā, Katlakalnā un Juglā. Tur mākslinieku labi pazina un ieredzēja. Ļaudis bija paraduši redzēt Irbi darbā nogrimušu tupot uz ceļiem ielas dzeltenajās smiltīs vai zaļā pļaviņā. Viņam apkārt bija salikti nupat zīmētie pasteļi, kuŗus mākslinieks turpat uz vietas pārdeva par sīknaudu − 20, 50 vai 70 santīmiem, reti par latu. Voldemārs Irbe atzina, ka uz ielas viņš savus darbus pārdevis par santīmiem apstākļu spiests. Viņam bija vajadzīga nauda ikdienas iztikai, darbnīcu uzturēšanai, īres samaksai un materiāla (pasteļa un papīra) iegādei. Tajos retajos gadījumos, kad mākslinieks darbus pārdeva savā darbnīcā, viņš prasīja lielāku naudas summu, apzinādamies, ka tas ir nobeigts darbs. Irbe strādāja ātri un lielā steigā. Būdams pēc dabas ļoti impulsīvs un nervozs, viņš nespēja iedziļināties un ilgi pievērsties vienai kompozīcijai, jo mākslinieka uzmanību saistīja jau cits objekts. Tā vienā dienā radās seši, dažreiz pat astoņi pasteļi − sadzīves žanri, ainavas, klusās dabas un portreti. Savus pasteļus viņš parasti gleznoja uz smilšpapīra ar dažādu grauda virsmu, papirosu kārbiņu papes vākiem vai speciāla melna, samtaina franču pasteļpapīra.

No 1920. līdz 1928. gadam māksliniekam raksturīgas miniatūras (2x4 cm, 3x4 cm) un neliela izmēra darbi (15x17 cm, 25x80 cm). Voldemāra Irbes miniatūras radās spontāni, ļaujoties acumirkļa iespaidam. Piemēram, skrienot pa ielu, viņš pēkšņi ieraudzīja melnu, pinkainu suni. Paķēris sagatavotu smilšpapīra gabaliņu, viņš drudžainā steigā ar krāsainu krītiņu zīmēja suņa veidolu, izceļot tā kustības. Citā ielas stūrī Irbes uzmanību saistīja sarunā nogrimuši cilvēki. Arī tie pārtapa mākslinieka darinātajā miniatūrā. Figūras sērkociņa lielumā izvietotas aplī, veikla līnija dod katrai nemaldīgu raksturojumu. Miniatūrās sastopami arī portreti. Cilvēkus šiem portretiem Irbe pa lielākai daļai sastapis nejauši savās ikdienas gaitās. Mākslinieks savu objektu sejās cenšas saskatīt kādu izteiksmīgu vaibstu, kas palīdzētu nekļūdīgi atklāt cilvēka raksturu un intelektu. Voldemāra Irbes miniatūrām raksturīga asimetriska kompozicija ar vertikālu līniju uzsvaru.

Līdztekus miniatūrām Irbe šajā laika posmā strādāja arī pie lielāka izmēra pasteļiem. Tajos tāpat manāms steidzīgs darba ritms, tikai sadzīves žanros un ainavās notikumu amplitūda plašāka, tā nav tik acumirklīga kā miniatūrā. Irbi vienmēr saistīja tirgus ļaužu burzma, kuŗā viņš jutās kā mājās, neapnicis vērot nerimstošo cilvēku plūsmu un daudzveidīgo tipāžu. Tas deva neizsmeļamu vielu virknei pasteļu „Tirgus”, „Olu pārdevēja”, „Tirgū”.

Trīsdesmitajos gados Voldemāra Irbes daiļrade sasniedza savu zenītu. Šajā laikā mainās arī viņa pasteļu formāts uz lielāku (80x100 cm, 70x80 cm). Viņa sadzīves žanros joprojām dominē tirgus ainas. Trīs, četru figūru vietā, izvietotas divdesmit kustīgu cilvēku figūras ar vēl asāku tipāžas raksturojumu. Šī laika darbi liecina par izkoptu pasteļa glezniecības rokrakstu un metodi. To Irbem noteica mākslas darba sižets, kuŗam viņš pakļāva un organizēja savu apdāvinātā kolorista izjūtu. Viņš veikli lietoja dažādus gleznošanas veidus. Vienā no tiem mākslinieks kompozicijas lielākos laukumus noklāja ar plānu pasteļa segumu (debesis, zemi) un ļāva tam cauri spīdēt melnajam pamattonim, to vietām atdzīvinot ar spilgtu pastozu pasteļa uzlicienu (celtnes, cilvēku figūras, dzīvnieki) un panāca saskaņotu siltu krāszieda gammu. Citā viņš izlietoja melno pamattoni, balstīdamies uz virtuozi vilktu līniju miju ar maziem košiem krāsu laukumiem, radīja krāsu kontrastu.

Voldemārs Irbe, pats nākdams no mazo ļaužu vides, labi pazina viņu dzīvi un ikdienu. Viņu mitekļos māksliniekam pretī no visiem kaktiem raudzījās trūkums, kuŗu nevarēja slēpt pat šo cilvēku neliekuļotā sirsnība un viesmīlība. Viņš labprāt ieskatījās arī mazajās kurpnieku un atslēdznieku darbnīcās, jo mākslinieku vienmēr saistīja cilvēka un darba tēmā − „Virtuve”, „Istabā”, „Pie slimnieces gultas”, „Tējnīcā”, „Kurpnieka darbnīcā”. Kompoziciju Irbe veido ar brīvu priekšplānu, figūras un priekšmetus izvieto otrā plānā, līdz ar to panākdams lielāku telpas dziļumu. Krāszieds satumšināts, bet vietām ieliktais košais dzelteni sārtais laukums (luktura spožais stars, plītī degošā liesma, uz galda dzeltenais galdauts) rada siltu, mājīgu noskaņu.

Irbes daiļrade nav iedomājama bez ainavas. Tajā var vērot visu Rīgas nomaļu nostūriem raksturīgās smilšainās līkloču ieliņas, zilo ceriņu puduros un lielo koku zaļajā aizsegā slēptas mazas mājiņas, zaļas pļaviņas ar večiņu un baltām zosīm.

Ziemas ainavās mākslinieks attēlo sarmotos kokus, sniega sadzītās kupenas un tumšajos vakaros apgaismoto logu romantiku. Irbes ainavu raksturo lielu laukumu virknējums, silto brūni dzelteno un auksto zilo, zaļo nesaskanīgo toņu apvienojums harmoniskā krāsziedā. Akcentēts zīmējums ar jūtīgu formas uztveri, kuŗu dažreiz izteic viegls svītrojums. Lai ātrāk ieklātu lielākos laukumus, viņš strādāja nevis ar pasteļa krītiņu, bet sarīvēja to pulverī, notriepa pirkstus vai visu plaukstu un viegli noklāja vajadzīgos laukumos, radot gludu, samtainu segumu.

Trīsdesmitajos gados Voldemārs Irbe pievērsās klusajai dabai, kur dominējošie kļuva ziedu pasteļa gleznojumi. Klusajās dabās no sadzīves priekšmetiem vērojam tikai smagnējās māla vāzes, kas bija nepieciešamas kā ziedu statīvs, reizēm kompozīcijas stabilitātei šķīvis ar dažādiem augļiem. Visa mākslinieka uzmanība pievērsta ziediem, pamatnei un dibenplānam. Ziedu pasteļa gleznojumā parādās spilgts krāszieds, ko dažreiz pastiprina pastozs temperas klājiens. To intensitāti vēl izceļ melnais dibenplāns un priekšplānā brūnā pamatne. Kompozicijas stabilajā risinājumā panākta laba telpas izjūta, faktūrējuma bagātība un toņu dažādība.

Voldemārs Irbe bija no visplašāk pazīstamiem māksliniekiem nevien strādnieku vidū, bet arī daļā latviešu inteliģencē. To apliecina vairāki pasūtījumi, kuŗus mākslinieks saņēmis no Rīgas pilsētas muzeja direktora, mākslinieka Vilhelma Purvīša. Iepirktie Irbes pasteļi lika pamatus plašajai LPSR Mākslas mūzeja kolekcijai.

Voldemāra Irbes daiļradi 1944. gada rudenī pārtrauca nomaldījusies sprāgstoša lādiņa šķemba, izdzēsdama mākslinieka dzīvību.

Voldemāram Irbēm izcila nozīme kā latviešu pasteļa glezniecības celmlauzim un veidotājam.