PIE VERMĪRA VIRTUVES

KALPONES

Gaisma kā medus

kā rentgens

kā glāsts

trekna, sieraina Holandes gaisma

tavā pierē, uz lūpām, pienā –

tas Ir tavs bridis, gaismas brīdis

rīta darba brīdis gaismā

tavā − un viņa

Rupji aptēstas sienas

smagi trauki

augļi un maize –

katrs atdod gaismu, kā var...

klusā daba Ir gaismas daba

bet viņa runā

par namdariem, cepļiem un pavardu

ar gaismas vārdiem

Tu smaidi – ne jau par mani, mulsušu te,

bet par viņu, gaismas vijēju...

par dzīvi – kas sastingst krāsās

par to gaismoto rītu

kad bija labi

virtuves smaržās un gaismā –

uz otas gala ...

Sīpolam jānovelk

Vēl viena āda

Un vēl viena.

Jātiek tuvāk vidum.

Bet kāpēc jāraud?

Vai sīpols kļūst sīvāks,

Vai es vājāks?

Varbūt man pašam jānolobās,

Jānolobās līdz pašam centram.

Vai noloboties līdz centram

Kļūšu jūtīgāks?

Bet kur ir tas centrs?

Sirds klusē.

Vai katram mums tiks,

Jeb būs jādalās?

Kā jau dalījušies daudzi,

Kad pietrūcis

– tas,

Pēc kā nes visi

Ilgojamies un ceram.

No visa lieluma,

Vismazāko daļiņu

Turēt rokā,

Kā tikai vienu

Krāsainu lapu.

No tūkstošu tūkstošiem,

Kas rudens smaidos zied.

Tad aizver plaukstu lēnām,

Acīs iekāps vēlīna vasara

Un sauļosies.

Pēteris Cedriņš

TUMŠA NAKTE

Tava acs trausls ledus,

Tava miesa kodes spārns.

Dvēseļu plūdos atkāpies

Es Tevī ieleju gaismas

aklos starus.

Gaisma sāk urdzīt Tevī

Kā Ievas dārzā ievainotie

zvēri.

Ielikām naktī noplūktās zaļās zāles –

Tumsas sulās glabātas tās glābs

pārdabisko ziedoni.

Es, Jāņa Kristītāja galvas dēls

šonakt jūtos svēts.

Aplaistīdams savu kuplo matu kreklu

ar benzīnu,

Es laižu uguni pie savas tumsas.

No mūžības es izsmeļu atbalsis

kuŗās, aiz pīlādžogu lūpām,

mājo saules meitas balss.

Mana nāves skūpstītā mute

Iespļauj spogulī kas nav

un nebija durvis.

Kā mēs to sapņojam,

Pīlādžu galotnēs svārstās zibeņi, un

Es, mīļā, pieskaŗos Tev it kā varētu atsaukt mums

pazudušo

Dievu

DZIESMAS PAR

Viņas vārds bija Maija Nagizied

Latviete dzimusi Tibetā vai otrādi

Bet nekādi nevarēja saprast

No kurienes viņas radi

Kāds teica – no Arējās Mongolijas

Vai arī – no mangolijām

Vai arī – no Mangifera indica**

Vai arī – no Korsikas

Kas

To lai zin

Kas to lai zin kam viņa rada

Kāda karma viņu vadā

Kur viņa vēlreiz piedzims

Div tūkstoš deviņdesmit devītā gadā

Maija Nagizied

Mistiskā roze

Liesma iz Himalajiem

Maģijas kvintesence

Maija kājām basām iz Jēkaba Janševska

Kurzemītes zieds

* Vārds „Maija Nagizied” aizņemts no Janševska romāna Dzimtene

Šodien mums jāiztiek bez Beatričēm

(Tāpat kā bez siltiem suņu purniem)

Mūsu himnas vairs nelido augšup

Mūsu mantra

Ir viendimensionāla spalga

Vienalga kur to dzird

No sausām rīklēm vai

Mašīnu spiedzienos vai

Mīļāko neprāta kaisles kliedzienos

Tāpēc mīļā Maija

Tu esi pārmiesojusies manekenos

Jekaterinas bulvāŗa

Piektās avēnijas

Un

Manas dvēseles skatlogos

Tu smaidi

It kā noslēpumaini it kā tu visa

Būtu plika Mona Līza

Un es ticu tavai smaidīšanai

Credo quia absurdum est*

Jo tu esi jo tu esi

Jaunā Ieva

Mana un neskaitāmu citu

Per definitionem

Uzticīgā sieva

Jo tu esi jo tu esi

Bez diētas super–naturāli tieva

*„Es ticu tāpēc, ka tas ir absurds” (Tertulians)

Maija Nagizied

Kur gan tu paliki

Manas dienas ir tukšas un sausas

Bet man nav laika par tevi domāt

Man jāklausās mēma pelēka betona masās

Manās tagadējās māsās

Manas tagadējās dvēseles māsās

Man jāklausās

Kā laiks iet uz beigām

Kā laiks sastingst īsi pirms beigām

Maija Nagizied

Man nav laika par tevi domāt

Man jāklausās

Kā tavi mati tavas lūpas

No betona sarkofagiem zied

Mēs kas te esam salasījušies*

Lai tencinātu savus senčus

Lai tecinātu alutiņu

Mēs pasaules tekuļi

Pārpalikušie Don Kichoti

Svētās atliekas

Pīlīšu pūtēji

Samani

Svoloči

Mēs kas esam un neesam

Mēs kuŗu „es” ir lielāks par Everestu

Ko nu

Nu – varētu arī tā

Reiz Latvijā

Man bija brūte vārdā Maija Nagizied

Viņa bija emigrante no Tibetas

Kā arī

Ciānas draudzes locekle bez balsošanas tiesībām

Mēs nekad negājām viesībās

Lai gan aicināti tikām

Tiku tikām

Mums pietika vienam ar otru

Un ar kalnu vērsi no Himalajiem

Tā tas bija

Kamēr visu salaida dēlī

Teoloģija

* Domāts kāds dzejnieku saiets Priedainē

Ieva Lešinska

Kādu rītu divas rokas

sastingušas gaismā.

Tavas acis kailas,

(ne tik kailas kā uguns).

Mana seja drupās,

iekritusi sevī.

Tai rītā tu sāki elpot bez elpas,

spogulis neapmiglojās.

Tu lēni gāji pie savas ēnas,

kas tevi sargā pirms pamošanās.

Tu biji tāls, neatminams

vai vienkārši rituāls.

Paņemt tevi aiz rokas,

ledū vēl neieslēgtās.

Paņemt tevi aiz vēja,

ko tu ieelpo tumsā.

Es būšu ziemeļos,

ziemeļos no tavām acīm,

kad tajās austošais kristāls

metis ēnu pār manu plecu.

Pasaule izšķīda vārdos,

un iestājās sniega, ūdens

un dubļu laiks.

Laiks tecēja tev caur skropstām

un aizskaloja pieturzīmes.

Autobusi uz pilsētu vairs negāja,

un mēs turpinājām brist

un gaŗlaikodamies skaitīt pēdiņas ap ceļu

un uz tā. Piesardzīgi un paslepen

mēs meklējām kabatās zilbes,

tad noglabājām tās dziļāk – –

(autobusi uz pilsētu vairs negāja).

No pilsētas bijām atbriduši uz salām.

Klausies. Žilbinošajā mirklī

pirms dārdiem es uzdūros klusām, pilošām

skujām. Mēs bijām kaili, virs ūdens,

gaisā. Ezers klājās kā palags starp

priedēm. (Tu uz tām vienmēr noskrāpē

plaukstas.) Es sapņoju par siltu

dzelmi, kuŗai drīz nepratīšu vairs

ticēt.

Tad, nenovēršami, pērkons.

Kaut kur, kādā fotogrāfijā,

tava āda Ir pelēka Oklahoma.

Tavas acis pilnas asu kristālu un

smilšu. Es skatos, un tās satrūkstas,

metas bēgt. Bēgt pa kādu numurētu

ceļu, slapstīties prom no ziemeļiem,

no atmiņas – vai gaisa.

Kaut kur, kādā fotogrāfijā,

tava āda ir pergaments. Vēsturisks

aiz skumjām. Vai nāves.

GODAM UN

Ar šampanieša glāzēm rokās,

mēs vēlam viens otram godu,

jo tā mums ir maz,

tik bezgala maz.

Citādi ir ar patiesību

Tās mums ir liku likām,

tikai īsti nezinām

kā pie tās tikām? –

Dažs saka – ar lielgabala šāvienu,

cits teic – ar kunga bargo bļāvienu,

un vēl kāds cits no malas čukst:

bāliņ, ar kāvienu,

tikai ar vagara spēcīgo kāvienu –

tā gudrojot un prātojot,

mēs nemanām,

ka dzīrošana ir pārvērtusies bērēs

un nu vairs galīgi nezinām,

kas sakrāto mantu mums nomirstot tērēs?

tādēļ pametuši patiesības bāzes

un pacēluši šampanieša glāzes,

klupdami, krisdami,

it kā bēgot no soda,

triecamies, dzenamies,

pēc goda.

Tā tauta nedzīvos,

Kas pati sevi tiesā,

Kas melnā nestundā

Cērt brūci savā miesā.

Tā tauta nedzīvos,

Kas ārda ēkas mūŗus,

Ko pati cēlusi,

Lejot sviedrus sūrus.

Tā tauta nedzīvos,

Kas šķeļas vidū pušu,

Neviens to nemeklēs

No zemes pazudušu.

Spodrini valodu

Tīru un baltu,

Senmātes lolotu,

Sentēva kaltu.

Laima to vijusi

Ap šūpuļa līksti,

Ne tu to aizmirst,

Ne pamest drīksti.

Naktī vistumšākā

Kā balta liesma

Tev visur līdzi ies

Tautasdziesma.

Akmeņi pārplīsīs,

ūdeņi izsusēs

un koki pie zemes lieksies,

tai brīdī, kad cilvēks

pēc taisnības tieksies.

Cērtiet brāļi, ko cirsdami...

Cērt.

Ko cērt brāļi? – istabiņu?

Brāļi – brāli cērt.

Cērt vienam – saule lēca,

Cērt otram – norietēj.

Cērt trešam – nu tik būs!

nu būs zīļu vainadziņš!

Ķer pie zīļu vainadziņ –

(zobentiņš lai asinās) –

beidzot kronis pašam savs!

I rociņas rasiņā.

Sārtā, sārtā rasiņā...

1983

ANTIŅŠ, TALSU

Mūžam kaut kas ir briesmās –

cilts iekopti lauki,

muiža

vai impērija.

Un tāpēc –

elsojiet, plēšas,

zvēro tu, ēze, –

Antiņa elpu,

Antiņa acīm.

Viņš pats bija karsts kā smēde.

Līdz rītam nespēja atdzist.

Un cēlās pār ezeru migla

no viņa skāvienu versmes.

Stabulētāji bija citi –

galvā skolas un kabatā sudrabs.

Stabulētāji bija citi,

un prātiņš nenāca mājās.

Prātiņš šāvās

kā vanags pār lauku,

prātiņš pilskalnus pārlidoja,

prātiņš slēpās akās un ezeros,

prātiņš ērģeļoja kā mežs.

Bet rokas kala un kala.

Līdz pārplīsa nekaltā sirds.

Un, kad prātiņš pārnāca mājās,

jauns bija iesācies gadsimts.

Kad prāts nāk mājās,

nāk neprāta formā.

Un elsoja plēšas

un zvēroja ēze –

Antiņa elpu,

Antiņa acīm.

Deg debesīs vakara smēde

un pamalē lakta notrīs.

Tad norimst. Un tikai migla,

čūkstoša elpa pār ezeru.

1984

FRAGMENTS NO

Rīta agrumā, vakara vārtos,

augstu logā un baltu bārdu...

Piektā sārti vai ari karš ārdās –

augstu logā un baltu bārdu.

Bet varbūt, ka ne augstu logā,

bet varbūt pat, ka smagā pagrabā,

un pavisam ne bultu lokā –

papīrītis kalsnējā rokā.

Pirmīt rokā bij lejkanniņa,

tagad – saglābta jauna ziņa,

kura tikai vēl nāks mums plecos,

kura mūžam vairs nenovecos.

Laiks ir tāds un citāds, un šitāds,

laiks ir slikts, pikts un dikts,

laiks vienmēr ir kaut kādā togā.

Bet tu esi savā logā.

Rīta agrumā, vakara vārtos –

augstu logā un baltu bārdu.

Ai, zelta tālumi, ūdeņi zilie!

Mani tālskati ir mana brillīte.

– No kādiem kalniem tad nākat?

– Mūsu kalni ir mūsu mākoņi.

Mūsu mākoņi ir mūsu nākotne.

Un tur mēs tikai vēl sākamies –

rīta agrumā, vakara vārtos,

augstu logā un baltu bārdu.

Pat zem zemes – augstu logā,

baltu bārdu un bultu lokā...