Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988

 

 

Nikolajs Kalniņš

PARAUGĢIMENE

 

Vudtaunas pilsētiņā visi latvieši Rozuļus sauc par paraugģimeni. Tiešām ieejot viņu sētā vien, tūlīt redz, ka Rozuļi ir īsti latvieši. Pagalmā aug divi bērzi. Vasarā dobēs zied sarkanbaltsarkanas puķes. Mājai, ko Rozulis pats uzcēlis, lievenis balstās uz dzeltenām koka kolonnām, kuŗās iegrieztas latviskas saulītes.

Vēl vairāk par tautiskām lietām ir domāts telpās. Viesistabā uz īpaši izbūvētas dzegas goda vietā stāv Latvijas standartkarodziņš. Tam vienā pusē pie sienas Valsts prezidenta ģīmetne, otrā - Brīvības pieminekļa uzņēmums ar plāksnē skaidri salasāmu ierakstu Tēvzemei un Brīvībai. Pie citām sienām ir grāmatu plaukti un gleznas; arī blakus istabās. Kā gobelēns pielikta tautiska sega, kas sētin nosēta ar rakstainiem dūraiņiem. Tautiskus cimdus, šķīvjus un rotas lietas ir rūpīgi vākusi nama māte.

Nekā šais telpās nav sveša.

Abi bērni ir apmeklējuši visas latviešu skolas, vasarā dzīvojuši draudzes nometnē, vienmēr darbojušies jaunatnes organizācijās. Zete nu jau žēlsirdīgā māsa, laimīgi apprecējusies ar latviešu ārstu. Auseklis pēc trim gadiem būs advokāts.

Arī pats Rozulis savas aizsāktās inženiera studijas, ko karš pārtrauca, pa vakariem nobeidzis Amerikā. Sieva kā kaucmindiete drīz vien dabūjusi darbu savā specialitātē pilsētas kolledžā. Tā Rozuļi ātri tikuši uz augšu. Ja dažiem labklājībā aizmirsies solījums, ar kādu šķīrās no Eiropas, ka saglabās sevi Latvijai, to nekādā ziņā nevarēja sacīt par Rozuļu ģimeni. Mājā viņi runāja tikai latviski. Bērniem jau agri bija iemācīts pantiņš:

Kā tēvu valodu saglabāt un spodrināt
Šodien, rītā un parīt?
Nekad svešā mēlē nerunāt,
Ja to varam savā darīt!

Rozuļi cītīgi lasīja latviešu avīzes un žurnālus. Arī lielie grāmatu plaukti nebija tikai telpu greznumam.

Uz sarīkojumiem un baznīcu gāja kopā ar bērniem. Darbojās jau no sākta gala draudzē: Rozulis par kasieri, kundze vadīja dāmu komiteju. Tagad Auseklis savu reizi pildīja dežuranta pienākumus, palīdzēja savākt kollekti. Atsaucīgi Rozuļi bija arī, kad prasīja ziedojumus. „Mūsu pasākumus neviens cits neatbalstīs, ja paši to nedarīsim!” sprieda vecāki un savu artavu dot laikus radināja ari bērnus. Vai tad brīnums, ka Vudtaunas latvieši Rozuļus sauca par paraugģimeni? Strādīgi, izpalīdzīgi un saticīgi - tādi viņi bija sabiedrībā, tādi mājā.

Un tad tieši šī paraugģimene sašķēlās.

Tas nenotika pēkšņi. Kad sāka izrādīt no okupētās Latvijas atsūtītās filmas, ieradās dzejnieki, aktieŗi un lektori gan pa vienam, gan grupās, Rozuļi šos sarīkojumus neapmeklēja.

„Vai mēs nezinām, ka viņiem jāmaļ melu un propagandas dzirnavas?” teica Rozulis. „Mums tur nav nekā ko meklēt!”

Tēvam klausīja ne tikai sieva, bet arī meita un dēls. Ziņkāre viņiem bija gan, kā tur tai tēvzemē izskatās? Rīgu bija redzējuši tikai bildēs. Upes un ezerus kā zilas dzīsliņas tikai uz kartes, kad mācījās Latvijas ģeogrāfiju. Bet mājā un vēstures stundās stāstīts, kas ir čeka. No tās vajadzēja vairīties, ja atbraucējus dēvēja par tās kalpiem.

Bet tad latviešu avīzē parādījās sludinājums, ka uz Ameriku brauc Zilā kalna vidusskolas deju kopa.

Auseklis piedalījās latviešu tautisko deju grupā Vudtaunā. Un nu viņu skolotāja jauniešiem saka:

„Aprunājieties mājā ar vecākiem, kas varētu un gribētu uzņemt pie sevis uz pāris dienām šos atbraucējus. Tie ir jaunieši, kas brīvo Latviju nav redzējuši. Skolā, presē un televīzijā viņiem pa abām ausim ir dzīts iekšā, ka uz ārzemēm ir aizbēguši tautas ienaidnieki, nacisti un Hitlera kalpi. Ja mēs šos jauniešus neuzņemsim, neiesim viņus skatīties, tad atgriezušies viņi sacīs: Jums taisnība, neviens mūs negribēja redzēt. Bet kad laipni uzņemsim, viņi paši savām acīm pārliecināsies, ka nekādi zvēri mēs neesam.”

Kad Auseklis mājā to atstāsta tēvam, viņš uzkliedz tik dusmīgi kā vēl nekad: „Vai tev mēles mutē nebija savai skolotājai pateikt, ka viņa aicina spiegus uzņemt?”

„Sīlīša jaunkundze teica: mums nekādu noslēpumu neesot, ka vajadzētu baidīties.”

„Kā tad viņa to tik labi zina? Tā vien liekas, ka ir viena no atšķeltajām. Komūnisti bez nolūka neviena te nelaidīs. Viņi zina, ka šie jaunieši visātrāk jūsu galviņas pagriezīs uz kreiso pusi. Un to viņiem visvairāk vajag. Ja jaunatni būs ievīluši savos apkampienos, tad tie vairs nerunās par kādu tur buržuju brīvo Latviju. Mēs, vecie, pamazām izejam no ierindas. Ar mums Kremļa kalpi daudz vairs nerēķinās. Bet jaunos var vieglāk locīt. Zini, ka komūnisti uzcēla pieminekli zēnam, kas nodeva savus vecākus. Vai tādēļ mēs pametām dzimteni, lai ari tu par tādu pārvērstos?”

„Tēt, tu mani smagi apvaino, ja domā, ka es varētu kļūt savu vecāku vai tautas nodevējs! Zinu tīri labi, ko viņi mums nodarījuši. Bet visi, kas palikuši Latvijā, taču nav komūnisti? Un ja arī kāds tāds būtu, tad jaunieši nav vainīgi, ka tā audzināti. Tagad, ar mums satiekoties, viņiem, kā skolotāja teica, atvērsies acis, - kāda ir patiesība.”

„Patiesība, dēls, ir tāda, ka labākā gadījumā tava skolotāja ir apbrīnojami naīva, sliktākā - jau pārvērtusies par komūnistu kalponīti. Par jaunatnes musināšanu man būs jāparunā ar mācītāju.”

„Nav vīriņ, ko runāt: arī mācītājs ir par jaunatnes uzņemšanu.” Rozula kundze ir pārnākusi no dāmu komitejas sēdes un sarunas beigas dzirdējusi. „Viņš būšot priecīgs, ja svētdien dejotāji atnākšot arī uz baznīcu. Tad varēšot parādīt arī mūsu skolas telpas, skautu un gaidu mītni.”

„Sieva, netaisi muļķīgus jokus: mācītājs vedīs komūnistus baznīcā?”

„Latvijā jau viņi nedrīkstot dievkalpojumus apmeklēt. Bet nu būšot izdevība. Ja ne visiem, tad esot cerība, ka vismaz kādam uzausīšot gaisma. Un katra no maldiem atgriezta dvēsele ir mūsu tautai vajadzīga. Viņi jau tur Latvijā ir īstie cīnītāji. Tāpēc labi, ja pulciņš vairojas.”

Rozulis saķer, galvu kā lielās sāpēs: „Vai es prātu sāku zaudēt? Ja tu un mācītājs arī tā sāk domāt, kur tad paliek mūsu nacionālā stāja?”

„Tā, vīriņ, nemainās, bet jāmainās ir mūsu taktikai.”

„Tā vien liekas, ka tu arī vēlētos kādu - tā dēvēto - sūtni uzņemt?”

„Kāpēc ne? Gabals nenokritīs. Tā taču ir necerēta izdevība, ka viņi tagad var izklīst pa ģimenēm un brīvi runāt; redzēt, cik mēs ērti dzīvojam. Latvijā tagad uz vispieticīgāko mājoklīti jāgaida gadiem. Un dažreiz to nemaz par īstu dzīvokli nevarot saukt. Veikali arī pie mums lūztin lūzt no mantām. Vai to redzot, izdaudzinātā paradīze neparādās visspilgtāko melu gaismā? Un skandinātā tautu brālība - vai tā nav izsmiekls, ja krievs mazās tautas min kājām?”

„Vai es to visu nezinu? Kāpēc man lasi šo lekciju?”

„Tāpēc, lai tu sāc saprast, ka tādu tagad mēs varam nolasīt arī jauniešiem, kas atbrauc no Latvijas!”

„Ja tik karsti gribi, vari pamēģināt. Tikai ne mūsu mājā! To kaunu es negribu piedzīvot, ka visi Vudtaunas latvieši pēc tam runās: rau, paraugģimene arī jau pārgājusi okupantu pusē!”

Brīdi klusējis, Rozulis paceļ acis uz Brīvības pieminekļa attēlu:

„Vai tā mēs gribam palikt uzticīgi tēvzemei un brīvībai, pakalpodami tai varai, kas mūsu brīvību nolaupīja, kas mūsu tēvzemi ir izpostījuši. Skaisto lauku sētu tur vairs nav, mūsu likteņupe Daugava ir sagandēta, jūrmalas priedes nocirstas, Slokas apkārtne saindēta. Nav man laipnu vārdu, kad visu to iedomājos. Kauties atkal gribas.”

„Kaut esmu sieviete, tāda sajūta ir arī man. Bet nīzdami neģēļus krievus un komūnistus, nenīdīsim savu tautu!”

„Tā nav tauta, kas te brauc! Tie ir sakarnieki.”

„Un ja arī tā būtu. Es gan neticu, ka visi. Bet, ja mēs esam gudri, arī no sakarniekiem nevajadzētu baidīties. Patiesība ir daudz spēcīgāks ierocis par meliem.”

„Brīnums, kur tu tik gudra kļuvusi! Vienmēr politikā uz mani klausījies. Nu sāc mani mācīt.”

„Tev vairāk prāta, man - jūtu. Tiesājot jaunatni, es atceros, kā raudāja mātes četrdesmitajā gadā, kuŗu dēli skolās bija apcietināti tikai tāpēc vien, ka dziedāja mūsu himnu vai pie svārku atlokiem piesprauda nacionālos karodziņus. Mēs taču tā viņus bijām audzinājuši. Viņi nebija vainīgi. Tomēr tika ieslodzīti cietumos, mocīti un daudzus vecāki vairs neredzēja.”

Tovakar Rozuļi vairāk nestrīdējās.

Bet juzdams mātes atbalstu, izrādes dienā Auseklis tēvam prasa: „Vai es tomēr nevarētu aiziet? Apsolu, ka tikai noskatīšos, bet pēc tam tūlīt nākšu mājā. Nekādās propagandas runās neklausīšos.”

„Un es tev iešu līdz,” tūlīt piesolās māte. „Par abiem būs pavisam droši, ka nekas ļauns mums nenotiks.”

Rozulis dziļi nopūšas: „Ak, vai! Ja masalas ir piesitušās, tad tās ir jāizslimo. Bez iešanas jau vairs - kā redzu - nenorimsit. Bet, ja nolēkās jūsu priekšā krievu slaveno kazočoku, cerams, tad sapratīsit, ka tie nav nekādi īsti latviešu jaunieši, kas zem tautas deju maskas ielavās mūsu brīvības zemē.”

Atbraucēji kazočoku tomēr nedejo. Tās tiešām ir tautas dejas, dažas tikai pārveidotas un dažas jaundejas, veidotas latviskā garā. ...Arī tautas tērpi itin koši, tikai mazliet stilizēti. Tā dzird vērtējumu publikā. Arī mūzika un dziedāšana patīkama. Aplausu netrūkst. Liekas, netrūkst arī sajūtas, ka šis vakars vienojis kā latviešus. Tā Auseklis saka mātei, kad viņi pēc priekšnesumiem tūlīt grib iet mājā, kā tas tēvam apsolīts. Tikai brīdi vēl pie durvīm kavējas, kad dejotāji sāk ienākt reizē ar spēlētājiem un dziedātājiem zālē. Viņus tūlīt aplenc publika. Un šoreiz tie ir jaunieši, kas dzīvi uzsāk sarunas. Skan tikai latviešu valoda, jo abas puses tajā vien var saprasties.

Un tad Auseklis pēkšņi dzird, ka viņam blakus kāds dejotājs saka savu vārdu - Imants Rozulis.

„Vai tas nevarētu būt mūsu radinieks?” Auseklis, pret māti pagriezies, klusu prasa. „Tēvam taču esot brālis Latvijā.”

„Bet mēs nesarakstāmies. Tēvs domā, ka tā viņam drošāk.”

„Tagad tomēr varētu parunāties, ja viņš būtu kāds radinieks?”

Sarunas beidzas ar to, ka Auseklis ar Imantu var sasveicināties kā brālēni, sirsnīgi apkampties. Abiem acis iemirdzas.

„Nu gan tev, Imant, jānāk mums līdz!” māte tūlīt izlemj. „Tēvam tas būs necerēts un negaidīts pārsteigums. Beidzot dabūsim zināt, kā jums tur dzimtenē klājas.”

Iegājis Rozulu dzīvoklī, ciemiņš pārsteigts raugās apkārt. Nākot viņam jau izstāstīts, ka viņiem pašiem sava māja un trīs vien tajā dzīvo. Pārsteidz ari latviskā dzīvokļa iekārta, daudzās gleznas un grāmatas.

Bet Rozulis atnācējam uzmet pētīgu skatu, tad dusmīgi raugās uz savējiem. Acīs nepārprotams ir jautājums: „Ak tad atvedāt gan vienu spiegu arī pie mums?”

„Tas ir tavs brāļa dēls Imants!” sieva saka. „Cik brīnišķīga sagadīšanās! Vai nesasveicināsies? Redzi, viņš tāds nobijies!”

Rozulis nepakustas. Bet Imantam šai brīdī acis apstājas pie Brīvības pieminekļa attēla.

„Mēs ar tēvu iebraucām Rīgā un nolikām ziedus tur. Tad viss lielais pulks dziedājām Dievs, svētī Latviju!” sajūsmā izsaucas Imants.

„Kur tā tu to iemācījies?” Rozulis pārsteigts prasa.

„Mājā!”

Kā dzirkstele šis vārds ielec cietajam vīram sirdī. Aukstums tur ir izzudis. Viņš izpleš rokas, pasper pāris soļu uz priekšu un apskauj sava brāļa dēlu. Tad čukst:

„Piedod! Piedod, ka es domāju... ka man likās... visi jūs...”

Vairāk Rozulis nevar parunāt. Un arī nevajag. Ir sākušas runāt jūtas. Nu viņi saprotas...