Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988

 

Joņs Klīdzējs

CIOCEITE, DZIADZEITE UN GNEIDA

 

Darbs nolasīts Indianapolē, 8. Vispārējo dziesmu svētku ASV rakstnieku cēlienā „Teici, teici valodiņa”, 1988.g. 2. jūlijā. Sarīkojumā uzstājās sekojošie JG autori: Valda Dreimane, Astrīde Ivaska, Laima Kalniņa, Sniedze Ruņģe, Modris Mednis, Jānis Klīdzējs un Ivars Lindbergs („Brāļi, es esmu ar jums!”). Nākošajā JG numurā Aina Kraujiete sola iepazīstināt ar Indianapoles svētku dzejniekiem.

---

Mazliet no „vārdnīcas”: cioceite - tante, dziadzeite - onkulis. Latgalē šie vārdi aizņemti no krievu valodas, citos Latvijas novados - no vācu. Gneida ir tas pats lielais - gnīda. Verīs - skaties. Eimu - eju.

*

„Joņ, apsasēst te,” tavs parodēja vītu uz sūla sev blokus. Tys beja man cīši pateikams tāva runas sokums: mani nasauce vys par Joņuku kai tys beja leidz šam, bet par eistu Joni. „Dāls, tev deveni godi. Tu man esi jau lels puiss,” tāvs runoja tolok. „Te tev ir kuleite. Īkšā ir butele un nauda. Aizej uz Svečaukas būdeiti, nūpērc petroleju un mārceņu curka. Par desmit santimim vari pajimt kompetkas, tūs seipuleņus. Tikai naapēd vīns pats vysas. Lai palīk arī obim brolim. Verīs, ka vyss byutu kai vajag. Es īšu zyrgus jyugt. Joapecej popivi.”

Jutu, ka muna sirds kryutīs tai kai izaplēš, aug arvīn leloka un pasaceļ uz augšu. Asmu uz reizes paaugstunots navīn par eistu Joni, bet arī par lelu puisi.

Padzērdējs vactavs, kas beja muns pyrmais un golvonais skūlotojs vysos dzeives byušonos, ka es pēški pataiseits par taidu lelu puisi un ka man joīt tūs divus kilometrus uz Svečauku vīnam pošam, soka runot:

„Tu esi moceits na reizi un zyni, kai vajag, kad tu ej ļaudīs. Kad īej sābru sātā, tev josoka kristeiga cylvāka sveicynojums: „Lai byus pagūdinots Kungs Jēzus Kristus.” Tovam sveicīņam sābri atbild, saceidami: „Myužeigi myužam.” Tu jau zyni. Na reizi vīn esi tai darējs.”

„Zynu vysu nu golvas. Taipat kai litaneju par Vysim Svātajim!” atklīdžu ar skaneigu lela puiša muti.

„Tā jau labi,” nūsacēja vactavs. „Tagad vēl vīna līta. Kad tu ceļā sateic ļauds, kas vacoki par tevi, nu zyni - taidi leli - tu nūrauņ šovu zylū capuri un soki, jo tys ir puiss: „Vasals, dziadzeit!” Jo tej ir meitīts, soki – „Vasala, cioceit!”

„Vot, kū te nazynot - taidus dziadzeitis un cioceitis!” atsasaučūs taidā bīzokā, lela puiša bolsā. Kryuts izrīzs goju uz Svečauku. Vysu sapērcs kai vajag, laižūs atpakaļ. Syukoju kompetku seipuleņus, nu jauna arvīn porskaiteidams: „Možajam brolim kotram pa divas. Man, kai jau lelām puišam, sešas. Tai ir pareizi un kai vajag.”

Pamonu, ka nu pīkaļnes kustīs man preteim, skaneigi smīdamis, nazkaidi dziadzeite ar cioceiti. Kad jau ir tyvok, radžu, ka šī obi jauni. Tys dziadzeite taids kai na dziadzeite. Ni ūsu, ni ko. Jys smejās un smejās taidā resniškā bolsā. Jo rūkas vēl un vēl aplāc ap cioceites ozutem. Taipat kai asmu redzējs tolkos, kad puiši ap meitom tai doros. Asmu dzerdējs, ka taidā rūku palaišona asūt jau uz grāka pusi. Šej cioceite par taidu grāka pusi tikai kikinoj un kikinoj taidā smolkā stabuleites bolsā. Kad šī ir vēl tyvok, man tai kai sasamat kauns. Varbyt nu to pus grāka redzeišonas. Zynu, ka ir jau laiks raut capuri nūst un sacēt drūšā bolsā: „Vasals, dziadzeit! Vasaļa, cioceit!”

Muna mēle nazkai sasamat taidā kai steiva leikumā un apklust. Tad dzēržu, ka tej nazkai pasprukuse vaļā, pasoka pate nu sevis:

„Lai byus pagūdynots Kungs Jēzus Kristus!” Kad asmu paspējs mēles pasaceitū sadzērdēt, zynu, ka sveicynojumu sābru ustobā asmu sajaucs ar tū, kū josoka, kad ceļā sateic dziadzeitis un cioceitis. Man kauns aug vēl leloks.

Obi, dziadzeite un cioceite, apsastoj kai nu kaidas komandas un izaverās taidi kai sastryukušīs. Vēl un vēl pagrīž uz munu pusi taidas jūceigas kai grākā nūtvartas acis. Tod dziadzeite paraun cioceiti pi rūkas un dusmeigi uzklīdz: „Īsim!”. Vēl reizi mani ar sovam osajom acim nūmērējs nu zylos capures leidz bosojam kojom smilktīs, cīši lānom caur zūbim izspīž divus stīptus vordus:

„Gnei - da taaa - ids!”

Pagojs dažus sūlus, jys palīk lānoks. Pagrīž golvu atpakaļ un škeibom acim manī nūsavērīs, atbild munam Jēzus sveicynojuman ardivim pareizim vordim, saceidams:

„Myužeigi myužam!”

Man palīk vīglok ap sirdi. Vairs naasmu atstots kaunā vīns pats. Lai arī bez ūsom, šis dziadzeite ir moceits taipat kai es un zyna, ka ar kristeigu ļaužu sveicīni nikaidus jūkus dzeit navar vys. Kas taidu sveicīni ar gūdu naatjam, tys nav nikaids lāga cylvāks.

Eimu uz sātas pusi. Man ir kū dūmot un pordūmot: ka byut par taidu eistu kristeigu cylvāku nav vys tik vīgli. Godos arī taidas reizes, kad tu ceļā sateic taidu dziadzeiti, kas smējās resniškā bolsā un taidu cioceiti kura grūzos pa dziadzeitis jau taidom kai pusgrāka rūkom un kikinoj un kikinoj kai ar prīceigu stabuleiti.