JG169 Mārtiņš Lasmanis. Par agru un par vēlu

Mārtiņš Lasmanis

PAR AGRU UN PAR VĒLU

Domas par grāmatu Mūsdienu latviešu padomju literatūra 1960-1980 (Rīgā: Zinātne 1985.)

Zinātņu akadēmijas valodas un literātūras institūts Rīgā plāno jaunu latviešu literātūras vēstures izdevumu. Iepriekšējais un vispār pirmais padomju laikā ir piecdesmito gadu otrajā pusē un sešdesmito gadu sākumā izdotā Latviešu literatūras vēsture sešos sējumos, no kuŗiem pēdējais aplūko laiku līdz 1960. gadam. Ar 1985. gadu datēta, bet tikai 1986. gadā publicētā grāmata Mūsdienu latviešu padomju literatūra 1960-1980 ir viens no priekšdarbiem jauniecerētajam plašajam pasākumam. Tā paskaidrots ievadvārdos, vēl uzsveŗot, ka šī grāmata nav kvalificējama kā literātūras vēsture, bet kā darbs, kuŗa saturā ir apcerējumi par zināma laika posma literātūru un rakstniekiem.

Mūsdienu latviešu padomju literatūra ir Valodas un literātūras institūta kolektīvs izdevums. Atbildīgais redaktors ir Viktors Hausmanis, līdzautoru kopskaits ne mazāks kā 22.

Grāmatas pirmo daļu aizpilda vispārēji pārskati par prozu, dzeju, drāmaturģiju un literātūrzinātni. Par prozu raksta Jānis Kalniņš, par dzeju Osvalds Kravalis, par drāmaturģiju Viktors Hausmanis un par literātūrzinātni Valija Labrence. Tālāk seko 28 rakstnieku literāri portreti. Gada skaitļu robežas portretējumos nav stingras − daudzos gadījumos ir pieminēti darbi, kas izdoti kā pirms sešdesmitā gada, tā arī astoņdesmitajos gados.

Grāmatas publicēšanas laiks ir, diemžēl, bijis nelaimīgs kā institūtam, tā apcerējumu autoriem vai vismaz vienai viņu daļai − tiem, kas labprāt būtu rakstījuši brīvākā garā. 1985. g. nogalē periodikā sāka parādīties atklātāki raksti par dažādiem tematiem, arī par literātūru. 1986. gada aprīlī norisinājās Rakstnieku savienības 9. kongress, kuŗa publicētajos materiālos ir daudz kritisku, agrāk nepiedzīvotā vaļsirdībā izteiktu spriedumu ne tikai par literātūru, bet arī par latviešu kultūras apdraudēto stāvokli. Kā zināms, jaunā atklātība − varētu arī teikt atļautība − ir tādā un vēl spēcīgākā garā turpinājusies līdz šim laikam, bet apjomīgajā sējumā Mūsdienu latviešu padomju literatūra tā tikpat kā nav manāma. To nu reiz var saukt par neražu. Ir taču liels pamats domāt, ka publicēšanu tikai nedaudz uz priekšu pabīdot, grāmatā būtu ieplūdusi kāda daļa no jaunajiem vējiem. Būtu pieminēts viens otrs sen rakstīts, ilgi aizturēts un pašā pēdējā laikā publicēts darbs. Piemēram, Alberta Bela romāns Bezmiegs, kas parādījās Karogā 1986. gadā. Vērtējumi un apraksti būtu pilnīgāki, brīvāki, līdzīgāki tiem, kas sāka izplatīties periodikā apmēram vienlaicīgi ar šīs grāmatas iznākšanu. Un varam būt pārliecināti, ka 9 lappušu garais Viktora Hausmaņa ievads nebūtu tik fražains un spīdīgi nolakots, kāds tas tagad padevies.

Bet arī bez tamlīdzīga, strauji mainītos ārējos apstākļos meklējama izskaidrojuma jākonstatē, ka Mūsdienu latviešu padomju literatūra visumā raksturojama kā konservatīvs un pārspīlēti pielāgots izdevums, ja to salīdzina ar dažu labu ne tikai jaunās atklātības laikā, bet teiksim, pēdējos 10 gados Literatūrā un mākslā, Karogā vai Kritikas gadagrāmatā lasāmu apceri. Parocīgi un interesanti tādam salīdzinājumam izvēlēties 1986. gadā izdoto Ildzes Krontas grāmatu Gadi/Darbi/Personības, kuŗā sakopoti autores raksti par literātūru laikā no 1974. gada līdz 1985. gadam. Tie ir tikai viens no apliecinājumiem, ka tagad ļoti bieži un noklusējumus attaisnojot pieminētā stagnācija nemaz tik visvarena nebija.

* * *

Literātūrzinātnieks, vairāku ievērojamu biogrāfisku romānu un stāstu autors Jānis Kalniņš ievada savu prozas pārskatu ar pārsteidzoši stīvu un dogmatisku, bet par laimi arī īsu pirmo 10-15 pēckaŗa gadu vēsturiskās un sociālās situācijas raksturojumu. To lasot var satrūkties − vai tad tā būs arī tālāk? Bet tālāk šinī pārskatā tā vairs nav.

Savu prozas aplūkojumu Jānis Kalniņš sadala galvenokārt pa romānu un stāstu tematiskajiem sazarojumiem. Viņš konstatē, ka pārejā uz sešdesmitajiem gadiem nostiprinās žanra paveidu un mākslinieciskās izteiksmes daudzveidība, reizē it kā gaŗāmejot atkārtojot padomju pašsaprotamību, ka viss tomēr paliek sociālistiskā reālisma ietvarā. Savādāk to jau oficiāla rakstura pārskatos vismaz līdz 1985. gadam nevarēja teikt. Ironijas sālsgraudu Jānis Kalniņš piebeŗ, kad tanī pašā literātūrideoloģiskajā maisā jādabū iekšā groteskā tēlojuma un fantastikas pārstāvis Marģeris Zariņš. Šo delikāto uzdevumu Kalniņš atrisina tā: „Marģeris Zariņš septiņdesmitajos gados visuzskatāmāk nojauc robežas starp parasto reālismu un brīvas fantāzijas veidotu dzīves attēlojumu, tādējādi uzskatāmi apliecinādams bezgalīgās iespējas, kādas ir sociālisktiskā reālisma vārda mākslai.”

Te skaidrības labad tūlīt jāsaka, ka, ideoloģiskos vispārinājumus atskaitot, Jāņa Kalniņa literārā vērtējuma tvēriens ir spēcīgs, lielas erudīcijas apzīmogots, viņa koncentrētie autoru un atsevišķu darbu raksturojumi rūpīgi un viņa spriedumi nereti patālu no citur sastopamā virspusīgā pozitīvisma vai piesardzīgās mērenības. Pēckaŗa gadu sociālajai prozai, Upīša, Lāča, Sakses plašo romānu-epopeju tradīcijai ir vēl kādi turpinātāji sešdesmitajos gados, bet tad šis novirziens izsīkst. Roberta Sēļa Piektā gada romānu Tanī bargā dienā Jānis Kalniņš nosauc par pēdējo epopejas vēriena un tipa darbu latviešu padomju prozā. Sociālā romāna vietā pienāk kārta darbiem, kur priekšplānā ir indivīds, ne vairs tik daudz pagātnē, kā tagadnes dzīvē. Lietojot padomju terminoloģijā parastu jēdzienu Kalniņš saka, ka tāda pārmaiņa ir likumsakarīga, jo konfliktu pamatā nav vairs šķiriskas pretrunas, un uzmanības centrā ir jautājums kā „dzīvi kopumā un atsevišķu cilvēku dzīvi sociālisma apstākļos padarīt labāku.”

Tāds spriedums skar vairākus svarīgus, varētu par teikt fundamentālus aspektus.

Pirmais jautājums ir, vai pavērsiens no kolektīvā uz individuālo sešdesmito gadu prozā galvenokārt izskaidrojams ar to, ka, Jāņa Kalniņa vārdiem sakot, šķiriskās pretrunas vairs neeksistē vai vismaz vairs nav konfliktu pamatā. Kādas īsti šīs pretrunas ir vai kādas tās bijušas, to Jānis Kalniņš tuvāk nemin. Formulējums nevis par kādu lielu sociālisma uzvaru, bet tikai par pretrunu izzušanu ir padomju apstākļos, mērens, atturīgs, un lai tas paliek teicēja ziņā. Noteikta vajadzība gan ir viņa likumsakarības apgalvojumu papildināt ar kādu citu interpretāciju.

Uz piecdesmito gadu beigām un sešdesmitajos gados latviešu padomju literātūrā griesti paceļas augstāk (šo faktu Jānis Kalniņš savā pārskatā gan vispār nemin). Rakstnieki tiecas savos darbos pēc patiesākas dzīves ainas. Bet joprojām valda daudzi noliegumi, ideoloģiska pārraudzība un administratīva iejaukšanās. Ierobežojumi ir sevišķi stingri attiecībā uz vēsturisku, polītisku un sociālu norišu attēlojumu vai pat pieminēšanu. Un kādas iespējas tad ir autoram, kas savu kāpināto patiesības apziņu nevar izteikt, rakstot par sabiedrību plašākā nozīmē? Liekas dabīgi, ka rakstnieki tādā situācijā pievēršas individam, meklē psicholoģisku padziļinājumu un sociālo aizmuguri tikai ieskicē ar nedaudziem fragmentāriem vilcieniem.

Tāda ceļa izvēle var būt pārdomāta, tā var arī vairāk intuitīvi rasties. Vienādi vai otrādi, pieaugošas patiesības apziņas un atļauto iespēju sadursme ir ticamāks pārmaiņu izskaidrojums nekā teorija par šķirisko pretrunu izzušanas sekām literātūrā. Un te der atzīmēt, ka tāda sadursme ir latviešu padomju literātūras pavadone līdz šai baltai dienai. Neapstrīdams ir Kalniņa konstatējums, ka par tautas dzīves kopainu rakstnieki devuši tikai stipri nenoteiktu priekšstatu, bet ne gluži taisnīgs ir viņa spriedums, ka vainojams te būtu rakstnieku intereses trūkums.

Tiktāl par tematisko pāreju no kolektīvā uz individuālo. Akcentu maiņā, saka Jānis Kalniņš, uzmanības centrā izvirzās jautājums, kā „dzīvi kopumā un atsevišķu cilvēku dzīvi sociālisma apstākļos padarīt labāku”.

Nenoliedzami, tāda tendence aplūkotā laika latviešu padomju literātūrā ir parasta. Doma vai iedoma, ka rakstniekam ir morāls pienākums uzlabot dzīvi ir pamatīgi iesakņojusies. Nebeidzamie ideoloģiskie norādījumi te, protams, darījuši savu, tāpat arī visa moralizējošā atmosfēra, lai cik tā neīsta. Ja agrāk padomju morālo imperatīvu galvenokārt formulēja kā komūnisma celšanas uzdevumu, tad literātūrā aptuveni kopš sešdesmitajiem gadiem jēdzieni un pienākumi ir paplašinājušies tālāk globālā apjomā. Runa ir par dabas aizsardzību, par ētiskām vērtībām, par dzīves izdaiļošanu, par dažādu ideālu apliecināšanu. Tāds pavērsiens nav nekāda lokāla parādība. Šinī pašā grāmatā Artūrs Priedītis savā apcerē par Albertu Belu saka, ka padomju sabiedrībā izveidojusies kāda intelektuālās un mākslinieciskās dzīves tonalitāte, kas „savu kvintesenci sasniedz septiņdesmito gadu beigās, kad dažādu sociālu, ekonomisku, ekoloģisku, psiholoģisku un citu procesu savstarpējo mijietekmju gnozeoloģiski metodoloģiskais rezultāts kļūst padomju filozofu un citu nozaru speciālistu izvirzītā t.s. globālo problēmu filozofija”.

Līdzīgas, gan ne gluži tik augsti zinātniskā stilā izteiktas interpretācijas piemērs atrodams Osvalda Kravaļa apcerē par Ojāru Vācieti. Kravalis raksta, ka pasaulē viss kļuvis arvien vairāk savstarpēji saistīts un ka latviešu dzejā to pirmais izteicis Ojārs Vācietis kā personiski izjustu atbildību par pasaules likteņiem. Pavērsieni padomju filozofijā ir viena lieta, rakstnieka velēšanās vai vajadzība tiem sekot ir kas cits, un te eksistē sava izvēles brīvība. Skāla no sadzīves trūkumu kritizēšanas līdz globālu problēmu un draudu attēlojumam ir plaša, un ja tā tik bagātīgi un vispusīgi pārstāvēta latviešu padomju literātūrā, tad nezin vai te izskaidrojumam pietiks ar norādījumu par jaunām „filozofu un citu nozaru speciālistu” atziņām vai ar Jāņa Kalniņa spriedumu, ka pēc šķirisko pretrunu izzušanas rakstnieki kā nākamo svarīgo uzdevumu izjutuši cilvēku un dzīves uzlabošanu sociālisma apstākļos.

Nav jau šaubu, ka rakstnieks, kam patiesības griba neliek mieru, spēcīgi izjūt neīstuma atmosfēru un vārda brīvības ierobežojumus. Nepatiesības pamatus kritizēt nevar, jaunā atklātība vēl ir aiz kalniem, bet ievainotā morālā apziņa sūrst, rada spiedienu. Ja no sabiedrības novērsties negrib, negrib palikt ironiska vai sarūgtināta malā stāvētāja lomā, tad ir gluži dabīgi, ka morālais spiediens izlādējas kritizēšanai atļautās jomās, kam jāpanes arī sava virsspiediena tiesa − tā, kas uzkrājusies aizlieguma joslās.

Dažam šis spiediens ir lielāks, citam mazāks, vēl citam tā vietā ir ieradums vai moralizēšanas indeve. No mūsu puses skatoties stipri jāšaubās, vai cilvēka labošana un pasaules lāpīšana ir rakstnieka lieta, vai tā viņa darbiem nāk par labu. Un reizē jāpatur prātā apstākļi, kas padomju literātūrā tādu noslieci rada.

* * *

Savā prozas pārskatā Jānis Kalniņš kopskaitā runā par kādiem 80-90 autoriem. Pārskatam ir tātad informātīvs plašums, un tas apvienojas ar daudziem līdzsvarotiem, bet vairākkārt arī droši akcentētiem autoru un atsevišķu darbu vērtējumiem. Ļoti populārajam, 1985. gadā Tautas rakstnieka godā nonākušajam Zigmundam Skujiņam Kalniņš pārmet virspusību un nopietnākas problemātikas trūkumu. Tāds vērtējums stipri vien atšķiras no daudzvārdīgajiem slavinājumiem, ko var lasīt šinī pašā grāmatā ievietotajā Astrīdes Skurbes apcerē par Skujiņu.

Rakstot par vēsturiskiem romāniem, Jānis Kalniņš kā būtiski atšķirīgu izceļ Alberta Bela Saucēja balsi. Romāna pamatā ir 1905. gada revolūcijas notikumi, bet, par vēsturiskā romāna iespējām atgādinādams, Kalniņš ar uzsvaru saka, ka Bels savā darbā sasniedz vispārinājumu, kuŗā tiešais laikmets un vēsturiskās personas atkāpjas tālākā plānā un pirmajā vietā izvirzās jautājumi par cilvēka un sabiedrības attiecībām, par patiesīgumu un nepatiesīgumu.

Negaidītā kārtā pārskatā tikai viegli gaŗām paslīd septiņdesmitajos gados tik nozīmīgā publicistika, kuŗas stiprā puse ir tas pats atklātākais īstenības attēlojums, kā romānos un stāstos tik bieži pietrūcis. Par Ziedoņa Kurzemīti Kalniņš saka, ka tā sabiedrībā radījusi visplašāko rezonansi, bet tā arī nepasaka ne vārda par atsaucības iemesliem.

Par vienu no svarīgajiem ieguldījumiem latviešu prozā šinī laika posmā Jānis Kalniņš nosauc Ēvalda Vilka stāstus un saka, ka autora patiesīguma prasība būtiski ietekmējusi literātūras attīstības procesu. Vilka apcerētājs Harijs Hiršs tādu vērtējumu vēl pastiprina: „Viņa (Vilka) daiļradē pieder pie pašiem augstākajiem sasniegumiem latviešu literātūras pēckaŗa posmā, un tai ir nepārejoša vērtība mūsu tautas kultūrā.” Ko mēs zinām par Vilku?

* * *

Dzejas apcerētājs Osvalds Kravalis ir par Jāni Kalniņu 20 gadus jaunāks, un viņa pārskats pretstatā Kalniņa visumā lēni apdomīgajam, reizēm pat ar vieglu skepses piedevu sniegtajam iztirzājumam ir kā sešdesmito gadu dzejas uzplaukuma un toreizējā literātūras un mākslas dzīves optimisma atskaņu vilnī rakstīts. Visur kaut kas notiek, visur lieli un vēl lielāki panākumi, izcili sasniegumi, ne jau vienkārši dzejā, bet „dzejas uzdevumu risināšanā”. Tāds piepūstu vaigu tonis padomju literārās apcerēs nav retums, bet šoreiz gars ir tiešām labi uzmests jau pašā sākumā. Šeit daži paraugi no apceres pirmajām trim lappusēm, lai lieta būtu padarīta un pie šīs vārdu inflācijas, šī valodas netikuma turpmāk lieki nebūtu jākavējas. Tātad: Vēl dziļāki avoti aizsniedz talantu ... svarīgs daiļrades stimuls dzejas uzdevumu risināšanā ... lieli nopelni dzejas panākumu kaldināšanā ... pastiprināta pieslēgšanās pasaules literārajam procesam ... plaši kultūras apvāršņi ... dziļa dzejas kultūras izjūta ... filozofiska dzīves uztvere kāpinātā, dažreiz himniskā pacēlumā ... reti sastopams domas tvirtums ... dzejas brāzmaino meklējumu ceļš ... dzejai suģestiju piešķir tās mākslinieciskā attīstība emocionālās daudzpusības virzienā ... un tā tālāk. Viss tas pie tam tik nevajadzīgi, jo, vārdu dūmiem izklīstot, pārskatā atklājas pārdomāti, novatoriem un jaunām tendencēm labvēlīgi spriedumi, interesanti attīstības līniju salīdzinājumi.

Osvalds Kravalis norāda, ka dzejas lielā popularitāte sešdesmitajos gados izsaka tās sabiedriskā nozīmīguma krasu pieaugumu. Viņš runā par sabiedriskās dzīves demokratizāciju šinī laikā, par cilvēka individuālās atbildības un tiesību pieaugumu un saka, ka dzeja kļuva par šīs aktivitātes tiešo izteicēju. Līdzīgi sprieda jau Vitolds Valeinis savā Latviešu lirikas vēsturē (1976.), bet viņš turklāt vēl atgādināja, ka dzejas spējā uzplaukuma pamatā ir partijas tālredzīgie pasākumi, strauji un radikāli uzlabojot visas dzīves nozares. Par demokratizācijas procesu runā abi, tikai Valeinis te saskata partijas roku, bet Kravalis to vispār nepiemin, tā neizslēgdams iespēju, ka individi, atsevišķi dzejnieki varējuši arī uz savu roku paplašināt vārda un izteiksmes brīvību.

Vēl var atzīmēt, ka dzejniecei Vizmai Belševicai Latviešu lirikas vēsturē veltīts viens teikums, runājot par piecdesmitajiem gadiem. Tā paša darba turpat piecdesmit lappušu plašajā pārskatā par sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem viņa vispār neeksistē. Tādā salīdzinājumā Mūsdienu latviešu padomju literatūra ir tomēr solis uz priekšu pa atklātības ceļu.

Sešdesmitos gadus Osvalds Kravalis tālāk raksturo kā sociāli vēsturiskā optimisma laiku un runā par dzejas neaprobežoto ieslēgšanos jaunās sabiedrības celšanā. Zīmīgās pārmaiņas uz gadu desmita beigām, kad iznāca Belševicas Gadu gredzeni un Ziedoņa krājums ar izteiksmīgo nosaukumu Es ieeju sevī, Kravalis apraksta kā pārorientēšanos uz dzejisko ekspresiju un padziļinātu introspekciju. Viņš nevarēdams nemin par dzejnieku vilšanos, par šaubām, par protestu. Bet ja nerunā par Belševicas ugunīgo patiesības saucienu, par Čaklā kritisko skepsi, par nenoliedzamo cēlāju Vācieša un Ziedoņa šaubu brīžiem un par spriegumu, ko šaubas rada viņu dzejā, tad kaut kas kardināli svarīgs paliek nepateikts. Un ja to nevarēja teikt, tad soli tuvāk kopējai patiesībai tomēr nonāk, atturīgāk izsakoties par brāzmaino un neaprobežoto entuziasmu.

Ja vēlreiz pārlūko, kas apcerē teikts par katru atsevišķu dzejnieku, tad grūti atrast kādu kritisku vārdu. Pozitīvu un sevišķi pozitīvu novērtējumu turpretim netrūkst. Vai tad Osvalds Kravalis nebūtu manījis daudzrakstīšanas kaiti, tukšvārdību, paviršību, atkārtošanos? Ir manījis, tikai viņš to izvēlas pateikt tā, lai nevienu tieši neaizskartu: „Liela saudzība pret ikvienu iesācēju un rūpes par dzejas vispusīgu attīstību septiņdesmitajos gados iet roku rokā ar māksliniecisko kritēriju pazemināšanos pret vairumu autoru, tāpēc pieaug vāju, pelēku krājumu skaits. Tomēr daudzpusība ir procesa ieguvums.”

Arī dzejas pārskatā pieminēto un aplūkoto autoru kopskaits ir varens, ap 80. Liels skaitlis, bet te trūkst dažu lielu vārdu. Te nav Elzas Stērstes, kuŗai šajos gadu desmitos izdotas vairākas izlases. Nav arī pieminēts Jānis Medenis, kuŗa grāmata Ugunis naktī iznāca 1961. gadā.

Individuāliem apcerējumiem Mūsdienu latviešu padomju literātūrā izvēlēti 28 autori. Stērste un Medenis šinī pulkā neiederētos, bet te trūkst ari Mirdzas Bendrupes, kuŗas dzeja pēdējā laikā tomēr jau pienācīgāk ievērota.

Atsevišķās apceres ir galvenokārt literāru darbu apraksti un vērtējumi, nevis rakstnieku personu portreti. Biogrāfiskās ziņas ir nedaudz plašākas par enciklopēdijās vai Ilgoņa Bērsona grāmatā Padomju Latvijas rakstnieki atrodamajām, bet joprojām diezgan skopas. Oficiāli nepiemērotas dzīves stāstu detaļas tikpat kā nav pieminētas, ja atskaita pāris drusku atklātākā tonī rakstītas apceres − Ingrīdas Sokolovas par Miervaldi Birzi un Silvijas Radzobes par Gunāru Priedi.

Ja kādam kopdarbam ir vairāki desmit autoru, tad vienveidību nevar sagaidīt, un, kā izdevuma ievadā teikts, tā nav arī meklēta. Turpat ir bez tam drusku aizbildnieciski attaisnojot norādīts, ka grāmatu sarakstījis autoru kolektīvs ar dažādu kvalifikācijas pakāpi. Ainu var papildināt ar piebildi, ka ne mazāk kā seši no apcerētājiem ir par šinī grāmatā viņiem uzticētajiem rakstniekiem jau agrāk publicējuši atsevišķas monogrāfijas. Piemēram, Viktors Hausmanis par Hariju Gulbi, Astrīda Skurbe par Zigmundu Skujiņu un Broņislavs Tabūns par Regīnu Ezeru. Diezgan lielai teksta daļai te ir atkārtojuma raksturs.

Oficiālais paskaidrojums par Mūsdienu latviešu padomju literatūru 1960-1980 kā „vienu no priekšdarbiem” dod atvieglinājuma sajūtu. Valodas un literātūras institūta līdzstrādnieki vēl tātad daudz ko var glābt, pārveidot un papildināt, kad kārta pienāks galvenajam darbam. Astoņdesmito gadu pirmais un vidējais posms ir bijis nelaimīgs laiks kapitāla rakstura izdevumiem Latvijā. Plāns un liktenis tiem lēmis parādīties atklātības sliekšņa tuvumā, tikai diemžēl nepareizajā pusē. Labi, ka vismaz literātūras vēsturei solītas jaunas iespējas jau tuvā nākotnē.