Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988

 

 

 

Demokratizācijas un atklātuma vilnis tomēr atnesis sev līdzi arī bažas. Un sevišķi lielas bažas rodas attiecībā uz nākamajām vēlēšanām. Es runāju ar kādu cilvēku, kam nav augstākās izglītības, bet kas domā loģiski. Viņš teica: Tās būs ļoti sliktas vēlēšanas. Es vaicāju: kāpēc? Mums taču pirmo reizi būs īstas vēlēšanas? Jā, bet mēs zaudēsim kontroli pār savu republiku. Agrāk mēs vēl varējām cerēt, ka augšā ievēros mūsu intereses. Mūsu pārstāvība, tā sakot, bija nodrošināta, piemēram, Augstākajā Padomē. Bet tagad, kad vēlēšanas būs demokratiskas, mēs paliksim mazākumā, mēs pilnīgi zaudēsim kontrolpaketi. Un Latvija pāries gluži citu cilvēku rokās. Es sacīju: kāpēc tu tā baidies no citiem cilvēkiem? Tie ber graudus uz zemes, viņš atbildēja, tas nav labi...

Bezmiega autors A. Bels sarunā ar PSKP CK sekretāru A. Jakovļevu. Cīņa, 12.8.88.

 

Vai jūs zināt, kur atrodas Adigeiska? Nē?! Bet adigeiskieši gan mācēs pateikt, kur atrodas mūsu republikas mazpilsētiņa Ogre. Ar šā gada 13. maiju abas pilsētas tādā kā „draudzības” saitē savienojis laikraksts Adigeiskaja pravda. Avīzes ceturtajā lappusē bija ievietots sludinājums, kas aicināja visus Krasnodaras novada jauniešus (un ne tikai viņus vien) doties uz Latvijas PSR pilsētu Ogri, kur gaidīt gaida 43. PTV. Vārdu pa vārdam tekstu nepārstāstīšu, taču galvenajos un manuprāt svarīgākajos tā aicinājumos ielūkosimies gan. To profesiju skaits, kas apgūstamas skolā, ir liels − sešas. Apmācības laiks neilgs − personām ar vidusskolas un astoņgadīgās skolas izglītību attiecīgi viens un trīs gadi. Bet galvenās ir tās priekšrocības, kuŗas piedāvā skola un par kuŗām lasot Adigeiskas jauniešiem droši vien elpa aizrausies. Mācību laikā piešķir kopmītni. Arī par uzturu, darba apģērbu un stipendiju nevajadzēs īpaši rūpēties, jo par to gādās skolas bāzes uzņēmums − Ogres vērpšanas un trikotāžas ražošanas apvienība. Uzņēmums pēc mācībām nodrošina ar darbu un kopmītni. Un vēl var izlasīt, ka Ogre (tas sludinājumā īpaši uzsvērts) atrodas tikai 36 km no Latvijas PSR galvaspilsētas Rīgas. Izlasot šos sludinājumus, neatliek nekas cits kā kravāt iedzīvi koferī.

„Ziemeļmeitu meklēt braucu”, Pad. Jaunatne, 12.7.88.

 

 

 

Mēs, Latvijas kalnu tūristu grupa, iebraukuši Dušanbē, iegādājāmies vietējo laikrakstu, kuŗā izlasījām interesantu sludinājumu. Gribētos uzzināt, ko šajā sakarā domā ražošanas apvienības Rīgas tekstils administrācija. Visvaldis Švinka, grupas vadītājs.

„Dārgās sievietes un meitenes!

Rīgas vilnas izstrādājumu ražošanas apvienība Rīgas tekstils jūs aicina darbā sekojošās specialitātēs:

− spolēšanas aparātu operatores, ķemmētājas lenšu kārtotājas, vērpējas, kā arī audzēknes. Darba alga − līdz 250 rubļiem. Profesijas apmācības laikā audzēkņiem tiek izmaksāti 50-60 rubļi, kā arī pilna samaksa par gatavo produkciju. Ir labiekārtota kopmītne. Vietu trūkuma gadījumā, kā arī pēc darbinieku vēlēšanās, apvienībai ir tiesības īrēt istabu, par kuŗu uzņēmums sola samaksāt daļu no istabas īres maksas − 20 rubļi par cilvēku.

Apvienībai ir savs kultūras nams, atpūtas bāze, sporta komplekss, sauna un kafejnīca. Izziņas: Dušanbe, Ordžonikidzes 23, vai arī pilsētas darbiekārtošanas birojā.”

Redakcijas piezīme − Uzņēmumu vadītāju patvaļa turpinās...

Padomju Jaunatne, 1988. g. jūlijā.

 

Apustulis Pāvils vēstulē korintiešiem teicis: „Viss ir atļauts, bet neba viss der. Viss ir atļauts, bet ne viss ceļ draudzi.” Stipri, bet valstiski stipri, arī administratīvi stipri jāvēršas pret šovinistisku visatļautību, kas slēpjas aiz internacionālisma lozunga. Jo tā neceļ draudzi. Dīvainā kārtā šovinistiskais spiediens paasinās pašlaik − izmantojot pārkārtošanās situācijas, izmantojot, piemēram, vietējo speciālistu trūkumu republikā un šo momentu objektivizējot. Arī tā ir visatļautība. Man, savā laikā cīnoties par latviešu viensētu likteni, atkal un atkal tika pārmests, ka es gribu atdzīvināt un stiprināt buržuāziskā nacionālisma perēkļus sociālistiskās lauksaimniecības ziedošajā organismā. Tagad centrālā lauksaimniecības politika propagandē tieši to pašu, tikai citā terminoloģijā − kolektīvo darbuzņēmumu, to, kam mēs materiālo bāzi − ražojošo sētu − nupat iznīcinājām.

Imants Ziedonis, Jautājumi un ierosinājumi" Latvijas radošo savienību 1988.g. plēnuma runa. LATS, Toronto, 1988.

 

  

V. Stešenko un B. Briedis pastāstīja, ka Latvijas Baltiešu-slāvu biedrība radusies ar mērķi attīstīt Latvijas PSR dzīvojošo un pārsvarā krievu valodā runājošo mazākuma tautību kultūru un cīnīties pret saspīlējuma tendencēm starpnacionālajās attiecībās. Pašlaik biedrība apvieno vairāk nekā 400 poļu, lietuviešu, baltkrievu, ebreju, ukraiņu un citu tautību pārstāvjus, kuŗi dzīvojot Latvijas PSR, vēlas attīstīt savu kultūru un piedalīties pārbūves procesā, asi nosoda nacionālisma un šovinisma izpausmes.

„Kultūras padomē − par Latvijas Tautas Fronti”, LuM, 2.9.88.

 

 

LPSR Tautas izglītības ministrija ir gatava atvērt republikas minoritāšu tautībām skolas vai atsevišķas klases, ja šādu vēlēšanos izteiks skolēnu vecāki.

Izdarot aptauju 1988. g. pavasarī, interesentu nebija. Ministrija š.g. augustā laikrakstos Cīņa un Sovjetskaja Latvija aicināja ieinteresētos vecākus izteikt vēlējumus savas pilsētas (rajona) tautas izglītības nodaļām. Daži pieteikumi ir saņemti Daugavpils pilsētā, tos izskata pilsētas Tautas izglītības nodaļa.

Ja vēlēšanos mācīt bērnus dzimtajā valodā izteiks tikai atsevišķi vecāki, kuŗu bērni mācās dažādās klasēs, skolām ir iespējams organizēt fakultatīvo nodarbību grupas, kuŗās skolēni varēs paplašināt zināšanas savā dzimtajā valodā. Tātad visu izšķirs vecāku pieprasījums.

A. Builis, Latvijas PSR tautas izglītības ministrs

 

 

Redakcijas piezīme: Atbildē minētos dažus pieteikumus Daugavpils pilsētas Tautas izglītības nodaļa ir saņēmusi no poļu tautības vecākiem − 37 ģimenes vēlas, lai poļu valodā notiktu nodarbības pirmsskolas vecuma bērnu iestādēs, 26 bērnu vecāki piekrīt iespējai apgūt poļu valodu fakultatīvi, bet 29 bērnu vecāki noteikti vēlas, lai tiktu atvērta skola ar mācībām poļu valodā. Par iespējām mācīt bērnus dzimtajā valodā interesējas arī ebreju ģimenes. Cienījamie baltkrievu, lietuviešu, igauņu, ukraiņu un citu tautību vecāki! Vai Jūs nevēlaties, lai Jūsu bērni mācītos dzimtajā valodā?

LuM, 30.9.88.

 

 

Un, ja mēs tiešām un pa īstam gribam dzīvot un strādāt atklātuma, lietišķības un paškritikas atmosfērā, es nevaru nepiesaukt Ojāru Vācieti, kuŗa sirds, tāpat kā Aleksandra Tvardovska, Vasilija Šukšina, Fjodora Abramova, Nodara Dumbadzes sirds, likta partijas 27. kongresa pamatos, pēc kuŗa zvaigznes sabiedrības ideālu debesīs attālinājušās, toties iemirdzējušās ar tīrāku gaismu. Ar liela gandarījuma jūtām no šīs tribīnes man gribas atgādināt Latvijas Tautas dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdu, kuŗa darbība dzejā, prozā, un publicistikā ir pelnījusi visaugstāko vērtējumu, jo viņš jau sen runā par to, par ko šodien runā partija un valsts visaugstākajā līmenī.

Jānis Peters, „10 minūtes par mums būtisko”. Runa PSRS rakstnieku 8. kongresā Maskavā. LuM, 11.7.88.

 

Māra Zālīte un Jānis Peters. Jāņa Petera fotogrāfija ievietota 1988. g. 26. jūnija New York Times (viens no cilvēkiem, kuŗu rīcībai PSRS KP19. konferencei jāpiegriež vērība).

... mēs nedrīkstam nevienu brīdi pielaist tautu naidu, tautu sadursmes, jo ļoti daudzi cittautieši grib būt mūsu draugi un grib būt Latvijas patrioti. Daudzi jau tādi ir. Piemēru rāda krievu dzejniece Ludmilla Azārova-Vāciete, krievu rakstniece Marina Kosteņecka, liels latviešu draugs ir krievu drāmaturgs un mūsu žurnāla Daugava redaktors R. Dozorcevs, lieli mūsu draugi ir ebreju tautības žurnālisti, jau pieminētais kinokritiķis Ābrams Kļockins, vēsturnieks Pēteris Krupņikovs, žurnālists un polītiskais komentētājs Mavriks Vulfsons...

J. Peters intervijā ar U. Sprūdžu. Laiks 7.9.88.

 

 

Gala slēdzienā − kuŗā pusē stāv komūnists Jānis Peters? Viņa uztverē Latvija nav brīva, no krieviem neatkarīga valsts; viņš visu redz sociālisma krāsās.

Bet − tā nav latviešu griba ne okupētajā Latvijā, ne šeit trimdā.

Var pieminēt, ka par J. Peteru kādreiz Imants Lešinskis teica, ka tas esot čekas darbinieks, tāpat kā I. Ziedonis.

Jānis Peters negrib neko citu kā neatkarīgu guberņu Latviju lielās cilvēku slepkavotājas PSRS ietvaros.

Šajā ziņā, vismaz pagaidām, mums ar viņu nav pa ceļam.

Kārlis Štāmers, Brīvā Latvija, 12.9.88.

 

 

Maz ticams, ka Latvijas latvieši prasīs padomu K. Štāmeram kā un kam atbrīvot Latviju. − Pats dzīvoju zemē, kuŗā valda sociāldemokrati − proti, Zviedrijā − un arī Štāmers pats ir dzīvojis zem sociāldemokratu valdības Vācijā.

Štāmeram derētu iepazīties ar Imanta Ziedoņa, Jāņa Petera un Sibirijā dzimušās dzejnieces Māras Zālītes dzeju un rakstiem. Žēl, ka K. Štāmers ir tik vāji informēts par to, kas notiek Latvijā, un tas, protams, nedara godu trimdai.

A. Rozenbachs, Zviedrijā. Brīvā Latvija, 26.9.88.

 

 

Jūs arī bez konsekvencēm varat apvainot mūsu tautas pašreizējo avangardu tur uz vietas, kas aizstāv latviešu tautu ar tiem līdzekļiem un iespējām, kas ir viņu rīcībā. Nāk prātā Raiņa vārdi:

Septiņsimtas mūžu tumsa
Spieda Latvi nospiezdamas −
Visām cauri izdzirkstīja
Latvju dvēs’les dzirkstelīte...

Tie, kuŗus Jūs nicinoši apvainojat, ir tie latvieši, kas šo dzirkstelīti tagad tura pie dzīvības.

R. Krastiņš, Zviedrijā. Brīvā Latvija, 26.9.88.

 

 

Kārļa Štāmera informācijas avoti vēsta − kā Jānis Peters, tā Imants Ziedonis esot čekas darbinieki. To latviešu sabiedrības apgaismošanai apgalvojis Imants Lešinskis − cilvēks, kas lielāko daļu sava mūža kā okupantu aparatčiks piedalījās latviešu tautas apspiešanā. Šim „patriotam” acīmredzami pieder Štāmera pilnīgā uzticība. Komūnists un − pēc paša liecības − čekists Lešinskis Štāmera savādajā vērtību pasaulē nav uzskatāms kā latviešu tautas ienaidnieks.

Brunis Rubess, Brīvā Latvija, 26.9.88.

 

 

Nobeigumā: ļaudis tēvzemē zina, ko viņi var un ko nevar, bet to, ko pašlaik nevar − varēs. Tikai pašlepnumu nevajadzētu zaudēt un nekļūt par svešnieku mēslu tīrītājiem; arī svešatnes latviešu naudai šie apspiedēju mēsli nav jātīra.

Modieties, modināmie! Svešais cirvis cērt un cērt mūsu tautas saknes... Te sacītais nav nekāda Jeremijas raudu dziesma, bet aicinājums uz polītisku sakustēšanos arī brīvajā pasaulē mūsu tautas likteņkrustceļos. Nepastāvu arī, ka te viss minētais ir sasniedzams, bet galvenais − meklēsim ceļus, kā palīdzēt mūsu tautas kodolam tēvzemē, steidzīgi meklēsim!

Andrejs Eglītis, „Mums jāpalīdz, iekams nav par vēlu”. Brīvā Latvija, nr.94 (1988).

 

Pauls Dambis: ... šobrīd (kad sabiedrības priekšplānā izvirzījušies žurnālists un estrādes dziedātājs − pirmais, kas risina problēmas, otrais, kas ļauj atslēgties no tām) rodas jautājums: ko darīt ar Mocartu, Čaikovski, mūsdienu nopietno mūziku? Bez tās mēs neaizsniegsimies līdz patiesam garīgumam, nepanāksim morālu atveseļošanos. Nesen notikušajās Ludzas Mūzikas dienās es varēju novērtēt stāvokli pašdarbības kolektīvos. Daudz dalībnieku ir veco ļaužu, maz − jauniešu kolektīvos, ir vairāki kori, kuros dzied liels skaits sieviešu, bet ir ārkārtīgi maz vīru.

Mums steidzīgi jāsāk muzikālās audzināšanas darbs jau ar pašiem mazākajiem bērniem.

Un tas ir jādara visiem − ne tikai mūziķiem, Konservatorijai un Kultūras ministrijai, bet arī presei, radio, televīzijai, lai neiznāk tā, ka jaunā „Miss Rīga” uz jautājumu, vai jūs mīlat mūziku, atbildēs „jā”, jo viņa esot „Jumpravas” fans. Un žēl, ka meitene nav Bēthovena vai Baha fans, kaut gan visā pasaulē jauniešu intereses virzītas uz savas individualitātes izkopšanu.

Imants Kokars: Manuprāt, pašreiz skolu reforma norit tikai uz papīra, tikai vārdos, tikai saukļos. Mūsu sabiedrības garīgums noslīdējis ļoti zemu. Un vienīgais, kas var glābt, − jāsāk darbs no „nulles punkta” − no bērnu audzināšanas. Jo pāraudzināt nobriedušus jauniešus, vidējo paaudzi, mēs vienkārši vairs nespējam. Ja šis audzināšanas vilnis būs spēcīgs un visu aptverošs, tad varam cerēt, ka pēc 20, 30, 50, gadiem garīguma līmenis celsies...

„Mūsu mūzika laika griežos”. LuM, 15.7.88.

 

 

Polītiska platforma dod sabiedrībai rakstītu dokumentu par atbildības nešanu attiecīgas personas vai personu pārvaldes laika periodā − četros vai piecos gados.

Ir pēdējais laiks latviešu vairākumam prasīt no saviem vadītājiem 100% atbildību par viņu pārvaldes periodu. Latviešu sabiedrības vairākumam jāmaina sava līdzšinējā nostāja, ja tā vēl saviem bērniem Latvijā un emigrācijā labāku likteni.

J. Purviņš Jurjāns, MLB Ziņotājs, 1988. g. sept.

 

 

Daudz kas no tā, ko šodien uzņemam kā dabisku parādību, pirms dažiem gadiem šķita nesavienojams ar mūsu principiem, nereāls un nerealizējams. Tas attiecas uz visām dzīves sfērām, arī sportu. Kā zināms, Radošo savienību plēnuma Rezolūcijā ietverts arī punkts par Latvijas kā suverēnas republikas iestāšanos Starptautiskajā olimpiskajā komitejā. Noteikti tas būtu daudzu mūsu republikas sportistu un līdzjutēju sapnis, un cerēsim, ka reiz tas piepildīsies un Latvija atkal kā suverēna republika varēs ņemt dalību olimpiskajās spēlēs un citos starptautiskos sporta forumos.

Vēlos polemizēt par viedokli attiecībā uz iespējām lielajam sportam, kuŗas it kā mums varētu sniegt tikai PSRS Nacionālā olimpiskā komiteja. Nešaubos, ka staļinizācija, stagnācija sevišķi spilgti izpaudās arī sportā. Ja republikai netiktu uzspiesta ekstensīvā saimniekošanas metode, arī sportam atrastos līdzekļi un nebūtu tie kā lūdzējiem jāgaida no Maskavas...

Jānis Derums, tiesnesis kamaniņu sportā. Sports, 3.9.88.

 

 

Simbolikai, šajā gadījumā sarkanbaltsarkanajam karogam, ir objektīvs, vēsturiski veidojies šķirisks saturs, ko nevar patvaļīgi subjektīvi sagrozīt. Tāpēc šeit vajadzīga šķiriska, no strādnieku šķiras pozīcijām, partijiska, marksistiski ļeņiniska, internacionālistiska, bet nevis nacionālistiska pieeja. Sarkanbaltsarkanais karogs nekad nav bijis latviešu tautas nacionālais, tas vienmēr bijis buržuāzijas karogs. Sākoties Lielajam Tēvijas karam, vēl pirms vācu okupantu ierašanās Latvijas laukos latviešu buržuāziskie nacionālisti ar sarkanbaltsarkaniem roku apsējiem (līdz kamēr vācu okupanti viņiem tos aizliedza) arestēja un nogalināja padomju aktīvistus. Vēlāk sarkanbaltsarkanās krāsas uz labās rokas piedurknes nesa latviešu SS leģionāri, divas divīzijas, kas cīnījās pret Sarkano armiju, t.sk. pret divām latviešu sarkano strēlnieku divīzijām. Šeit precīzi skaidri redzams, kā simbolika ir sarkanbaltsarkanais un kā − sarkanais karogs.

V. Sanders, LVPI docents, filozofijas zinātņu kandidāts. „Nacionāls vai nacionālistisks”, LuM, 19.8.88.

 

(Vēl demagoģiskāku rakstu V. Sanders publicējis Liepājas laikrakstā Komunists (27.7.88), kas tiek dublēts arī krievu valodā. L Z.)

 

 

Sarkanbaltsarkanais karogs nav vainīgs, ka tika apkaunots. Jāsaprot, ka arī 1940. un 1941. gadu represijas lielā mērā izraisīja tālākās asiņainās reakcijas. Nobendētie cilvēki nav aizmirsti, bet ir gaišā piemiņā, lai gan par tiem raksta mazāk, jo jāreabilitē nepatiesi cietušie, noklusētie.

Valsts Liepājas teātra kolektīva vārdā, pēc viņu lūguma, Haralds Ulmanis, LuM, 1988.

 

 

ROA (Krievijas atbrīvošanas armija), starp citu, cīnījās fašistu pusē, bet mums nebūt nenāk prātā, tos pieminot, neizbēgami lietot vārdu „krievi”. Kam ir vajadzīgs attiecībā uz mums visur likt klāt vārdu „latviešu”? Kāpēc tiek uzsvērts, ka „nevajag aizmirst arī vairāk nekā 300 000 nogalināto karagūstekņu, kuru vairākums bija krievi”? Vai tad sāksim šķirot nāves pēc tautībām? Vai varbūt V. Sanders gaida, ka mēs sāksim uzsvērt, cik staļinisma laikā, pilsoņu kara laikā un arī Lielā Tēvijas kara laikā krievu buržuāziskie nacionālisti nogalināja latviešu revolucionārus, komūnistus? Vai nacionalitātes ikreizēja piesaukšana neveicinās tautu naidu un kāpēc V. Sanderam tas ir vajadzīgs? Vai krievu lasītājiem, izlasot šo rakstu, neradīsies pārliecība, ka latvieši ir šāvuši krievus, nevis fašisti ir iznīcinājuši padomju cilvēkus? V. Sanders izliekas neredzam, ka sarkanā krāsa ir arī fašistiskās Vācijas karogā, ka krusta ēnā ir iznīcināti miljoniem cilvēku visos kontinentos, ka šis krusts bija arī fašistiskajā Vācijā un inkvizīcijas ugunskuros. Tā ēnā iznīcināja miljoniem indiāņu, nīdēja viņu kultūru, nīdēja arī mūsējo, bet krusts tomēr joprojām stāv virs baznīcām un kapos. Varbūt pienāks laiks, kad tas atgriezīsies arī pareizticīgo katedrālē Rīgā? Bet, Sanderaprāt, pasaules zīmi nedrīkst lietot! Bet ko tad tālāk − arī zvaigzne nav tikai mūsu simbolikā vien!

M. Linde, Aizputē. LuM, 19.8.88.

 

... Kā spēcīgu argumentu pret simboliku Jūs minat „latviešu buržuāziskās emigrācijas” nostāju. Es nenoliegšu − melnais tur patiešām ir, bet kādēļ Jūs saskatāt vienīgi melno? ... Tagad esmu pārliecināts, ka sabiedrības konservatīvo spēku aktivitātes prasa organizāciju vai kustību, kas konsolidētu komunistus un bezpartejiskos, latviešus, krievus un citu tautību pārstāvjus vienotam mērķim − pārbūves izraisīto pārmaiņu aizstāvēšanai un tālākvirzībai. Jūsu raksts, docent Sander, šo pārliecību manī jo vairāk nostiprināja.

Guntis Valujevs, „Atklāta vēstule docentam V. Sanderam”, LuM, 19.8.88.

 

 

Protams, kaut ko tādu, kā aprakstīja A. Kolbergs, spēj tikai cilvēki ar nožēlojamu vispārējo attīstības līmeni. Tomēr ar visu to grūti aptvert, kā vienas iebraucēju daļas vidū iesakņojies nelāgais paradums pielīdzināt fašistiem tautu, kuŗas viesmīlību tie bauda, kuŗas audzētu maizi ēd un kuŗas vidū nav nekādas fašistiskas, ne neofašistiskas kustības. Visiem zināms atkārtotas neofašistu demonstrācijas Maskavā pie Puškina pieminekļa. Miljoniem padomju cilvēku arīdzan redzējuši Maskavas neofašistus klāstām savas murgu teorijas pilnā nacistu formā TV programmā „Vzgļad”. Šo padomju sabiedrības vidū izaugušo neoneliešu eksistence, kuŗi, ja vien gadītos izdevība, kļūtu par šucmaņiem un cilvēku šāvējiem, liecina ne vien par specifisku psiholoģisku fenomenu, bet arī par stagnācijas laikmeta polītiskās audzināšanas nederīgo līmeni...

... Var vienīgi pabrīnīties, cik lielā mērā mūsdienu starptautisko tiesību vispāratzītie principi sakrīt ar V.I. Ļeņina idejām. Kā 1966. g. Starptautiskā pakta par sociāli ekonomiskajām tiesībām 1. pantā teikts:

1. Visām tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos. Izmantojot šis tiesības, tās brīvi nosaka savu polītisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.

2. Visas tautas savu mērķu sasniegšanai var brīvi rīkoties savām dabas bagātībām. („PSRS Augstākās Padomes Ziņotājs”, 1976., 17.) Atgādināsim − tautas, bet ne resori!

Juris Bojārs, „Par tautu suverenitāti un pašnoteikšanās tiesībām”, LuM, 9.9.88.

 

Mums atkal jāizcīna i Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale kā tautas garīguma un kultūras novadi, kā stipru cilvēku un stipru ģimeņu sargāti novadi.

Dainis Īvāns, Skola un ģimene 10, 1988.

Māra Zālīte un Jānis Peters. Jāņa Petera fotogrāfija ievietota 1988. g. 26. jūnija New York Times (viens no cilvēkiem, kuŗu rīcībai PSRS KP19. konferencei jāpiegriež vērība).