Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988

Gundars Pļavkalns

PATVAĻĪGA DZEJA

 

Uldis Bērziņš, Piemineklis kazai, dzejoļi. Rīgā: Liesma, 1980, 73 lp. (Sk. Artura Baumaņa recenziju JG 134)

Uldis Bērziņš, Poētisms baltkrievs, dzeja. Rīgā: Liesma, 1984, 77 lp.

 

 

1980. un 1984. gadā Rīgā izdotie divi Ulža Bērziņa krājumi ir latviešu dzejas ainavā tik neparasti, ka to daudzmaz atbilstošas raksturošanas mēģinājumam nepieciešama vismaz neliela apcere.

Bērziņš ir ļoti talantīgs autors, kas neapšaubāmi spēj radīt īstu dzeju, bet ne vienmēr paliek dzejas normālajā gultnē. Citēšu vai minēšu dažus sacerējumus no citu autoru produkcijas, lūkojot parādīt, kas manā izpratnē ir dzejas normālā gultne un kādā veidā dažs vārsmotājs izkāpis no šīs gultnes.

Labi pazīstams ir šāds Virzas pants:

Te nu ir dzejas normālā gultne: dzejolī teiktais ir bez lielām grūtībām izsekojams domu ziņā, un tam netrūkst pietiekami svaigas un daudzveidīgas konnotācijas, (kas ir uztveŗama ar nojautu); šī konnotācija spēcīgi rosina iztēli un emocijas. Virza ir rakstījis augstvērtīgākus, subtīlākus pantus, bet tie nereti var likties mazāk centrāli attieksmē uz dzejiskās izpausmes galvenajām iezīmēm, jo autora domas nav tik viegli uztveŗamas un konnotācija ir svešādāka nekā citētajā pantā. Šai sakarā ieteicu pārlasīt Virzas Pēdējās dzejas. Subtīlākajam, vairāk noslēpumainajam paveidam noteikti pieder kaut vai šādas vārsmas:

Pie debesīm tā, kuŗa viļ un mānās, Šai pusdienā man rādījusies bij: Stāvs viņai tērpās padebešu drānās Un viņas sejs bij līdzīgs ugunij. Bet apkārt neredzīgs man plūda pūlis, Es klausījos, ka gaisi trīs un san, Kad zuda tā, un baltu līlju kūlis No debesīm pie kājām krita man.   (Divi panti no Virzas „Ceļojuma piezīmēm”.)

Pretējā virzienā no centra attālinās tādi sacerējumi, kas atgādina ziņģi vai „šlāgeri”; konnotācijai šādos gadījumos trūkst kaut cik pietiekama svaiguma, jo izteiksme ir klišejiska; autora uztvere nereti ir gaužām vienpusīga un tādēļ var likties negribēti komiska; ja dzejolis jau atgādina „Anniņ, mana pirmā brūt’, / Nedar’ manai sirdij grūt’!” vai „Ak, acis, tavas zilās acis!” un tamlīdzīgus paudumus, tad skaidrs, ka autors vismaz ar vienu kāju izkāpis no dzejas gultnes un sāk dziedāt a hit (kas ir būtībā nemākslinieciska domu un jūtu izpausme). Var jau gadīties arī daudzmaz gaumīgāki „grāvēji” (piemēram, latīņu amerikāņu vai grieķu populārajā mūzikā); bet dzeja, kas tos manāmi atgādina, ir necila.

Protams, nav tā, ka vienīgi aizrautīga mīlestības lirika varētu būt šādā nozīmē vairāk vai mazāk „centrāli dzejiska”. Ir daudz gan nopietnu, gan humoristiski vai satiriski skatītu tematu, kas ir piemēroti dzejiskai izpausmei. Jokdarīga dzeja tomēr var būt uztverē ekscentriska; šis paveids lasītāju ne tikvien uzjautrina, bet arī vismaz drusku mulsina un līdz ar to vairs nav īsti centrāls, lai gan bieži paliek dzejas gultnē. Citēšu raksturīgu piemēru no vācu literatūras:

Ļoti amizanti, bet lasītājam šķiet, ka šim dzejolim, tā sakot, nav diezcik droša pamata zem kājām skatījuma ziņā un ka arī izteiksme nav bez ekscentriskām iezīmēm („nach Afri- od - Ameriko”). Protams, tā var būt satira par architektiem, bet tādā gadījumā tā ir itin ērmīga satira. Dzeja tā tomēr ir; tas nozīmē, ka autors nav pilnīgi izkāpis no gultnes. Vismaz tikpat ekscentrisku vārsmojumu netrūkst arī angļu dzejā. Ir arī nopietni dzejoļi, kas iztēli un jūtas rosina daudzveidīgi, bet gaužām mīklaini; doma ir apslēpta. Šādos dzejoļos nav samanāma diezcik centrāla ievirze, bet tie ir vairāk vai mazāk poētiski; lasītājam var likties, ka viņš intuitīvi kaut cik orientējas sacerējuma emocionālajā gaisotnē un iztēles ainās, un uztveŗ „the gesture of the poem as a whole”. Labs piemērs šai ziņā ir Paula Celāna dzejolītis „ich bin allein”:

Ich bin allein, ich stell die Aschenblume ins Glas voll reifer Schwärze. Schwestermund, du sprichst ein Wort, das fortlebt vor den Fenstern, und lautlos klettert, was ich träumt, an mir empor. Ich steh im Flor der abgeblühten Stunde und spar ein Harz für einen späten Vogel: er trägt die Flocke Schnee auf lebensroter Feder; das Körnchen Eis im Schnabel, kommt er durch den Sommer.

Šādi terra incognita dzejdarbi var būt fascinējoši − katrā ziņā daudz interesantāki par skatījumā un izteiksmē ultrākonservātīvām „peršām” bet ļoti iespējams, ka lasītājs pēc kāda laika atgriezīsies daudzmaz pazīstamos novados. Mūzisku un kritisku lasītāju bez īpašas noslieces uz ezotēriskiem paudumiem visvairāk apmierina tāda dzeja, kur sastopas labi pazīstamais un svešādais. Arī šis dzejas paveids daudzos gadījumos nav sevišķi centrāls, bet tas mēdz pilnīgi palikt dzejas normālajā gultnē.

Dzejas centrālajām iezīmēm tāli ir vēl tie vārsmojumi, kas ir vienpusīgi intellektuāli skatījumā vai tik vaļīgi izteiksmē, ka nerodas dzejas daudzveidīgais, bet organizētais un koncentrētais pārdzīvojums. Gan vienpusīgi intellektuālās, gan atšķaidītās vārsmas ir būtībā proziskas. Zināma nosliece uz vienpusīgi intellektuālu uztveri, kas neļauj ieslīdēt reizē svaigi jutekliskā un spēcīgi emotīvā pārdzīvojumā, mūsu lirikā piemīt Gunai Ikonai, lai gan viņas „grēki” šai ziņā parasti nav izcili. Reizēm − ne vienmēr − viņas izteiksme ir diezgan proziski atšķaidīta. Gan vienpusīgi intellektuālo skatījumu, gan atšķaidīto izteiksmi var pētīt minētās autores dzejolī „Pāris” (krājuma Patiesības medībās 99.-100. lp.). Šis dzejolis būtībā atgādina dzīvi uzrakstītu slejinieka rakstu kādā avīzē; poēzija kaut cik nozīmīgi parādās vienīgi pēdējās četrās rindās. Dzejolī „Kā meklēt” (krājumā Piemineklis kazai 28.-29. lp.) Uldis Bērziņš vietām nepārprotami pietuvojas vienpusīgi intellektuāliem un proziski atšķaidītiem dzejošanas paņēmieniem, kas savā ziņā atgādina vārsmās sacerēto Ikonas „slejinieces rakstu”. Var gan manīt, ka Bērziņš to pašu vielu spētu ieveidot centrāli dzejiskos pantos, − ja vien gribētu. Šai gadījumā viņam prāts nesies uz tādu izteiksmes veidu, kas aptveŗ gan „tieši poētisku” izpausmi, gan tarkšķēšanas imitāciju. Domāju, ka vērts citēti visu pagaŗo dzejoli:

(Krāj. Piemineklis kazai 38. lp.)

(56. lp.)

Tikko citētās rindas ir daudzējādā ziņā iespaidīgas; Bērziņam piemīt tiešām apbrīnojamas spējas izteiksmes veidošanā. Viņa produkcija liecina, ka autors spēj izteikties gan precīzi, gan mīklaini, gan poētiski, gan koncentrēti, gan pļāpīgi, gan nopietni, gan frivoli, gan proziski, gan cēli, gan bezkaunīgi... Varētu gandrīz teikt, ka šai ziņā lasītājs sastopas ar mūsdienu latviešu Šekspīru miniatūrā! Par spīti šai neparastajai apdāvinātībai un daudziem spožiem veikumiem, Bērziņa izteiksme nereti ir drusku problemātiska. Manuprāt, šai īpašībai ir sakars ar jau pieminēto nerēķināšanos ar robežām. Ojārs Vācietis krājuma Piemineklis kazai priekšvārdos deklarē: „Ja Bērziņš būtu gleznotājs, būtu noteikti jāuzsveŗ viņa triepiena drošums un sulīgums.” Diemžēl, ir tā, ka Bērziņa pieeja reizēm ir drusku par daudz droša. Dzejnieks ar vairāk centrālu ievirzi laikam nebūtu gluži tik pārdrošs eksperimentēšanā; piemēram, veidojot nopietnu dzejoli, viņš rēķinātos ar prasību pēc zināmas elegances un tādēļ izvairītos no Bērziņa spurainajām atskaņām „maz tas”, „kas tas”, „tas tas”. Jokdarīgs vārsmojums arī no „centrālas gaumes” viedokļa drīkst būt daudz brīvāks veidojumā nekā iezīmīgi nopietns dzejolis, un šķiet, ka Bērziņa izteiksmes meklējumi ir sekmīgi galvenokārt tādos sacerējumos, kas nav pavisam nopietni (tādēļ samērā viegli akceptēt dīvainās atskaņas „pēļas” un „dzēļas”; „sātas”, „stātas” un „kādas”). Bērziņa dzejai piemīt attāla radniecība ar jau pieminētā Morgenšterna „Galgenlieder”. Morgenšterns laida klajā asi noslīpētus pantus, kur izsmalcinātība biedrojas ar ikdienas valodu un jaunvārdi papildina rutīnētas frazes, piemēram, citētajā dzejolī par žogu un architektu. Šīs iezīmes nereti manāmas arī Bērziņa dzejā.

Nav gan tā, ka Bērziņam nebūtu vairāku itin iespaidīgu nopietno dzejoļu; to apliecina kaut vai „Krustnešu Pēteris” krājumā Piemineklis kazai:

Mēmais nedzirdēs savu balsi samīta vaga nebūs par valsti pacelta roka krīti un kalsti tūkstoš gadus man miltus maisi tava ziņģe satrunēs krogā tavas atslēgas Pēterim rokā

(31. lp.)

Šī dzejoļa ievirze nav gluži centrāla, jo izteiksme sastāv tikai no mājieniem; bet šīm rindām ir plaša rezonance un visai monumentāls kopiespaids.

Tomēr šķiet, ka Bērziņa „īstā territorija” ir nopietns dzejolis ar grotesku piekrāsu. Spilgts piemērs šai ziņā ir „Vidus laiks” (krāj. Piemineklis kazai):

(32. lp.)

Briesmīgā viduslaiku pilsētas netīrība! Cilvēks tiek pie ziepēm (t.i., pie ieziepētas cilpas) un vaļā no uts draudzības vienīgi tad, kad viņu pakar. Izteiksme nav eleganti cildena; tā ir mazliet dīvaina un, kā dažs lasītājs droši vien teiktu, visai „prasta”; bet temata pamatiezīmēm tā ir piemērota. Šis dzejolis nebūt nav piemīlīgs, bet tas ir savā veidā poētisks. Reizē „utains” un poētisks teikums izceļas tās pašas grāmatas sacerējumā „Abdulhaja Ulaševa trīs sapņi” (69. lp.):

„...tam utis rāpoja pa izroboto vaigu kā baltas aitas tālā kalnā.”

Minētā dzejojuma kontekstā šī rinda ļoti veiksmīgi parāda iespaidu, kādu barbarisks nomadu virsaitis atstāj uz sagūstītu, relatīvi civīlizētu dziedoni. Drausmīgais barbars ir tepat acu priekšā un jau nākošā mirklī var likt spīdzināt vai nogalināt savu gūstekni; dziedonim, kas ar šausmām raugās uz virsaiša utaino ģīmi, šokētajā apziņā nejauši iznirst mierīga pagātnes aina, kas viņam ļauj mazliet atbrīvoties no pārmērīgā sasprindzinājuma.

Krājumā Poētisms baltkrievs autora eksperimentālā pieeja kļūst patvaļīgāka; dzejoļu izteiksme bieži ir tik svešāda, ka daudzi vārsmu lasītāji drīz paraustītu plecus un (labākajā gadījumā!) noliktu šo grāmatiņu plauktā. Ieskatu Bērziņa izteiksmes eksperimentos sniedz kaut vai šāds paudums:

(57. lp.)

Izlasot šo sacerējumu, man pirmajā brīdī gribējās iesaukties: „Džoni, lec putrā!” Uzmanīgi pētījot izteiksmes sīkdaļas, tomēr rodas iespaids, ka te atkal runā kāds mirušais − pašpuika un varbūt kaujā kritušais, kas it kā nojauš pavasara tuvošanos. Tai pašā krājumā ir vairāki dzejoļi, kas daudz tiešākā veidā norāda, ka autoram patīk rotaļāties ar priekšstatu par mirušo nojautām, piem.:

 (daļa no vārsmojuma, kas lasāms 18. lp.)

    (Dzejolītis bez virsraksta 14. lp.)

       (6. lp.)

Šķiet, ka gluži tik nostalģiski par lībiešiem neviens cits nav latviešu dzejā izteicies. Lībiešu pārtautošana laikam ir drusku tāds kā tabu temats; latvieši (daudzi ar pamatīgiem vaigu kauliem, lielām plaukstām un it prāvām kurpēm!) par to mēdz izteikties it kā gaŗām ejot, nevērīgi, varbūt ar humoru (valsts neatkarības gados dažs Bērziņš vai Kalniņš, Lejiņš, Liepiņš, Ozoliņš esot apsmaidījis lībiešu karali Uldriķi, jo majestāte negribējis kļūt par jaunkareivi Latvijas armijā...). Liekas paticams, ka Uldis Bērziņš ir − varbūt vēl daudz lielākā mērā nekā Astrīde Ivaska? − viens no „lībiskajiem latviešiem” un ka viņa ārienē var skatīt − Anšlava Eglīša vārdiem runājot − „šķautnainos lībieša vaigus, smakru un degunu” (viņa noģīmi nav gadījies redzēt). Šā vai tā, „Vālodzes” autors varēja rēķināties ar smīniem. Bērziņš tomēr ir visādā ziņā „brīvs gars”; ja viņš grib nostalģiski vārsmot par lībiešiem, tad viņš to dara; smīnētāji var iet „ieskrieties”. Šī tema risināta arī sacerējumā ar virsrakstu „Pulkstens” (6.-7. lp.). Autors miegā („pirms pulkstens nozvanīs”) redz, tā sakot, citādu vēstures variantu („Gar milzu logiem tu gaišos gaiteņos, tu apgarotā steigā starp lībju studentiem un lībju profesoriem zem rokas pavadīts” un „caur Ziemeļzemes viršiem nepārredzamiem gar vitrīnām ar bronzas gredzeniem un saktām”); viņam šķiet, ka atgūta ir valoda ar locījumiem, „kuŗi tev trīssimts gadus asinsvados glumos kā bute gulēja un klusēja tev mutē” un ka nu tiešām var doties „turp, gar kabinetiem, auditorijām, gar sejām, sejām uz durvīm plašajām − trīs pakāpieni, galds, kā selga baltā aktuzāle šalc, sejas, sejas, sejas, sejas, pag, te pakāpieni, te − cik gausi staipās gadi! tur pie mikrofoniem, turp un izsacīt (cik lēni ceļas mēle − jau simt gadu)”. Jeitss bija īrs, kas dzejoja angliski; varbūt Bērziņš ir līdzīgā situācijā. Izteiksme tikko aplūkotajā paudumā sarežģītāka nekā „Vālodzē”, bet tā ir daudzmaz saprotama, ja lasītājs necer uz Ojāra Vācieša raksturoto pusaizmigušā „špacieri”... Labu tiesu var saprast un izjust arī dzejoļu ciklā par donkichotisko vai morgenšterniski dīvaino Alfrēdu Ķempi, kas mēģinājis pārtulkot latviešu valodā visus igauņu rakstus, pat agrīnās tēvareizes (Ķempe bijis pārliecībā, ka latvieši un igauņi patiesībā ir viena tauta, bet „mēmums” un „kurlums” brālīgajām populācijām neļauj tuvināties...). Rotaļīgi komisks, taču ne bez smeldzīgām nokrāsām ir šāds minētā cikla dzejolītis: