SEPTIŅI MĒĢINĀJUMI GLĀBT PULKVEDI BRIEDI.

 

Pulkveža Frīdricha Brieža simtgadē ar Elzas Reinbergas gādību mūsu rokās ir nonācis viņas vīra Indriķa Reinberga manuskripts par plkv. Jukuma Vācieša mēģinājumu glābt Tīreļpurva varoni plkv. Frīdrichu Briedi. Briedis 1918. g. vasarā par piedalīšanos pretlielinieku sazvērestībā krita čekas rokās, un 1918. gada 27. augustā viņu nošāva. Šis bija čekas augstais terrora laiks, kad vispirms šāva un tad prasīja jautājumus, un tādēļ katram, kas par Brieža arestu bija dzirdējis, rūpēja viņa dzīvība. Pēc Reinberga domām ir bijuši septiņi mēģinājumi glābt Briedi.

 

1.   mēģinājums. Es nezinu kad un kā Briedis bija iepazinies ar Nadježdu Mančesteru. Pretlielinieciskās cīņas laikā Maskavā Briedis dzīvoja pie Mančesteras māsas. Nadježda ir bijusi viņam ļoti tuva. Šī sieviete arī ir visvairāk pūlējusies viņu glābt. Riskējot ar visu viņa bija noorganizējusi satikšanos ar Briedi cietumā, iznesa ziņas, piegādāja tādas Briedim no ārpuses. Viņa arī bija uzzinājusi, ka daži čekas vīri pret atlīdzību ir ar mieru Briedi atsvabināt. Summa bija ļoti liela, tomēr to izdevās sagādāt. 100 000 rbļ. sagādāja Goldmanis savācot no tautiešiem, iztrūkstošos 60 000 atsūtīja Reinbergs, kas tanī laikā Brieža uzdevumā atradās Ukrainā. Starp citu šī nauda nāca tieši no Trocka štāba. ... Cerētie palīgi izrādījušies pārāk mazi un niecīgi, kuŗu spēkos nekāda ziņā nav bijis Briedi atsvabināt.

2.   Par Briedi mēģina iestāties latviešu sabiedrība kā tāda. Tiek iesniegti lūgumi Iskolastrelam, Viskrievijas čekai un Iekšlietu komisariāta latviešu lietu daļai. To dara Latviešu Nacionāldemokrātu partija. Iekšlietu komisariāta nodaļas vadītājs komūnists Roziņš gluži labvēlīgs, bet nekā nevarot darīt, jo lieta jau esot čekas rokās. Iskolastrelā kāds Oto Kārkliņš vienkārši ņirgājas par iesniegto lūgumu. Kad lūguma nonesējs ierodas pie slavenā Petersa, tas lasot smīn. „Esat gan atraduši ko jaunu − cīnītājs, latvietis, nacionālists. Kontrrevolucionārs!” kliedzis Peterss, „un ja Jūs tādu papīru atnesot nebūtu tik naivs es jūs tūlīt pieliktu pie sienas.” Uz vaicājumu, vai tiešām nav nekādu cerību, Peterss atbild: „Nē.”

3.   Pie Petersa dodas viņa personīgs paziņa latviešu Sarkanās divīzījas štāba virsnieks Nugurs. Pret to Peterss izturas laipnāk un pat solījis, ka darīs visu iespējamo. Kad Briedi nošauj un Nugurs Petersam pārmet, tas gluži nevainīgi taisnojas, ko viņš varējis vairs darīt, kad Briedis visos noziegumos esot atzinies.

4.   Kādu dienu Briedis ar N. Mančesteras palīdzību izsūta zīmīti, ka vakarā starp pl. 9. un 12. viņu vedīšot nošaut, lai organizējot uzbrukumu viņa pavadoņiem. Lūdz iesūtīt revolveri un piebilst, ka ar 3-4 tikšot viņš pats galā. Revolveri ienes N.M. Bet noorganizētā draugu grupa kopā ar N.M. izgaidās velti. Briedi tanī naktī nošaut neved.

5.   Lubjankas cietumā ir kāds izmeklēšanas komisārs, kas Briedim labvēlīgs. Briedis vēl nav iepazinies ar Lubjankas moku kambari „Melno Kabinetu”. N.M. panāk, ka komisārs izraksta izsaukšanas orderi no Butirkiem uz Lubjanku nopratināšanai noteiktā dienā un stundā. Pavadoņos tiek nozīmēti 2 cietumsargi, kas apņēmās darīt visu, lai Briedi glābtu. Tiek izstrādāts plāns, ka bēgs arī abi sargi, jo tiem atgriešanās pie lieliniekiem vairs nav. Viss veikts priekšzīmīgi. Arī šoreiz Briedi nesagaida. Viņš aizvests uz Lubjanku iepriekšējā naktī un nodots „Melnam kabinetam”. Atkal neizdošanās. It kā iepriekšējā naktī Butirkas cietumā notikušas kratīšanas un pie Brieža atrasts ienestais revolvers.

6.   Briedis izsūta vēstuli Sarkanai latviešu divīzijai un lūdz tās palīdzību. Zīmīti saņem stābā Ungurs, Lerchs un Avens. Viņu spēki šinī gadījumā tomēr par maziem. Palīdzība jāmeklē nekur citur kā pie pašreizējā Kremļa favorita austrumu frontes virspavēlnieka ģen. Vācieša, kas patreiz atrodas Arzamasā. Kā uzticamāko kurjeri izvēlas seržantu Apsīti. Steiga liela. Lai kurjers laikā paspētu tikt uz vilcienu, Lerchs Sarkanās divīzījas uzdevumā aizturēja vilcienu līdz kurjera ierašanās. Arzamasā Apsītis satika Vācieti viņa dzīvoklī, bet pēdējais vēstulei nepiegriež vērību, priecādamies par sava bijušā pulka kaŗavīra apciemojumu. Kad Apsītis atgādinājis, ka vēstule var būt ļoti svarīga, Vācietis atteicis: „Zinu jau. Prasa naudu.” Pēc Apsīša atkārtotā atgādinājuma tomēr atvēris. Vēstules saturs bijis pārsteigums. „Tā” − ilgu laiku licies ka ģenerālis nespēj vairs runāt. Pēc ilga nepatīkama klusuma brīža itkā atguvies. „Es jau teicu. Jaunekļi nepazaudējiet galvas. Būtu labāk nācis pie manis, pie paša strēlniekiem. Tad paši gudri, bet kad putra tik tālu ievārīta, tad lai glābj vecais Jukums.” Ģenerālis pēkšņi pielecis kājās, pieprasīja auto un abi ar Apsīti devās uz stābu. „Tiešo vadu uz Kremli,” kliedz Vācietis. „Man jārunā ar Trocki.” Trockis Kremlī nebija. Atbildēja Sverdlovs. „Man ir ienākušas ziņas, ka čeka apcietinājusi un gatavojās nošaut Briedi. Es zinu vēl vairāk. Sarkanās divīzijas daļas Maskavā to uzņems nelabvēlīgi. Tas iespaidos arī latviešus frontē. Es vairs neatbildu par sekām. Lai nomierinātu strēlniekus, sūtiet Briedi šurp strēlnieku pašu tiesāšanai.” Sverdlovs no atbildes izvairījās. Lika gaidīt 2 stundas. Vācietis sēdēja visu laiku štābā un dzēra. Atbilde nenāca. Telefona sarunai sekoja Vācieša telegramma Trockim. Trešā dienā pienāk paziņojums, ka Briedis nošauts. Ziņu Vācietis saņēma štābā Apsītim klāt esot. Ielējis veselu tējas glāzi spirta, izdzēris, tad licis nonest spirtu arī uz strēlnieku mītnēm, ieradies tur pats un tanī dienā Arzamasā Vācietis ar saviem strēlniekiem atbrīvojis ap 300 apcietināto kontrrevolucionāru. Bet Briedi tas viss neglāba. Otrā dienā pēc Vācieša pieprasītās telefona sarunas Trockis atstājis fronti un ieradies Maskavā. Salonvilciens esot joņojis viesulīgi. Nemaz neatpūšoties, tikko ieradies Kremlī, pusnaktī izsaucis plkv. Avenu un pavēlējis Sarkanai latviešu divīzijas daļai Maskavā 2 stundu laikā būt vilcienos un doties uz fronti.

7. Latviešu divīzijas stāba priekšnieks bija tanī laikā plkv. Kosmatovs, pēc izcelsmes tatārs. Ar viņu kā pacientu bija iepazinusies latviete, zobārste Magda Kilbloks. Arī viņa bija nonākusi Maskavā, kur tikās ar Briedi, un bija dedzīga viņa centienu atbalstītāja. Tad, kad apcietināts Briedis, Kosmotovs atradās Kremlī, bija latviešu Sarkanās divīzijas stāba priekšnieks. Kilbloka jaunkundze, atceroties veco draudzību, dodas pie Kosmotova. Tas arī apsolās palīdzēt. Ikdienas zobārste ierodas stābā un Kosmotovs viņu informē par Brieža stāvokli. Kādu dienu pastāsta par slepeno lēmumu viņu nošaut. Min arī nakti. Kilbloka to paziņo arī Briedim. Viņa lūdz Kosmotovu darīt visu iepējamo nošaušanas atlikšanai. Kosmotovs arī apsola. Otrā dienā tas pastāsta, ka tiešām Briedis nošauts neesot. Kilbloka aiz prieka apraudājusies. Tad Kosmotovs viņai parādījis telegrammu, ko parakstījis Vācietis. − Atlikt nošaušanu uz trim dienām. Visu nokārtot ieradīšos pats −. No Arzamasas sūtītā Vācieša telegramma saņemta laikā, kā to liecināja Kibloka jaunkundze, bet Trocka ienākušos papīros ierakstīts, ka pienākusi par vēlu. Nākošā reizē, kad Kilbloka dodas uz stābu pārliecībā saņemt ziņu, ka viss nokārtojies labvēlīgi, Kosmatovs paziņo: − „Briedis vakarnakt nošauts.” − Ārkārtīgā uztraukumā, sašutumā un naidā Kilbloka paķer uz galda esošo tintes pudeli un met Kosmotova sejā. Tas nobālējis un izskrējis no kabineta teikdams: „Tā apieties jūs varat tikai ar mani.” Vēlāk Lerchs stāstīja, ka viņš ar pārējiem latviešu virsniekiem palīdzējuši tīrīt Kosmotova seju un tērpu no tintes traipiem un sirdīs lūguši Dievu, kaut nu metēja sveika varētu izkļūt no stāba. Kosmotovs tomēr nekā ļauna nav uzsācis.

Drīz vien Vācietis saņēma pirmo brīdinājumu Arlovam dienesta darīšanās ierodoties Arzamasā. − „Starp citu man lika jums pateikt neiejaukties citu darīšanās.” −

Briedi nošāva 1918. gada 27. augustā. *

 

Indriķis Reinbergs

 

* Pēc šī incidenta plkv. Vācietis vēl sabija par Sarkanarmijas virspavēlnieku veselu gadu, tādēļ nav iemesla domāt, kā to dara Reinbergs, ka ar šo Vācieša uzstāšanos viņa zvaigzne būtu sākusi norietēt. A.E.