Kādā vasaras dienā, staigājot pa dārzu, iedomājos par tauriņiem. Kur gan tie palikuši? It kā manas domas uzminēdams, man uzsauca kanādiešu kaimiņš: „Remember when the air used to be clean and sex was dirty?” Pārāk plašs temats, tāpēc palikšu pie tauriņiem. Te man ir sāpīgas atmiņas. Kādreiz veicu vasaras darbu tauriņu vākšanā. Šis pretīgais darbs man neveicās, rezultātā es tauriņu kolekciju nopirku jau gatavu Izglītības ministrijas mācības veikalā. Dabas zinātņu skolotāju neizdevās piemānīt, jo manis nopirktie tauriņi bija sastopami vienīgi Kaukāzijā. Tā es dabūju lielu divnieku, pazaudēju, protams, savu naudu, kā arī ieguvu lielu neslavu.

Bet ar tauriņiem man gribas līdzināt visus tos ansambļus un grupas, kas piedalījās 1988. g. folkloras festivālā Baltica šajā vasarā Latvijā. Un tur viņi laidās no visām zemes malām: Kolibri no Amerikas, Vilcējas no Zviedrijas, arī Baškīrijas latviešu sievas, kopā ar citiem veidojot nevien muzikālu, bet arī nacionālu notikumu. Te sastopam dažas interesantas dalībnieku piezīmes:

Zita Kelmickaite (ansambļa Rabilio vadītāja no Lietuvas)

Mīnusi? Pirmais − kad festivāla atklāšanas koncertā dziedājām Pūt vējiņi!, visa zāle piecēlās kājās, bet daži cilvēki − tā sakot, no jūsu reprezentatīvās „lodžijas” − palika sēžot. Nepazinu, kas viņi tādi bija, bet tur atradās arī lietuvieši un igauņi, un maskavieši, un arī tie cēlās kājās. Ja tie, kuŗi palika sēdot, bija augstu stāvošas personas, ministriju pārstāvji vai kas tamlīdzīgs, tad viņiem pašlaik vajadzētu nosarkt, tāpēc ka piecelties kājās ar tautu − tas nav nekāds kauns. Tāpat kā pie mums.

Tālāk Atis Hussars no Rakveres:

Vēl man nepatika tas, ka festivāla pasākumos Rīgā tomēr apgrozījās pārāk daudz milicijas darbinieku. Diez vai koncertā Sporta pilī vajadzēja mikrofonus. Folklora tomēr ir kaut kas dziļi personisks, tāpēc gribētos, lai pie mums, Tallinā, folkloras ansambļi vairāk uzstātos pa vienam, lai savās dziesmās, dejās un rotaļās improvizējot varētu iesaistīt arī skatītājus un klausītājus.

Bet tagad vārds drāmaturgam un režisoram Pēterim Pētersonam:

Galvenais pluss ir tas, ka mums ar šo festivālu izdevās pierādīt − un tas nebūt nebija viegli − ka folklora vispār ir, ka tā eksistē un, neraugoties uz ļoti izteiktām pūlēm no kādas citas puses, kas vēlējās pārvērst šo pasākumu par kārtējiem „Trādirallalā” − uzpucētiem dziesmu un deju svētkiem, izdevās tomēr šo festivālu ievirzīt īstajā − folkloras gultnē.

Otrs pluss ir tas, ka šis festivāls, manuprāt, dos milzīgu stimulu mūsu folkloristiem. Līdz šim viņi ir bijuši „pagrīdnieki”. Tagad viņi sāk sevi apzināties. Par to vairs nav jāstrīdas. Ar šo festivālu viņi, tā sakot, ir uznākuši virszemē, skaistā, godīgā atklātībā, un es domāju, festivāls dos stimulu arī jauniem folkloras kolektīviem, kuŗi tomēr ir mūsu folkloras pamats.

Mīnusi? Tas, ka joprojām mūsu priekšniecība, kas iegājusi kaut kādā aizvēsturiskā darbības gultnē, nemitīgi jaucas, mums − tiem cilvēkiem, kuŗi visam ticēja, nācās lauzties kā caur mūri. Bet tas jau nekas jauns nav, mēs jau esam pieraduši ar tādiem mūriem strādāt un mani tas absolūti netraucē − varbūt vienīgi daži mani kolēģi − jaunāki vai emocionālāki − to pārdzīvoja vairāk. Es zināju, ka tāds mīnuss ir, ka tas jāņem vērā, un tas būs vēl ilgi, jo pārkārtošanās mūsu zemē vēl tikai sākusies.

Jāpiemin arī Skandinieki ar viņu vadītājiem Helmi un Daini Staltiem − lībiešiem. Bet labāk lai runā Andris Bergmanis savā jūlija rakstā Skola un ģimene:

Bet, kā jau teicu, koncerts nebija tradicionāls. Visi tika aicināti līdzdziedāt, līdzrotāt. Un Stalts ņēma raženu Inešu meitu ap vidukli, un Staltene novilka no beņķa pašu kolhoza priekšsēdētāju Jurciņu, un tika lēkta polka. Tika nojaukta neuzticēšanās siena starp publiku un „Skandiniekiem”. Tagad man šķiet, ka Staltu ģimene nevis vada folkloras draugu kopu, bet gan nemitīgi ārda, grauj, drupina neuzticēšanos starp cilvēkiem. Grauj, ārda, drupina, lai satuvinātu cilvēkus tautasdziesmā.

Seko silti aizkustinošas rindas:

Es nezinu, kā Dāvis, bet Julgi, kad viņai bija kādi četri gadiņi, ielikta gultiņā un mudināta aizmigt, čiepstēja: „Es vēl gribu padziedāt...” Un skanēja bērna balstiņa cauri pieaugušo sarunām, skanēja kā atgādinādama: „Ko jūs tur strīdaties! Dziesmiņā viss ir pateikts...”

Jā, tautasdziesmā viss ir pateikts. Arī tas, kā bērnos jādzīvo un kā vienam otrā jādzīvo. Arī tas, kā bērni pēcāk dzīvos tevi. Kā ģimene kopjama un kā tauta kopjama. Viss, viss tur ir ierakstīts. Tikai jāprot atšifrēt...

Savā jaunībā redzēju un dzirdēju veco suitu folkloristu Eņķi. Tas laikam bija 1932. g. un folkloras vakaru vadīja prof. Ludis Bērziņš. Eņķis pirmo reizi dziedāja dziesmu par Bambali, kā arī rādija veco krusta danci. Viņš bija izveicīgs un stiegrs vecis un vēl ļoti dūšīgi izdancināja mūsu institūta meitenes. Tūlīt mūsu skolā sākās tautas deju kustība, kuŗu kā pēc pavēles organizēja fiziskās audzināšanas skolotājs Vltn. Lukstiņš. Savā zirga balsī viņš izkomandēja gan Mugurdanci, gan masīvo Dvieļu danci. Jūs atminējāt, es visu laiku sēdēju pie klavierēm, spēlēdams tautas dejas, tanī pašā laikā lasot kādu grāmatu. Vēl šodien jāsmejas, kad Lukstiņš, mācot „Brālītis un māsiņa”, dziedāja līdz: „Ķeras rokās, atlaižas, un tad atkal kopojas.”

Nopietni runājot, katram institūta audzēknim bija jāvāc folklora, un arī manam mazumiņam pieder nevien dažas tautas dziesmas, bet arī kaudze buŗamo vārdu Folkloras krātuvē Rīgā. Jānis Alberts Jansons par tiem man sevišķi pateicās, jo tie palīdzēja viņa doktora disertācijai Ķelnes universitātē. Un tā pagāja gadi un satiku jaunos latviešu komponistus Amerikā, te pieminot mana drauga Valda Aldiņa dēlus Mārtiņu un Pēteri, Imantu Mežaraupu, Anitu Kuprisu, Lauru Padegu, kas visi darbojas folkloras laukā. Tāpat laimējās iepazīt Līgu Aldiņu, Juri Broku, Pamelu Ambrozi − amerikānieti. Pēdējā ir labāka latviete nekā desmit citas dzimušās latvietes. Te veidojās Kolibri, par kuŗiem Pēteris Bankovskis raksta:

Sarunās ar kolibriešiem Mārtiņu Aldiņu un Imantu Mežaraupu noskaidrojām dažus kopīgos interešu lokus. Grupa aktīvi darbojas kādus desmit gadus, nedaudz mainījies dalībnieku sastāvs, mazpamazām stabilizējies virziens. Folkloras interpretāciju daudzveidīgajā straumē „Kolibri” uzskatāms par savā ziņā „modernistu”, jo visi četri grupas profesionālie komponisti tautiskās intonācijas interpretē brīvi, nereti izmantojot tikai kā starta laukumu mūslaiku kamermūzikas sacerei. „Kolibri” nevairās arī no popmūzikas elementiem, kā arī no avangarda kompozicionālajiem paņēmieniem. Kopumā var teikt, ka šāda virzība nav sveša arī Latvijā, ne velti pirmais ASV ciemiņu koncerts notika kopā ar mūsu kameransambli „Marana”.

Piemin arī Vilcējas.

„Vilcējas” ceļā no Tallinas uz Rīgu daudz dziedāja, īsti folkloras izpildītājām atbilstīgi it kā komentējot gaŗām slīdošās ceļmalas dzīves norises. „Gotiņ, manu raibaliņ”, „Rikšiem bērīti es palaidu”, un vēl dažādi „komentāri”. Taisni vai skaudība dažbrīd pārņēma klausoties: cik daudz mums, latviešiem, dziesmu, cik maz mēs šeit, savā dzimtenē, tās cenšamies apgūt.

Šķiet, uz viņām attiecas Vizbulītes Bērziņas vārdi:

Mums nācās uzklausīt pārmetumus sektantiskumā, pietukkrustiņniecībā, dievturīgās nosliecēs un, kur nu bez tā − nacionālismā. Un vēl citi šajā kustībā bija saskatījuši apdraudējumu mūsu lepnumam − kordziedāšanas tradicijai. (Un ko tur liegt − noplicinātā Dziesmu svētku repertuāra dēļ, dažs korists patiešām kļuvis par pārbēdzēju tautasdziesmā.)

Vēl par Kolibri runājot, jāpiemin arī viņu sekmētājs un iedvesmotājs komponists Andrejs Jansons. Esmu viņiem arī ļoti pateicīgs par manas dziesmas „Ganiņa bēres” (t.dz.) aizvešanu uz Latviju. Cik skaista ir latviešu jaunības rosme, kuŗa savu spēku smeļas tautas dzidros avotos, kas ne mūžam neizsīkst. Te atskan Mārtiņa „Putna dziesmas”, Pētera slavenā „Čigāna dziesma” un „Suntažu līgotne”, Imanta „Sērdienīte”, Anitas „Ģērbies saule sudrabota”.

Bet nobeigsim šo rakstu pozitīvā noskaņā ar prezidenta Jāņa Petera vārdiem:

20. gadsimta rīta cēlienā piedzima Latvija. Un pasaule to pamanīja. Jo Latvija ir pasaules sāpju bērns. Sāpju tāpēc, ka mūsu zeme Latvija, mūsu republika Latvija, mūsu valsts Latvija ir dzimusi lielās mokās. Mēs esam savu zemi izsapņojuši un izsāpējuši. Mēs esam to lolojuši un izcīnījuši. Mēs esam to aizstāvējuši un aizstāvam.

Tālie viesi! Kad jūs dzirdēsit latviešu dziesmu, tad ziniet − tauta, kas to dzied, un zeme, kur to dzied − tātad latvieši un Latvija − Ir dzimusi lielās mokās. Tāpēc mēs ik pēc pieciem gadiem rīkojam Dziesmu svētkus, kas sākās reiz 1873. g. Tāpēc mums ir tik daudz folkloras un etnogrāfisko ansambļu, koŗu un dejas kopu, tāpēc mūsu dziesmai nedrīkst būt beigu.

Jo dziesma ir latviešu dzīvība. Un dzīvība jau vienmēr ir dziesma − brīžiem rāma, brīžiem traka, brīžiem sirdi plēš, bet veldzē.

Folkloras festivāls Latvijā ir saruna par dzīvību un tās perspektīvu.

 

Imants Sakss