Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988

 

 

No kreisās: Harijs Liepiņš, Leons Krināns, Mārtiņš Vērdiņš, Uldis Vazdiks, Bērtulis Pizičs dzejas izrādē „Mūžības skartie” (pēc Aleksandra Čaka darbu motīviem). Foto Valdis Brauns.

TEĀTRI LATVIJA UN AMERIKA

 

Ir 1988. gada jūnija sākums. Rīgā neparasti silts, ķirši un ābeles noziedējušas, pēdējos ziedus atraisījuši vēlīnie ceriņi. Nupat, nupat būs vasara, aktieri aizies atvaļinājumā, būs beigusies kārtējā sezona. Šoreiz uz to gribas paskatīties salīdzinājumā ar Amerikas teātru dzīvi. Es gan nekādā ziņā neuzdrošināšos sacīt, ka pazīstu Ameriku un tās teātrus. Lai iepazītu šo lielo, bagāto un neparasto valsti, vajadzīgs ilgāks laiks. Es tur nodzīvoju trīsdesmit un trīs dienas, kurās noskatījos septiņpadsmit izrādes, katru brīvu brīdi pavadot teātrī, un par to esmu pateicīgs saviem draugiem Vašingtonā, Bostonā, Čikāgā, Sanfrancisko, Losandželosā, Karbondeilā un Ņujorkā − katrā vietā mani centās aizvest uz teātri. Un tomēr redzēju tikai mazu mazumiņu no Amerikas teātriem, tālab nevaru pretendēt uz Amerikas teātru pasaules vispusīgu un objektīvu aptvērumu. Es gribētu skart tikai vienu aspektu: pamēģināt ieskicēt gan mūsu − tas ir Latvijas un Amerikas teātriem kopīgo, gan arī atšķirības un savdabību. Katrs savā vietā dzīvodami, pierodam pie vides un arī teātriem, un tikai salīdzinājumā pamanām mūsu skatuves mākslas savdabību.

Amerikas teātru centrs − Ņujorka, pāri par divi simti teātriem. Rīgā − septiņi: Operas un baleta, Drāmas, Dailes, Jaunatnes, Operetes, Leļļu un Krievu drāmas teātris. Profesionālo skatuvju jeb spēles laukumu gan ir vairāk, jo Drāmas teātrī bez lielās skatuves vēl ir mazā zāle, Jaunatnes teātrim − divas skatuves. Īpaši sarosījies šajā sezonā Dailes teātris, kas vienlaikus izrādes sniedza uz četriem spēles laukumiem: lielās un mazās skatuves, kamerzālē un bez tam vēl eksotiskā pagrabtelpā Vecrīgā Krāmu ielā 4. Taču kopumā profesionālo skatuvju Rīgā proporcionāli iedzīvotāju skaitam noteikti ir daudz mazāk nekā Ņujorkā. Mums ilgu laiku pietrūka un īstenībā arī joprojām pietrūkst mazo teātrīšu, tādu kā Off off Brodvejā, taču Rīga, īpaši vecpilsēta izrāžu tīkošanai manā uztverē ir pat daudz piemērotāka par Ņujorku. Bet līdz šim Rīgas teatrāliem pietrūcis iniciatīvas, un mazie teātri regulāru darbu nav uzsākuši. Jau pagājušā gada vasarā gribu darboties pieteica teātra kopa „Kabata”, taču izrādes tā nav vēl sniegusi. Mazie teātri Rīgā būtu ļoti nepieciešami, jo tur varētu vairāk eksperimentēt, jo gan Amerikas, gan Rīgas lielās skatuves galvenokārt nāk klajā ar pārbaudītām vērtībām. Diemžēl, manas turnejas laikā ASV mazajos teātros neko īpaši interesantu redzēt negadījās, taču esmu lasījis par mazo skatuvju rosmi.

Atšķirība starp Rīgas un Amerikas teātriem sākas ar garderobi un programmas lapiņu un grāmatiņu. Latviešiem teātra apmeklēšana ir sensena tradīcija, sava veida notikums, kam cilvēki īpaši gatavojas, un pat tādi vīri, kas diendienā paraduši staigāt brīvā džemperī, uz teātri dodamies, apliek kaklasaiti un uzvelk goda svārkus. Iet uz teātri − tas ir svarīgs rituāls. Amerikā, cik varēju to vērot, šajā ziņā valda lielāks lietišķums. Pēc darba iegriezties mājās un pārģērbties parasti Amerikā neiznāk laika, bez tam jārēķinās ar pilsētas plašumu un lielajiem attālumiem, tālab visbiežāk amerikāņi uz teātri dodas tieši no darba, pa ceļam kaut kur ieturēdami maltīti.

Rīgas teātros īpašs ceremoniāls ir mēteļu nodošana garderobē. Amerikā mani izbrīnīja tas, ka skatītāju vairums uz zāli dodas ar visiem mēteļiem un tur salocītā veidā tur klēpī vai turpat noliek uz grīdas. Protams, man pietrūka pie mums parastās pastaigu zāles vai foajē, kā tas pierasts Rīgas teātros, toties Amerikā cilvēki, uz teātri iedami, apģērbam un savai ārienei pievērš mazāk uzmanības, jo nekāda „izrādīšanās” vai citu skatītāju appētīšana teātra apmeklējuma „protokolā” nav paredzēta. Amerikāņi iet skatīties izrādi, mēs, latvieši, mīlam savā veidā „nosvinēt izrādi”, katrā ziņā iegriezties arī bufetē.

Rīgas teātros pirms izrādes skatītāji par 10 kapeikām nopērk programmas lapiņu, uz kuras atzīmēti tēlotāji un režisors. Kādreiz pēc kara mūsu teātros darināja īpašas programmas grāmatiņas, tagad, diemžēl, tās tikpat kā izzudušas. Amerikā skatītājam par velti iedod paprāvu brošūriņu, kurā var atrast ziņas par lugu un autoru: un katrā ziņā nodaļu „Kas ir kas”. Informācijas daudzuma ziņā man Amerikas teātru programmas patika, tikai neparasti bija vērot, ka, izrādei beidzoties, šīs glītās programmas grāmatiņas praktiskie amerikāņi turpat uz krēsla vai grīdas atstāja, acīmredzot, skatītājiem mājās tāda manta nav vajadzīga, un kālab piegružot dzīvokli? Es kopš bērnības kā lielu dārgumu esmu krājis mūsu teātru programmiņas, un, gadiem ejot, tās tiešām kļuvušas par teātra vēstures sastāvdaļu.

Uldis Pūcītis izrādē „Mūžības skartie”. Foto Valdis Brauns.

Mūsu programmās aktieru biogrāfiju nodaļa nav vajadzīga, priekškaram veroties, skatītāji tēlotājus gandrīz visus pazīst, jāapskatās programmā vienīgi tas, kādu lomu kurš spēlē. Skatītāji aktieriem seko līdzi tikpat kā no šūpuļa līdz kapam, aktieri kļūst gandrīz vai par viņu radiniekiem, katrā ziņā par „savējiem”. Tāda bija Anta Klints, Jānis Osis, Lilita Bērziņa, tāda ir Elza Radziņa un Harijs Liepiņš. Visa viņu dzīve ritēja vai rit mūsu acu priekšā, un skatuve bijusi tā vieta, no kuras savus iemīļotos māksliniekus esam vadījuši tālajā ceļā uz mūža mājām. Aktiera miesu aiznes, bet dvēsele paliek lidināmies turpat zem šņorbēniņiem, tālab pār skatuvi drīkst iet tikai tīrām kājām, pārāk daudz dārgu dvēseļu noraugās ienācējā.

Amerikā skatītāji aktierus katrā iestudējumā iepazīst no jauna, vismaz lielāko vairumu skata pirmo reizi. Nekad tur nedraud apnikšana, vienmēr jaunas sejas, jauni talanti. Amerikas teātru mainīgajām trupām salīdzinājumā ar latviešu teātriem ir savas priekšrocības. Režisoram, gluži kā tas pie mums notiek filmās, ir iespējas sakomplektēt tieši attiecīgajai lugai un attiecīgajai lomai vispiemērotākos aktierus; mūsu režisoriem jāiztiek ar tiem, kas ir trupā. Latviešu teātru trupas gadiem ilgi ir nemainīgas, visi aktieri nodrošināti ar darbu un, tiesa, visai minimālu aldziņu. Jā, teātri spēlēdami, latviešu aktieri bagāti kļūt nevar, algas ir mazas, taču tās papildina honorāri par filmēšanos, piedalīšanos televīzijā un radio pārraidēs. Jāsaka arī, ka stabila štata vieta pieļauj mūsu aktieru paslinkošanu: var strādāt teicami vai laiskoties, alga viena un tā pati. Līdz pat pēdējai sezonai aktieri atlaist bija ārkārtīgi grūti, viņu sargāja likums un arodbiedrība. Pēdējā sezonā praksē sāk ieviesties trupas locekļu vēlēšanas, to dara mākslinieciskā padome. Domāts labi, taču, diemžēl, šis akts pieļauj arī neobjektīvitātes iespēju.

Lai aktieris Amerikā varētu pastāvēt, tur par lomu ir jācīnās, jābūt vislabākajam, loma jāspēlē visaugstākajā kvalitātē, pretējā gadījumā nākamā piedāvājuma nebūs. Vai nu tas patīk vai ne, tomēr jāatzīst, ka konkurence mākslā ir visai spēcīgs stimuls, kas ļauj panākt augstu māksliniecisku līmeni. Pie mums par aktiera māksliniecisko izaugsmi un viņa meistarību kopumā pastāvīgi ir nomodā teātra galvenais režisors, kam reizē jābūt gan aktieru tēvam, gan skolotājam, gan jāsameklē lomas, kas īpaši piemērotas viņa teātra meistariem. Amerikā, cik sapratu, aktieri paši meklē lomas, meklē izdevīgu angažamentu, un, to saņēmuši, strādā sevi netaupīdami. Ar to nedomāju, ka Rīgas teātru aktieri sevi īpaši žēlotu, uz skatuves sevi dedzināja Ludmila Špīlberga, Anta Klints un Lilita Bērziņa, bet vienīgais dzenulis ir sirdsapziņa un godaprāts.

Tālajā kontinentā iepazinos ar tā dēvētajiem vienas lugas teātriem. Vairāki Brodvejas teātri ik vakarus gadiem ilgi rāda vienu un to pašu izrādi: mūziklu „Kaķi” vai pēc V. Igo romāna „Nožēlojamie” darinātu mūziklu izrādi „Les Miserables.” Mums katru vakaru cita luga, un aktieriem ir iespēja nedaudzu dienu ritējumā apliecināt savu varēšanu (vai arī nevarēšanu) visai atšķirīgās lomās. Teātris − tā ir pārģērbšanās, pārtapšana, tas ir brīnums, un šie faktori vairāk izpaužas mūsu Latvijas teātros.

Amerikas režisori spiesti rēķināties ar lielāku riska pakāpi: tur ir svarīgi, lai skatītāji nāktu un luga uz skatuves dzīvotu iespējami ilgu laiku, tas ir materiāls nodrošinājums, peļņa. Tālab ar īpašiem eksperimentiem daudz noņemties ir riskanti. Mūsu lielās skatuves vispār riska faktoru vairs nepazīst, jo, pastāvot esošajai abonementu sistēmai, desmit (Drāmas teātrī) vai sešpadsmit (Dailē) izrādes ir jau iepriekš izpārdotas, un iestudējums sevi atpelnījis. Taču riska trūkums un skatītāju milzīgā atsaucība var kļūt par teātra attīstību bremzējošu faktoru. Mākslā ir obligāts dabiskas atlases process: uz skatuves var parādīties dažādi darbi, bet dzīvot − tikai labi. Tiesa gan, skatītāju gaume ne Amerikā, ne Latvijā tomēr nav objektīvākais soģis, un ir gadījumi, kad patiesi vērtīgiem darbiem trūkst skatītāju, bet kā likums gan Rīgā, gan Amerikas pilsētās uz skatuves dzīvo viegli, izklaidējoši darbi.

Mūsu latviešu teātri salīdzinājumā ar Amerikas skatuvēm ir nopietnāki, varbūt pat drūmāki. Mūsu skatuves mākslai par godu jāsaka, ka teātris, sākot jau ar Ā. Alunāna lugu „Lielpils pagasta vecākie”, ar Aspazijas „Zaudētām tiesībām”, ar Raiņa „Uguni un nakti” bijis tautas dzīves un likteņu atspoguļotājs un lēmējs. Mēs esam pārāk maza tauta un pārāk smagi pār mums vēlušies vēstures rati, lai teātris varētu atļauties stāvēt malā no tautas dzīves. Teātris izteicis mūsu tautas sirdsapziņu, bijis tautas saliedētājs un padomu devējs. Vēl nesenajā laikmetā, ko dēvējam par stagnācijas gadiem, teātris centās runāt par to, kas notiek dzīvē, kritizēja nepieņemamo, novecojošo, pretīgo. Laikā, kad avīzes pauda prieku par mūsu augšupeju, teātris, izmantojot kaut vai līdzības un zīmju valodu, nozīmīgākajās izrādēs mēģināja runāt patiesību par savu laiku un cilvēkiem.

Pašreiz Latvijas teātriem strādāt vieglāk un reizē arī grūtāk: demokratijas un atklātības vilnis skāris avīzes, radio un televīziju, visbūtiskākās problēmas apspriedusi Rakstnieku Savienības un citu radošo savienību plēnums, un teātrim atrast savu vietu, savu poziciju tagad, 1988. gada jūnijā ir daudz grūtāk, jo teātrim sacensties ar laikrakstos pausto dokumentalitāti un operativitāti nav viegli. Teātrim nu jāar dziļāka vaga, bet arkli, izrādās nav gatavi, un tāpēc aizvadītajā sezonā latviešu teātros ir tikai pāris nozīmīgu, plašāku sabiedrisko rezonansi iemantojušu skatuves darbu: vispirms pēc A. Čaka poēmas „Mūžības skartie” veidotais uzvedums Dailes teātrī. Atsevišķas laikmetīgas asociācijas raisa Ā. Geikina vēsturiskā drāma „Reiz dzīvoja jātnieks” par Johanu Reiteru. Savā laikā saviļņojumu radīja G. Priedes luga „Smaržo sēnes”, bet uz tagadējā atklātības viļņa tā savu iedarbes spēku zināmā mērā zaudējusi. Latvijas teātri pašreiz meklē ceļu un tā virzienus.

Pie mums diskusijas gandrīz vienmēr radījusi teātra izklaidējošā funkcija. Rīgā ir kritiķi un režisori, kas bargām sejām izklaidējošu izrādi vispār neatzīst. Taču viņu spriedumiem par spīti Dailes teātris nu jau vairākas sezonas rāda pēc A. Konan-Doila darbiem veidotu R. Paula mūziklu „Šerloks Holmss” vai K. Būsas (Clare Booth Luce) komēdiju „Sievietes, sievietes” ar J. Karlsona mūziku. Tā nav sevišķi dziļa luga, taču šķelmīgā veidā pasaka pietiekami daudz atziņu par mūsu kundzēm un par mums pašiem. Dailes teātra izrādē dalību ņem viss aktrišu zieds, un skatītāji par spīti kritiķu drūmi rauktajām pierēm priecājas. Bet arī tā mums ir sensena tradīcija: Rūdolfs Blaumanis dāvāja skatītājiem smieklus un rakstīja „Trīnes grēkus”, „Skroderdienas Silmačos” un „No saldenās pudeles”, bet Jānis Asars, nopietnu problēmu alkdams, drūmi savilka seju.

Amerikas teātris, salīdzinot ar mūsējo, man liekas daudz bezrūpīgāks. Lielās tautas var atļauties tādas būt, nav viņām tik daudz jārēķinās ar savu vietu zem saules, viņas var atļauties priecāties. Man patika amerikāņu teātra skatītājs: atsaucīgs, viegli ierosināms, drīz viņš smej atklātus, gaišus smieklus, ir viegli aizkustināms. Taču viņi, ja pareizi spriežu, uz teātri iet tomēr lai atpūstos. Un tur nav nekā peļama vai nosodāma. Amerikā es sapratu vienu: cilvēki tur dzīvo labi un pārtikuši, bet lai šo pārticības līmeni nodrošinātu, ir arī labi un godīgi jāstrādā. Un tad var labi saprast, ka teātrī skatītāji meklē atpūtu un atveldzi no ikdienas stresa. Latviešu teātris ar šo objektīvo skatuves mākslas funkciju dažkārt rēķinās par maz. Būt kopā ar tautas rūpēm un likteņiem − tāds ir latviešu teātru darbības pamatvirziens. Bet tam pakārtots − palīdzēt skatītājiem atbrīvoties no pārliecīgā dienas gaitās iemantotā sasprindzinājuma. Dziļākā būtībā arī tā ir mākslas sociālā funkcija. Amerikas teātri daudzos gadījumos to veic nevainojami, un skatīju tur virkni profesionāli teicami iestudētu mūziklu, kuros aktieri vienlīdz atraisīti runā, dzied un dejo, saglabājot labas gaumes robežas. Var jau būt, ka procentuāli šāda rakstura izrāžu ir par daudz, man, piemēram, sirdi vairāk saistīja tādi darbi kā G. Reida „Atmiņas” Bostonā, P. Barna „Sarkanie deguni” Grūdmena teātrī Čikagā, G. Vidala „Labākais cilvēks” (The Best Man) Āmansona teātrī Losandželosā, A. Vilsona „Žogi” (Fences) Četrdesmit sestās ielas teātrī Ņujorkā vai L. Vilsona „Sadedzini šo” (Burn this) Plīmutas teātrī Ņujorkā. Taču būšu atklāts: nepavisam nesmādēju daudzos mūziklus.

Anita Grūbe (Jakobīne) un Ivars Kalniņš (Minhauzens) Mārtiņa Zīverta komēdijas „Minhauzena precības” izrāde Rundāles pilī 1988. g. 4. jūlijā. Foto E. Grundšteins.