Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988
Žurnāls Avots Rīgā 1988. g. 2. numurā publicējis trīs U. Bērziņa dzejoļus un Guntara Godiņa sarunu ar dzejnieku. Sniedzam raksturīgu šīs sarunas fragmentu.
Guntars Godiņš: Tavs garais dzejolis Piecpadsmit izskatās it kā rakstīts no beigām uz sākumu − no pirmā dzejnieka sirmā valodas senatnē uz pīpkaloņiem, Pumpuru, uzvarējušo, tomēr traģisko Krišjāni Baronu, kuŗš nezin vēl, ka viņš te valda, uz Čaku, Ulmani, uz izglītības ministru Raini, kuram aizbēg Gars un neatgriežas, uz Irbīti, uz Klāva Elsberga traģisko nāvi 1987. gadā. Kas tas ir: valodas? dzejas vēsture? Un kādēļ runa tiešā visu laiku klust? Aiz spītības, aiz izsacītnevarēšanas?
Uldis Bērziņš: Kaut kādas vēstures ainas rādās mēmos sapņos − vai arī pašam tik liekas, it kā būtu rādījušās... Vīri, puiši kaut kurp jāj, mūsu asinis, mūsu cilts, nekad nedzirdētas senās izloksnes − zemgaļu, kuršu, seno lībju. Un gadu tūkstoša mēmais stikls starpā! Un nevar pieskriet klāt! Nevar uzrunāt ne Leinertu, ne Ojāru Vācieti, ne Klāvu, tagad jau arī Egilu Plaudi − klusums. Bet valodā tiekamies! Valoda ir visa reizē − klusēdama runā! Nerunā: vienkārši pastāv, pasaka visu reizē, būdama izrunā visus mūs ik mirkli...
G.G.: Tu diezgan bieži esi pievērsies pēdējā kara sāpīgajām pretrunām. Pērnvasar intervijā Literatūrai un Mākslai tu saki: ... man ir gribējies un gribēsies likt runāt tiem, kuri, strupielā ievīlušies, svieda visu banku par elli un nebūtību... jo piederu pie tās pašas tautas, jo viņa velnabērna zīmogs ir skāris arī manu pieri. Kas tevi urda: vai paša vēsturiskā līdzatbildība, vai šo netaisnību ilgās noklusēšanas aizvainojums?
U.B.: Poļi līdz pat pērngadam nedrīkstēja pieminēt Katiņas meža upurus. Tagad pats Voicehs Jaruzeļskis vairs nevairās par tiem runāt. Tūkstoši poļu virsnieku, kas palika guļam Katiņas mežā, būtu bijis ievērojams spēks karā pret Hitleru. Bet vai tad Berija un Staļins par to domāja? Kas notika 1941. gada jūnijā Litenē, par to rakstīs vēsturnieki: kā atšķīra āžus no avīm un ko darīja ar āžiem. Bet kurš izbēga liktenim, kas tādam atlika; kur tad tu nu biji, āzīti manu? − žīdus šaut, žīdus šaut, Uldīti manu! Litenes simbols man gruzd un grauž − tagad jau visvairāk dēļ tiem Pazudinātajiem ar lielo burtu, tiem, kuŗus tādas litenes iegrūda taisni hitleriešu ierindā. Un es gribu, es mēģinu uzminēt, ko par viņiem būtu teicis (klusēdams − saka!) Mūžības skarto dzejnieks.
G.G.: Vai pēdējā laikā pārāk bieži nerunā par noklusētajiem vai kaut kur pačukstētajiem notikumiem?
U.B.: Neviens nav svēris, par ko vairāk teikts vai neteikts, bet daudzos karalaukos guļ nezināmi likteņi. Tāpēc uz svariem jāliek viss, lai blakus, piemēram, O. Vācieša Kārajam laukam un Balādēm par Matisonu svērtos Vadoņa augšāmcelšanās un Slepenais karaļa dekrēts. Vēsturei jābūt līdztiesīgai.
G.G.: Vēsture taču nav hronika par kariem, tāpat drāma nav abstrakts dialogs. Visur ir cilvēki un arī vēsture, pirmkārt, ir cilvēki. Pieņemot šo apgalvojumu, tavā dzejā, izrādās, ir apbrīnojams līdzsvars. Tu esi rakstījis gan par visiem zināmo Krišjāni Baronu, gan arī par tikai vienam otram dzirdēto igauņu literātūras tulkotāju Alfrēdu Ķempi, par Mīlenbahu un lībiešu dzejnieku Kārli Staltu, par pazīstamo mūsdienu turku dzejnieku Dāgladžu un diez vai kādam lasīto azerbaidžāņu dzejnieku Sābiru. Dzejolis Peršas par vecu naudu rāda, ka autors juties stipri līdzdalīgs un līdzatbildīgs arī nākotnē. Tavs varonis ir nākamā gadutūkstoša latvietis Juris Kalniņš − Juris fon Galdiņklājies, labiekārtotas pasaules pilsonis, kas visu guvis, taču varbūt jau pats sevim zudis, debesis, elli un tautasdziesmu zaudējis, nomaldījies miljonos un vienos... U.B.: Bet tā ir arī runa par mūsu pašu paaudzes Juru un Jāņu, Ulžu un Guntaru atbildību savas tautas un visu tautu garīgā mantojuma priekšā.
|