ULUBELES SONĀTA

Visvaldis Lāms. Zeme viņpus Mordangas. Rīgā: Liesma, 1986. g. 143. lp.

 

Kaut arī nosauktu par romānu, šo darbu gribētos dēvēt par īsromānu, jo pieticīgais lappušu skaits iekļauts vēl piedevām nelielā kabatas formatā. Tas, protams, neatsaucas uz darba kvalitāti. Grāmata lasot rada aizrautīgu interesi, vai nu pateicoties, vai par spīti tam, ka dažiem tās centrālajiem motīviem varam atrast paralēles citos latviešu rakstnieku darbos.

Tā dēvēto "zemi viņpus Mordangas" varētu apzīmēt arī par "sapņu zemi" vai Ulubeli, kā to nosauc kāds cits mūsu rakstnieks savā darbā nedaudz savādākā situācijā. Raugoties pāri Mordangas ezeram visā tā garumā, divi mīlētāji saskata tālajā krastā it kā pasakainu laimes salu, kuŗā vairs nepastāv reālās ikdienas ciešanas un problēmas. Bet kad romāna noslēgumā vienam no abiem mīlētājiem izdodas piebraukt tālajam krastam pa zemes ceļu no otras puses, sabrūk nevien sapņi un ilūzijas, sabrūk arī reāli iespējama laime. Zemē viņpus Mordangas gan "zied puķes visās krāsās, koki sarunājās ar debesīm un cilvēkiem, tur ir miers un brīvība" (28. lp.), taču tas viss ir tikai tad, ja uz šo zemi cilvēks ir spējis aizlidot uz pienenes pūkas vai ziedlapas - jo cita ceļa uz to nav. Un ja ir, tad reizē ir zudusi arī visa burvība.

Otra no visvairāk uzkrītošām paralelēm ir saskaņa ar Regīnas Ezeras Ezera sonātas motīvu. Tas ir vēstījums par diviem mīlētājiem, kas beigās tomēr netiek viens pie otra dažādu iekšēju jeb psīchisku samezglojumu un neatrisināmu pretešķību dēļ. Pati par sevi šī līdzība vēl nav tik uzkrītoša, bet nolieciet abus varoņus romantiska ezera krastā, vecās Latvijas lauku mājās nelielas pilsētiņas tuvumā, un gara radniecība starp Lāmu un Ezeru jau kļūst bīstami tuva. Netrūkst arī vēl citu kopēju atribūtu jeb, kā Lāms teiktu, "aņķīzeru". Kas noved pie spilgtākas atšķirības Lāma un Ezeras starpā - valodas bagātība un krāsainība ir katram sava un neatdarināma. Lāms ir caur un cauri romantisks naturālists, kādu mums rakstniecībā nav daudz. Tas pats par sevi nav nekas slikts, ja tikai autors nesāk pats sevi ņemt par daudz nopietni. Savādāk var iznākt kā kādā parodijā par Heinricha Heines Loreleju (klasisko paraugdarbu par mīlniekiem, kas nesadabūnas!) ...sie konnten nicht zu einander, sie waren viel zu dick!"

(Lai Lāms man piedod, ka netulkoju no vācu valodas, bet grāmatas 8. lp. arī viņš neprot pārtulkot Pepsikolu no krievu valodas),

Inženieŗa Dolena un Betijas mīlestības stāsts risinās Latvijas nomalē patālu no Rīgas, Alsenes pilsētiņā un pie netālā Mordangas ezera. Alsene un Mordanga ir izdomāti vārdi, bet tā kā tuvumā ir arī Igaunija, tad prototips varētu būt Alūksne. Lāms meistarīgi apraksta arī ceļu būvētāju un labotāju ("ceļinieku") pasauli. Uzzinām vienu otru lietu pilnīgi negaidīti, piem. ka diplomēti inženieri arī automātiski tiek ieskaitīti kā rezerves virsnieki armijā (18. lp.). Rodas jautājums: vai senlaiku kapsētas iznīcināšana (69. lp) ir pieminēta gadījuma vienreizīguma dēļ, vai tāpēc, ka tā raksturīga vairākkārt? Aizkustinošs ir stāstījums par veco Ezertiglu māju likteni un autora argumentācija par nolaisto zemju atdošanu zemes īstajiem mīlētājiem un kopējiem (30.-35. lp.). Šeit Lāms atļaujas pat citēt no dziesmas "Svēts mantojums", gan neatklājot citāta avotu. Citu pašreizējās saimniekošanas neprātīguma aprakstu atrodam 74.-75. lp.

Jau minēju Lāma krāsaino valodu. Lāms ir rakstnieks, kas sauc šķipeli par šķipeli. Viņa cilvēki runā atbilstoši savām lomām un raksturam, nevis kā skolnieki skolotāja vai skolotājs skolnieku priekšā. Un urrā par to. Šeit gan vēl ir divas puses. Vārdu un nevārdu bagātība ir viena lieta. Izteiksmes smalkums un raupjums ir otra. Lāms operē abās šajās dimensijās visplašākajā diapazonā. Cik labi, ka zinām, ko nozīmē tādi vārdi kā pečapte, žiguliste, kurbulis, mocis, aņķīzeri, auto aizdzīšana, izdzīvošanās no tiesībām, bitums, karjers. Paldies par jaunvārdiem skandas un tālrade. Un trīsreizējs paldies par džumpošanu, flederi, rāzēšanos un pieciršanu , kas dzīvi vairāk kā pusgadsimtu. Labi arī ka zinām, kas ir unīšu nams un ko nozīmē nojūgties .

Otru dimensiju vārdu bagātībā atstāšu neiztirzātu. Teikšu tikai, ka Lāma dāsnumu šajā laukā nebiju sastapis līdz šim nevienā citā latviešu grāmatā ne austrumos ne rietumos. Mūsu bērni un jaunatne svešumā jo sevišķi var šeit daudz ko mācīties. No vecākiem un skolotājiem viņi nekad to neuzzinās un nedzirdēs. Citēšu nobeidzot tikai nacionālā sašutumā radušos vecas dziesmas parodiju no 26. lp.:

Papeles nu Latvijā

Sūdo visās ceļmalās...

 

Inārs Brēdrichs