GLEZNOTĀJA GRĀMATA

Kārlis Neilis. Tie trakie gleznotāju gadi. Atmiņas. Vāks un mākslinieciskā apdare: Ilmārs Rumpēters. Vaidava, 1986. 215 lp.

 

Jau diezgan sen bija zināms, ka Kārlis Neilis manuskriptā nobeidzis divas grāmatas. Vienā no tām viņa ceļojumu apraksti un mākslas vērojumi galvenokārt Vidusjūŗas zemēs, otrā atmiņas par Mākslas akadēmiju un laikabiedriem Latvijā līdz tās atstāšanai 1944. gadā. Gleznotāja septiņdesmītpiekto gadskārtu atzīmējot, Jaunās Gaitas 134. numurā Anšlāvs Eglītis rakstīja par abiem šiem toreiz vēl neizdotajiem darbiem. 400 lappušu plašais ceļojumu aprakstu manuskripts joprojām gaida izdevēju, bet atmiņas autora astoņdesmitajā mūža gadā publicētas bagātīgi ilustrētā, rūpīgi apdarītā grāmatā. Ceļu tai pavēŗa pulciņš entuziastu. Tie bija lielā pārsvarā Kārļa Neiļa kādreizējie audzēkņi Tukuma ģimnazijā un komercskolā. Manuskripta sakārtotāja Ilga Krūmiņa-Dinberga pēcvārdā saka, ka Neilis saviem skolniekiem atstājis neizgaistošu mīlestību uz mākslu un māksliniekiem.

Par mākslu gan atmiņu grāmatā maz kas teikts. Par šo tematu, tā autors noslēgumā piebilst, ir jau tik daudz rakstīts, ka nav nozīmes atkārtot, ja pats nevar pateikt neko labāku.

Arī no lielu un svarīgu notikumu tieša apraksta Kārlis Neilis ir vairījies, jo viņa izpratnē lielas lietas un lielus cilvēkus palaikam vislabāk raksturo sīkumi un nieki. Tie trakie gleznotāju gadi tad nu ir minētajā nolūkā izvēlētu raibu sīkumu kavalkāde, kuŗā grāmatas nosaukuma inspirētāju, Valža Grēviņa savā laikā apdziedāto Vermlandes kavalieru vietā defilē ne mazāk spilgtām īpašībām un rakstura iezīmēm apveltīti latviešu gleznotāji.

Trāpīgu nieku izvēle un attēlojums nav nekāda nieka lieta. Gluži otrādi, metodes praktizējums var nesaudzīgi atšķirt runāt gribētāju no veiksmīga raksturotāja. Kārļa Neiļa stāstījums šinī ziņā reizēm turas vienā un reizēm otrā pusē. Lasītājs prātīgi darīs, patukšās lappuses aši un bez errošanās pāršķirdams, pie saturīgajām un koši krāsainajām toties ilgāk pakavēdamies.

Spilgtus sīkumus meklējot, daudzu atmiņu stāstītāju tīklos vispirms ieķeŗas anekdotiskais. Tā arī šinī grāmatā. Pat tiktāl, ka Neiļa un viņa paaudzes akadēmijas laika jaunajiem, lielajiem meistariem Konrādam Ubānam, Valdemāram Tonem un Ģedertam Eliasam ir veltīta neliela, kopēja nodaļa, jo viņi par savām cilvēciskajām īpatnībām vai vājībām tik krasi neizceļas".

Daudz prāvāka ir nodaļa par Niklāvu Strunki, un ne tikai joku dēļ (starp tiem ir kāds patiesi varens gabals par atbildīga Tukuma skolu darbinieka publisku nosvētīšanu). Neilis saka, ka viņš Strunkes dekorāciju gleznošanas palīgu vienībā darbodamies, iepazinis šo meistaru labāk par visiem tās paaudzes gleznotājiem.

Par visām amizantībām šinīs atmiņās sajūsmināties nevar. Bet labāk tā, nekā lieku reizi sastapt nepamatoti pretenziozu nopietnību un iedomību. Visāda veida neīstuma izpausmes Kārlim Neilim ir svešas, ieskaitot tās, kas dāsni izplatītas t.s. mākslas cienītāju aprindās.

Jā, kas tad īsti liek gleznotājam rakstīt grāmatu? Kārlis Neilis saka, ka viņam tagad, pēc tik daudz gadiem, atbilde šķiet skaidra - tā ir vientulības sajūta.

 

Mārtiņš Lasmanis