Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988

 

 

ATMIŅAS UN ATZIŅAS

Aivars Ruņģis. Piezīmes un uzmetumi. Miniatūras. PIP Printing. 1987. 68 lp.

 

Vecumā un nomaļus dzīvodams, pa ausu galiem sadzirdēju, ka žirgtajam latviešu likteņu izpratējam Aivaram Ruņģim radusies neliela grāmatiņa Piezīmes un uzmetumi. Domāju, būs kaut kas par mūsu latviski polītiskām tēmām. Viņš taču jaunākos gados jau darbojies kā redaktors Jaunajā Gaitā un citos žurnālos, parallēli daiļliterāriem darbiem - starp tiem romāns par leģionāriem - izdevis esejas un referātu krājumus, rakstījis laikrakstos.

Uzmetis acis Piezīmju un uzmetumu vākam, ieraudzīju Rīgas jūras līča akmeņaino Vidzemes krastu. Pašķirot tālāk, atveras smilšakmenī izgrauzta ala. Kāda sena dabas pavēle, tāpat kā ledus kalnu atstumtie, atšķeltie Skandināvijas kalnakmeņi. Kad, no kurienes nākdamas mūsu ciltis te apmetās? Ir senvēstures taustītāji, ir nākamības sapņotāji, bet Ruņģis te ieiet sevī ar īsrindām:

Cēsis
    tas bija Cēsīs
------------------
re
re
kad atceras
viss sākas ar mājām

No šīm mājām viņam sākas gaŗš, bērnībā negaidīts ceļš. Esmu lasījis viņa objektīvos nacionāli polītiskos rakstus. Piezīmes un uzmetumi dzimuši ar dzejas dvēseles spārniem un likteņu patiesībām. Varbūt svešumā ir tautieši, kas dziļi iestiguši Jahves žēlastībā. Viņiem būs grūti Aivaru Ruņģi izprast. Savas bērnības atmiņu ainas šinī grāmatiņā viņš noslēdz ar vārdiem

ai, kā es ilgojos
saplūst ar to zemi
ko kādreiz apmīļoja
manas bērna kājas

Tālāk ciemošanās Latvijā. Oficiālais okupācijas pārstāvis gids tūristam lielībā rāda, kā "progress" nolīdzinājis latviešu viensētas, bet autors pamesto māju apsūbējušos logos saskata savus vakardienas vaibstus:

drīz jau arī manis vairs nebūs
vienīgi mauriņā paliks mana
un nocirstā dzīvžoga ēna

Šī redzes un domu ēna slīd līdz uz Rīgu, uz Meža kapiem. Tur kādreiz bija neskaitāmi balti krusti čekas 1940./41. gadā noslepkavotiem. Bet krustu vairs nav. Tie bija tur, rāda kāda vecā ar zinīgu roku.

Brīdi vēlāk Aivars Ruņģis raugās uz sarkano strēlnieku pieminekli, piemin savu tēvu, kurš atteicās karot pilsoņu karā, salīdzina viņu ar sevi pašu leģionā.

Dzejiskajā stāstījumā "Gatavojoties Latvijas apciemojumam" Aivars Ruņģis saka, ka viņam uz tēvu zemi ceļa somā nebūs līdz bībele, jo dzimto māju bēniņos un pajumtēs vēl simtiem būs

šī seno semītu folklora, pie kuras mūs
kā pie svešas siles veda baroties
un lielus audzināt.

Latvijas apciemojumā redzētais un piedzīvotais sadalīts daudzos īsos, bet manuprāt patiesi izjustos acumirkļos. Autorā pašā mītošais sastopas ar to, ko viņam stāsta veco laiku draugi un tagadējie Latvijas rakstnieki. Mājās atgriežoties, vecos gravējumus apziņā nomainījuši jauni. Bet sāpe paliek, un tās pamatojums izskan gauži pesimistiskās rindās par to, kas latviešu nākotnē gaidāms.

Tālākajās lappusēs Aivars Ruņģis raksta par savu svešumā iepazīto zemi, piemin zudušās indiāņu ciltis (varbūt par tām varēja dziļāk?). Visai plaša vieta dota Austrālijas ceļojuma piezīmēm.

Noliekot plauktā domās vēlreiz pārstaigātās Piezīmes un uzmetumus ceru, ka arī tie, kas sevi iecerējuši glābt propagandas pantiņos, palasīs kādu brīdi Aivara Ruņģa likteņu skatījumu.

 

Valentīns Pelēcis