NO DZĪVES ATDOTS DZĪVEI

Gunārs Janovskis. Ļaudis pie jūŗas. Noveles. Ņujorkā: Grāmatu Draugs. 1987. g. 378 lp.

 

Man nav pretenziju par tik nozīmīgu literāru darbu rakstīt recenziju. Atļaušos to apcerēt, un, lai jo iespējams vieglāki iegūtu saskarsmi ar Gunāra Janovska (tālāk G.J.) cilvēkiem, piesliešos ar plecu titulnoveles "Ļaudis pie jūŗas" zvejniekpuiša Valža vārdiem: "Mana vasara! Mana skaistā vasara Daugavgrīvā! Kas tādu piedzīvojis - mani sapratīs. Kam tādas nav, tam par to nav nozīmes stāstīt."

Tā ir kvēla vasara. G.J. par to stāsta ar pasauli redzējušas valodas redzīgumu. Tāpat arī pārējām divām novelēm ir viegli līdzi dzīvot, jo kopsaucējs, un reizē brīvās iztēles "tālbraucējs", ir Daugavgrīva, jūŗa, okeāni.

Vispirms autors aizved lasītāju Rīgā, Pēterbaznīcas laukumā. Zvejniekpuisis Valdis vēro zelta gaili. Savā laikā tas esot bijis visaugstākais baznīcas gailis Eiropā. Tas tad ir ievads ļoti plašai, kopsakarīgai ainai, kas aizsniedzas līdz Daugavgrīvai, Bolderājai un tālāk Rīgas jūŗas līcī, līdz kamēr baznīcas smaile redzama kā tāls orientieris zvejniekiem un kuģiniekiem. G.J. ir devis likteņupes Daugavas grīvai plašu un iespaidīgu attēlojumu. Tur darbojas trīsdesmito gadu ļaudis: Daugavas, Lielupes un jūŗas zvejnieki, ostas ierēdņi, mācītājs, gleznotājs, kroģeris, garnizona pulkvedis - pilnasinīga vietējā sabiedrība. Tuvskatā Valdis, Marga, Aina. Trijnieks šādās situācijās parasti ir neiederīgs skaitlis. Tā arī šoreiz daba ar to nevar izlīgt. Valdis ir beidzis klasisko ģimnāziju, divus gadus nostrādājis kādā birojā, bet vēl joprojām mazliet hofmaniski romantisks meklētājs un ar sapņainu tieksmi vēl kādu laiku "poētisku brīvību" saglabāt. Viņš vairās no dzīves straumju reālajām saistībām. Notiek tomēr tā, ka viņš aizbrauc pavadīt savu pēdējo brīvo vasaru" tieši tur, kur straumes velk visvaldzinošāk - savas bērnības, jaunības Daugavgrīvā. Tur Marga. Dzīves sāls un marmors. Iemīlama! Taču viņas seja izpostīta ar baku rētām - kā maska. Valdim ir nodoms iegādāties motorlaivu dziļjūŗas zvejai. Mirstošais Margas tēvs Spauge to viņam tikpat kā došus dod. Bet nē! Valdis aizrunājas. Viņam vēl esot jānogaida. Vēl jānogaida, līdz kamēr būs "zelta amats zem kājām". Ar mantu - laivu - mīlestību neiztirgot. Tikpat labi viņš būtu varējis apprecēt piecstāvu namu Baznīcas ielā. Tad viņš sastop skaistu kārdinājumu un pēkšņi iesvilstas. Tā ir jauniņā Aina - pulkvežkundze. Ainas laulība ar vareno pulkvedi, kaut ārēji spoža, ir kā nedzīvs tuksnesis, turklāt ar dziļi pazemojošu dvēseles apspiestību. Aina ir sagatavojusies noindēties, bet nu viņai ir Valdis, pie kā pieķerties.

Neprātis! Valdis nesaredz, ka Ainai viņš ir tikai brīža glābiņš - epizode. Tomēr viņš ļaujas savu karsto jūtu straumei, kaut arī ar prātu apzinās sabiedriskā stāža varu un šķēršļus: " Un tad tu satiki kādu, kam tu nekad un nekas nevarēji būt, bet tieši no tā pret tevi sniecās karstas liesmas, kā no kalēja ēzes."

Valža paškritiskais patiesīgums ļauj lasītājam viegli būt ar Valdi draugos un aizrauties un, jā, izjust sīvās sirdssāpes, kad viņš ar savu mīlestību apsvilinājas kā ugunīgā vējā. Ak, mīlestība! Tā: "... atstāja manī dažas rētas, kas ilgi negribēja sadzīt."

Darbība viļņo ar daugaviskām straumēm - ar dzīvu balsi - no dzīves uz dzīvi.

Daugavgrīvisku atmiņu atstari ievijas arī abās sekojošās novelēs, kā tāla atbalss no pazaudētas "paradīzes". Novelē "Moira" Jans, sērojis trīs gadus par savu mirušo sievu, meklē savrupību. Viņš aizbrauc pavadīt vasaru mazā vientuļā īru salā - pie "jūŗas aptiekas". Šajā vientuļajā vidē, kur valda klintis un okeāns, senajām grieķu likteņvērpējām moirām ir savi, mirstīgajam neaprēķināmi, nodomi. Okeānkrastā uzrodas vecam apsūnojušam faunam līdzīgs vīrs - Terijs. Bet ārējais izskats nereti pieviļ. Terijs ir redzējis labākas dienas. Viņam savas gudrības. Viņš puspajokam apjautājas un tā pieskaŗas liktenīgai stīgai: "Kādas sugas cilvēks tu esi? Vai proti tikt pats ar sevi galā?"

"Vairāk vai mazāk."

"Tas nozīmē, ka nē. Es tev atsūtīšu sievišķi."

Un tā ir Terija brāļa meita Moira. Brālis miris. Terijs domājis labi: " Nu jūs esat divi vientuļi"

Jans ir iekārtojies mazā izbijušas bākas sarga mītnē. Taču cilvēks laiku gaitā ir kļuvis ļoti komplicēts dabas radījums un nereti pats savās idejās apmaldās. Nav tam vēlēts - kā moirām - dziedāt dievišķā sfēru harmonijā, jo cilvēku rīcību vada gadu simtos iedibinājušies sadzīves nosacījumi, tradicijas, biedējošas dogmas. Likteņa pavedienā aizmeties mezgls, un tas ir neatrisināms. "Moiras" novelistiskajā fikcijā autors parāda traģisku cilvēkdabas katastrofu. Uzsmaida īsa laime, bet tā ir skopa. To izsauc ārēji apstākļi - vētra. Moiras tālāko rīcību vada dziļāka dzīves dziņa. Tā sakņojas ierastā sadzīves veidā un ikdienas vidē. Viņai tāda daba - savdabīga. Bailes no pārvērtībām ieved Moiru destrukcijā - pašnāvībā. Moiras liktenis paliek atmiņā kā izkalts no vientuļās salas klintīm, pār kuŗām atblāzmo okeāna pārlaicīgās tāles un katarses asais spodrums.

Gluži citā toņkārtā nošalko trešā novele "Jūŗa". Nejauši Londonā satikts jaunības draugs - Oskars no Pārdaugavas - organizē, tikpat kā no zila gaisa, varenu uzņēmumu: "Global Maritime Services". Oskara pārgalvīgā uzņēmība ir spoža un aizrautīga kā saulē saslējies devītais vilnis. Un panākumi neizpaliek. Tiek zēģelēts ar dažāda lieluma jachtām pa Eiropas jūŗām ka putas šķīst. Arī okeāns nepaliek sveikā. Šie puiši savu lietu prot. Buŗās brāzmo dzīves optimisma vēji. Šī ir laimīgā novele. Spēcīga! Humors puto kā šampānietis un beigās uzplaukst jūŗassvaigs mīlestības zieds. "Jūŗa" novizuļo ar viļņu dzīvinošo ritmu kā virtuozi nospēlēts Rondo Vivace!

 

Eglons Spēks