Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988
ĒPISKS STĀSTS PAR TRAUKSMAINU LAIKU
Lūcija Bērziņa. Pārnākšana. Sidnejas latviešu biedrības apgāds, 1986.g.
Reti kāds posms cilvēces vēsturē bijis drāmatisku, bet reizē absurdu norišu tā pārsātināts, kā oktobŗa revolūcija un tai sekojošie boļševistiskā režīma nostiprināšanās gadi. Pirmajam pasaules kaŗam noslēdzoties. Rakstveida liecības par šo laiku arī sastopamas bagātīgā skaitā gan vēsturisku dokumentāciju, gan literāru sacerējumu veidā.
Ar Austrālijā dzīvojošās Lūcijas Bērziņas atmiņu stāstu Pārnākšana šīm liecībām tagad pievienojas vēl viena. Viņas darbs raksturojams kā literārs ar vēsturisku fonu. Fons ir krievu revolūcija, cīņas starp baltajiem un sarkanajiem, polītiskie un militārie notikumi, kuŗu rezultātā arī nodibinās neatkarīgā Latvijas valsts.
Īpatnu, personīgu kolorītu Bērziņas stāstam par savas ģimenes gaitām Krievijā sākot ar 1917.g. septembri un noslēdzot ar laimīgu atgriešanos Rīgā 1920.g. augustā piešķir, vispirms, pašas stāstītājas toreiz jaunie gadiņi (revolūcijai izceļoties, viņai ir tikai 10), tālāk ģimenes relatīvi augstais sociālais statuss (pielietojot pirmsrevolūcijas laika mērauklas) un beidzot, apstāklis, ka ģimene ir, vācu kaŗaspēkam tuvojoties, pametusi savu dzimteni un šos trīs gadus dažādos Krievijas apvidos tātad pavada kā bēgļi.
Atmiņas ir bērna, pat vēl ne pusaudža atmiņas un tāpēc lielā mērā saistītas ar ikdienas dzīvi, praktiskām lietām, maziem epizodiem, pieredzētiem dažādajās apmešanās vietās un tur apmeklētās skolās. Pārsteidz dažkārt apbrīnojami sīkie, precīzie apraksti, kad autore vēlas lasītāju iepazīstināt ar savu daudzo pagaidu mitekļu iekšpusi un ārpusi un dara to ar tādu noteiktību, it kā šos mitekļus būtu atstājusi tikai vakardien. Aiz visa tā jaužama Bērziņas vienreizējā, gadu nastas šķietami neskartā atmiņa. Bet lai cik iespaidīgi, no šī viedokļa raugoties, arī nebūtu rūpīgi izzīmētie telpu plāni un mantu apraksti, tie ar laiku, stāstījumam nepienesot daudz nozīmīgas vielas, kļūst vienmuļi. Nesalīdzināmi interesantākas toties ir tās lappuses, kur kaleidoskopiskā virknē lasītāja acīm gaŗām slīd plaša tipu galerija - latvieši un cittautieši, tikai nedaudzi no tiem pazīstami vai radinieki, vairums tīras sagadīšanās dēļ sastaptas bezvārda figūras, kas uz īsu brīdi šķērso bēgļu ģimenes ceļus. Pateicoties spējai uztvert, paturēt atmiņā un vienkāršos vārdos attēlot satikto personu raksturīgās īpašības, Bērziņa piešķir dzīvību visam plašajam personāžam, kaut daudzi vispār netiek minēti vārdā.
Autores ģimenes tēvs ir universitātes mācības spēks. Māte ir naturalizējusies angliete, kuŗa savas aristokrātiskās tradicijas un paražas tura svētas arī cauri visām kaŗa un revolūcijas laika nedienām. Lūcijai ir divi jaunāki brāļi, par kuŗiem viņai jāuzņemas daļēja atbildība. Tāpat viņas pārziņā nāk saimnieciskā puse ar telpu kopšanu un ēdienu gatavošanu. Iztikas nodrošināšana šais nemiera un chaosa gados ir pati galvenā problēma. Ar nedaudziem pārtraukumiem tā mūžīgi izsalkušo bēgļu ģimeni nodarbina dienu un nakti. Bezgaršīga prosas putra parādās galdā visās ēdienreizēs, jo citi produkti nav iegūstami. Bēgļu ceļš viņus no Latvijas vispirms novedīs Tērbatā, pēc kam jāpārceļas uz Taganrogu pie Azovas jūŗas Krievijas dienvidos, kam seko, tēvam cerot atrast darbu turienes universitātē, nogurdinošs pārbrauciens uz Voronežu, kas atrodas apmēram pusceļā starp Taganrogu un Maskavu. Šie trīs aprakstītie gadi jāpavada gan sarkano, gan balto, gan arī vācu (!) režīmā. Kā neaptverams sapnis beidzot 1920.g. vasarā paveŗas ceļš mājup uz neatkarīgo Latviju.
Nepieskaroties jautājumam par to, cik lielā mērā un kā šie trīs drāmatiskie gadi ietekmējuši pašas Lūcijas Bērziņas personības turpmāko attīstību, jāatzīst, ka pavisam jaunā meitene uztvērusi savu apkārtni un turienes notikumus ar gandrīz vai pieauguša cilvēka pieeju un vērtējumiem. Kad stāstīts par kritiskajām, dzīvību apdraudošajām situācijām, kādās vairākkārt nonāk tēvs, virsroku neņem emocionālais pārdzīvojums, jo tas savīts ar it kā malā stāvoša skatītāja lietišķu atreferējumu. Ļoti konspektīvas vēstures grāmatas stilā dokumentētas arī dažādas režīmu maiņas un to raksturīgākās iezīmes. Viss tas liekas tālu no tradicionālajām t.s. bērnības atmiņām. Ja arī pieņemam, ka daļa vēsturiskās informācijas pievienota vēlāk, skaidri redzams, ka šo atmiņu autore jau bērnības gados guvusi briedumu, ko šai vecumā nemēdz sagaidīt. Lielā mērā šo pāragro briedumu, protams, būs izsaukuši un pasteidzinājuši valdošie nemiera apstākļi, bet zināms iespaids, jādomā, pierakstāms nopietnajām audzināšanas normām un vecākiem, kas abi tikai visretākos izņēmuma gadījumos izrādījuši savas jūtas.
Interesants ir slēdziens, pie kā meita tikai vēlākos gados nonāk par savu māti, proti, ka tā patiesībā bijusi "ļoti emocionāla sieviete, kas savas jūtas valdīja un iegrožoja, cik varēja". Un lasītājs var tiešām apstiprināt, ka jūtu kontakts mātes un bērnu starpā izliekas minimāls.
Pārnākšana galvenokārt paliks atmiņā ar smalkajiem, izjustajiem personu portretiem. Pats trauksmainais laiks toties nerada grāmatā tam atbilstošu drāmatisku gaisotni. Stāstījuma pamattonis ir un paliek ēpisks. Un, arī ievērojot agrāk pieminētos draudīgos epizodus, kas skar ģimenes tēvu, revolūcijas šausmas liekas it kā vienmēr paejot secen. Grāmatas apmēri nav lieli, bet tomēr jāvaicā, vai viela uzskatāma par grāmatai pietiekamu. Atmiņu stāsts ir publicēts periodikā, un ar to varbūt varēja apmierināties.
Izdevumā valda komatu pārpilnība. Interpunkcijas kļūdas atradīsim gandrīz katrā lappusē, un tās dažkārt var izsaukt jautrību, kaut arī jāšaubas, vai tas varētu būt bijis korektora nolūks. 179. lappusē atrodam teikumu: "Dažas dienas, pēc izbraukšanas Latvijā, viņa nomira." Kuŗš tad nu šeit būtu virsteikums? Vai "Dažas dienas viņa nomira"?
Gunārs Zvejnieks