JG17 Dzīve un darbi

KAD VAGAS GALĀ JĀATSKATĀS

ELJA-S V KONGRESS ETLINGENĀ UN BALTIEŠU STUDENTU DIENAS KĒNIGŠTEINA

Atļaujiet man reportāžas vietā dažas domas, dažas refleksijas − reportāžas lai paliek laikrakstiem, žurnālam tās būs jau novecojušas. Tāpēc... Šovasar − tāpat kā pērn − Eiropas jaunie latvieši sapulcējās gadskārtējā kongresā Etlingenā. Skaista pilsēta − mēness aiz viduslaicīgām ģēvelēm, vientuļš kaķis vītola zarā, vīna krūmi, krodziņš kalna galā. Skaistas, mīļas meitenes. Romantiski.

Romantikas bija par daudz... Divsimt četrdesmit latviešu jaunieši bija sabraukuši pa ceļiem un dzelzceļiem no visām Eiropas malām. Vienreizējs skaitlis − piemērots jubilejas kongresam. Bet tas kaķis ... Tas melnais kaķis.

Kongress ieplīsa − kā skaņuplate. Ieplīsa ar pirmo laicīgo runu, kas − ja var ticēt runātāja vārdiem − īstenībā bija palikusi mājās uz rakstāmgalda... Vai tad vispār vajadzēja runāt? Lūk, − ir izaugusi un skolās gājusi jauna audze, kas sagaida, ka viņai no vadītājām latviešu personībām būs veltītas nopietnas runas, lietišķi vārdi − jaunā audze nav apmierināma ar jokiem. Tā reaģēja momentā uz katru izteiktu vārdu, ja tajā bija nopietna doma − to pieņēma, uzklausīja, par to pateicās; ja bija blēņas − jaunaudze novērsās. Par to gandrīz jāpriecājas − jaunatnei ir veseli nervi, tā reaģē kā dzīvs organisms. Un svešumā izaugusī Latvijas jaunatne dziedāja savas valsts himnu tādā krāšņumā, kāds ilgi nebija dzirdēts. Bet vārdu klišejām tā pagāja garām. Otra refleksija:

Ir jāmēģina atšķirt divi dažādas lietas. Ir labi saaicināt kopā iespējami lielāko latviešu jauniešu skaitu − tā ir pareizi, tā jādara. Bet nevar cerēt, ka visiem vienādi interesēs katrs programmas punkts. Protams, mēs varētu to vēlēties. Realitāte ir citāda, un realitāte ir jāpieņem, lai neviltos. ELJA-s V kongresa referātu sanāksmes nebija tik kupli apmeklētas kā balle. Vai bija kāds, kas gaidīja ko citu? Ja tā − jāiet dzīvē ar vaļējām acīm mācīties. Tā jau nebija − nebija jau tā, kā mēdz sacīt, ka „nopietnos sarīkojumus” apmeklē tikai gados vecākie. Arī tas nebūtu nekas pārdabīgs, bet bija tieši otrādi − Etlingenā bija referāti, kur netrūka pat visjaunāko. Ja dažos iznāca citādi − esmu ar mieru galvot, ka tas nebija ļauni domāts. Bet varbūt ieskaņa bija panākusi, ka nekā laba negaidīja. Es zinu − šis konstatējums dažam labam nepatiks, bet − tā bija.

Trešā refleksija − atbilde uz jautājumu: ko šajā kongresā panāca un ko no tā mācījāmies?

Man liekas − V ELJA-s kongress panāca mazāk, bet mācīja vairāk par iepriekšējiem. Ir nokārtots statūtu jautājums, ir ievēlēta jauna un − manuprāt − spējīga valde, ir pieņemta nopietna rezolūcija, kas skar būtisko mūsu šāsdienas situācijā. (sk. atsevišķi)

Bet kongress mācīja, ka tā organizācija nedrīkst klibot, mācīja, ka ir jāievēro lietas abas puses − kopību un draudzību veicinātāja „lielā salidošana” un intellektuālo jautājumu sektors, kas organizējams savlaicīgi un kam varbūt var sasaukt ieinteresētās grupas dažas dienas ātrāk, lai acu priekšā nerēgotos pārprastā „nobiruma problēma”. Un ir nepieciešams domāt par permanentas organizācijas izveidošanas jautājumu − daudz nopietnāk nekā līdz šim, jo vienīgi permanenta organizācija pa pilnam var savā darbā kulminēties kongresā. Un beidzot − ir laiks domāt arī Eiropā par jaunatnes darbinieku semināriem, lai tie, kas iesaistījušies nozīmīgajā jaunatnes audzināšanas un organizēšanas darbā pazītu savu saimi, tās sociālās īpatnības. Tad atkritīs viena otra nevajadzīga vilšanās.

Un beidzot − man gribas ar labiem vārdiem pieminēt bijušo ELJA-s valdi un īpaši tās sekretāru Jāni Poņemecki, kas bija strādājis daudz, lai noorganizētu kongresu un atrisinātu visas ar to saistītās problēmas. Man gribētos silti teikt paldies plkv. V. Janumam, kas lietišķiem vārdiem, bez patosa pateica būtisko − meklējiet jaunus darbu darītājus, jo citādi jums, aktīvajiem latviešu jauniešiem, beigās būs par daudz ko darīt. Paldies jāsaka Ādolfam Šildem par referātu, no kuŗa sapulcējušies emigrācijas jaunieši guva ieskatu savu dzimtenē palikušo draugu dzīvē, viņu darbībā un domās. Paldies archibīskapam T. Grīnbergam par skaisto svētrunu, kongresu ievadot − un paldies arī visiem citiem, kas lika akmeni pie akmens, lai kongresa celtne beigu beigās izvērstos par patīkamu patvēruma vietu šāsvasaras atmiņām un nākamā gada darbam. Tādu, kam šī pateicība pienākas, nemaz nebija tik maz − labāk tos visus neuzskaitīt.

Tūlīt pēc ELJA-s kongresa Kēnigšteinā pie Frankfurtes notika Baltiešu studentu dienas − un bija jāpriecājas par kuplo latviešu studējošo saimi, kas bija sapulcējusies un dominēja pārējo vidū. Izskaidrojums vienkāršs − studentu dienas notika Vācijā, kur igauņu un lietuviešu studentu ir maz. Un šeit arī parādījās atšķirība no ELJA-s kongresa − ikviens no daudzajiem referātiem bija labi apmeklēts. Tā ir dabīga parādība, un tieši no mūsu jaunās akadēmiskās saimes gaidām un varam sagaidīt šajā ziņā izcilāko aktīvitāti. Tas lai nenozīmē, ka „neakadēmiķi” var atdusēties „uz lauriem” − pilnīgi otrādi: akadēmiskās jaunatnes izolēšanās no tās sabiedrības daļas, kas neiegūst akadēmisku izglītību būtu kardināla kļūda, pret ko jācīnās visiem spēkiem. Tāpēc būtu vēlama cieša sadarbība studentu un vispārējo jaunatnes organizāciju starpā, lai mēs sasniegtu maksimālo mūsu sabiedriskajā un polītiskajā aktivitātē, šādi ierosinājumi atskanēja Vācijas latviešu studentu apvienības pilnsapulcē, un būtu labi, ja tie nākamajā gadā īstenotos vēl labāk nekā līdz šim.

Baltiešu studentu dienu galvenā tēma bija − meklēt kopēju ideoloģiju visām Baltijas tautām, kas pasaulē jau kļuvušas par vienu jēdzienu, bet kuŗu integrācijas jautājums” atrisināms pašiem brīvās pārrunās un diskusijās. Kā ievadījumu šim darbam varētu uzskatīt vairāku referentu ierosināto kopējās Baltijas telpas vēstures izstrādāšanu, turoties pie zinātniskiem, objektīviem principiem un atmetot sānis kā novecojušus aizspriedumus, tā arī „nacionāli romantisko” vēstures interpretāciju.

Baltiešu jaunatnes sadarbības domu vajadzētu nest tālāk − pāri akadēmiskās saimes robežām. Šobrīd ir radies jautājums par nākamā gada ELJA-s kongresa rīkošanu Zviedrijā. Sājā zemē mīt igauņu emigrācijas lielākā daļa − vai vismaz vienu dienu kongresā nevarētu veltīt abu − latviešu un igauņu − jaunatnes kopējai sanāksmei. Kāpēc nē? Iniciatīva varētu nākt no latviešu puses.

Jautājumu ir daudz, darba daudz. Šāsvasaras kongresi nav domāti pesimismam, taisni otrādi − gadījuma dēļ saasinādami vienu, otru problēmu, tie to parādījuši skaidrākā gaismā. Izpratīsim šos nākotnes uzdevumus!

Gs.

PA ALJA-s PĒDĀM

7. KONGRESS LINKOLNĀ − PIEZĪMES

Ceļā

Visā Amerikā pazīstams teiciens: „Go West, young man! Uz rietumiem, jaunais cilvēk!” Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienība šogad sekoja šim teicienam, jo lielākā daļa ALJA-s biedru dzīvo uz austrumiem no Nebraskas galvaspilsētas Linkolnas. Daudziem ceļojums bija tāls, un daudzi pirmo reizi redzēja īstus klajumus, kur kādreiz prērijā bizoņi ganījušies un indiāņi medījuši. Tagad − kukurūzas lauki, cūku un liellopu bari. Ne par velti Nebraska nosaukta par vēršgaļas valsti.

Daži ceļotāji no Mičiganas jau ceturtdienas vakarā iebrauc Čikagā, kur viņus gaida svaiga mašīna un jauni līdzbraucēji. Un cauri Ilinojai, cauri miglai mašīna traucas − uz rietumiem. Pāri Misisipi, kam par godu tiek dziedāta latviešu „tautas dziesma” „Pa Misisipi kuģīt’s peld, tam pretī peld vien’ go’s...” Cauri kukurūzas valstij Aiovai, kur ceļš ved no pakalna ielejā un atkal pakalnā. Pāri Mizuri upei Nebraskā, kur kāds bijušais „iedzimtais” liek pieturēt mašīnu, bijīgi pieskaŗas vienam no slaveni sliktajiem Nebraskas lielceļiem un dzied: „Nav pasaulē Nebraskas otras!” Uz rietumiem ceļš kā lineāls līdz Linkolnai un cauri. Bet pietiek. Ir pagājušas 12 stundas kopš Čikagas.

Un tā viņi sabrauc: no Kalamazū, Grand Rapidiem, Čikagas (Meivūdas, Auroras, Belvūdas, Ōk Parka un citām lokālpatriotiskām priekšpilsētām), no Milvokiem, Mineāpoles, Dimoinas, Omahas un Klīvlendas, pat no Filadelfijas, Losandželosas, Sanfranciskas. Un kopā reģistrēti vairāk nekā 60 delegāti.

Pagrieziena zīmē

Septītais kongress iezīmējās ar mazu delegātu skaitu, jauniem delegātiem un jauniem delegātiem. Kļūdas te nav, jo delegātu vairums jauni ir gados ir kongresos. Un tāpēc sākumā likās, ka kongress nekad īsti neiekustēsies. Bet otrā dienā gars bija jau iesilis, un tie paši jaunie jaunie sprieda ne mazāk cītīgi kā citos kongresos. Līdz pat pēdējam brīdim kvoruma nepietrūka, uzmanības pietika. Tā ir laba ķīla nākotnei.

Ņemot vērā Linkolnas lielo attālumu no citiem latviešu centriem, delegātu skaits bija pat lielāks nekā pesimistiski aprēķini ļāva cerēt. Ari tā ir laba zīme. Taču varēja būt vairāk, it sevišķi no rietumu piekrastes, kuŗas dēļ kongress notika tik tālu rietumos. Tikai divi delegāti! Pirms gada Kalamazū bija vairāk.

Daudzējādā ziņā šis kongress nozīmēja pagriezienu ALJA-s darbā. Ne tikai pats kongress bija jauns savā sastāvā, bet arī jaunievēlētā ALJA-s valde ir jauna savā. Un tika apstiprināts plašs statūtu grozījuma projekts, kas ar nākamo gadu Apvienību ievedīs pavisam jaunā darba posmā tīri formāli.

Jauni ir paši Apvienības biedri, jaunas viņu idejas, jaunas viņu vajadzības un intereses. To jauno audzi, kas Apvienību dibināja un vadīja pirmos piecus gadus, ir aizstājusi vēl jaunāka jaunā audze. Tā ir pareizi un labi −− jaunatnes organizācijai nav lielāku briesmu, kā kļūt vecai. Tā var pastāvēt tikai, atjaunojoties no gada uz gadu, uzņemot jaunos biedrus, dodot viņiem darbu, sagatavojot viņus vadītājiem amatiem. Vecajiem jāiet citos darbos. Šis nemitīgais process saistīts ar jauniem meklējumiem, jaunām kļūdām, bet tā ir jaunatnes tiesa −− kļūdīties un augt.

Savā septītajā darba gadā ieejot, Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienība ir jauna un aug.

Jaunā valde

Jau pašā sākumā kongress vienojās izdarīt divas nozīmīgas pārmaiņas statūtos

−− ļaut rietumu apgabala biedriem savu vicepriekšsēdi ievēlēt gadskārtējās jaunatnes dienās un

−− likvidēt individuālo jauniešu nodaļas vadītāja amatu, līdz ar to samazinot valdes locekļu skaitu.

Jaunā valde izskatās šāda: Laimonis Streips − priekšsēdis, Maija Freivalde − Ekšteina − priekšsēža vietniece, Andris Ritums − austrumu vicepriekšsēdis, Aivars Osis − vidienas vicepriekšsēdis, Jogita Rūtenberga − rietumu vicepriekšsēde, Elfa Ozoliņa − sekretāre, Ginta Keņģe − kasiere, Māra Kaugara − biedrzine, Gunārs Biekēns − pulciņu nodaļas vadītājs, Ivars Ārums − informācijas nodaļas vadītājs, Juris Šlesers − iekšlietu sakarnieks, Uldis Nollendorfs − loceklis sevišķiem uzdevumiem.

Revīzijas komisiju vada Māra Asara, pieraksta Jānis Peniķis, revidē Juta Grīnberga.

Jaunie statūti

Visdzīvākās debates radās pašās kongresa beigās, kad komiteja statūtu grozījumiem nāca ar priekšlikumu pieņemt rezolūciju, kas ierosina pārveidot Apvienības uzbūvi pašos pamatos.

Iesniegums paredz Apvienības apgabaliem dot lielāku autonomiju nekā līdz šim. Ja tagad apgabalu vicepriekšsēžus nominē apgabalos dzīvojošie ALJA-s biedri, bet ievēl viss kongress, tad pēc jaunā plāna paredzēts katru otru gadu rīkot apgabalu kongresus, kuŗos tiks ievēlētas īpašas apgabalu valdes 3 locekļu sastāvā. Apgabalu priekšsēži automātiski kļūs par Apvienības centrālās valdes vicepriekšsēžiem. Kongresi Apvienības mērogā arī notiks katru otru gadu −− tais gados, kad nav paredzēti apgabalu kongresi. Lai veicinātu aktivitāti apgabalos, apgabalu valdes un kongresi ir brīvi spriest par apgabalu iekšējiem jautājumiem, kamēr citās lietās tie atkarīgi no Apvienības kongresu un centrālās valdes lēmumiem. Iesniegums paredz arī stiprināt Apvienības nozaru darbu. Līdz šim nozares dibināja un apstiprināja valde; turpmāk paredzēts, ka galīgais apstiprinājums dodams kongresam.

Statūtu grozījuma aizstāvji domāja, ka jaunā kārtība veicinās Apvienības darbību, palīdzēs izveidoties jauniem vadītājiem visos apgabalos un nostabilizēs Apvienības stāvokli. Tika aizrādīts, ka rietumos un daļēji arī austrumos par Apvienību maza interese, jo tai nav izdevies panākt šo apgabalu jaunatnes aktīvu līdzdalību. To varot tikai lielāka autonomija, kas ļautu jauniešiem pašiem veidot tuvākās apkārtnes darbu un ar to iekļauties kopējos pasākumos. −− Neklātienes vēlēšanas lielāko tiesu izrādījušās neefektīgas, līdz ar ko šis mēģinājums dod iespēju visiem jauniešiem aktīvi līdzdarboties uzskatāms par neizdevušos.

Atskanēja arī citādas domas. Apgabalu autonomija beigās varot novest pie četrām separātām ALJA-ām, līdz ar ko būtu zaudēts jebkāds ieguvums.

Savā ziņā dzīvās debates un tajās izteiktie uzskati ļoti līdzīgi bezgalīgajiem strīdiem Savienotajās Valstīs starp tiem, kas vēlas iespējami daudz tiesību atsevišķām valstīm un tiem, kas cīnās par spēcīgu centrālo valdību. Nav domājams, ka kongresā sāktās debates beigsies, iekams apgabalu autonomija nebūs izmēģināta praksē. Katrā ziņā šis izmēģinājums notiks, jo statūtu grozījuma rezolūcija tika pieņemta ar 2/3 balsu vairākumu, kaut arī „federālistiem” pietrūka tikai divu balsu, lai priekšlikumu noraidītu.

Nākošā gada vasarā tiks ievēlētas pirmās apgabalu valdes. 8. kongress notiks parastajā laikā, bet 9. kongress tikai pēc 2 gadiem − 1961. gadā. 1960. gadā kopējā kongresa vietā notiks apgabalu kongresi.

Rezolūcijas

Katrs kongress atstāj mantojumu − rezolūcijas. Arī šogad palika neliels mantojums, norādījumi Apvienības valdei, aicinājumi sabiedrībai, deklarācijas.

ALJA-s kongress pievienojās Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības 5. kongresa pieņemtajai rezolūcijai, kas aicina visus latviešu polītiskos un sabiedriskos novirzienus vienoties par kopēju deklarāciju, kuŗā apliecināta trimdas ideoloģiskā nostāja iepretī komūnistu diktatūrai: „Latvijas republikai jābūt demokratiskai tiesību valstij, kuŗā katram pilsonim ir garantēta viņa individuālā brīvība un Latvijas tautai tās pašnoteikšanās tiesības”. Rezolūcijā kongress „aicina visus latviešu novirzienus saskaņoties darbam emigrācijas aktuālo uzdevumu veikšanā, balstoties uzskatu brīvības un savstarpējas tolerances principā”.

Divas svarīgas rezolūcijas dod norādījumus Apvienības valdes rīcībai nacionālās audzināšanas un ALJA-s padomnieku lietās. Pirmā paredz izveidot komiteju „nacionālās audzināšanas iespēju un pielietošanas pētīšanai un plānošanai ALJA-s darbā”. Otra rezolūcija liek valdei vēl aktīvāk nekā līdz šim izmantot padomniekus Apvienības darba veicināšanā un atbalstīšanā. ALJA-s padomnieki, ko valde ieceļ noteiktu uzdevumu veikšanai Apvienības darbā nav sajaucami ar Jaunatnes padomes locekļiem; noteikumi par padomniekiem tika uzņemti statūtos 1955. gadā, un līdz šim pie Apvienības darbojušies tikai 3 padomnieki: Tālivaldis Dukāts pie pulciņu nodaļas, Aivars Ruņģis pie apgāda nozares, Konstantīns Sventeckis pie prezidija. Rezolūcijas iesniedzējs domāja, ka padomniekus Apvienības darbā var izmantot vēl lielākā mērā. Šim uzskatam pievienojās arī kongresa delegāti, pieņemot iesniegto rezolūciju.

Ja 6. kongress Kalamazū aicināja Apvienību pievērst lielāku uzmanību apspiestās Latvijas jaunatnes problēmu pētīšanai, tad šogad jau bija manāmi rezultāti. Divas no kongresā pieņemtajām rezolūcijām runā tieši par jaunatni Latvijā, protestējot pret dažādajām komūnistu apspiešanas un izmantošanas metodēm. Viena no rezolūcijām apskata komūnistu organizētās „spartakiādes” skolniekiem, kuŗās latviešu jaunatne tiek sagatavota militārai darbībai un līdz ar to Padomju Savienības agresīvo mērķu atbalstīšanai:

„ALJA-s 7. gadskārtējais kongress deklarē, ka Latvijas Komūnistiskās Partijas un tās atzarojumu vadībā izvestā tā sauktā „DOSAAF spartakiāde” visas Latvijas republikas mērogā ir viltīga melīgas propagandas aizsegā izdomāta latviešu jaunatnes Latvijā sagatavošana militārai darbībai un noziedzīga latviešu jaunatnes Latvijā izmantošana komūnistu savtīgo, imperiālistisko mērķu īstenošanai.”

Otra pretkomūnistiskā rezolūcija balstīta uz liecību, ko parakstījis kāds no Latvijas izkļuvis latviešu students un materiāliem no okupētās Latvijas preses, šajā rezolūcijā ALJA-s kongress protestē:

„1. pret polītisku diskrimināciju apspiestās Latvijas augstākajās mācību iestādēs, kas izpaužas studentu uzņemšanas kārtībā noteiktajos „raksturojumos”, ko komjaunatnes organizācijas sniedz par saviem biedriem un citiem jauniešiem, un priekšrocībās komjaunatnes locekļiem;

„2. pret kulturālu un nacionālu diskrimināciju apspiestās Latvijas augstskolu dzīvē, kas izpaužas atsevišķu kvotu noteikšanā latviešu un krievu tautības studentiem un piespiestā krievu valodas pārvaldīšanā, kamēr krievu studentiem Latvijā latviešu valoda nav jāmācās;

„3. pret akadēmiskās brīvības ierobežojumiem apspiestajā Latvijā, kas izpaužas piespiestā polītiskā indoktrinācijā, brīvprātīgu akadēmisku grupu izlietošanā polītiskiem mērķiem un studentu individuālo domu un uzskatu neatlaidīgā iznīcināšanā ar komjaunatnes propagandas un pārraudzības metožu palīdzību.”

Līdzi šīm rezolūcijām iet norādījums Apvienības valdei rezolūcijas līdz ar faktu materiāliem, kas sevišķi sakārtojami, iesniegt Savienoto Valstu Nacionālajai Studentu Apvienībai un citām jaunatnes un studentu organizācijām.

Balvas

Jaunatnes balvu, kuŗas piešķiršanā piedalījās Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienība, Latviešu Nacionālā Jaunatnes Apvienība Kanadā un Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienība, šogad piešķīra rakstniekam Jānim Klīdzējam. Būtu veltīgs darbs sākt skaitīt to, ko Jānis Klīdzējs veicis jaunatnes labā. Pietiks ar tiem vārdiem, ko viņš teicis par šāsdienas jauno audzi, tās darbu un centieniem: „Rītdiena sākas šodien!” Jaunatne, piešķiŗot nelielo balvu nav teikusi tikai paldies; jaunatne ir solījusies gādāt, lai Jāna Klīdzēja ticība attaisnotos.

Par labāko jaunatnes pulciņu Savienoto Valstu mērogā tika atzīts Filadelfijas LJP, pie kuŗa no Grand Rapidu „Pērses” aizceļoja Margaritas Kovaļevskas glezna un Latviešu Tautas Dziesmu komplekts.

Starpbrīži

Esot ļaudis, kas braucot uz kongresa starpbrīžiem. Par tiem bija gādāts. Pirmajā dienā notika „Raibais vakars” (t. i. balle) un otrajā dienā „Kongresa balle” (t. i. otra balle). Raibajā vakarā valdīja pustumsa, kuŗu apgaismoja sarkanas Parīzes ielu laternas. Bija bohēmiski. Linkolnas meitenes dejoja kankānu. Pie sienām bija piestiprināti Linkolnas meiteņu tālruņu numuri un − bez Skabargu palīdzības − īsti skabardziski ielu nosaukumi: Rue de Amore, Rue de SEDEh, Rue le FPFFHT, Rue le BIMBAM, Rue le Nudien, Rue VAI VAHI, Rue Vēl vienu reiz, Reerué TUR BIJa. Tālruņu numuri nesaskanēja ar adresēm. Ar meitenēm gan. Tas ir fakts, jo gadījās vērot puišus, kas nākamā dienā kongresa zālē mēģināja atpūsties.

Linkolna ir skaista pilsēta. Linkolnas latvieši viesmīlīgi. Kongresa rīkotāji veiksmīgi. Vajadzēja vairāk starpbrīžu. Bija žēl šķirties.

Pa vēršgaļas valsts lielceļiem un pa kukurūzas valsts lielceļiem joņo automašīnas −− uz austrumiem. Paldies un −− uz redzēšanos!

KRIPATAS

Vēl 8 mēneši līdz Jaunatnes Svētkiem! Sacensību noteikumi jau gandrīz izstrādāti un drīzumā tiks izsūtīti. Organizācijas komiteja jeb O.K., kā tā pati sevi iesaukusi, sarunājusies ar Kanadas jendas skautu un gaidu vadību par iespēju skautu lielo nometni uzņemt Jaunatnes Svētku programmā. Kaut arī šai jautājumā nav panākta noteikta vienošanās, skautu un gaidu organizācijas apsolījušas Jaunatnes Svētkiem savu atbalstu. No lielās nometnes notiks kopējs brauciens uz Jaunatnes pausmi, skauti, gaidas, roveŗi un lielgaidas piedalīsies svētku organizācijas darbos.

Tik daudz no O.K. Kripatas vēl atļaujas Jaunatnes Svētkus apskatīt no jaunatnes pulciņu un jauniešu pašu viedokļa. Aptaujājot jaunatnes pulciņu vadītājus par piedalīšanos svētkos, liekas, ka visus nomāc jautājums: Kā iejūsmināt iespējami daudz braucēju? Te, kripatprāt, ir daži atrisinājumi dažām problēmām.

Jautājums: Ko darīt ar pašiem jaunākajiem, kam vecāki nelabprāt ļauj braukt vieniem pašiem?

Atbilde: Aicinait vecākus līdz! Jaunatnes Svētki ir visiem, kas jauni garā; kas tādi nav, varēs tomēr daudz iegūt arī no vērošanas. Un ko vērot būs. Bez tam −− Ontario ir lieliska vieta vasaras atvaļinājumam: lai vecāki izkrauj bērnus Toronto un paši brauc makšķerēt. −− Iespējams arī rīkoties ar plašu žestu: noīrēt autobusu, kurā gados jaunākie dažu vecāku pavadībā aizbrauc bez bēdas un raizēm.

Jautājums: Kā pārliecināt tos, kam cauras kabatas?

Atbilde: Netālu no Toronto skauti uzcels telšu nometni, kur par pāris sīknaudas gabaliem naktis varēs pavadīt katrs, kam dālderi dārgi. Veselīgs svaigs gaiss un putnu dziesmas garantētas.

Jautājums: Kā pierunāt zēnus, kam ir mašīnas, bet nav intereses?

Atbilde: Piekraut autobusu ar meitenēm, atstāt zēnus savam liktenim. Kripatas ar mieru derēt, ka autobusu Toronto sagaidīs visi zēni ar mašīnām un ar interesi −− uz meitenēm.

O.K. informē Kripatas, ka automašīnu īpašnieki varēs dabūt uz aizsargstieņiem lipināmus uzrakstus, kas norāda, kur viņi ar saviem kumeļiem būs ap nākamā gada vidu −− Jaunatnes Svētkos Toronto.

Judīte un Juris Jauntirāni

Pagājušā ALJA-s darbības gada labākā pulciņa nosaukumu ieguvis Filadelfijas Latviešu Jaunatnes Pulciņš. Kripatas solās tuvākajā laikā sīki izanalizēt pulciņa panākumu noslēpumu, bet jau tagad sniedz vienu interesantu faktoru, kas saucas „sadarbība”. Kad avīzes vasarā ziņoja, ka filiešu pulciņu turpmāk vadīs Juris Jauntirāns un sekretāres pienākumus uzņēmusies viņa māsa Judīte, Kripatas no saviem archīviem izvilka šo bildi, kur uzskatāmi redzams, kā Juris pārņem stūri savās rokās, sakot: „Es tagad stūrēšu, bet tu, māsiņ, vēro ceļu un pieraksti!” Šādos apstākļos nav brīnums!

Augusta pēdējās nedēļās Ohaijo Vesleja Universitātē Delaverā notika Savienoto Valstu Nacionālās Studentu Apvienības kongress, kur bija aicināti piedalīties arī ALJA-s novērotāji. NSA apvieno vairāk nekā miljonu amerikāņu studentu, kuŗus kongresā pārstāvēja ap 1000 delegātu. ALJA-s valdes priekšsēdis Valdis Muižnieks kongresā piedalīties nozīmēja Jaunās Gaitas redaktoru Valteru Nollendorfu.

Vērojams, ka amerikāņu studenti gan ieinteresēti apspiesto studentu jautājumos, bet visumā ļoti vāji informēti par patiesajiem apstākļiem. Tā, piemēram, ALJA-s pārstāvim izdevās novērst, ka kongresa apakškomiteja pieņem rezolūciju, kas paredz uzturēt sakarus ar studentiem Padomju Savienībā, sūtot oficiālu delegātu uz turieni un aicinot komjaunatnes organizāciju sūtīt apmaiņas delegātu uz Savienotajām Valstīm. Paskaidrojums, kādu ietekmi šāda oficiāla apmaiņa radītu pašos apspiestajos studentos, palīdzēja labi domājošiem rezolūcijas iesniedzējiem rast citu viedokli.

Pārrunās ar NSA internacionālās komisijas vadītājiem noskaidrojās, ka organizācijai trūkst materiālu par apspiesto studentu faktisko stāvokli. Tādi pieietami tikai Ungārijas jautājumā. Materiāli par studentu dzīvi Latvijā un citās apspiestajās zemēs būtu ļoti noderīgi, nevien rezolūcijas izstrādājot un vispārējās darba vadlīnijas nosakot, bet arī starptautisko sakaru semināriem, kurus NSA katru vasaru rīko Harvardas Universitātē.

Lai panāktu noteiktāku nostāju iepretī akadēmiskās brīvības ierobežojumiem un citiem komūnistu pārkāpumiem pret studentiem apspiestajās zemēs −− pagaidām tā izpaužas tikai ļoti spēcīgā Ungārijas deklarācijā −− nepieciešama lielāka latviešu studentu aktivitāte starptautiskajā laukā:

−− informējot savas universitātes vadošos studentu darbiniekus un NSA kongresu delegātus par studentiem apspiestajā Latvijā un studentu organizācijām trimdā un

−− pašiem piedaloties vietējo universitāšu studentu pašvaldībās.

Kongresā bija izdevība sarunāties ar kādas amerikāņu koledžas delegāti −− ukrainieti, kas savā apakškomisijā dedzīgi cīnījās par rezolūciju, noraidīt NSA piedalīšanos komūnistu organizētajā jaunatnes festivālā Vīnē. Varēja būt vēl vairāk pilntiesīgu delegātu no apspiestajām valstīm, arī no Latvijas, kas cīnītos par savu apspiesto brāļu tiesībām topošās amerikāņu inteliģences vidū.

Ar ALJA-s valdes 27. jūlija lēmumu pie Apvienības nodibināta „Studentu lietu pagaidu nozare”, kuŗas uzdevumos ietilpst latviešu studentu pārstāvēšana latviešu un amerikāņu sabiedrībā, viņu interešu un vajadzību apzināšana un aprūpe, studentu darbības koordinācija akadēmiskajā un sabiedriski kulturālajā darbā. Lēmumā par pagaidu nozares dibināšanu valde uzsver, ka „šī nozare darbosies tik ilgi, kamēr latviešu studentiem izveidosies atkal sava organizācija”, un uzdod nozares vadībai sazināties ar Latviešu Studentu Centrālās Savienības pagaidu valdi par tās nodomiem un iespējām. Tikai tad, ja LSCS gada laikā nav gatava atkal uzņemties latviešu studentu vienotājas un pārstāvētājas darbu, būtu apsverama iespēja nozari pārveidot par reprezentatīvu sastāvdaļu Apvienībā.

Lēmuma pamatā LSCS nenoteiktais stāvoklis, it sevišķi Savienotajās Valstīs. 1957. gada novembra beigās Čikagā sanāca vāji apmeklēts LSCS kongress. Kongresa delegāti gandrīz nāca pie atzinās, ka organizācijai nav nākotnes, bet tomēr nolēma mēģināt vēlreiz un ievēlēja pagaidu valdi, kad neradās kandidāti pastāvīgai valdei. Pagaidu valdes uzdevums −− meklēt kandidātus un iespējas LSCS darba atdzīvināšanai. Pavasarī pagaidu valdes priekšsēdis māc. Vilis Vārsbergs Kripatu līdzstrādniekam paskaidroja, ka tiekot sagatavotas pastāvīgās valdes vēlēšanas. Tās vēl nav notikušas. Kaut arī latviešiem ir vairākas aktīvas studentu kopas un biedrības, piemēram, Ņujorkā, Minneapolē, Sanfrancisko, Losandželosā, Ann Arborā, Čikagā un Linkolnā, pati centrālā organizācija pēdējā laikā praktiski nav darbojusies nemaz.

Kad pavasarī ar LSCS pagaidu valdes priekšsēža zinu ALJA pārņēma sakaru uzturēšanu ar Savienoto Valstu Nacionālo Studentu Apvienību, lai pagaidām turpinātu nodrošināt latviešu studentiem starptautiskos sakarus, ātri kļuva skaidrs, cik šie sakari nozīmīgi nevien cīņā par latviešu studentu tiesībām, bet arī par Latviju pašu. Tāpēc jācer −− un tādas bija arī ALJA-s valdes domas −− ka LSCS iespējami drīz varēs turpināt savu darbību un izmantot visas tās iespējas, kas vitālai studentu organizācijai paveras latviešu un cittautu sabiedrībā.

ALJA-s studentu lietu pagaidu nozares vadītājs ir Juris Šlesers, 1312 Washtenaw Ave., Ann Arbor, Mich.

Vans Klaiberns

Amerikāņu pianists Vans Klaiberns (Van Cliburn), starptautiskās Čaikovska sacensības uzvarētājs un balvas ieguvējs, patreiz ir vienīgais, kuŗš pēc triumfāla ceļojuma pa Padomju Savienību tika sagaidīts Savienotajās Valstīs ar tikpat lielu godu un ovācijām. Kritiķi centās pārspēt viens otru, koncertaģentūras − pārsolīt. Pirms dažiem mēnešiem tikpat kā nepazīto teksasieti apbēra puķēm. Uz viņa galvas no debesskrāpju logiem kaisīja krāsainus papīrīšus. Prezidents Eizenhauers Klaibernu aicināja uz Balto namu...

No Padomju Savienības turnejas 23 gadus vecais pianists pārvedis daudz piemiņas lietu, ko viņam dāvājuši mūzikas cienītāji un pielūdzēji. Ņujorkas Steinveja zālē nesen bija izstādītas daudzās dāvanas un vēstules, to vidū arī latviski izstrādājumi un rotas lietas −− lādītes, vācelītes un dzintara saktiņa, kas dāvināta Van Klaiberna mātei. Izstādē bija arī vairākas vēstules no latviešu meitenēm. Ko tās saka?

„My dear Friend! I express you my deep sincere love for your extremely fine unforgettable playing. You are God in music. I worship you as a great artist. Sincerely yours forever, Julia Skaldina. The pupil of tenth form of Gnesin’s Musical School, Moscow.”

Citā vēstulē lasāmas šādas rindas: „From the pupils of Music School named in word Josep-Medin. Mēs esam sajūsmināti par Jūsu talantu! Neaizmirstiet mūs un mūsu zemi − Latviju!”

Pēc izstādes apskates vēl ilgi atmiņā paliek nedaudzās latviešu vēstules. Rindās un starp rindām tur var lasīt mīlestību uz mākslu un rietumniecisko kultūru.

Liekas savādi, ka apdāvināta latviešu meitene Toronto nodibinājusi Elvisa Preslija klubu, savākusi 1000 meiteņu parakstus un nosūtījusi tos savam elkam ar aicinājumu: „Elvi, brauc ciemos, mēs tevi gaidām!” Kur sākas brīvība?

Andris Kleinhofs

ALJA-s kongresa pirmās dienas pievakarē Kripatas atklāja, ka palikušas vienas pašas pie aizslēgtām kongresa zāles durvīm − Linkolnas nomalē bez automašīnas. Gaŗām brauca pajauns Fordiņš. Gaŗš puisis pieturēja − ko esot tik bēdīgi? Tā un tā. Aizvedīšot. Iepazinās Kripatas ar divdesmit gadus veco Andri Kleinhofu, kas nesen beidzis Nebraskas universitātes agronomijas koledžu jeb „agrikoledžu”, kā vietējie saka. Šo pašu koledžu apmeklējis savā laikā Kārlis Ulmanis. Kripatas pa ceļam tika izrautas cauri agrikoledžas ielām, uz brīdi vēroja piensaimniecības ēku, kurā strādājis prezidents, aplūkoja arī moderno celtni, kurā Andris mācījies augu krustošanas noslēpumus un citas augstas zinības.

Andris Kleinhofs laikam gan ir viens no retajiem latviešu agronomiem, kas izglītojušies trimdā; viņš noteikti ir vienīgais, kas beidzis šo koledžu. Ko Andris domā par iespēju sekot Kārļa Ulmaņa pēdās − kļūt par Latvijas valsts prezidentu? Tikai smaids. Kripatas apsola Andrim savu atbalstu, tas ir, ja neuzvarēs rojālisti. Smaids. Tādas problēmas Andrim patālas. Vispirms armijas dienests, tad tālākas studijas maģistra grādam, darbs augstskolā vai lauksaimniecībā. Un kā veicies mācībās? Atkal smaids − pēdējo gadu neesot gājis gluži tik labi... Bet pirms tam visu laiku bijis uz „goda ruļļa”. Bez tam esot goda organizācijas Sigma Ksi loceklis. Un latviešu sabiedrībā? Jā, darbojoties studentu kopas valdē.

Koledža apskatīta, braucam laukā. Tur uz stūra drogu veikals, kur, kā stāsta, Kārlis Ulmanis mazgājis traukus, lai nopelnītu sev brokastis. Ko Andris domā par Latvijas nākotni uti savu vietu tajā? „Nu, agronomus jau vajadzēs,” viņš nosaka. Mēs esam galā.

14. numurā Kripatas ierosināja jaunajiem architektiem un jaunatnes pulciņiem domāt par īpašu jaunatnes mītņu plāniem un celšanu. Kripatas drošsirdīgi domāja, ka tā kaut kas iespējams. Tagad izrādās, ka Kripatas nav vienīgās, kas tā domā. DAUGAVAS VANAGU 1958. 4. numurā lasāms Bruņa Rubesa raksts „Rītdienas vanagiem”. Tajā dramatiski aprādīta jaunatnes mītņu nozīme trimdas jaunatnes pulcināšanai latviskā sabiedrībā un latviskajai audzināšanai vispār. Autors, kas pats ir aktīvs DV organizācijas biedrs un jaunatnes vadītājs, aicina Daugavas Vanagus palīdzēt jaunatnei tikt pie savām mītnēm: „Ja mēs 1958. gadā vilcināsimies dot jaunatnei ne vien vārdus un pamācības, bet arī naudas maku, tad 1968. gadā dažas vecas un nespēcīgas balsis varēs nolādēt to jaunatni, kas nepalika latviska, jo mēs paši tai nedevām ne mazāko izdevību tādai palikt.” −− Kripatas šai domai sirsnīgi pievienojas un savukārt aicina jauno audzi mītnes gribēt un pašai pie tām strādāt. Jo nebūs arī nozīmes jaunatnes mītnēm, ja to atslēgas jaunatnei iedos rokās, bet mītnes paliks tukšas. Pašu mītni nevar dāvināt − tai jātop darbā, un nebūtu tai labāka idejiska pamata par veco un jauno cīnītāju kopīgi likto.

DAŽI VĀRDI

PAR POĒMAS „DZĪVAIS AKMENS” ILUSTRĀCIJU AUTORU IMANTU BITI

Imants Bite ar dēliem Māri un Modri

Imants Bite dzimis 1925. gadā. Glezniecībā un grafikā, apstākļu un dabas dēļ − autodidakts. 1945. − 1946. gada ziemā Cedelgheimā, bez iepriekšējas tiešas saskares ar modernās mākslas novirzieniem, analizējot glezniecisko un grafisko izteiksmes veidu iespējas un−cēlopus, iziet „ismu” dažādās fāzes. Tāpēc vēlāk, vērojot Vācijas un Anglijas muzejos un izstādēs moderno mākslu, nekrīt apmulsumā un aizspriedumos, jo saprot, ka „modernisma” dažādie veidi ir nepieciešams un nenovēršams process mākslā pašreizējos apstākļos. Bet Bite nedomā, ka ar šī procesa rezultātiem radības kronim būtu iemesls jau lepoties. Tieši tagad nepieciešama vērtīgo, bieži mākslai bīstamu eksperimentu cejā gūto atziņu sintezēs iespēju meklēšana.

1950. − 1951. gadā Bite glezno Arnolda Mazīša privātstudijā Londonā. Par savu galveno skolu uzskata dabu, muzeju, bibliotēku. Nevar paciest steigu.

Jaunās Gaitas redakcijai:

Pirmā simpozijā par preses brīvību un pienākumiem (J.G.Nr.15), laikraksta „Laiks” redaktors K. Rabācs raksta:

„Preses pamatuzdevums ir sniegt sabiedrībai visas ziņas, kas to varētu interesēt, vai kuras viņas pašas interesēs tai būtu jāzin. No otras puses, preses uzdevums ir uztvert sabiedrības reakcijas un nodrošināt tām atklātas izpausmes iespējas. Tā realizējas preses milzīgā loma brīvas sabiedrības funkcionēšanā, kur neviens nav atbrīvots no patstāvīgas domāšanas un spriešanas pienākuma un kur nevienam nav liegts savas domas atklāti izteikt. Sabiedrība, kas pati prasa savas preses uniformēšanu, vai kas vēlās, lai ziņo tikai par celmīgām parādībām, noklusējot negatīvās, līdzinās skopulim, kas savu zeltu domā pasargāt ar acu aizvēršanu un ausu aizspiešanu.”

Tā būtu viena puse − vārdi.

Apskatīsim otro pusi − darbus.

„Laiks” 13. 3. 57. g. Protests.

„Laika” redakcijai: „Laika” redaktors K. Rabācs savā 5. janvāra rakstā asā un subjektīvā veidā ir vērsies pret manu publikāciju latviešu sarkano strēlnieku jautājumā „Pa aizputinātām pēdām”.

Man nav un nevar būt nemazāko iebildumu, ka pastāv un tiek pausti viedokļi, kas lielā mērā atšķiras no maniem uzskatiem. Domu un vārdu brīvība un tās respektēšana ir viens no brīvās, demokratiskās pasaules uzskatiem un vērtīgiem sasniegumiem.

− − − „Lai plašākām lasītāju aprindām paskaidrotu manu nostāju un domas latviešu strēlnieku vēstures skatījumā (mana grāmata ir iespiesta tikai 1400 eks., no kuŗiem tikai zināma daļa ir nonākusi ASV.), esmu 17. janvārī piesūtījis atbildes rakstu „Laika” redakcijai. Lai gan šis raksts satur vienīgi vēsturiskus argumentus par to, kādēļ sarkano strēlnieku jautājumu mums pašiem vēlams pētīt un noskaidrot, „Laika” redakcija (K. Rabācs) ir atteikusies šo rakstu publicēt, u.t.t.”

(Uldis Ģermānis).

Kāds tad nu patiesībā ir rakstnieka un laikraksta redaktora uzskats par preses brīvību un uzdevumiem?

Kā rakstnieks, viņš atklātībā publicē rakstu, kuŗā jo smagi apvaino vēsturnieku, (Ja tā, tad „Aizputināto pēdu” vēstures dzejā ir kāds atbaidīgs trūkums, kas to iznīcina ir kā dzeju, ir kā vēsturi − godbijības trūkums pret tēlojamo objektu − Latvijas vēsturi, pret Latvijas valsti, pret visiem tiem upuriem, ar kuŗiem tauta par savu vēsturi ir maksājusi un turpina maksāt. „Laiks” 5. janvārī. 57.g.), un kā laikraksta redaktors noliedz, ne tikai kā izteikt kādus uzskatus, kuŗus balsta uz vēsturiskiem argumentiem, bet neļauj arī aizstāvēties pret asiem uzbrukumiem.

Jūlijs Blūms

Redakcijas paskaidrojums:

Pēdējā laikā Jaunās Gaitas redakcija saņēmusi vēstules, kas kritizē Jaunās Gaitas saturu, ilustrācijas, pašu redakciju un autorus. Redakcija nožēlo, ka tai nav iespējams minētās piezīmes šeit publicēt, kamēr tai nav zināmi rakstītāju īstie vārdi. Redakcija ir pateicīga par visiem aizrādījumiem, kas attiecas uz Jauno Gaitu, un vēlas tos darīt zināmus visiem lasītājiem, lai arī citi varētu izteikt savas vēlmes un uzskatus šais pašos jautājumos. Anonīmiem sūtījumiem redakcija nevar ne atbildēt, nedz arī tos publicēt; tāpēc tiem, diemžēl, jāpaliek neievērotiem.

Vēstules šai nodaļai ierobežojamas uz 300 vārdiem. Redakcija patur tiesības gaŗākas vēstules saīsināt. Redakcija publicē ar segvārdiem, šifriem vai iniciāļiem parakstītas vēstules tikai tad, ja tai zināms rakstītāja īstais vārds. Vēstulēs paustie uzskati ir pašu rakstītāju un var nesaskanēt ar redakcijas viedokli.