Jaunā Gaita Nr. 17, 1958. gadā

 

 

PROPAGANDAS VIETĀ REVOLŪCIJU

 

Kopš otra pasaules kaŗa beigām trimdas sabiedrības rūpes par verdzībā palikušajām tautām izpaudušās brīvās pasaules informēšanā par Padomju savienības noziegumiem, brīdinājumos no koeksistences un lūgumos gādāt par brīvības un cilvēka tiesību atjaunošanu Austrumeiropā.

Šo centienu loģiskajā pamatā bija iemīļotais uzskats, ka atbrīvošanai jānāk no rietumiem. Visi mūsu skati un centieni bija −− un diemžēl vēl arvien ir −− vērsti uz brīvo pasauli, uz varenajām demokratijām, uz Apvienotām Nācijām, uz chartām, deklarācijām, rezolūcijām, humanitātes principiem, tiesību konvencijām un cilvēces sirdsapziņu.

Neievēroti palikuši fakti, ka Atlantijas Charta ar paša autora svētību (pateicoties attiecīgajam Čerčila paskaidrojumam) ir kļuvis par sen vairs nederīgu kaŗalaika dokumentu; ka Apvienoto Nāciju organizācija, ko aicinām kaŗot pret koeksistenci, pati dibināta un stāv uz koeksistences pamatiem; ka cilvēku tiesību konvencijas ar vislielāko skubu paraksta tie, kas tās vismazāk domā ievērot; ka miers un sadzīvošana ar Maskavas vergu impēriju ir rietumu demokratiju polītikas faktiskā pamatlīnija; un ka cilvēces sirdsapziņa, pie kuŗas meklējam glābiņu, neeksistē.

Kas paliek pāri? −− Papīra drazas papīrkurvjos un putekļainās atvilknēs, asins traipi uz Budapeštas ielām, ēdiens omulīgu pilsoņu vēderos; bet tukšās polītiķu galvās − tukšas cerības.

Ja Korejas kaŗš, kas paņēma tūkstošiem amerikāņu dzīvības, palika neuzvarēts, ja Austrumvācijas, Polijas, Vorkutas, Nariļskas, Kolimas un Karagandas nemieri palika bez atbalss rietumos, tad nebija ko gaidīt palīdzību Ungārijai. Un ja, neraugoties uz vienreizēji izdevīgu stāvokli, ASV atteicās no ungāru pasniegtās uzvaras, tad nav ko cerēt, ka mūsu vārgās balsis, lai cik smalkas un izglītotas, jebkad apturēs chronisko galotnes un izlīguma idejas atgremošanos, ar ko sirgst brīvā cilvēce.

Bet mums nav vajadzības aprobežoties ar loģiskiem secinājumiem. Rietumu nostāja nepārprotami atklāta atbildīgu polītiku runās un rakstos. Pēdējo Apspiesto tautu asamblejas sesiju Strasburgā šī gada aprīlī uzrunāja bez citiem arī divi angļu parlamenta locekļi. „Es nezinu ciešanas, kas izraisītu tikdaudz sirdsizjustas līdzjūtības,” teica sērs Džeimss Hačisons, zīmēdamies uz apspiestajām tautām. Un tālāk: „Es nezinu nevienu citu problēmu, kur brīvības draugi justos bezpalīdzīgāk nespējīgi ...” (1*) Un viņa kollēga Mr. Kērks: „... mēs zinām, ka esam lielā mērā nespējīgi jebko darīt. Drausmīgais ūdeņraža un atombumbu spēks ir paralizējis rīcību abās pusēs dzelzs aizkaŗam. Faktiski mēs nevaram darīt tikpat kā neko, kā tik nožēlojami un traģiski tika pierādīts ungāru galantās sacelšanās laikā... īstenībā viss, ko mēs patlaban varam darīt, ir cerēt, ka kaut kāds izlīgums ar Padomju savienību dos Austrumeiropas tautām, kuŗas jūs šeit reprezentējat, neatsavināmo tiesību uz brīvām vēlēšanām...” (2*) Un turpat kāds beļģu senators: „Mums šeit, rietumos, ir pietiekoši daudz grūtību sakopot pietiekošu militāru spēku, lai uzturētu kaut kādu līdzsvaru. Bez tam mūsu tautas morālā koncepcija, mūsu dzīves uzskats, visādas lietas ... norāda uz apstākli, ka (no rietumiem) nevar gaidīt ne tikai militāru ofensīvu −− to pierāda Ungārijas gadījums −− bet pat ne diplomātisku rīcību, kas varētu radīt kaŗa briesmas, pat ne izšķirīgā brīdī.” (3*)

Savienoto Valstu nostāju savukārt labi ilustrē sekojošais ziņojums Ņujorkas Times’ā, 1956. gada 23. decembra numurā: „... Daži diplomāti pastāv uz to, ka rietumiem jāpadara Maskavai pilnīgi skaidrs, ka brīvā pasaule nemēģinās izmantot (exploit) satelītvalstu nemieru. Mr. Daless ir devis šādas garantijas (assurances), bet paliek šaubas, vai Maskava ir pilnīgi pārliecināta.” Tātad nevis garantijas apspiestajām tautām aizsardzībai pret padomju tankiem un lielgabaliem, bet, kaŗa baiļu vārdā, garantijas kremlim, pret Austrumeiropas revolucionāriem.

Pretkomūnistiskās aprindās bieži dzird balsis, kas iestājas par ASV-PSRS diplomātisko attiecību pārtraukšanu. Nepieciešama vispirms ir mūsu pašu „diplomātisko attiecību” pārtraukšana ar rietumu valdībām. Pasaules polītiku nevirza diplomātiskas formas un formulas, svinīgas ceremonijas un atsaukšanās uz beigtām deklarācijām, bet spēki −− mērķtiecīgas vienotības, brīvības un taisnības mīlestības, gribas, ticības, argumentācijas spēki, ja minam tikai tos, kas var būt mūsu pusē.

Kur atrodami šie spēki?

To lielākā koncentrācija ir apspiestās tautas. Pēc trīspadsmit trimdas gadu klupšanas pa pieviltu cerību ceļiem ir laiks skatīties atpakaļ uz to pusi, no kuŗas esam nākuši un kur mūsu mājas. Brīvajai pasaulei mūsu cīņa nav vajadzīga. Tā ir vajadzīga tiem, kas paši grib cīnīties un kas gaida uz mums, izbēgušajiem. Mūsu pienākums nav tikai izprast apspiesto tautu stāvokli un par to ziņot pasaulei; šī informācija pasaulei ir pieejama, ja vien tā vēlas atvērt acis.

Protams, mums nav jāatturas no „propagandas” jeb informācijas darba brīvajā pasaulē, taču mūsu mērķis nav propaganda, bet revolūcija.

Tas nozīmē, pirmkārt, ka mūsu propagandiskajai aktivitātei brīvajā pasaulē jākļūst mērķtiecīgai un jākoncentrējas uz revolūcijai iespējami labvēlīgu apstākļu nodrošināšanu. Aizraušanās ar sentimentālām apellācijām un svinīgām deklarācijām, kas, neraugoties uz līdzšinējām neveiksmēm, apsēdusi ne tikai ungāru emigrāciju, bet daudzas respektējamas organizācijas, nevar atvietot mērķtiecīgas aplēses un reālistisku situācijas novērtēšanu.

Informācija par komūnismu, ko līdz šim esam piedāvājuši, neiekustinās Ameriku izšķirīgai rīcībai. Vienīgi kailas bailes par savu dzīvību var ietekmēt rietumvalstu polītiku. Šādas bailes var iedvest vienīgi tāda masīva pareizi pielietota propaganda, kas koncentrējas uz totālās, nepielūdzamās, kalkulētās padomju varas nežēlības atsegšanas. Šādas bailes var iedvest arī komūnisma varas izplešanās. Rietumu polītikas neveiksmes reizē ar agresīvu pretkomūnistisko spēku aktivitāti var izjaukt austrumu-rietumu status quo konspirāciju un tādēļ uzlabot stāvokli. Galīgo cīņu neizšķirs tas, vai austrumu-rietumu robeža ir simts kilometrus uz vienu vai otru pusi, bet gan, kas atrodas abās pusēs aiz šīs robežas.

Patreizējā Savienoto Valstu polītika runā pretim tās deklarētajiem mērķiem, jo šī polītika nav nesusi un nenesīs taisnīgu mieru un brīvību, bet gan ir vedusi un turpinās vest pretim jaunām katastrofām. Šādu polītiku atbalstīt nozīmē nostāties pret amerikāņu tautas īstajām interesēm.

Ja līdz šim trimdas brīvajai pasaulei adresētās propagandas mērķis bija rietumu ieinteresēšana uzņemties atbrīvošanu, tad turpmāk tam jābūt praktiskas rietumu palīdzības nodrošināšanai mūsu pašu specifiskām vajadzībām, mūsu pašu mērķim, mūsu pašu cīņai pašu vadībā. Kerstena ierosinājumu iedzīvināšana, Savienoto Valstu Savstarpējās drošības likumā ietilpstošā speciālā fonda paplašināšana, militāras brīvprātīgo vienības, raidstaciju un citu sakaru līdzekļu konstrukcija un atļauja operēt no nekomūnistisko zemju territorijas, „Eizenhauera doktrīna” krievu militāras intervencijas novēršanai Austrumeiropā −− tie būs mūsu brīvās pasaules propagandas praktiskie priekšmeti.

Otrkārt, revolucionāra darbība nozīmē vienotas revolūcijas iespēju pētīšanu un šādas revolūcijas organizēšanu, apspiesto tautu iepazīstināšanu ar vienotas revolūcijas ideju (kas patlaban netiek pat pieminēta Amerikas Balss un citās līdzīgās programmās), izmantojot visas austrumu-rietumu kontakta iespējas; tāpat, citu problēmu risināšana, kādas rada, piemēram, komūnisma varā esošo tautu dažādās apspiestības formas un revolucionārās gatavības pakāpes, kopēja „signāla” jautājums, u.t.t.

Treškārt, sekmīga revolucionāra darbība nebūs iespējama, sekojot līdzšinējās trimdas parlamentārās polītizēšanas praksei, kad sīkumaini aizspriedumi, pretenzijas, personīgi aprēķini un atbrīvošanas cīņā irrelevantas kombinācijas atvieto sapratīgu, mērķtiecīgu darbu. Visi blakus aplēsumi un nepiederīgas domstarpības pakārtojamas centrālajai revolūcijas idejai un tās praktiskās iedzīvināšanas prasībām. Darba organizēšanā un personāla izvietošanā vienīgais derīgais princips būs lietišķība. Tas nozīmē jaunas organizācijas nepieciešamību un nepieciešamību pēc darbiniekiem, kas, lietojot Ļeņina izteiksmi, spējīgi apvienot striktāko lojalitāti revolūcijas idejai ar gatavību ielaisties praktiskos kompromisos ar „ienaidnieku”, atkāpties, kā arī bez ierunām upurēt katru personīgo apsvērumu kopējā mērķa labā.

Šai rakstā sniegtās tēzes pieņemšana, nemaz nerunājot par šeit neminētu programmatisku detaļu iedzīvināšanu, nozīmētu revolūciju trimdas pret-komūnistiskās darbības formās un saturā. Vai ir iespējama šī revolūcija?

Skaidrs ir, ka viss atkarīgs no mums pašiem. Cik ir to, kas vēlas atteikties no sīkumainām mietpilsoņu ikdienas rūpēm? Cik ir to, kas gatavi pagriezt muguru savas partijas dogmai un saviem biedriem, kas atrisinājumus meklē deviņpadsmitā gadsimta teorijās, aizmirzdami šīsdienas realitātes?

Agrāk vai vēlāk, ar vai bez mūsu pūlēm, Rīgas, Prāgas un Bukarestas ielās līs asinis kā tagad Budapeštas cietumos un padomju nāves vietās. Un ja ne tur, tad šeit. Kaut tā stunda nepārsteigtu mūs pie glāzes kokteiļa!

Ojārs Gobiņš

 

(1*) Sir James Hutchison, ACEN News, 1958. g. maijs-jūnijs, 26. lp.

(2*) Peter Kirk, turpat, 23. lp.

(3*) Senators Etienne de la Vallee Poussin, turpat, 31. lp.