Jaunā Gaita Nr. 17, 1958. gadā

 

Indra Gubiņa

SĀRTS

 

„Neejiet, bērni. Šovakar labāk palikt mājā, jo nevar zināt, kas notiek.” Māte čukstēja, pagriezusies pret dēlu, kas jau stāvēja istabas durvīs.

„Mēs tepat pastaigāsimies gar Daugavmalu,” Kārlis atteica, „un Maija taču būs līdz, viņa neļaus man nekādas muļķības pastrādāt.”

Māte paskatījās uz meiteni, kas pašlaik sēja plāno kokvilnas lakatiņu.

„Neraizējies, mēs drīz būsim atpakaļ!” Maija uzspieda mātes vaigam ašu skūpstu un sekoja brālim.

„Dieva dēļ, tikai neejiet uz Brāļu kapiem!” Māte vēl klusu sauca pakaļ, bet viņas balss pazuda soļu dipoņā uz trepēm.

Abi pusaudži izskrēja uz ielas, tad apstājās, Kārlis paskatījās uz dzīvokļa logiem augšā: „Kad tad mēs iesim, ja ne šodien!” Viņš nomurmināja, tad satvēra māsu pie rokas.

„Iesim!”

„Kurp?”

„Kurp? Tā kā maza meitenīte! Turp, kur visi šovakar ies.”

Maija neko neteica, tikai steidzīgi lika soļus, lai turētos blakus brālim. Tā klusēdami viņi aizgāja līdz Upju stacijai, ko kurienes paveŗas lielisks skats uz Rīgu. Dzestrs, rudenīgs drēgnums viņus drebināja.

Kārlis apsēdās uz cementa bluķa, ko ar citiem tādiem pašiem savienoja ķēdes. Nu viņš tās žvadzināja un skatījās pāri Daugavai.

„Tu gan laikam neatceries Pētera baznīcas augsto torni ar gaili?”

Kārlis pagriezās pret Maiju, kas stāvēja piespiedusies laternas stabam un viegli drebēja.

„Nē. Vai tad tu atceries?”

„Vairāk no bildēm. Man toreiz bija trīs gadi, kad te viss dega. Drupas jau vēl tagad.” Pēkšņi Kārlis nicīgi paspēra ķēdi.

„He, skaties uz pili, to lupatu gan derētu noraut!”

„Lūdzu, tā nerunā. Nav nekādas vajadzības savas domas izteikt tik skaļi; ja nu kāds dzird!”

„Tu esi par daudz bailīga!” Kārlis nolēca no cementa bluķa, pagāja līdz trepēm, kas veda lejā pie ūdens, tad atkal pienāca pie māsas.

„Zini, man taisni niez pirksti šovakar kaut ko padarīt. Kaut ko tādu - - ak, es nevaru tev nemaz pateikt! Iekšā viss vārās.”

„Iesim, man salst.” Maija pagriezās uz jaunā, vēl gluži nepabeigtā tilta pusi.

„Komjaunatnes krastmala! Cik tas riebīgi skan. Tā ir vienkārši Daugavas krastmala, nekāda komjaunatnes!” Kārlis īdzīgi runāja.

„Kārli, nerunā!”

Viņi uzgriezās uz jaunā tilta. Vecais gulēja turpat blakus skumjš, pelēks un kluss, kā savu galu jauzdams.

„Nez, kad te varēs braukt tramvaji un autobusi?” Meitene ieprasījās, likdama vienmērīgus soļus gludajā asfaltā.

„Runā, ka ap Ziemsvētkiem. Es reiz redzēju, kā viņi izmēģināja pacelt to posmu vidū: tur laidīšot cauri lielos jūŗas kuģus.”

„Bet tie netiks cauri vecajam tiltam.”

„To nojauks.”

„Ir gan plats. Šis laikam būs varenākais tilts visā Latvijā.”

Maija aizrāvās vairāk aiz brāļa, lai saltais vējš nepūstu cauri mētelim. Viņai jau trešo ziemu vajadzēja iztikt bez īsta ziemas mēteļa.

Steidzīgi abi jaunieši, sabāzuši rokas kabatās, mazliet saliekušies uz priekšu, tālāko tilta daļu soļoja klusēdami. Ātri viņi izskrēja cauri Iekšrīgai un tikai pie Brīvības pieminekļa palēnināja gaitu. Te cilvēku bija daudz, bet visi klusēdami steidzās, pat neskatījās viens uz otru un nesarunājās.

Kārlis piegrūda māsai ar elkoni: „Redz”, šovakar nestāv vis stūrī tā lielā milicene, laikam viņai neuzticas.”

Meitene piestāja ielas malā un kārtoja lakatiņu.

„Vai tev nesalst ausis?” viņa skatījās brālī, „vajadzēja tomēr likt cepuri.”

„Nu, salst. Bet kas par to! Mēs šovakar norunājām, ka cepures neliksim. Nevienam nav jāzina, no kuras skolas esam.”

„Vai jūs norunājāt kaut kur satikties?”

„Nē. Mēs pa vienam aiziesim uz kapiem.”

„Bet māte taču teica, lai tur neejot. Kārlīt, man bail. Redzi, cik ielās daudz sarkanarmiešu un miliču. Labāk neiesim.”

„Māte teica! Brīnums gan, šī, laikam būs pirmā reize, kad tu māti neklausi! Nāc !” Viņš parāva māsu aiz mēteļa.

Apmetuši līkumu ap Brīvības pieminekli, abi jaunieši apstājās pie Akadēmiskā drāmas teātra.

Kārlis ar pirkstu piebikstīja afišai: „Āksts. Uz to vajadzētu tikt. To esot sarakstījis viens no tiem laimīgajiem, kas dzīvo brīvajā pasaulē. Mums skolā par Zīvertu neko nemāca, bet mēs visi zinām tāpat. Mums tas teiciens: - Vai tādēļ saules nav, ja tagad nakts? - ir loti populārs.”

Maija lasīja sludinājumus: „Skroderdienas Silmačos, Jāzeps un viņa brāļi -- tās redzētas.”

„Operā tagad viesojas tā igauņu dziedātāja Elza Mazika, viņa dziedāšot Tosku, un Traviatā Violu. Bet mēs jau netiksim, nav naudas.”

Kārlis pagriezās: „Nāc labāk uz tramvaju.”

Maija, kā sabijusies, ieķērās brāļa elkonī. „Man bail, nebrauksim.”

„Beidz gausties! Tev nav skolēna cepure galvā, neviens tanī ļaužu drūzmā tādu skuķi neievēros; un par mani neraizējies! Vai mēs ko sliktu darām? Ir mirušo piemiņas diena, un mēs mirušos pieminēsim - tas viss.”

Viņi iekāpa tramvaja vagonā, tas bija kā bāztin piebāzts. Pusaudži, skolnieki, veci vīri un māmuļas spiedās cits pie cita, tikai atrāvās no tiem, kas sarunājās krieviski. Katrā pieturā kāds iekāpa, bet tikai retais izkāpa.

„Laikam visi uz kapiem.” Kārlis čukstēja māsai, kas krampjaini turējās pie viņa rokas.

Pie Brāļu kapiem tramvajs iztukšojās. Ļoti lēni, it kā kautrēdamies cits no cita, atbraucēji virzījās uz vārtiem.

„Vai visi pamatskolnieki tik bailīgi kā tu?” Kārlis atbrīvojās no māsas rokas. „Pagaidi nākošziemu, kad būsi jau vidusskolā, tad redzēsi, ka tur pavisam citāds gaiss.”

„Domā, ka pamatskolā nav pagrīdnieku. Bet es negribu tīšu prātu nelaimi meklēt. Pietiek jau, ka tēvs mokās Sibīrijā, laikam vajadzēs vēl māti arī turp aizdzīt.” Maija atkal pieķērās brālim, kā baidīdamās ļaužu drūzmā viņu pazaudēt.

Pie vārtiem varēja pirkt svecītes, un Kārlis divas paņēma.

Sākumā ļaudis aizsedza skatu uz kapiem, bet, kad tie pašķīrās, bērni izbrīnā apstājās. Tie nebija vairs vienkārši kapi, bet sīku liesmiņu jūra, kas šūpojās tumšajā rudens vakarā ap Latvijas Mātes tēlu. Ļaudis sargājās uzmīt kapu kopiņām, drīzāk piedeva viens otram, ja uzkāpa uz kājas. Visi virzījās uz priekšu, lēni, klusi un svinīgi. Kaut kas aizkustinoši svēts piemita šim kustīgajam ļaužu klusumam, drūmajām sejām un sīko liesmiņu plīvošanai.

„Nez’, vai tie visi latvieši?” Maija čukstēja, „es nemaz nezināju, ka Rīgā vēl tik daudz esam!”

Gandrīz ikviens nācējs nolika vienu vai vairākas svecītes uz kādas kapa kopiņas, bet nu jau nācēju bija saradies tik daudz, ka kopas ar svecītēm bija no vietas apdēstītas, un vēlīnie nācēji skatījās, kur savas svecītes likt.

Arī Kārlis ar Maiju izbrīnījušies, aizkustināti un pārsteigti raudzījās visapkārt.

„Lūk, tur viens kaps vēl bez svecītes,” Maija klusi teica, „iesim turp!”

Jā, tur atradās kaps bez svecītēm, bet piemiņas plāksnē spīdēja krievu burti.

„Nē, māsiņ, te gan mēs savas svecītes neliksim.”

Ļaudis stāvēja uz celiņiem, stāvēja un, likās, kaut ko gaidīja. Nekas nenotika, tikai spiedās klāt jauni nācēji ar jaunām svecītēm.

„Zini ko,” Kārlis satvēra māsas roku savādā spraigumā, „mēs savas svecītes neliksim uz kapiem. Liksim tās pie Mātes tēla. Tas taču ir tikpat kā altāris.”

„Labāk ne, ja nu kāds mūs novēro.”

Bet Kārlis neklausījās, viņš droši turēja aizdegto svecīti, satvēra māsu pie rokas un pakāpās uz akmens kapēm. Mirkli zēns atmeta galvu un skatījās akmens tēlā.

„Kaut tēvs zinātu!” viņš domāja. Tad, sakodis zobus, lēni ļāva pāris vaska pilieniem nokrist uz aukstā akmens un uzlipināja svecīti.

„Liec tu savējo blakus,” viņš pagriezās pret māsu, „mēs šonakt lūgsim par Latviju.”

Meitene noliektu galvu, mazliet drebošiem pleciem nolika uz altāra otru svecīti.

Kad viņi pagriezās, lai nokāptu, Maijas soļi sastinga. Ļaudis ap viņiem bija saslēgušies puslokā, visapkārt valdīja spiedīgs klusums, bet pie Mātes tēla kājām plīvoja divas vārās liesmiņas. Viens otrs valdīja elsas, cits aizturētu kliedzienu, kas ar vari lauzās ārā. Sievietes, pat vīrieši nekautrējās savu asaru.

Kārlis vēl aizvien turēja sakostus zobus un rija kādu rūgtu kumosu. Jau sešus gadus tēvs atradās spaidu darbos, vēl četri viņam tur jāpavada. Un par ko? To nezināja neviens. Pēdējais, ko tēvs bija paguvis dēlam pateikt, bija īss teikums „Nekad neaizmirsti, ka tu esi latvietis.” Toreiz Kārlim bija tikai desmit gadi. Kopš tā laika viņš bija kāvies ar krievu puikām, mānījis skolotājus, kas par varītēm gribēja viņu iesaistīt pionieŗos, vēlāk komjauniešos un vienmēr bija domājis par tēva vārdiem.

Pēkšņi Maija pievilka brāli sev tuvāk. Gaŗām viņiem spiedās citi. Tie nāca Mātes tēla priekšā, pieliecās, nolika savu svecīti un bijīgi atkāpās, lai atbrīvotu vietu nākošajiem. Drīz viss altāris dega, bet ļaudis nāca un nāca. Viņi sāka svecītes vienkārši sasviest tādā kā sārtā. Sākumā tas dega ar blāvi zilu, vējā plīvojošu liesmu, tad uguns it kā sacēlās uzvaras spēkā, un liesmu strēles cēlās gaišas un taisnas uz augšu. Nakts tumsā, sārtas kvēles apspīdēta, pāri kapiem noraudzījās Mātes seja.

Pēkšņi pūlis pašķīrās. Nāca divi sarkanarmieši.

„Ak Kungs, ak Kungs!” kāda sieviņa ievaidējās, un viens otrs steidzīgi pagriezās.

Abi nācēji lika cietus, vienmērīgus soļus un skatījās taisni uz priekšu -- uz sārtu. Kad viņi atradās gandrīz blakus Maijai un Kārlim, Kārlis neizturēja. Viņš nicīgi iesaucās:

„Nez, ko tie te šodien meklē?”

Cietie soļi apstājās. Visi klusēja. Viens no nicinātajā formā tērptajiem vīriem nostājās tieši Kārlim pretim. Maija sāka drebēt.

„Tu, zēn, esi drošs,” viņš teica lēni, „bet arī tev pēc dažiem gadiem vajadzēs staigāt šādā izskatā.”

Viņu skati sastapās. Kārli pārņēma spējš kauns. Tas taču bija tāds pats latvietis kā viņš, tikai iesaukts armijā. Jā, arī viņam pašam pēc nedaudz gadiem vajadzēs kalpot armijā.

Abi sarkanarmieši pakāpās, aizdedzināja savas svecītes, brīdi klusēdami skatījās Mātē.

Tad tas, kurš runāja ar Kārli, sacīja: „Dievs, svētī Latviju!” un iemeta savu svecīti kopējā sārtā. Otrs darīja to pašu klusēdams.

Apbrīnojamā ātrumā no auss ausī tika čukstēts: „Viņš teica, Dievs, svētī Latviju!”

Kāda meitenes balss sāka dūkt aizliegtās valsts himnas melodiju. Neviens viņai nepievienojās, tikai šur tur izlauzās kāds kluss lāsts vai vaids.

„Kārli, iesim labāk tagad mājā,” Maija vedināja brāli, nespēdama tomēr novērst acis no lielā gaišuma ap Mātes tēlu.

„Paliksim, kamēr šis sārts izdegs,” Kārlis lēni atbildēja. Tad viņš juta smagu roku uzgulstamies uz pleca. Mirkli viņa sirds apstājās, bet droši viņš pagrieza galvu. Aiz viņiem stāvēja sirms vīrs vienkāršās darba drēbēs.

„Puisi, šis sārts nekad neizdegs!”