Jēkabs Saiva

Poēma

Imanta Bites ilustrācijas

Vai jūs pazīstat to zemi? Div' gar pusēm jūŗas josta,
Trešā leišu tumšie meži, ceturtā dun krievu āres.
Vai jūs pazīstat to zemi? Mīļā saule viņas māte,

Mēness sidrabotais brālis, Dievs tur mīt un apkārt staigā.
Zeme, zeme, mūsu zeme, zeme, dziesmu vainagota,
Senie stāsti, sirmās teikas tai kā vēsma pāri lido.
Kur šī vēsma iekrīt stīgās, pāršalc dziesminieka sirdij,
Nevar tverties viņš, ne rimties, sirmos mūžus neminējis,
Neminējis viņus laikus, kad pār Dzintarzemi nāca
Krustanešu niknā sērga, mūsu brīvi dragādama.
Traucās dziesma iznest gaismā seno dienu mīlas stāstu.
Liek tam skanēt smagos vārdos, ļaužu sirdīs atbalsoties.
Ļaujiet tad man sacīt vārdu, kā tas mūžu mūžos minēts,
Ka to mūžu mūžos minēs katrs vien, kas saka: māte.
Sniedziet manām vārsmām ausi, nāciet līdzi manām domām,
Esiet draugi dziesminiekam, viņa sapņu ceļa biedri.

*

Bula laiks, no karstas tveices sadeg zāle leknos līčos,
Izdziest gravās strautu pēdas, gaiss kā posa sauss bez rasas.
Bula laiks, kad baltā saule, iedegusies pilnā vērsmā,
Staru pātagām šaust zemi niknāk vēl par krusas brāzmu.
Viss, kas dzīvs, tas bēg un vairās, meklē tverties koku ēnā,
Kamēr saule pāriet pāri debessdienas vidu grodiem.

*

Tikvien stāvās kraujas kalnā cauru dienu, augu dienu

Atskan zāģa skaudrā dziesma, cirvju nemitošā čala.

Zaļo lazdu kuplie mati noskūti no kalna pieres;

Dziļi ielejās guļ liepas, notriektas no kalna pleciem.

Krustām šķērsām izgrauzuši plato lāpstu asie zobi

Dziļas līkumotas dobes stāvā kalna irdā miesā.

Dižkungs kalnā ceļ sev pili, lepnai varai cietu balstu.

Tur tam sēdēt, būt un valdīt, kājām pamīt brīves vārdu.

Klau, kā akmeņi vaid lejā, jūt no viņu sūnu gultas

Cels un vels tos stāvā kalnā, smagā mūŗu jostā jozis.

Klau, cik drūmi šalko priedes, jūt ka viņu slaidums iežņaugts

Šaurās mūŗa spraugās smaržos gan kā sijas, gan kā dziedras.

Pati upe apmulst lejā - kakla kunga sūrā vara

Gredzenā liec viņas gaitu, liek tai apkārt kalnu staigāt.

Tuvas āres, tālas āres gaitās sūta klaušu ļaudis.

Rīts vēl nava gurnus jozis, steidz jau kalnā darbinieki.

Steidz jau kalnā darbinieki un, pirms savu zelta milnu

Iesviež padebešos saule, atskan taures pūtiens: sāciet!

Cauru dienu, augu dienu sviedru miglā garodami,

Nes tie, krauj tie, ranta, skalda, rokas darbu līgot līgo.

Atspērušās dziļi zemē, velves stāj uz akmens kājām,

Un pa viņu platiem pleciem uzkāpj starpsienas un sienas,

Augtin aug un augšup stumjas - šurviet, turviet mūŗa zobi.

Šķiet no tāles, bāl uz kalna nomests milzu ērma žoklis.

Krustām šķērsām slienas arkas, augšup traucas spraišļu režģis,

Slaido balstu asās bultas ieduŗas un sastingst griestos.

Gan pa labi, gan pa kreisi spraišļu logā izaug ejas,

Viņu velvēs atbalsota, pieaug nopūta par vaidu.

Lepnu dižkungs ceļ, sev pili, ļaužu acīm baismu brīnums.

Tur tam sēdēt, būt un valdīt, kājām pamīt brīves vārdu.

Likts jau pamats dižam tornim, stūŗa tornim; tam būs sargāt

Lielos vārtus, pašu pili, pašu zemes kunga varu.

Nostājies uz kalna krūtīm, līdz pat gurniem iemiets zemē,

Pacelsies viņš smags un draudošs, pušu dalot padebešus,

Pacelsies viņš smags un varens, gaisā slieta milzu dūre,

Kas caur audžu audzēm draudēs vergā liktai bāru tautai.

Novakars. Jau mūŗa ēna, pārsniegusi upes leju,

Lien gar nogāzi uz augšu, otrā upes krastā rāpjas!

Kādēļ atlaidis no darba dižkungs šodien gaiteniekus?

Tikvien aizturēti kalnā tuvā Joču ciema ļaudis.

Kamdēļ Joču ciema ļaudīm, kas pie lielā torņa strādā,

Kungs nav devis darba mieru? Vai tiem sviedri mazāk sāļi?

Kādēļ nāk ap tiem un lasās svešzemnieku bruņu kalpi,

Kādēļ šautras vietā āva viņiem otrā plecā likta?

Brīnās ļaudis nu to brīnu. Vai lai šķēpa skaudrais asmens

Drīzinātu viņu gaitas, viņu ceļus steidzinātu?

Mēmas īgno kalpu lūpas, velti taujāt tos, jo nokrīt

Zemē jautājums kā akmens, nepacelts un neatbildēts.

Pēkšņi sastingst kalpu rindas: dižens, dižciltīgo barā

Nāk pats zemes kungs, un drausma seko viņam stingiem soļiem.

Stāj viņš torņa vietas malā, rokas mājiens sasauc ļaudis,

Rokas mājiens liek tiem apklust, Vārdam veras kunga lūpas:

- Dzirdiet, mani klaušu ļaudis: pilij, ko jūs sviedros ceļat,

Stāvēt būs uz laiku laikiem, kamēr zeme panes kalnus.

Lai tas būtu tā, tad mūriem, tornim, kas šo mītni sargās,

Jātop ir par dzīvu būtni nemirstīgās akmens sienās.

Lai tas būtu tā, tad dosim akmens miesām dzīvu sirdi.

Lai caur viņām šalc un strāvo asins nerimstošā pulsā.

Tādēļ jums pēc senas miņas, mūsu parašas un tiesas

Tornī, pirms to tālāk ceļat, jāiemūrē dzīvais akmens.

Tikvien daudz es jaušu vaļu, jūsu pašu lauztai gribai

Izvēlēties vīru, kuŗu dzīvu slēgsim akmens važās.

Nedzirdēta, neparasta, sveša latvjiem šāda ziņa.

Vai no pekles atnesuši kraukļi viņu melnos knābjos?

Klusēdami skatiem urbjas tie viens otrā, - lūpas vairās

Vaicāt, kurš lai iet, un velti acis labprātīgo meklē!

Veŗas vārdam kunga lūpas: - laiks jums dots vēl īsu bridi,

Kamēr manu kurpju sprādzes noejošā saule glāsta;

Kad būs nogājusi saule, tad vairs nebūs jūsu vaļa.

Pats tad ņemšu savu tiesu, runās šķēpa skaudrais asmens.

Sadūgušo vīru vidū runāt sāk tad sirmais Lūnis,

Ciema vecākais viņš ļaudīm, bajārs savā bajārsētā:

- Neba, brāļi, mūža māju mest mums visiem šinī vietā,

Nāciet turēt mazo pulku, vecā vira vārdus dzirdēt:

- Vilks vai vilkam nava brālis, kad tie vienu briedi vajā?

Vīrs vai vīram nesniedz roku, kad tos vienas briesmas vieno?

Bet kur neder vīra roka, tur var derēt vīra padoms. -

Lieciet, dēli, kopā prātus. Sveriet smagi, ko jums teikšu,

Mežs vai atdos pēdu zemes līdumniekam miežu druvai,

Ja pie viņa nepieklauvēs asais cirvis vīra spēkā.

Vai no savas siltās migas celsies ziemu niknais lācis,

Ja to nesauks vīru balsis, nekustinās šķēps un ragāts.-

Četri spēki nāk no dabas, četri spēki uzvar dabu:

Uguns, ūdens, vētra gaisā, vīra prāts un vīra padoms!

Ja nav pamats, šķobās ēka, ja nav jumta - debess vēji

Lec pār šķori, plāna vidū lietus apsit ugunskuru.

Vīrs ir jumts un vīrs ir pamats, vira, tas sedz un nes, un tura

Savā spēkā visu saimi, kas pie viņa vārda sieta.

Tādēļ vīra spēks ir cienāms, saudzāms nestundā un stundā.

Stiprais balsts, pie kuŗa sienas sievas, bērnu vārgās dzīves.

Lai neviena sēta netop bāra mūsu ciemā un lai

Neskumst sējas laikā arkls, nepacilāts vieglām rokām!

Dosim kungam, ko viņš prasa, dosim tornim dzīvās miesas,

Dosim tornim dzīvu sirdi, dzīvu sirdi, tik ne vīra!-

*

Nāk no ciema, kad stāv saule debess dienas vidus grodos,

Citam meita, citam sieva, vīram palaunadzi nesot.

To, kas pirmā uzkāps kalnā, - vīra vietā ziedam celsim.

Tā bez varas un bez spaida notiks pašas Dēklas griba.

Bet tad ari jūsu mēles nedrīkst locīt viņas ceļus!

Kas še sacīts, tas lai nogrimst sirdi jums kā akmens upē!

Tādēļ vēršat nakti lūpas prom no jūsu sievu ausīm,

Lai i sapnis neizviltu glabājamo noslēpumu.

Tāds mans padoms, mana ziņa, lieciet kopā, dēli, prātus,

Sveriet smagi, ko jums teicu, vai tas der vai neder lieti.

Lēni ceļas vīru galvas, līdz ar galvām ceļas rokas,

Atbild visi vienā pulkā: - Bajārtēv, lai tā i notiek!

Tikai jaunais Aivis klusē: sirds tam neņem pretī vārdu,

Kas var pašķirt nāves ceļu viņa jaunai sievai Vaidai.

Dziest jau saules staru spulga bargā kunga kurpju sprādzēs,

Iet pie viņa sirmais Lūnis, iet un šādus vārdus saka:

- Kungs, tavs zobens ļauj tev gribēt, kungs, tavs zobens ļauj tev varēt,

Nav vairs spēka mums tev liegties, spēks vēl tikai lūgt un klausīt.

Tu mums devi brīdi vaļas vienā auklā savīt domas, -

Še tev vīru pulka lēmums, sasiets īsā vārdu mezglā:

- Rīt, kad atnāks mūsu sievas, vīriem palaunadzi nesot,

Pirmo, kuŗa uzkāps kalnā, tavai pilij ziedā dosim. -

Domā dižkungs īsu brīdi, tad ar roku kalpiem mādams,

Atslīd viņu blīvās rindas, pašķiŗ ļaudīm ceļu mājup.

Nakts. Par zemi zvaigžņu zaigā, rītiem seju pievērsušas,

Pusnakts stundas klusi staigā, jauna rīta blāzmai nākot.

Briedē miers ar savu spēku snaudā nolīkušas druvas;

Baro miers ar savu spēku katru dzīvu dvašu krūtīs.

Vai vien tikai Joču ciemā nav viņš šonakt gaidīts viesis?

Sēd uz sliekšņa durvju priekšā, neaicināts, nesaukts iekšā.

Savā līdumnieka būdā, smaržojošās kalmju cisās

Aivis guļ un karstām acīm veŗas būdas melnā tumsā.

Viņa platā delnā vaigu iespiedusi, līdzās Vaida

Guļ, un kriju šūpulītī viegli elpo viņu puisēns.

Domā Aivis smagu domu, velti prasa savai sirdij,

Sirds liek teikt, un sirds liek neteikt - turēt svētu doto vārdu.

Viena sirds, kas vienās krūtīs, kā var divās balsis runāt?

Vai var staigāt divus ceļus, kas ved katris savu pusi?...

Pazīst sievas sirds un klausa tikai vienu mīlas spēku,

Tas tai balsts un ceļa spieķis dzīvē līdz pat mūža galam.

Vīru krūtīs divi spēki - gods un mīla mīt un mājo.

Vai tam! kuŗa sirdī ceļas viņi naidā viens pret otru;

Trauks to nemiers, dzīs to ilgas, miegs to atstās pusnakts stundā,

Un kā melnas skudras sirdi grauzis niknas šaubu mokas.

Domā Aivis smagu domu, nevar domai atrast galu,

Pēkšņi iesitas tam ausīs pirmais gaiļa sauciens spalgi.

Vai jau rīts? Jā, tiešām ēnas, lūk, jau ierauties sāk kaktos,

Un pa šautras spraugu iekšā raugas bāla rīta gaisma.

Laiks jau Aivim posties gaitās, bet cik smagi šorīt soļi

Un cik gurdi gurdas rokas, kopā vācot darba rīkus.

Bail tam sastapt Vaidas skatu: jaunas sievas acis staro

Rītu modas agrā stundā, mīļš un parasts aicinājums.

Bail tam redzēt viņas krūtis, kuŗas glāstu gaidās viļņo;

Saule apžilbina acis, sievu daiļums vīru prātus -

Bail tam viņas mīksto roku - sievu roku siltās skaujas

Ciešāk sien kā ķēžu saites, gredzenā liec vīra spēku.

Attraukusi rīta miegu, rosiem soļiem pošas Vaida

Palīdzināt vīra ceļu, agri ejot darba gaitās.

Tas ir tikums, kuŗu pūrā atnes katra krietna sieva.

Vaicājošām acīm raugās Vaida Aivja bālā sejā,

Sirdī iezogas tai nemiers, bažīgs jautājums uz mēles:

- Vīrs, tev šonakt sirdī bēdas laidušas ir dziļas saknes,

Dali pušu smago nastu, dod man droši manu tiesu;

Vīrs, tev šorīt gaišo pieri ēno smagas rūpju domas,

ļauj, lai manu glāstu siltums tās kā rīta miglu kliedē.

Ja ar nespēj mana roka ietvert sevī vīra spēku,

Mana sirds spēs tavu vieglot, kopā nesot mūža nastu! -

Pavīd Aivim prātā doma saistīt šodien sievas soļus,

Lai ar savu mūža laimi izvelt vēl no liktens rokām.

- Mani rūpes māc, ka varam zaudēt maizes tiesu,

Šķiet man, mūsu jaunā druvā saule graudus sen jau briedē.

Kunga gaitas guļ man plecos, kunga gaitas sien man soļus,

Neļauj tās man patapt druvā, paša darbu veicināt.

Aiztec, mīļā, viegliem soļiem, palūko, cik vārpās krājies

Saules zelta smagais briedums, vai jau graudi lūzt pār nagu.

Ja jau graudi lūzt pār nagu un ja uz leju skatās vārpas,

Tad mums maksās zemes māte nopelnīto maizes tiesu.

Rūp vēl man, ka neizvadās nepievāktas, neiegūtas

Svešu ļaužu dētos doŗos mūsu jaunās bišu saimes.

Ej un parunā ar dravām, klusi piesitot pie koka,

Klausies tad, vai auļos skan vēl dobji bišu dziesma. -

Modri vēro Aivi Vaida, sirdi rodas klusas šaubas,

Netop gaiša vīra seja, acīs zib un šaudās nemiers.

Visas sāpes, visas mokas, ko nakts vientulībā cietis,

Šinī brīdī brūk pār Aivi, dragā viņa apņemšanos.

Nevarīgs pie Vaidas kājām sabrūk viņš un visas sāpes,

Ko nakts vientulība cietis, izkliedz vienā elpā: - Nenāc ! -

Vairāk nespēdams ne vārda, raujas augšup tas un steidzas

Viņš kā vajāts meža briedis panākt nokavēto stundu.

Kādēļ šorīt neskan dziesmas līdumnieka Aiva sētā?

Kādēļ mazais puisēns šūplī nevar izvilkt mātei smaidu?

Kurp tā skatās? Kurp tā raugās? Ko tā redz? Un ko tā vēro?

Māc to šaubas, tveŗ to bažas, baigas domas viņu biedē,

Sirdī mocošs nemiers mostas, tūkst kā divas palu upes,

Briest kā lietus padebeši, īdru vēju paklaidēti.

Acs ko neredz, sirds to skata, nemiera un baiļu traukta,

Neziņā kā stingā dūkstī, apjūk prāts un maldās domas,

Un kā purva bridējs soļo, kad no ciņa lec uz cini,

Tā no vienas varbūtības sirds uz otru bikli taustās.

Nav ne jausmas tai, ne miņas, ka var to kā biklu stirnu

Notvert medinieka bulta neredzēta, negaidīta.

Visi prāti iet ar vīru, visas jūtas viņam seko,

Visas domas min un zīlē novelt teiktā vārda slogu.

Vai dēļ kāda kļūma vārda, vai dēļ neveiksmīga soļa

Kalnā izliesies pār Aivi šodien niknā kunga dusmas?

Vaidas satrauktajā prātā neredzētas šausmu ainas

Apkārt spindz kā niknas bites, kuŗu dzelons meklē sirdi.

Redz tā Aivi važās kaltu, redz to šaustu, redz, ka suņi

Norej viņu klajā laukā, asiem zobiem kapādami;

Bet tad Vaida jūt, ka prātam grib jau neprāts pāri slieties, -

Nobriest viņas sirdī lēmums, negrozāma apņemšanās.

Jaunas sievas lūdzošs daiļums apslāpēt var dusmu kvēli,

Jaunas mātes nevarībā nespēks, pārvērties par spēku. -

Trauks tā kalnā līdz ar bērnu, ejot lūgs tā mīļo Laimu,

Lai tā palīdz viņas vārdiem atrast bargā kunga sirdi.

Pus no puses nogājusi savā debess ceļā saule,

Īsa kļuvusi jau ēna, pieplok gājējiem pie kājām.

Ritot, dārdot savā gaitā steidzas kalnā darbs uz priekšu,

Ceļ un veļ to simtiem roku, simtiem plecu viņu balsta.

Jau no rīta ieslēgušas bruņukalpu blīvās rindas

Tuvā Joču ciema ļaudis zvīļojošā šķēpu lokā.

Tuvā Joču ciema vīrus šorīt nomāc smaga drūve,

Skats no skata bēg un vairās, nesastopas vārds ar vārdu.

Dižens dižciltīgo barā sēd uz liela akmens bluķa

Dižkungs pats un saltām acīm laužu darba gaitu vēro.

Augstāk sliets par citiem gaisā krusta spraislis kāds, uz viņa

Sardze modri vēro tuvos ceļus, kas ved kalnā.

Pēkšņi atskan gaisā kliedziens, izkrīt ļaudīm darbs no rokām,

Visu skati augšup tiecas - sardze rāda Joču ceļu.

Klusā padevībā Dēklai atsedz galvas Joču vīri,

Samin savu vīra cieņu, liekot cepures zem kājām.

Tikvien Aivis jūt, ka sirdī it kā uguntiņa vējā

Cerība vēl dreb un plīvo, šaubu mākta, nenomākta.

Nav tik ātri izejama viņu jaunā rudzu druva,

Nav tik ātri apskatāmas tēvu dravas lazdu kalnā.

Bet kā niknu suņu ņurga, kas no ķēdes vaļā laista,

Sārtās mēles kārstīdama, dzenas notrenkt biklu stirnu,

Tā, no kunga skata trenkti, traucas pūlī bruņu kalpi

Pretī nācējam, kas kalnup solo, briesmas nenojauzdams.

Šķēpiem aizcērt viņam ceļu atpakaļ un liek tam dzirdēt

Vēsti, kas var izdzēst prātu, izmisumā iemest sirdi.

Klausās Joču vīri, klausās, kalnu krauja sedz vēl skatam

Tuvojošos ļaužu baru, tik vien ausis dzird un vēro,

Dzird, ka rupjo balsu čalā jaucas maza bērna brēka,

Jaucas vaimanas un elsas, nevarīga šņukstēšana.

Lūk, jau uzvēlies ir kalnā vīru kamols, - viņu vidū

Kaut kas vairās, raujas, dairās, baltās rokas lauzīdama.

Pēkšņi uzvijas tad gaisā, nokrīt ciema ļaužu ausīs,

Pušu laužot smagās gaidas, smeldzošs sāpju kliedziens: - Aivi! -

Kā pēc trausla zāļu stiebra slīcējs izstiepj grimstot rokas,

Tā pie vīra vārda tveŗas savās nāves bailēs sieva.

Salecas kā meža briedis, negaidītas bultas trāpīts,

Sastingst brīdi mirkļa mulsā dižens, smags un draudošs Aivis,

Slaids kā upes līča egle, stingrs kā ozols, vētras rūdīts,

Slēpj viņš sevi milža spēku, divkāršotu dusmu kvēlē.

Redz viņš - nesaudzīgas rokas rauj uz torņa pusi Vaidu,

Kas, pie krūtīm piespiedusi bērnu, vairās, raud un lūdzas,

Nogrimst, pazūd, gaist kā miglā viss ap to; viņš redz tik sievu,

Kas to izmisušā cīņā sauktin sauc un skatiem meklē.

Un kā aizdurts meža lācis, ierēkdamies aklās dusmās,

Gāžas kalpu pūlī Aivis, ietriec robu sargu rindās.

Niknums mutuļo tam krūtīs un pa dzīslām plūst uz dūrēm,

Kas kā smagas ozolvāles, šķeļ un dragā vīru pulku.

Bet kā meža zvēram pretī metas niknu suņu murga,

Aplīp Aivi kalpu blīvums, pārspēks tiecas nožņaugt spēku.

Dūŗu mezglos sasējušās apkārt Aivim ciešā saitē,

Ciešā saitē, dzīvā valgā bruņu kalpu stiegrās rokas.

Kājas grīļojas un ļogas, tikko nesot cīņas svaru,

Krūtis gārdz, pēc gaisa tverot, elpu sviež no mutes mutē.

Sten un elš, un krekšķ un tusnī daudzgalvainā vīru guba,

Kad no viņas augšup slienas zvērojošām acīm Aivis.

Vai tam vīram, kuŗu cīņā rokās satvēris ir Aivis -

Triec viņš zemē to kā mietu, pārlauž vīru gurnos pušu!

Atplūst šausmās kalpu pūlis, stāj ap Aivi platā lokā,

Desmit šķēpu smailes slienas ieskatīties viņa krūtīs,

Ieskatīties krūtīs, aizurbt to kā baltu bērzu,

Līdz ar sārtām asins lāsēm notecināt milža spēku.

Piesteidz kunga vārds vēl laikā, izsit šķēpus tiem no rokām,

Šķēps var tik ar šķēpu runāt, ne ar kailām vīru krūtīm.

Un no jauna liesmo dusmas, un no jauna trako cīņa -

Ielenc Aivi vīru daudzums, pārspēks tiecas nožņaugt spēku,

Piecreiz krīt un piecreiz ceļas, izmisuma balstīts, Aivis,

Sesto reizi nav vairs jaudas - pārspēks uzveic izmisumu.

Saistīts ciešām lūku saitēm, nomests zaļā maura klonā,

Izdzisušu skatu raugās viņš, ka kalpi aizved Vaidu.

Līdz ar vīra dižo spēku sevī sabrukusi viņa,

Tikvien baiļu acis lūdzas, nāves skumju aizēnotas.

Lūk, jau stāv tā torņa malā, torņa mūrī šaura sprauga -

Tur tai stāt un tur tai stāvēt, sastingt cietā akmens zārkā.

Pēkšņi raujas augšup Aivis. - Kungs, - viņš kliedz, - pēc taisnas tiesas

Bērns tev pieder, ņem un pietiec, vīra rokām atdod sievu:

Tiešām, mātes roku skaujās nesams, bērns nāk pirmais kalnā.

Apmulst brīdi bruņu kalpi, vaicājoši kungā veŗas,

Kunga mājiens dod tiem vaļu veiktā vīra gribu pildīt,

Sniedzas bārdains kalps pēc bērna, grib to izraut mātes rokām.

Cieši, cieši piekļaudamies, slēpjas bailēs zēns pie Vaidas,

Mazo lūpu kliedziens: - Māmiņ! - atmodina mātes sirdi.

Vai šīm kuslām bērna rokām, kuŗas mātes skūpstiens silda,

Sastingt saltā akmens kapā, taustoties pēc silta glāsta?

Vai šīs raudas, kuŗas sirdi reizē ielīgsmo un biedē,

Ne no viena klusinātas, nosmaks līdz ar vārgo elpu?

Nē, uz saules pusi griežas bērna baltie mūža ceļi -

Mazo lūpu kliedziens: - Māmiņ! - atmodina mātes sirdi.

Ak, tu mātes sirds, tu esi trauks, kas zelta lāsēm pildīts,

Viz un līst tās malām pāri, gaismo bērna mūža ceļus.

It kā citas saules gaismas uzaust Vaidas skumjā sirdī,

Mātes mīla svētā spēkā nes kā spārni to uz augšu.

Droši Vaida izstiepj roku, pušu dala vīru baru,

Uzkāpj lēznās akmens kāpes, šaurā mūŗa spraugā stājas,

Bet no apakšas uz augšu slēdzas cieti akmes durvis.

Jau līdz krūtīm iegrimusi savā kapa ēnā Vaida.

Vai tai vējš ko pačukstēja? Līdzjūtīga putnu māte?

Jeb vai pati Dēkla šķīla prātā domu dzirksti jaunu?

- Kungs - tā sauc - ne man bij prasīts, vai es vārgā sevi dotu,

Viru lēmums, tava vara pušu lauza manu gribu.

Tiesa, tur, kur nolemj vīri - spilves pūka sievu domas,

Bet, kas nāvē iet, tam sirdis neatteic un neaizliedzas.

Mazs kā bērns un sausām lūpām še viņš meklēs mātes krūti,

Nebaudījis tvīkto malku, skaļām raudām tevi lādēs.

Liec, lai vīri atstāj mūri spraugu divi delnas platu,

Lai vēl īsu bridi varu klusināt es bērna alku.

Bērns ir mātes acu laime, prieks, ko skats vēl mirstot meklē,

Rokām to vairs nesastapšu, ļauj kaut acīm vēl to glāstīt.

Liec, lai atstāj augstāk mūri vīri spraugu delnas platu,

Lai vēl bērna acīs varu redzēt zilo debess zilgmi. -

Rovētāji, akmeņkaļi atliec muguras no darba,

Skati steidzas pretī vārdiem, kuŗiem nākt no kunga mutes.

Var uz klintīm uzaugt zāle, puķes var no dzelmes stiepties,

Var i bargā kunga sirdī uzdīgt līdzjūtības brīnums.

Veŗas vārdam kunga lūpas: - Sieva, lai tev tava vaļa;

Došu tev vēl laika sprīdi - pusi vasaras, pus rudens.

Tik to vienu ņem tu vērā: tad, kad lielā torņa ēnā

Pirmā rudens salna kritis, būs tas rīts tavs dzīves vakars.

Šaurā kapa šauros vārtus slēgsim ciet ar rīta ausmu,

Un ar tēstiem akmens bluķiem torņa brūces aizdziedēsim. -

Lai tad. Klāt ir tumšais bridis, kas kā mitra asins dēle

Dziji iezīdīsies sirdī, ne ar cirvi neizcērtams.

Paceļ Vaida rokās bērnu, sirds tai krūtis skaņi pulsē,

Lūpas dreb, un kaklā spiežas aizturētu elsu sūrums.

- Nu ardievu, manu puisīt, pati nāvē aiziedama,

Otrreiz iecels tevi dzīves saulē māmuliņa,

Bēduls augsi tu un bāris tēva vientulīgā būdā,

Trūks tev glāstu, trūks tev smaida, trūks tev manu roku aijas,

Vējš aiznesis bēdu vārdu: kur tu esi, māmuliņa?

Māmiņa stāv augstā kalnā, akmens krekls, radžu drēbes,

Plienakmeņa kurpes kājās, rokās šūnakmeņa cimdi,

Vai līst lieti, vai nāk sniegi, vējš vai auros dzenā vēju,

Māmiņa stāv augstā kalnā un caur gadu simtiem sirmo.

Apaug plaksti sīkām sūnām, kājas iegrimst zaļā maurā,

Un ap gurniem gad no gada kuplāk vijas ķērpju spurdzes.

Nu, ardievu, manu puisīt, pati nāvē aiziedama,

Iecels tevi otrreiz saulē māte tava, māmuliņa.

- Lūņa tēv, tev rokās lieku un pie sirds jums, Joču viri,

Sedziet to ar laipnu prātu, esiet bārim balsts un atbalsts.

        Noliec galvas Joču viri, klusē, solījumu dodot,

Sievas asaras un bēdas sirdi krīt kā rūgta rasa.

Kauns un žēlas, klusa vaina solījumu dara svētu. -