Jaunā Gaita Nr. 17, 1958. gadā

 

Vija Silāja

PASAKA PAR NABAGA PUISI

Reiz dzīvoja puisis, ko pavisam jaunu ļaudis aizdzina no mājām. Puisis gāja un gāja, ceļš bija garš un putekļains, un pēc trīs gadiem viņš bija pazaudējis visu, kas viņam vēl piederēja - zobenu un lazdas spieķi un aizejot ceļmalā norautu liepas ziedu. Nākošajos trīs gados puisis aizmirsa smaidīt un dziedāt. Un vēl pēc trim gadiem puisis aizmirsa skatīties zvaigznēs, un tad viņam vairs nebija nekā - katrs ubags, kam piederēja tikai tukša tarba un čūlājošas brūces, bija par puisi bagātāks.

Tā puisis nonāca pasaules malā, kur auga melni koki sarkanām lapām un indīgas zelta puķes bez smaržas, kur mākoņos slēpās kalnu galotnes un kuplā zālē gludas čūskas un ļauni zirnekļi. „Paliec te,” teica tās zemes ķēniņš. „Es tev došu tik daudz zemes, cik vien mans kaŗavīrs var dienā apjāt. Paliec te,” teica ķēniņš un nopūtās - niknas kaulu sāpes vilka viņu čokurā, un puiša stiprajās rokās un taisnajā mugurā viņš redzēja pats savas jaunās dienas. Un puisis palika. Kurp lai vēl ietu? Te bija pasaules mala, visi ceļi te satecēja un apstājās.

Bet darbs ķēniņa dotajā lejā puisim nemaz nešķīrās. Gan viņš plēsās no agra rīta līdz vēlai tumsai, bet čūskas sadzēla viņa lopus, bargi vēji nolauza ābeles, tikko tās drusku paaugās, un zeme spītēdama audzināja dadžus un ušņas, kur puisis sēja linus un labību. Tā viņš sāka nīst svešo zemi un visu, kas tajā auga un elpoja.

Kādu zilu vakaru, kad puisis noguris un dusmīgs mazgāja savas smilšainās kājas un tulznās sastrādātās rokas, pa atvērto logu istabā ieskrēja apmaldījusies svīrīte. Puisis to noķēra un nikni šņāca: „Es tevi nožņaugšu, tu, šīs nejaukās zemes radība!” Svīrīte puiša cietajā plaukstā ātri elpoja, un tās spoži zilās acis lūdzās: „Laid mani vaļā, es gribu dzīvot!” „Ak, skrej prom, muļķa putns!” nokaunējies teica puisis - putniņš viņa rokā bija tik trausls un smalks - palaida svīrīti vaļā un iekrita savā cietajā gultā. Svīrīte uz palodzes dziedāja: „Paldies! Paldies! Es tev palīdzēšu! Palīdzēšu!” „Lido prom!” atteica puisis un apgriezās uz otriem sāniem. „Man neviens nevar palīdzēt.”

Miegā puisim šķita, ka pa zemajām durvīm ienāk slaida meitene rudiem matiem un smaidu valgās lūpās. „Ko tu te dari?” prasīja puisis. „Svīrīte man lūdza tevi apciemot.” – „Nevaru uzņemt ciemiņus, man nekā nav,” īgni sacīja puisis. „Tev ir atmiņas,” atbildēja meitene. - „Kas ir atmiņas? Blēņas vien!” - „Atmiņas ir dzintara zīles, kas tevi sien pie dzīvības avota, lai cik tālu tu būtu no tā aizgājis, dzintara zīles, kas viz pat tumsā un šodien tikpat gaiši kā rītu, kas neapsūb un nemainās,” teica meitene, apsēdās uz gultas malas un saņēma puiša tulznaino roku savā mazajā plaukstā. „Vai tu atceries?” - Un meitene stāstīja par priežu silu, kas smaržo pēc sveķiem un vasaras, kur zaļajās sūnās neslēpjas ne čūskas, ne zirnekļi, tikai dažviet kāda aša zelta skudriņa. Meitene stāstīja par pļavām, kur aug baltas mārpuķes un zīda zāle, par ceļiem, kas aizstiepjas pāri pakalniem kā gaišas līgavas jostas, par ceļmalām, kas noaugušas kumelītēm un sīkām meža rozēm. Meitene stāstīja par zaļi pelēku jūŗu ar sidraba smilšu kāpām, kur aug zila, asa zāle un kaisli smaržo baltas neļķes, par upēm, kas gaŗo īsajās vasaras naktīs, un par kokiem, kas ceļ brūnus, lipīgus pumpurus pret zaļām marta debesīm.

„Ko man līdz atmiņas? Man jādzīvo te, un es esmu nelaimīgs,” žēlojās puisis. „Te jau arī ir Dieva pasaule,” teica meitene.

„Vai tu neredzi?” Un viņa stāstīja par zaļām un sarkanām rieta ugunīm, kas ar spožu gaismu aplej ledus laukus kalnu galotnēs, par puķēm, kas trakā dzīvības priekā aug varenu koku trūdos, par krāsainiem tauriņiem, kas, neprātīgu ilgu dzīti, pēkšņi paceļ savus greznos, trauslos spārnus, lai lidotu simtiem jūdžu uz nezināmu mērķi, par jūŗu, kuŗas vēsajos dziļumos aug korāļu dārzi un rūs pirātu nogremdētas dzelzs lādes, pilnas pērļu, rubīna saktu un apsūbējušu zelta kausu.

„Bet es esmu viens,” teica puisis. „Tu neesi viens,” atbildēja meitene. „Viss, kas elpo, ir tev rada - puķe, koks un meža zvērs. Vai tu nemani?” - „Es gribu cilvēku, un te es esmu svešs.” - „Tu neesi svešs. Ubagam un ķēniņa kaŗavīram, ķēniņam pašam un deģim mežā salst un sāp tāpat kā tev, un katrs par kaut ko priecājas tāpat kā tu,” sacīja meitene un pieglauda vaigu puiša rokai, bet uz palodzes ar savu skaisto galviņu māja zelta svīrīte, redzēdama, ka dziļā miegā puisis laimīgi smaida.

„Kāds jocīgs sapnis!” rītā atmodies teica puisis un izgāja kailām kājām saltajā rasā. Rīta gaisma kā ūdens skalojās ap tumšajiem kalniem, un pāri puiša zemā nama jumtam pret ausmu lidoja spožu tauriņu pulks. „Te tomēr ir skaisti,” negribīgi domāja puisis. Tanī rītā viņš pirmo reizi izgāja darbā, nelādot svešo zemi un visu, kas tajā dzīvoja. Un brīnums - saule vairs nekarsēja viņa muguru tik nežēlīgi kā citkārt, un plēsumā koku saknes vairs neturējās zemē tik spītīgi sīksti kā vakar.

Tā pagāja dienas un gadi. Nu puisis zināja, ka šī zeme ir skaista un grib būt mīlama, un viss viņam veicās: kalni sargāja viņa ābeles, lopi vairojās, no katra kviešu grauda izauga simts citu. Puisis kļuva arvienu bagātāks un bagātāks. Viņam piederēja koši dārzi, un smaržīga ciedru koka pils un lādes pilnas spožu zelta gabalu. Viņš apņēma sievu, lai pilij būtu saimniece, un viņiem bija daudz melnacainu bērnu, kam atstāt puiša mirdzošos dālderus. Puiša rokas kļuva mīkstas un apaļas, jo nu viss viņa darbs bija skaitīt zelta naudu un glāstīt skaisto sievu, un gadiem viņš vairs neatcerējās ne rudmatainās meitenes, ne viņas stāstu. „Cik viņš laimīgs!” runāja ļaudis. „Cik smagas viņa naudas lādes! Cik daiļa sieva! Cik daudz bērnu! Cik viņš laimīgs!” Un puisis viņiem smaidīdams pievienojās.

Bet dažreiz tomēr puisis paceļ acis no skaitāmās naudas kaudzes un redz pret blāzmu lidojam tauriņu pulkus. Un tad viņam liekas, ka īsti laimīgs viņš bija tikai tad, kad viss, kas viņam piederēja, bija jaunība, un sapnī ar viņu tēvu valodā runāja meitene rudiem matiem...